Paplašinātā meklēšana

karaša,

1): ein kleiner Weissbrotlaib
Iw.;

2): (kürzere Zeit gesäuertes) Grobweizen- od. Gerstenbrot
Salis, Seyershof; ein Fladen aus Roggenmehl AP.; karašas "auf der Pfanne gebackene geriebene Kartoffeln" Sonnaxt n. Fil. mat. 187, "auf der Pfanne gebackene dünne Schwarzbrotschnitten" Frauenb.; ase̦nu k., ein Blutfladen AP.

Avots: EH I, 587

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160

karašas,

1) Beschwerden Agel.;

2) Lumpen, altes Gerät Oppek., Kokn., Erlaa n. U.
[karaša " was aneinander hanget " Für. I.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 160

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111

‡ applãtît U. (unter plātīt), mit Sahne oder Ei bestreichen: a. karašas.

Avots: EH I, 105

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713

‡ kakarka "Brot aus Gerstenmehl" Kalupe: kam necepe augstas maizes, kam kakarkas (Var.: karašas, plācini) plikšināja BW. 28533, 1 var.

Avots: EH I, 575, 576

[karaža Degunen, = karaša, rupjas maizes rausis ar biezpienu virsū.]

Avots: ME II, 160

I karažas [Wolm., Borchow], etwas, was hängt, Lumpen Bers., Lub. Vgl. karašas.]

Avots: ME II, 160

kàrša, der Kuchen PS., [Wolm.], Grünh.: še, sunīti, kviešu karša BW. 14471, 2. Gew. karaša (s. dies).

Avots: ME II, 165

‡ I kā`rša ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 67, Erlaa; Fest., Kaltenbr., Wessen, = karaša 2; divas kāršas baltas maizes BW. 34986.

Avots: EH I, 604

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

klape, klapa L., St., U., die Klappkanne, eine Kanne mit einem Deckel: naktī liekas atnesties alus klapi Manz. viņas galvas galā bija viena karaša uz uoglēm ce̦pta un viena klape ar ūdeni I Kön. 19, 6. [Aus d. klappe " Kanne".]

Avots: ME II, 214

[le̦gaža "eine schlecht gegorene karaša" Neu - Laitzen.]

Avots: ME II, 445

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

mičuôt, der jungen Ehefrau auf der Hochzeit die Haube aufsetzen: pēc pirmās maltītes ve̦d brūti uz klēti, kur mičuotāju māte viņu mičuo BW. III, 1, 12. mičuojamais galds, ein mit Speisen und Getränken besetzter Tisch, an dem das junge Paar vor der Aufsetzung der Haube sitzt. mičuojamā maltīte, das Mahl, welches nach der Aufsetzung der Haube abgehalten wird: pēc mičuošanas vedējmāte (mičuotāja) izdalīja mičuojamuo maltīti. pa+priekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus nuo mičuojamā galda BW. III, 1, 11. Die bei diesem Mahle genossenen Speisen und Getränke heissen mičuojamā (RKr. XVI, 186). od. mičuota (BW. 24832) maize, mičuojamais (RKr. XVI, 186) od. mičuots (BW. 24831) brandvīns, mičuota karaša BW. III, 1, 62, mičuots siers BW. 24832 var. u. s. w. - Subst. mičuôtãjs, f. mičuôtãja, diejenige Person, welche der jungen Frau die Haube aufsetzt; mičuôšana, das Aufsetzen der Haube; mičuošanas deja, ein Tanz, welcher nach dem Aufzsetzen der Haube getanzt wird.

Avots: ME II, 623

miẽlasts, das Gastmahl: [viņš darīja tiem lielu mielastu Glück Makk. 16, 15. viņš darīja tiem mielastu, ce̦pdams neraudzē̦tas karašas I Mos. 19, 3.] reiz lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. apklāj baltu liepas galdu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13250, 6. [Ableitung von miels "lieb"; vgl. slav. milostь "Gnade".]

