Paplašinātā meklēšana

apgule (oder *apguļa?) Warkl., = apgulšanâs.

Avots: EH I, 85

‡ buogule Celm. "ein Mädchen, das vor andern zu flüchten pflegt".

Avots: EH I, 258

draugule (unter draugulis): svainis gubenī ar... draugulēm BW. 22973, 2 var.

Avots: EH I, 330

draûgulene ² : die Buhlin Janš. Līgava II, 42, 91 u. a.

Avots: EH I, 330

draûgulene ² Janš., die Freundin.]

Avots: ME I, 492

‡ gule (?) Lettg. "= guļa".

Avots: EH I, 417

gulene,

1): auch Selsau, Sessw.; ‡

2) eine faule Frauensperson
Prl.; ‡

3) (Neologismus) eine Chaiselongue
Veselis Daugava 1934, S. 19.

Avots: EH I, 417

gulene, ein Brachfeld , das als Weide für das Vieh dient Buschh., Neu-Schwanb.

Avots: ME I, 677

gulenis, ‡

3) "bluķa kuoks (bišu kuozuls)" Saikava.

Avots: EH I, 417

gulenis,

1) die Schlafmütze
Lasd. n. A. XIII, 492; [

2) "ein liegender Baum"
Bers.].

Avots: ME I, 677

gulenisks: uzlikt kuo guleniski Siuxt.

Avots: EH I, 417

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677

‡ kugule Wessen "= kuģele".

Avots: EH I, 667

maîgule ² ein molliges Frauenzimmer Janš. Dzimtene V, 372.]

Avots: ME II, 549

‡ nuode̦gule, = nuode̦gulis 1 (?): nuode̦gules gabals A. Erss Vecā Latgale 85.

Avots: EH II, 39

‡ pìegule ² Kaltenbr., = piẽguļa 1.

Avots: EH II, 252

‡ šnur̃gule̦ns Seyershof, rotzig: š. de̦guns.

Avots: EH II, 651

‡ šņur̃gule̦ns (mit e, < ai) Seyershof, = šņur̂gulaîns.

Avots: EH II, 654

žaugule, das Liebchen, die Mätresse Bandrevičs Vārdu vācelīte.

Avots: ME IV, 790

ze̦mgule (li. žemgulė̃ "eine am Boden Liegende" ), = ze̦mala 2, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Beinen: prāva... guote̦na, nevis kāda augsta garkāje, bet īsta ze̦mgule Janš. Bandavā II, 14. abas (guosniņas)... ze̦mgules, kādas ar˙vien cienī būt labas pienīdzes Mežv.]. I, 234. kūtīs vairuojās ze̦mgules guovis RA.; zemgules guovs "eine Kuh, die magere Milch gibt" (?) Selb.

Avots: ME IV, 710

žvigule, ein Mädchen, das ausgelassen lacht Allunan n. U.; "kas žvikst" (?) Nötk.; vgl. zvigulis I.

Avots: ME IV, 844

bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]

Avots: ME I, 289

brangulis: (fem.) brangulei, maigulei Janš. Dzimiene V, 372.

Avots: EH I, 237

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė̕ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė̕ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

il̃gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706

krũmmala: visas krūmmalas ar zâli aizaugušas AP. gulejis krūmmalā Pas. XI. 99.

Avots: EH I, 662

lubstãjs, lubstàvs ² Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

‡ miegala BW. 25237 var., Demin. miegalīte 21974, 2 var., = gule">miegule.

Avots: EH I, 824

‡ miegaļa BW. 30290, 1 var., (miegaliņa) 8056, = gule">miegule.

Avots: EH I, 824

‡ mieguļa BW. 21977, 2, Demin. mieguliņa 21974, = gule">miegule.

Avots: EH I, 824

miegulis: auch (mit iẽ ) Frauenb.; ar visiem mieguļiem Pas. XIII, 115. snaudulīši, miegulīši BW. 21981, 2 var. snaudule, miegule 25237.

Avots: EH I, 824

pakrist [li. pakrìsti], intr.,

1) unter etwas fallen:
viena pate kliba ķēve, pasilē pakrituse BW. 25875, 3;

2) hinfallen, umfallen, fallen, krepieren:
skriedams bē̦rns pakrita. kur sē̦ta pakritusi, tur ik˙katrs pāri kāpj. guovis pakritušas LP. VII, 681;

3) sich hinlegen - auf kurze Zeit:
pakrist dienasvida nuogulet od. pakrist diensvidū. uzlīdis turpat klēts augšā pakrist LP. V, 63. cik tur dabūja pakrist, tā bij maza lieta Degl.;

[4) abnehmen an Wohlfahrt, Vermögen und Wohlsein, in Armut geraten
U.;

5) sich versündigen
U.]. Refl. -tiês, zu pass kommen: man jau gan tas labāk pakristuos nekâ viņam Dz. Vēstn. Subst. pakrišana, das Hinfallen; pakritẽjs, wer hingefal]en ist; pakritums, das Gefallensein, die Versündigung U.

Avots: ME III, 49

pakrũme, pakrũms, der Ort unter dem Strauch; gew. im Lok. pakrũmē [li. pakrūmėja Tiž. II, 433], pakrũmês, pakrũmā, pakrũmuôs, unterdem Strauch, unter den Sträuchern: kas mierīgi pakrūmā guleja Dünsb. uodze ielīda pakrumē Ahs. [baznīcas dārza pakrūmē De̦glavs Rlga II, l, 38.]

