Paplašinātā meklēšana

iñcis,

1): Demin. inciņš BW. 2111, 1.

Avots: EH I, 430

iñcis, ince, der Kater (Hinz), die Katze: incīt, pincīt, atvelc miedziņu! BW. 2065; 2110;

2) incītis, der Kriecher, Schmeichler
Mag. XIII, 2, 55.

Avots: ME I, 707

I kliñcis,

1): auch (mit in̂ ) Saikava.

Avots: EH I, 618

I kliñcis,

1) der Hinkende, Lahme
C., Lasd.;

2) ein lahmes, wackeliges Messer
Bergm.;

3) ein Herumtreiber
Laud.; [vgl. klencêt I].

Avots: ME II, 228

II klincis,

1): auch (mit in̂ ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 618

II klincis,

1) das Ende eines Brotlaibes
[Jakobshof], N. - Sessau: kungs pasviež nuo maizes klincīša šunelim LP. VI, 1007. meitām jāē̦d klincis, lai apaļi pupi aug Naud. ielieci cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klinciņu [nom. s. * klinciņš od. * klinciņa?] LP. II, 18;

[2) ein Kloss
U.: šuodien klinči (Mehlklösse) vārīti.] Vgl. klancis 1 und klencis I.

Avots: ME II, 228

III klincis L., eine Missgeburt.

Avots: ME II, 228

‡ klin̂ciski iet Saikava, hinkend gehen.

Avots: EH I, 618

liñcis Kand., = licis 3, eine Wiese an der Uferkrümmung [Lvv. II, 113, 114, 127; auch als ein Sumpfname Lvv. II, 119 und sonst in kurischen Ortsnamen Lvv. II, 93, 115].

Avots: ME II, 471

miñcis: aus nd. minze, s. Zēvers IMM. 1928 II, 313.

Avots: EH I, 815

miñcis, die Katze (hauptsächlich in der Kindersprache).

Avots: ME II, 629

piñcis,

1): pincīte, kaķīte BW. 2242 var.;

2): auch Orellen.

Avots: EH XIII, 234

pincis C. u. a., pince U., Selg., Serben, Peb. u. a.,

1) Beiname der Katze:
kaķīti, pincīti LP. IV, 87. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. jē̦ru nebūs saukt par zaķi, tad jęri labi neizduodas, bet gan par pincīti Etn. II, 121; Reimwort zu incis;

2) pirīcis, das männliche Glied (in der Kindersprache)
Jürg.

Avots: ME III, 218

pliñcis Dunika, ein Pfannkuchen, (dial.) eine Flinse; vgl. li. plincas dass. und le. plinkstiņi.

Avots: ME III, 346

prin`cis, f. prince N.-Schwanb., princene Pas. II, 379, der Prinz, die Prinzessin.

Avots: ME III, 391

spriñcis, f. sprincene, = priñcis, der Prinz, die Prinzessin.

Avots: ME III, 1020

‡ apķin̂kt ² Kal., = apsalˆt: apķincis bē̦rns.

Avots: EH I, 96

apsliñkt, -stu, -ku, faul werden: vista apslinkusi, vairs nedēj Bergfried, Grünh.; tu jau pavisam apslincis Hasenp.

Avots: ME I, 123

‡ dagudruôt, hinzudenken: vēl divas dziesmas dagudruoju Lös. Refl. dagudrâtiês, denkend, sinnend, klügelnd zu einem Resultat kommen: gadrājuši, gudrājuši, cikām princis dagudrājies Pas. V, 297 (aus Welonen).

Avots: EH I, 302

izkùņâtiês, izkūņuôtiês, U., intr.,

1) heraus -, hervorkriechen, mit Mühe, plump heraus-, hervokommen:
visi izkūņājas laukā LP. VI, 979. viņa izkūņuojās nuo stellēm Purap. kamē̦r tie izkūņuosies, pienāks vai vakars Grünh.;

2) hervorgehen, sich entpuppen, sich entwickeln:
nuo galvas izkūņuojies stalts princis LP. V, 210.

