Paplašinātā meklēšana

‡ àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30

apkãrteņš, dial. aus apkā̀rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94

atkā̀rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atkā̀rteņ ² Pilda a. FBR. XIII, 53 Zvirgzdine n. FIiR. XIII, 32. Adv., = aûgšpê̦du, auf dem Rücken.

Avots: EH I, 147

I kãrte,

1): kāršu spētmanīt[i]s BW. 3115.

Avots: EH I, 605

‡ II kãrte Dunika, = kãrts II 2 (13 Fuss 6 Zoll).

Avots: EH I, 605

‡ III kārte, = kā̀rta 1: ielīka zemes k. (Var.: kārta) BW. 9401 var.

Avots: EH I, 605

kãrte, kãrts, - s,

1) die Karte
(kārta LP. VI, 753): kãrtis spēlēt, Karten spielen. uz kārtīm savu mantu nuospēlēt Kaudz. M.; kāršu spēle, das Kartenspiel;

2) die Landkarte:
Latvijas kārte [auch kàrte]. Zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 201

‡ kārtele, (geringschätziges) Deminutiv zu kā̀rta 1: uzsniguse laba k. sniega Janš. Bandavā I, 211.

Avots: EH I, 605

kārtelêt, zwiebrachen Elv.

Avots: ME II, 201

kārtelĩši, aufzuhängende Geschenke, Handtücher, die den Leichenträgern über die Schultern gehängt werden U.: bet kas mani pašu ve̦d, krustim kaŗat kārtelīšus. Zu kārt.

Avots: ME II, 201, 202

kãrtene, ‡

2) eine Holzstange mit einem Strohbündel am obern Ende zum Messen oder Abstecken (einer Linie)
Grünhof.

Avots: EH I, 605

kãrtene, die Stockrose C., N. - Kmph. n. A. XIII, 223. [Zu kãrts II.]

Avots: ME II, 202

kãrteniski, kãrtniski, hängend Ar.

Avots: ME II, 202

pakārtene "?": kamē̦r cāļus perina, kamē̦r pakārteni vējš šūpuo RKr. VII, 1434.

Avots: ME III, 44

‡ pārkārtenis(ki) PV., = pãrkārēm: bē̦rns ir tīri p. uz luoga; ka tik nenuokrīt!

Avots: EH II, 202

‡ priekškãrtene Ramkau, das Vorhängeschloss.

Avots: EH II, 318

puskā̀rtenis ² , puskārteniski Ar., puskārtiņ Golg., Adv., halbwegs, auf halbem Wege: mēs ar siena pļaušanu palikām puskārtenis, bija jāstājas pie rudziem. viņš ar rudziem palika puskārtenis Plm. n. RKr. XVII, 74 f.

Avots: ME III, 428

‡ puškārtenis, = puskā̀rtenis ² : kad darbs paliek iedarīts, tad saka, ka nu palika p. Ramkau.

Avots: EH II, 336

puškārteņus, puškārteņš, puškārtin Bers., Laud., puškārēm, halb, halbwegs, nicht ganz: uzmetis vamzi puškārteņus, atskrien plē̦su plē̦sumis Alksnis-Zundulis. atstāt darbu puškārteņš (halbverdchtet) Aps. viņas galva tâ puškārtin pagriezās uz tuo pusi A. v. J. 1896, S. 730. uz tām puškārtin uzsvieda guoda drēbes Jauns. Baitā grām. I, 19. puškārēm vien darījis Alksnis-Zundulis, er hat (die Arbeit) nur halb gemacht. Vgl. puskā̀rtenis.

Avots: ME III, 438

skārtele (auch: skārtelis) "скатерть, ширинка" Wid.; das Geschenk, welches die Braut ihren Verwandten darreicht Bielenstein Holzb. 344: grib dieveŗi smalkus kre̦klus, brāļi gaŗus skārtelīšus BW. 25235. es uzkāru brālīšam dadža lapu skārtelīti 25477. krustām kāršu skārtelīšus (Var.: dvieli, skāterīti) 15840, 9 var.; s. auch Mag. XX, 3,179. Mit sekundärem s- zu kārtelīši? Oder skārtel- aus "skārter- und dies mit sekundärem -r- zu skāteris?

Avots: ME III, 881

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

viênkā̀rteņš (Adv.), = vienkārtnī (s. unter viênkā̀rtis): aude̦kls austs vienkārteņš Lis. n. RKr. XVII, 93, AP.

Avots: ME IV, 659

apkā̀rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā̀rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

‡ izkā̀rtuôt (unter izkā̀rtât), ‡

3) erklaren:
mēs viņiem skaidrs neizkārtuojām, ka ... Frauenb. viņš man visu gribēja izkārtet, kâ lai es daru Strasden.