Avots: ME III, 49

pusdìena,

1) der halbe Tag
(in dieser Bed. auch pus˙dienas): nuogulēja pus˙dienas Wolm., PS. oder pus+dienu Kl., Bauske, Selg., Kand.; samaksāja par pus˙dienu Kl., PS.;

2) der Mittag; die Mittagszeit:
jau saulīte pusdienā BW. 27264, 2;

3) der Süden
U.;

4) oft der Plur. pusdienas, das Mittagsessen:
pusdienu od. pusdienas ēst, paturēt, ieturēt, zu Mittag essen: kruogā ve̦cais paturēja krietnu pusdienu Dicm. pas. v. I, 36. pusdienā od. uz pusdienu lūgt, zum Mittagsessen bitten, einladen; pusdienā iet, Mittag essen gehen. ganu meita pārdze̦n luopus pusdienā LP. V, 18, die Hüterin treibt das Vieh um Mittagszeit nach Hause, wo es zu fressen bekommt. biju pašu˙laik luopus pusdienā sadzinis Aps.;

5) pusdienu gulet, das Mittagsschläfchen abhalten.

Avots: ME III, 425

sluĩnas Katzd., Ahswikken, sluînas ² Līn., Wain., Janš., die Füsse, Beine (von Menschen und Tieren); "die Oberbeine" Janš. (nur mit verächtl. Bedeutung), "ciskas" (mit uî ² ) Rutzau; "schwer bekleidete Füsse" Libau: tu ne savas sluinas nevari pavilkt! Wain., Ahswikken. savāķ sluinas! Katzd. vai tu ... pazīsti teteŗa kāpuostus? kad tuos dabūsi baudīt pa sluînām ² un gurnīcu ... Janš. Dzimtene V, 363. jāaprauga, vai tad šij brangulei ... ļe̦mpas un sluinas arī tik ... kuplas 372. Vgl. li. šluĩtai "šlaũnys" bei Būga KSn. I, 266.

Avots: ME III, 941

smur̃gulis: auch (mit ùr ² ) Borchow; "jauns puika" Salis; smurgule apsmulēs BW. 35072, 1.

Avots: EH II, 540

spañgūles Rutzau n. FBR. VIII, 140, gules">spangules Wid., spangulas Rutzau n. Etn. I, 122, = dzẽrvenes, Kransbeeren; Sandbeeren Wid.; vgl. spangali.

Avots: ME III, 985

sprẽ̦gât C., PS., Wolm., Nötk., Ruj., Salis, Serbigal, Līn., Iw., Bl., sprè̦gât AP., sprè̦gât ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ĩju,

1) platzen, Risse bekommen
U., Dond., Wessen: ruokas, kājas slapjumā un aukstumā sprē̦gā Ronneb.;

2) prasseln, knistern, sprühen (wie Tannenholz im Feuer)
U.: uguns sprē̦gā Aus. I, 105. uguns liesma sprē̦gā Glück Joel 2, 5. malka de̦gdama sprẽ̦gā Kurs.;

3) (in grossen Tropfen
Kronw. n. U., Kurs.) spritzen, spritzeln (vom Regen): lietus sprē̦gā U. saka lietu sen līstam, nu tik nāk sprē̦gādams BW. 14292. sāk jau sprẽ̦gāt: duos dieviņš lietutiņu! Kurs.;

4) fig., sprühen; aufgeregt sprechen, schelten :
viņa sarunās sprē̦gā jautrība CTR. I, 4. Guobzemienei... valuoda sprē̦gāt sprē̦gāja Alm. Kaislību varā 21. Cigulene sākusi sprē̦gāt: nej tu, ve̦cais blēdi...!" Janš. Čāp. 16. Refl. -tiês, platzend knallen St. zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

staĩgulis C., Karls.,

1) (f. -le), ein Unstätiger, der von einem Ort zum andern zieht
U.; der Nomade Konv. ² 1070; 1312; ein Umhertreiber: pasaules staigulis LP. VI, 895; Kaudz. M. 69. nakts staigulis B. Vēstn., einer, der sich in der Nacht umhertreibt. ielas staigule Stari II, 921, eine Dirne. starp šīs zemes staiguļiem Kronw. staiguļu tauta Konv. ² 3998, Wid., ein Nomadenvolk. neauglīguo zemes gabalu . . . apdzīvuojušas rupjas staiguļu ciltis Pūrs I, 9. staiguļu zivis RKr. IX, 94;

2) der Widder;

3) der Pendel (an der Uhr):
pulkstenis . . . kustina savu staiguli Purap. Kkt. 8.

Avots: ME III, 1039

‡ struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

vãrgulis: Fem. vārgule BW. 9278 var.: Demin. vārgulīte BW. 4976, 3 var.; vārgulīši 4204 var.; varguliņ[a] 4832 (aus Kreuzb.).

Avots: EH II, 763

vãrgulis (li. vargùlis "ein Armer") C., Frauenb. u. a., (mit ā̀r ² ) Zvirgzdine, (mit âr ² ) Dond. u. a., ein sich im Elend Befindender, ein Kreuzträger, ein Kraftloser und Hilfloser L., U.: vārguot man vārguļam... Laime nuolikuse BW. 9278. vai es ceļams slimnieks e̦smu jeb cits kāds vārgulis? LP. VII, 783. beidzuot vārgule pagrabā nuomiruse V, 200. sivē̦ni kâ vārguļi Zvirgzdine, von nicht gedeihenden Ferkeln gesagt.

Avots: ME IV, 504

I zvaĩgulis Ahs., Dond., zvaigulis Vīt., f. zvaĩgule Bauske, wer viel und übermässig laut lacht: tas ir liels zvaigulis Dond. bet riebīgs zvaigulis B. Vēstn. zvaigā kâ zvaigulis Ahs. und Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 762