Paplašinātā meklēšana

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525

ìelabinât,

1) hinein -, hereinlocken:
viņš ielabināja suni savā istabā;

[2) anfangen jem. durch gute Worte zur Besserung zu reizen
L. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš mēģināja manā sirdī ielabināties.

Avots: ME II, 35

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

labêt,

1) rühmen
LD.;

[2) anlocken,
pielabināt: es labēju suni Wilzen.] Refl. -tiês, sich bessern St., Biel. I, 407.

Avots: ME II, 395

likšķêt, - ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18

pìelikšķinât, = pielabināt Vank.: tā manu bāliņu pielikšķināja BW. 22742.

Avots: ME III, 266

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268

II vilcîgs,

1) verleumderisch:
vilcīgs cilvē̦ks Kalzenau, Memelshof;

2) schmeichelnd:
vilcīgas acis ("kas grib pielabināties") Schibbenhof.

Avots: ME IV, 586