Paplašinātā meklēšana

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

izkankarêt, ‡

3) hinaustreiben
(pejorativ) Auleja: kāļ luopus izkankarējām.

Avots: EH I, 453

izkankarêt,

1) intr., sich wegschleppen:
izkankarējis atkal nuo mājas Serb.;

2) betrügen:
žīds tevi izkankarējis Erlaa.

Avots: ME I, 747

I kanka,

1): "= kancis" ME. II, 154 zu ersetzen durch "= kancis"; ‡

2) ein weicher, schliefiger Klumpen
(mit an̂ ² ) Seyershof: zeme vēl pa˙visam slapja, kankās vien stāv uz tīruma. maize tâ kâ k., nav lāgus izce̦pusi.

Avots: EH I, 584

I kanka, = kancis Lasd. [Neugebildet zu kancis (vgl. etwa Jancis neben Janka)? Oder aus kanik "grosses Stück Brot"?]

Avots: ME II, 154

II kanka, ein Schnaps Treiden: Pēter, iemet vienu kanku Blaum.

Avots: ME II, 154

[II kañka, die Zigeunerpeitsche A. - Rahden n. A. XVI, 377.

Avots: ME II, 154

[IV kañka Wolmarshof, = tūļa.]

Avots: ME II, 154

[kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

[kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

‡ *kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

I kankale Smilt., Lub., Fest., = ķibele, ärgernis, Unglück.

Avots: ME II, 155

[II kànkale ² Warkl.,

1) "eine an der Haut des Viehs (namentlich im Frühling) haften gebliebene Mistschicht";

2) von einem aufdringlichen Menschen, den man nicht los werden kann:
staigā pakaļ kâ kankale.]

Avots: ME II, 155

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties ² Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

kañkals [Dunika] (kañkalas), eine kleine Glocke für Kühe Rutzau. [Als ein Kuronismus zu kaļuôt (s. dies) und r. кóлоколъ "Glocke" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 547.]

Avots: ME II, 155

‡ II kañkals Dunika, = kañkalis I.

Avots: EH I, 584

kankans, ein schlechtes Pferd: tagad nu e̦suot tāds kankans, kuŗu nuotaksējuši uz 10 rubļiem A. XXI, 354. [Vgl. kankāns.]

Avots: ME II, 155

kankaraînis, der Zerlumpte BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankaraîns: mit àn Wolmarshof, kànkaŗaîns ² Oknist:

Avots: EH I, 584

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

‡ *kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

[kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

‡ kankarâts, = kankaraîns: suņi suņi kankarāti; ... suņiem tric kankarīši Tdz. 37188.

Avots: EH I, 584

kànkarbiksis, kànkardañcis Vīt. 80, ein Zerlumpter: kuo tu nāci, kankarbiksi (Var.: kankandanci, kankaraini, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ ² ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ ² ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584

[kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

kànkaris,

1): auch (mit àn ² ) Oknist, (mit an̂ ² ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi ² Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155

‡ kankarkalns "?" (Eigenname?): pārbraukuši kankarkalnu BW. 33448 var.

Avots: EH I, 584

‡ kankarlaka, comm., verächtl. Bezeichnung für eine Person: šādi tādi kankarlakas BW. 12644, 1.

Avots: EH I, 584

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

kànkarniẽks,

1) der Lumpensammler, Lumpenhändler;

2) ein Zerlumpter.

Avots: ME II, 155

kankaruôt, ‡

2) viņš kankaruo visu nakti, er ist die ganze Nacht unruhig, verdriesslich und stört andere
(in einem handschritl. Vokabular). - Zur Bed. vgl, auch ‡ àizkankaruôt.

Avots: EH I, 584

kankaruôt, intr., klägich sprechen Degl. MWM. 1896, 467.

Avots: ME II, 155

kankaruôts, = kànkarains BW. 31888.

Avots: ME II, 155

‡ kankarpuolis BW. 34804, eine uneigentliche Benennung für den penis.

Avots: EH I, 584

I kànkars: auch N.-Wohlfahrt, (mit an̂ ² ) Orellen n. FBR. XI; 40, Seyershof,

1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars ² Grenzhof;

2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.

Avots: EH I, 584

I kànkars C., [kan̂kars ² Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

[II kankars St., = kankalis I.]

Avots: ME II, 155

‡ kan̂kas ² Dunika, Fetzen, Lumpen: ar visādām kankām apkāries.