Avots: ME I, 758

[izpliñkt, undicht werden: labība izplinkusi: krūms izplincis Dunika.]

Avots: ME I, 783

klencêt, - ẽju,

1) intr., ungeschickt gehen, humpeln:
četri zemes kle̦ncē̦tāji, vier, die auf der Erde humpeln Biel. R. 214; [kleñcêt C., umherschweifen];

2) trödeln, zottern, müssig die Zeit verbringen: viņš klencē visu dienu pa kruogu Naud. [Dieses Wort kann hier n (vor k) aus m haben (vgl. klemst II) und nebst klincis I und klinkāt mit li. klēnkti "schnell gehen"
und ksl. poklęcati "sich krümmen, hinken" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 514 f.) verwandt sein; vgl. Būga РФВ LXX, 254.]

Avots: ME II, 222

klinciņa Selsau, = kaziņa am Spinnrad (eig.: die Hinkende); vgl. klencīte. S. auch klincis II.

Avots: ME II, 228

nùoklàusît,

1): n. (mit aũ) muižai Siuxt; ‡

2) gehorchen
(perfektiv): suns nuoklaũsīja gan Dunika. kad viņam saka, vijtš jau nuoklaũsa Orellen; ‡

3) = nùoticêt: princis nuoklausījis ar Pas. VI, 204.

Avots: EH II, 53

‡ nuopliñkt Dunika "panīkt, nuolaisties": nuoplincis saimnieks.

Avots: EH II, 76

pagulêt, intr., eine Zeitlang schlafen, liegen: kamē̦r princis padzīvuojas, kuopēja atkal paguļ LP. I, 101. licies pagulēt. Refl. -tiês, eine Zeitlang gemütlich schlafen: lai vēl drusku paguļas Por. viņš varēja ilgāk pagulēties Vīt.

Avots: ME III, 32

‡ papliñkt Dunika, = paplinkšêt: paplincis saimnieks.

Avots: EH XIII, 164

II pince "ein molliges Kind" Vank.; s. auch pincis.

Avots: ME III, 218

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

sa-uošļât, sa-uošņât, tr., freqn. zu sauost, riechen, erwittern: incis paliek.., ausīgs, it kâ būtu kaut kuo savādu sauošļājis Vīt. 40. cepeti sauošņādami LP. I, 107. Refl. sauõšņâtiês, sich beriechen Ahs.: sveši zirgi sauošņājas.

Avots: ME III, 779

II sarinkt; intr.,

1) sich zusammenringeln
Alksnis - Zundulis, sich krümmen, bücken: guļ sarincis kâ dieva ausī Alksnis - Zundulis. kuo nu tupi kâ sarincis (nuo aukstuma sarāvies, sastindzis)? Schibbenhof. vārna aukstumā sarinkusi ragā Würzau. stāv salā sarincis Alksn. - Zund. ir sarinkušiem zemes bē̦rniem raizes Līguotnis;

2) sarincis, krank Grünh.

Avots: ME II, 717

satrìnkt ² : jau puika satrincis guovis mājā Alswig.

Avots: EH XVI, 457

sinces Lubn. n. U. (n. Etn. III, 1: sincis), Infl., das Vorhaus: māsa sinces izslaucīja BW. 33612. pacēla sincēs (= priekšiņā) grīdu Pas. III, 234 (aus Bikava). pakāru ce̦puri sincī pie sienas Lubn. Wohl auf wruss. сѣнцы dass. beruhend.

Avots: ME III, 842

švūkstinât,

1) = švurkstinât C. (mit ũ), Golg. (mit ù ^2);

2) ungefähr gleichbed.
mit švīkstinât Druw.;

3) "?" : sākusi smieties, kad Princis tâ lūpas izgriezis švūkstinājis Rīg. Av.