Avots: EH I, 455

niẽdêt, -ẽju, tr., nieten: tagad karuogu lai niedē pie juo gaŗas kārtes klāt Lautb. [man bij tāds duŗamais, atpakaļu niedējams BW. 35151. Nebst estn. nēdima aus mnd. neden.]

Avots: ME II, 749

nùograñdît, tr., herunterstossen, niederschlagen: kārtes arī tādas ne˙kur nevarējuši dabūt, ar kuŗu varē̦tu nuograndīt JU. [nuograndi man nuo ābeles kādus ābuolus! Adsel n. A. XIII, 727. [vē̦tra tārpus nuograndīja nuo lapām.]

Avots: ME II, 786

nùosist,

1) tr., ab-, wegschlagen:
kur nu ar tādu šautru tādu ābuolu nuositīsi? sišu nuositu šim ce̦puri nuo galvas LP. VI, 1004. tev kājiņu nuositīs BW. 29156. (nuositamā kārte U., der Trumpf]. pulkstens nuosita vienpadsmit, die Uhr schlug 11 MWM. XI, I92;

2) schlagend reinigen:
nuosit aiz durvīm dubļainās kājas A. XX, 166;

3) erschlagen, totschlagen:
šie gul kâ nuosisti LP. V, 129. nu tu nuo˙sitams! viņš dusmuojies VI, 380;

4) niederschlagen, vernichten:
krusa nuosita labību Etn. II, 179;

[5) stark schlagen, schädigen
U.;

6) rudzi balti nuosisti U., der Roggen ist weiss geworden (von der Sonnenhitze);

7) beschmieren:
n. kārti ar ziepēm Lubn.] Refl. -tiês,

1) sich abschlagen, sich verletzen:
krizdams es briesmīgi nuosituos;

2) sich erschlagen, totschlagen:
vai Laimīte nuositās akmentiņu kaudzītē? BW. 9158, 1;

3) behaftet werden:
tā nuositīsies ar trumiem, auguoņiem, vātīm LP. V, 300. Subst. nùosišana, das Abschlagen, Erschlagen; nùositẽjs, der Mörder IV Mos. 35, 28.

Avots: ME II, 846

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341

puškārēm, s. puškārteņus.

Avots: ME III, 438

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā̀r ² ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336

skāteris, skāters U., Spr., Demin. skāterītis, ein Rock U.; ein weisses, leinenes Umlegetuch RA., (mit ã ) N.-Bartau; eine Tischdecke (auch skāterte) Spr.: tēvs gribēja striķu vīt, māte pūra skāterīšus BW. 1168. krustis kāršu skāterīti (Var.: skārtelīšus, dvieli) 15840, 9 var. šķērsu pār kamiesi balts linu skãteris Janš. Dzimtene V, 11. baltuo seģeni jeb skāteri 57. Nebst oder durch li. skõtertė "Tischtuch" aus r. "скатерть" "Tischtuch".

Avots: ME III, 881

skats,

1) auch skata LKVv., der Blick:
man dieve uzme̦t skatu Rainis. mani skati maldījās apkārt Purap. tavu acu siltie skati R. Sk. I, 74. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu un ass MWM. XI, 183. skata riņķis Populāra astron. 2, der Horizont: kad . . . saule kādu asi pacē̦lusēs pār skatu riņķi Etn. II, 70;

2) die Ansicht, Aussicht:
nuo kalna atveŗas plašs skats. skatu kārte, die Ansichtskarte;

3) die Szene, der Aufzug (in einem Schauspiel):
ludziņa, kas sastāv ... nuo 6 skatiem Plūd. Llv. II, 295.

Avots: ME III, 875

žâvêt AP., C., Kl., Serbigal, Wolm., žâvêt ² Dunika, Iw., Līn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, žàvêt ² Bers., Kl., Lös., Meiran, Nerft, Selsau, Sessw., -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, L., U.; räuchern (in Rauch hängen) U. (unbek. in Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Warkh., Zvirgzdine): žāvē̦ta gaļa. žāvē̦tas zivis. žāvē̦ti augļi. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.) Spr.: istabā dzīpariņi žāvējās BW. 23616, 1 var. vagara dvēselīte spieķa galā žāvējās 31469, 1. ze̦lta nauda Jāņu nakti žāvējās 32714. redzējis tur naudu žāvējamies LP. VI, 221 (ähnlich: VII, 1044). - Subst. žāvêšana, das Trocknen (tr.), Räuchern; žāvêšanâs, das Trocknen (intr.); žāvê̦tãjs, wer trocknet, räuchert: tautu dē̦la egļu kārtes, svešas mātes žāvē̦tājas (Var.: kaltē̦tājas) BW. 18154, 7 var. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 798

zvīŗa,

1) ein Hebebaum ("kārte, kuoks, kuo lietuo svēršanai"; mit ĩ ) Frauenb.; vgl. zvīris;

2) comm., ein (bei der Arbeit) langsamer Mensch; ein Faulpelz
Frauenb.

Avots: ME IV, 781