Avots: EH I, 584

nùokankarêtiês (unter nùokankaruôtiês): bē̦rni nuokan̂karējušies ² līdz pēdīgam Seyershof.

Avots: EH II, 51

[nùokankaruôtiês "налохмотиться, нахламоститься" Wid.; nùokankarēties, zerfetzt, abgelumpt werden Nötk.]

Avots: ME II, 794

sakankalêt, ‡

2) = sakankarêt, mühsam von andern zusammenbekommen
Lis. ‡ Refl. -tiês Lis., sich (mit einem schlechten Menschen) zusammentun.

Avots: EH XVI, 415

sakankalêt, verwickeln, verkuppeln. sakankaļâtiês, sich verheiraten: viņš ir jau sakankaļājies, er ist schon verheiratet Mag. XIII, 2. 53.

Avots: ME II, 645

sakankarâtiês, (geschlechtlich) verkehren: tie jau būs sakankarājušies! Dond. sakankarêt, zusammenbetteln, zusammensuchen: nez kur sakankarējis tik daudz maizes un drēbju! Serben.

Avots: ME II, 645

sar̂kankakla garlaciņa, ein Vogel Konv. ² 2319.

Avots: ME II, 720

sar̂kankaklĩte ² Karls., sarkankaklĩtis RKr. VIII, 93, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.).

Avots: ME II, 720

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. ² 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

kaîkaris ² , [kaikars],

1) ein Zerlumpter, Zottiger, der Lump, ein Habennichts:
nu tevi meklē kaikaru [oder zum nom. s. kaikara?] draudzene BW. 18927 [Schrunden]. trīs tautu kaikari me̦klē̦tāji 18926 [Alschw.];

2) ein Springinsfeld, ein Unbändiger
Kand.;

3) ein Stümper
L.;

4) eine Art Pferd; eine Schindmähre
U.;

5) kaikars "ein magerer Mensch; ein harter Mensch"
A. XV, 2, 237. -[kaikaris 1 ist nebst kaikara wohl als eine reduplizierte Bildung zu kākari, kakari, kankari (vgl. auch ceceris II), serb. koko`rav "struppig" u. a. zu stellen (vgl. Berneker Wrtb. I, 540). Dagegen kaikaris 2, 3 und 5 ist wohl zu kaika gehörig, während die Zugehörigkeit von kaikaris 4 zweifelhaft bleibt.]

Avots: ME II, 132

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190

kākardancis [Wessen], BW. 20430, = kankardancis">kankardancis.

Avots: ME II, 190

[kakari Oppek. n. U., = kankari">kankari. Wohl eine Form mit Reduplikation wie kaikaris (s. dies).]

Avots: ME II, 137

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kankāli, [kan̂kāļi ² Bauske (hier scherzweise gebraucht), Kartoffeln Gold. [Ilentisch mit kankólai "Hoden"? Vgl. kankalis I.]

Avots: ME II, 155

[I kañkālis Zeezern, Hasenpot, Tadaiken, Odsen, kànkālis Ronneb., = kankalis I: tai laukā lieli kankāļi; nevar ne+maz saecēt Grobin.]

Avots: ME II, 156

[II kañkālis "ein Unkraut im Roggen mit hellroten Bläten, das sich um die Roggenhalme windet" Neuenb. - Als ein Kuronismus zu kankals, slav. kǫkoľь "Kornrade".]

Avots: ME II, 156

kankāns,

[1) kañkāns "etwas Grosses, Schweres, Weiches":
sivē̦ns kâ kankāns Nötk.;]

2) kànkāns [Serben, Ramelshof,
kañkāns Trik.], ein magerer, grosser, hinkender Mensch; [kañkāns C.], ein grosses, mageres Pferd [in Fest.: [zirgs kâ kankāns; kur nu tam spē̦ks būs! AP.; " ein hagerer, gebückter und in Lumpen gehüllter Mensch; auch ein Knabe, der in unachtsam zerfetzten Kleidern herumgeht " Bers. Vgl. kankans und kankāt].

Avots: ME II, 156

[kànkâtiês Planhof, kañkâtiês Wolmarshof, ohne guten Erflog (nešķirmīgi) arbeiten, sich beschäftigen. - Zu kanka IV.]

Avots: ME II, 156

kañkuôļi, unebener BOden Würzau. [Wohl zu kankalis I.]

Avots: ME II, 156

‡ *ķe̦nkaris, = ķe̦n̂kars ² 3: kuo tu nāci, ķe̦nkarīti (Var.: kankarīti)...? visas tavas ķe̦sas dre̦b BW. 20430, 3 var.