Avots: ME IV, 120

tālẽjs Wid., tālejs (vielleicht mit ostle. ej aus ij), = tâls: nebē̦dāju, kad klātēji niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 (aus Dserwen). tālējās tautiņās 5991 (aus Zirau); 10331 (aus N.-Ottenhof). sērsu pie tālēja bāleliņa 26652 (aus Alschw.) braucat pruojām, tālēji radi! 26108 (aus Dubenalken). tālējs radinieks, der Seitenverwandte Brasche. vienā tālejā malā dzīvuoja ķēniņš Pas. III, 381 (aus Bikava). princis nuo tālējās ķēnestes V, 435 (aus Kaunata). uz tāļejām zemēm V, 291 (Infl.). tālejuos ķēniņa meita IV, 472 (aus Zvirgzdine).

Avots: ME IV, 144, 145

*trintiņa oder *trintiņš "?": kuo tu nāci, trintiņ, vienkāršiņ[u] pulciņā ? LP. VII, 118. triņât, -ãju, eine Zeitlang (leicht) reiben Fehgen, Golg., N.-Schwanb.: mūsa triņa ar kājām spārnus AP. luops triņa galvu gar kādu priekšme̦tu N.-Peb. Pēterītis aiz priekiem triņāja ruokas gar biksītem Vīt. 40. Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (leicht) reiben: pienāk incis ap kājām triņādamies Vīt. 40. bē̦rni triņājas pa suolu N.-Peb. Nebst li. trỹnioti "mehrfach ein wenig reiben" Zu trĩt.

Avots: ME IV, 238

zìmêt (li. žymėti "bezeichnen"), -ẽju,

1) zeichnen, bezeichnen
L., U., kennzeichnen Frauenb. (z. B. ein Zeichen ins Holz einkerben; ein Lamm am Ohr kennzeichnen, um es von den übrigen zu unterscheiden u. dergl.): kungs ar namdari aiziet mežā kuokus zīmēt LP. V, 231. zīmē̦ti vakara brāļi BW. 20317;

2) (eine Zeichnung) zeichnen;

3) abnehmen, urteilen, (nach gewissen Merkmalen) vermuten
U.; deuten;"erkennen": es tâ zīmēju, ich sehe die Sache so an U. mežmalā iet cilvē̦ks; es zīmēju, ka būs kaimiņš, am Waldrande geht ein Mensch, nach gewissen Merkzeichen vermute ich, dass es der Nachbar ist U. zīmējat, bāleliņi, kuŗa brūtes īkstā māsa! BW. 20600, 1 var. (ähnlich: 20647). es skatuos un zīmēju, vai tā sieva būtu mana radeniece, vai ne Frauenb. zīmējiet, sveši ļaudis, kuŗa jums piederēja! Biel. 1380. princis ieraudzīja... meiteni, kuŗu tas zīmēja par savu glābēju JK. V, 1, 68. šuo ē̦ku jau nuo tālenes zīmējām par skuolu Kaudz. lai viņš zīmē (mag er erkennen) LP. VI, 1052;

4) "?": brūtei deva pirmuo glāzi... lai viņu zīmē̦tu (kennzeichnen?)
un apmantuotu BW. III, 1, S. 86. tu gan, ciema brāl, zīmē savu dunci! Alksnis-Zundulis. gan jaunskungs zīmē (gibt Zeichen?), lai klusa Seifert Chrest. II, 76. Reft. -tiês,

1) "?": uz... lūpām zīmējās (war zu sehen?)
sāpīga grumba Vēr. II, 160;

2) = zìmêt 3: zīmējuos tuo Indriķi, kur es biju redzējuse? BW. 20752, 4;

3) sich auf etw. beziehen:
uz kuo tas zīmējas? Kaudz. M. 160. runa īpaši zīmējās uz brūti BW. III, 1, S. 101. - Subst. zìmêšana,

1) das Bezeichnen, Kennzeichnen;

2) das Zeichnen;

3) das Vermuten, Deuten;
zìmẽjums, die Zeichnung: puškuoti ar daiļiem zīmējumiem; zìmê̦tãjs, der Zeichneŗ Zeichenkünstler.

Avots: ME IV, 735