Paplašinātā meklēšana

grins,

1): kā lūkuo tu uz manim tik grini? Dziesmu grām. 1867, 488; ‡

2) grins Pussen, = grîns ² I, 1.

Avots: EH I, 406

grins, grinņš U., hart, grausam, zornig, verdriesslich : grins tautietis se̦bu jūdza kumeliņu BW. 26505, 1 var. [(aus Sassm.). tev, tautieti, grina (Var. : grīna, ātra, barga, sīva) daba 21706 var. (aus Rothof)].

Avots: ME I, 656

pagrins ["etwas krank" U. (mit einem?)]; etwas mürrisch: pagrins cilvē̦ks Sassm.

Avots: ME III, 31

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

àisît ^2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14

‡ àizît ² (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27

apņir̂gât, tr., begrinsen, höhnisch lachend bespötteln: kuo tas te nācis apņirgāt mūs LP. VI, 550.

Avots: ME I, 110

atirgnêt, intr., grinsend antworten MWM. VIII, 80.

Avots: ME I, 161

‡ atšaipîtiês, entgegengrinsen Oknist.

Avots: EH I, 173

grints, barsch, streng, unfreundlich : grints tu būsi dzīvuojuot BW. 12285. [Vgl. grins, grīns und grimts.]

Avots: ME I, 656

irga Lös., AP., Erlaa, [Bers.], irģis U., Spr., Lös., Mag. XIII, 2, 69, irgnis L., ein Spötter, ein höhnender, grinsender Mensch: irga - tāds, kas smejas, lai arī nav vārda teicis Etn. IV, 4 irga, irģis, kas drāžas un smejas Lös. n. Etn. IV, 34. Reimwort zu nir̂ga. [In Domopol sei ir̂gans, ir̂gatis od. ir̂guonis, fem. ir̂ga od. ir̂gaška, jem., der zu tollen od. rasen pflegt.]

Avots: ME I, 710

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

I ļir̂ga ² [Nigr., Selg.], comm., eine Person, die grinst Selg. n. Etn. IV, 130. [Reimwort zu ņirga].

Avots: ME II, 541

ļir̂gât ² [Selg., Nigr.], -ãju, ļirguôt, laut lachen, grinsen: dē̦ls ļirgā pie zemes liekdamies: "sich abhaltend lachen" Ahs. Refl. -tiês, (intensiv) lachen. grinsen A. v. J. 1892, 1, 202.

Avots: ME II, 541

ļir̂kstêt ^2, ļirkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) lachen, grinsen:
liela meitene, bet vienmē̦r ļirkst Kand., Ahs. ļirkš vien MWM. VII, 179; [ļir̂kšêt ^2, laut lachen Salis;

2) ļir̂kstêt ² Lautb., Arrasch, =ļurkstêt 1: zābaki (pilni ūdens) ļirkst vien].

Avots: ME II, 541

ņirdzības, grinsender Hohn: dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības Jaunie mērn. laiki II, 66.]

Avots: ME II, 903

ņir̂dzîgs, hohnlachend, grinsend, hämisch: ņirdzīgi smiekli JR. V, 171. tu ņirdzīgs uguņu un dubļu izdzimums Rainis. vējus es dzirdēju ņirdzīgi smejam Rainis.

Avots: ME II, 903

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903

ņir̂gains, grinsend, hohnlachend: ņirgains algādzis Saul.

Avots: ME II, 903

ņir̂gât, -ãju, nirguôt L., ņirguôt U.,

1) tr., zerren, reissen:
suns ņirgāja drēbes Mar. n. RKr. XV, 128;

2) intr., grinsen, hohnlachen:
ve̦lns tas jau tev nirgât ņirgā LP. IV, 156. Gew. refl. -tiês [ņir̂gâtiês Kl., ņirgâtiês ² Līn.):

1) grieflachen:
viss pagasts ņirgājas par viņu JR. VII, 52. viņi ņirgājas par dzejnieka darbu Vēr. I, 1164;

[2) die Zähne fletschen:
suņi ņir̂gājas Tirsen, Trik.).

Avots: ME II, 903

nùoirgņât, intr., eine Zeitlang grinsen: viņš nuoirgņā tam pakaļ Purap.

Avots: ME II, 790

paņir̂gâtiês, paņir̂guôtiês, ein wenig grinsen, sich über jem. lustig machen: viņš paņirgājās pats par sevi Latv.

Avots: ME III, 79

pasmīnêt, intr., etwas lachen, grinsen, schmunzeln: dē̦ls tik pasmīn vien LP. IV, 126. viņš neticīgi pasmīnēja Vēr. I; 1311.

Avots: ME III, 104

II plaĩnis, plaine Rutzau, comm., ein Schwätzer, ein alberner Mensch Niedei-Kurl. Etwa zu schwed. dial. flīna "grinsen, die Zähne zeigen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 93)?

Avots: ME III, 315

skruopsta Swehthof, Memelshöf, skrùopsta ² Adleenen, Gr.-Buschhof, skrùopste ² Golg., Saikava, skruopsts, -a, u. -s, gew. der Plur. skruopstas, skruopstes, skruopsti (Wid.), skruopstis, die Wimper(n): gar augš- un apakšplakstiņa malas ārējuo pusi aug īsi matiņi - skruopstas Konv. ² 270. acis zem garajām skruopstām Birzgalietis. šī nuolaida šmaugās plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. skruopsti nuolaisti pār acīm Rainis. garajās skruopstēs pamirdzēja sudraba kristali R. Sk. II, 255. tumsa atkāpās nuo manu acu skruopstīm A. Grins Septiņi un viens 20. - Fig.: pāri tam bē̦rzs ar zaļām skruopstām nuokarājas sē̦rs Asp. Vgl. skruops.

Avots: ME III, 900

smìkât ² Kr., smīkât U., smiknât Duomas II, 97, smīknêt, -ẽju A. 1896, S. 572, 882, AP. und Erlaa n. U. (prs. smìknu ² Adl., Erlaa), lächeln, grinsen: jau sen tu smīknā par visu, kuo es runāju Upītis Nemiers 62. gul iezvēlies un smīknā Duomas III, 774. redzējis tevi smīknam Upītis J. l. 19. labu brīdi jau smīknē̦dams nuoskatījies R. Av. tu stāvi tik, klausies un smīknē Upītis J. l. 19. smiknēja (= smaidīja) vien kâ brūte Zaravič. uzskatīja tuo smīknuošām acīm A. v. J. 1896, S. 255. sejā smīknējuošs smaids Latv.

Avots: ME III, 967