Avots: ME II, 652

[nùoknibinât,

1) abknibbern:
bē̦rns nuoknibinājis karašai virsu Lis.;

2) zupfend absäubern:
n. ērkšķuogas Bauske;

3) knibbernd wund machen:
bē̦rns nuoknibājis degunu asinīs Salis. Refl. - tiês, eine Zeitlang knibināties: pie šā darba nuoknibinājuos visu dienu Bauske, Widdrisch.]

Avots: ME II, 800

[nùošķìbt ² , missraten, misslingen A.-Schwanb.: nuošķībusi karaša.]

Avots: ME II, 866

pacept: pacepšuot arī karašas Janš. Mežv. ļ. II, 158. pacepsim cūkas gaļu Tdz. 54519.

Avots: EH II, 123

plãcenis Dond., Wandsen, Bauske, Tr., Ruj., Frauenb., plàcenis N.-Peb., Jürg., Arrasch, PS., C., plàcenis ² KL, Kr., Bers., Sunzel, Schwanb., Saikava, Heidenfeld, Selsau, Kreuzb., plâcenis ² Lautb., Zögenhof, Nauksch., plāciņš BW. 23598, 1; n. pl: plāciņi Pas: III, 236, a. s. plācini Pas. III, 318, plācene Popen, "Uxküll, ein flacher Kuchen, "sklandu rausis" Dond.: placeņus jeb karašas ce̦p gan˙drīz ik˙katrs BW. III, 1, S. 7. ce̦p man mīkstu plācenīti BW. 27621. paceļ man šķīstu pienu; kaņepīšu plācenīti 32581, 2. Vgl. plāce.

Avots: ME III, 328

plãt, plât ² Karls., plàt ² Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt ² Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt ² Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à ² ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

plečka Heidenfeld, plecka (sic !) Meiran, Golg. "nerūgusi karaša".

Avots: ME III, 333

raũgi PS., Trik., Smilten, Gr.-Essern, Bauske, Behnen, Wandsen, ràugi Jürg., ràugi ² Vīt., auch raũgas Arrasch, Upīte Medn. laiki, der Besuch bei der Wöchnerin; rauguos iet Smilt., Laud., Lettin, Annenhof bei Mar., Stomersee, Adsel, einen solchen Besuch abstatten: kas bijuši kāzās, tiem jāiet rauguos, vis˙maz pirmajam bē̦rnam BW. I, S. 228. lai apciemuo biežāk! . . . lai nāk uz raugiem! Ezeriņš Leijerkaste II, 162. melderīšai bē̦rns atlēcis - jāiet rauguos Laud, rauguos braukt - pie kādas radinieces ar ciemkukuli uz radībām braukt Grosdohn n. Etn. II, 33. raũgu māte Heniņ, eine Nachbarsfrau, welche die Wöchnerin besucht und mit Speisen versorgt: par labiem ēdieniem... gādāja raugu mātes, t. i. kaimiņienes, kas nāca slîmuo apmeklēt (apraudzīt) un atnesa līdza biezu putru, ar gaļu vārītu, sviestu, pienu, karašas etc. BW. I, S. 186. Zu raudzît.

Avots: ME III, 486, 487

raũsis,

1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡

2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai? ‡

3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡

4) ķê̦ma ² r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;

5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.

Avots: EH II, 358

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646

samîcît, tr., zusammenkneten, durchkneten, zerdrücken; mit Fäusten bearbeiten, Rippenstössegeben: ņem sijātu miltu trīs mē̦rus, samīci un cep karašas! I Mos. 18, 6. samīcīti vaska kukuļi LP. VII, 377. uzmeklē... tārpiņu un ar pirkstu samīca tuo Etn. IV, 3. es viņu krietni samīcīju (verprügelte) Dond.

Avots: ME II, 687

‡ sapîčît ² Seyershof "pavirši sastrādāt": sapīčīts darbs. sapīčīju visādus miltus kuopā, lai iznāk karaša.

Avots: EH XVI, 436

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024