Avots: EH I, 695

ķe̦n̂kars ^2, ķe̦nkurs, ķe̦nkara BW. 16345,

1) = ķe̦kars Kand., Dond. (hier ķe̦ñkars);

2) ķe̦nkari, die Lumpen;

3) der Zottige, Struppige, Zerlumpte:
astuoņi ķe̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273. kam tu nāci, ķe̦nkariņ, (Var.: ķe̦nkuriņ, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430, 3, 4 var.;

[4) ķè̦nkars ² Bers., etwas Herabhangendes. -
Vgl. ce̦ñkurs].

Avots: ME II, 365

ķe̦sas,

1) das Eingeweide
Lasd.;

2) die Lumpen, Fetzen, schmutziges Gerümpel
Dobl., Stelp.: kuo tu nāci, kankarīti, jaunu meitu maltuvē? visas tavas ķe̦sas (Var.: ķe̦skas) dre̦b, uz meitām rauguoties BW. 20430, 3. kuo liela šis savas ķe̦sas? Brig.

Avots: ME II, 370

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kũļât,

1): wiederholt klopfen
NB.; sīki putni kankalīšu kūļātāji (Var.: kūlējiņi, dauzītāji) BW. 2664, 1.

Avots: EH I, 683

ļe̦nkars,

1): vāciešam, le̦nkaram ("?") BW. 35069, 1 var.;

2): ļe̦ñkari "kankari" PS., Serbig., Smilt.

Avots: EH I, 771

ludze (unter ludzis): sieva mana l. bija, es pats biju kankarains Tdz. 45620 (ähnlich 49246, 1 ).

Avots: EH I, 759

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

nùoberbelêtiês, zerfetzt, zerlumpt werden: nioberbelējies kâ kankars Burtn.

Avots: ME II, 761

nùoderglît, tr., beschmutzen, besudeln [Annenburg, Garrosen]: vīri nuoderglītuos kankarus aizme̦t pruom Druva I, 606. netīrs, caur un cauri nuoderglīts kruodziņš Purap. viņas nere̦dz puņķiem nuoderglītuos bē̦rnus nuoderglījies ar dubļiem līdz acīm Naud.]

Avots: ME II, 774

pampasas, die Lumpen, alter Kram: met savus kankarus (Var.: savas pampasas) vienā vietā! BW. 16902. [Fehlerhaft für pamparas?]

Avots: ME III, 73

pan̂ckari ² [Bauske, pan̂ckaŗi ² Lautb.], panskari, pañskaras [Bl.], St., U., alte Lumpen, Fetzen, der Plunder: viņš iet vienuos panckaruos B.Vēstn. [Aus pañckas . kankari?]

Avots: ME III, 76

pe̦nkulis, der Zottige: puisi, puisi, pe̦nkulīti (Var.: kankarīti, skarainīti, pluskataini, pinkainīti u. a.) BW. 20430, 6 var. Wohl zu piñka I.

Avots: ME III, 200

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluškataîns, plus`kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

sakrunčuôt "faltig machen" Gr. -Autz, Grundsahl, Nötk.; "nähend den Stoff in Falten zusammenziehen" Welonen, Festen, Vank.: kaut kādus sakrunčuotus kankarus jau es mugurā nevilkšu A. Brigader; nachlässig durchnähen: gribēja iešūt vārdu, bet tikai sakrunčuoja aude̦klu Jürg.

Avots: ME II, 656

satapinât, tr., (eine grössere Menge) aufborgen, zusammenborgen Dr.: naudu Elv.; ieraugām pašu mājās satapinātus jaunmuodes kankarus Vēr. II, 237, Dunika.

Avots: ME III, 760

skancis Glück, Manz., die Schanze. skanckaras, skanckari (nom. pl.), Lumpen, alte Kleider Serb. Umbildung von kankari nach skaras?

Avots: ME III, 870

sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.

Avots: ME II, 883

skrandulainis, ein Zerlumpter: kā tu nāci, skrandulaini (Var.: kankarīti, kankardanci), labu ļaužu maltuvē? BW. 8036, 2 var.

Avots: ME II, 887

skrandulis,

1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;

2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME II, 887

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

tukšrùocis, wer leere Hände hat: atbrauks mans puisītis kâ tukšruocītis, kā kankarītis Vēr. II, 318.

Avots: ME IV, 256

vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.

Avots: ME IV, 469