vẽjš (li.
vė´jas "Wind"), ein Demin.
vējelis (li.
vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,
1) der Wind: dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73.
marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79.
caurais vējš St.,
Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U.
vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149.
vējš žvīguo Aus. I, 19.
liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454.
stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.),
der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od.
vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11.
laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4.
iet pa vējam Frauenb.,
so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder
turēties St.,
auf der See lavieren. Sprw.:
stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364.
vējam nevar pretī atpūst 1363.
kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365.
kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366.
vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104.
skrej nu vējam pakaļ! 105.
neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn.
derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106.
nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645.
nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962)
ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St.,
vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U.
esi žigls kâ vējš! Br. 585.
izput kâ rīta rasa vējā 165.
izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108.
vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68.
vējus celt Lāčpl. 88.
labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111.
skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77.
dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš
rauj cauri, es ist Zugwind da U.
palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand.
visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U.
vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91,
die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U.
tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92.
mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40.
tas ir vējā, das ist dahin, verloren U.
visi prieki bijuši vējā LP. III, 31.
vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175.
vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296.
visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.:
iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam
brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94.
uz vēju iet,a) spazieren gehen U.;
b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436)
abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten St., U.
vējā grābstīt Neik. 53.
pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171.
draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49.
vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369.
vējš durvīs, sagt man,a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen) Frauenb.;
b) wenn es jem. glücklich ergeht Schmarden;
c) wenn es jem. schlecht geht: tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6.
vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb.
ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda.
vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od.
vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80.
kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)?
wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,a) jem. betrunken machen;b) jem. verprügeln. tam nu būs vējš PS.,
der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45.
nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363.
būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41.
tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;
2) in genitivischen Verbindungen:
vēja auts. s.
vẽjàuts; vēja biksa, s.
vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od.
bulte, der Schlagfluss: veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315.
pret vēja bultu Br. IV, XVIII;
vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai;
vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.;
vēja diena, der 3. Februar Frauenb.;
vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.;
vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996;
vēja dzirnas Manz. Post. I, 306,
die Windmühle; vēja dzirnavas, s.
vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s.
vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame
(lithospermum officinale L.) RKr. II, 73;
vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73;
Zittergras Gr.-Buschh.;
zilā v. k., veronica longifolia L,.;
vēju ķipars.a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht U.;
b) s.
vējķipars; vēja lukturis, s.
vējlukturis; vēja luode U.,
= vēja bulta; vēja luoks L., s.
vējluoks; vēja māte Biel. 2400,
die Windmutter, Göttin des Windes Spr.;
vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.;
vēja mietiņš Ar.,
lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl.
Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84;
vēja pauti, ein Hodenbruch U.:
viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.;
vēja pistuole, verächtl.
Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.;
vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71;
vēja purne Ar.,
ranunculus ficaria; vēja putenis, s.
vẽjputenis; vēja pūta, s.
vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche;
vēja rīkste LKVv.,
die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.;
vēja sluot(iņ)a,a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze Spr., PS., Segewold u. a.;
ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;
b) viscum album L.;
c) verächtl.
Bezeichnung für ein Mädchen: šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb.
tautu meita, vēja sluota (Var.:
sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.;
vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.;
vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen;
vēja vārds,a) ein leeres Wort U.;
b) "kluģis" Frauenb.;
vēja vice LKVv.,
Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.;
vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73;
vēja zivs Konv.
2 2320,
a) s.
vẽjzivs;b) = piukšis U.;
vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;
3) vējiņš, ein Windbeutel Seew. n. U.:
tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52.
Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.Avots: ME IV,
552,
553,
554