Paplašinātā meklēšana

àizkarene: auch Golg.

Avots: EH I, 29

àizkarene, das Vorhängschloss: atņēma aizkareni Niedra.

Avots: ME I, 30

* atkare, Unlust: sliņķis dara visu kā par atkarēm (wider seinen Willen, ungern) Dr.; dzelzszāli zirgi ē̦d kā par zuob-atkarēm Dr. [Nebst li. ãtkaras "неохотный" wohl zu le. atkãrtiês "zurückhängen".]

Avots: ME I, 165

‡ II atkare, die pē̦da (s. pê̦da 6) einer in stumpfem Winkel an den Stiel befestigten Sense Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 146

bal˜tskare, Demin. auch baltskariņa weisse Rispe habend, Epitn. des Hafers: auziņai, baltskarei, tai lielie tīrumīņi BW. 28245. ai, auziņa, baltskarīte, BW. 3908.

Avots: ME I, 259

gaŗskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers) BW. 28245,4 var.

Avots: ME I, 607

iekare,

1): "eine kleine Halbinsel"
Prl., Saikava, ein schmaler Landstreifen, der sich in einen Wald, ins Wasser oder in fremden Besitz hineinstreckt Geistershof, N.-Schwanb.; vgl. iekāre II; ‡

2) "eine Stelle unter dem Abdach zum Aufhangen von Geräten"
Smilten: iekar izkaptis iekarē!

Avots: EH I, 518

* iekare od. * iekaris?] "?": Daugavas iekari tur iztīrīs A. Up. Duomas III, 540.

Avots: ME II, 25

[I kare (li. kãrė) Kaunata, ^{= kaŗš.]}

Avots: ME II, 161

[II kare (?)"eine Hexe" Ronneb.]

Avots: ME II, 161

kareivîgs [li. kareivìngas], kriegerisch: kareivīgas tautas.

Avots: ME II, 161

kareivis (li. kareĩvis), der Krieger G. Allun., [der es wahrscheinlich aus dem Litauischen entnommen hat].

Avots: ME II, 161

kareivisks, für einen Krieger sich schickend, militärisch: kareiviski sagrieztas ūsas.

Avots: ME II, 161

kareklis,

1) was hängt, was angehängt wird, das Gehänge:
ze̦lta kareklis gar kaklu LP. VII, 70. tupiķis tup, kareklis karājas; dievs duod tupiķim karekli baudīt (Rätsel Tr. III, 511). kas šinī pasaulē valkā auss karekļus, tam viņā pasaulē karāsies vabuoles ausīs. kad kaķim piekaŗ karekli astē, tad tas skrien kâ traks Ahs.;

2) die Türhänge:
durvis šķības, karekļuos būdamas B. Vēstn. [Vgl. li. karẽklis "вѣшатель".]

Avots: ME II, 161

karelis, karenis [li. karinỹs "то, что провѣшивается"], etwas, was hängt, baumelt, das Gehänge: tup, tup, tupesi, kar, kar, kareli; grib tupesis kareli baudīt (Var.: tupeņam grib(as) tikt pie kareņa) RKr. VII, 451, 1, 2. Zu kārt.

Avots: ME II, 161

‡ karenêt, = karnât II 2: uz sienas karenē lāča kažuki Pas. XII, 88.

Avots: EH I, 588

karenieks, der Krieger, der Soldat: karenieks pānācis nuo kaŗa Dond.

Avots: ME II, 161

[kares Nigr., Burtn., = kāres, die Waben.]

Avots: ME II, 161

I kares: šūnu k. Janš. Mežv. ļ. I, 155. me̦dutiņš pil ... nuo šūnām un karēm Dzimtene V, 47.

Avots: EH I, 588

‡ II kares "sìena uore" Lettg.

Avots: EH I, 588

‡ karete Saikava n. Fil. mat. 177, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126, = kaŗuôte.

Avots: EH I, 588

‡ kukaredzēs Warkl., = kukaragâs.

Avots: EH I, 668

‡ II lànekare ² , ein Fetzen, Lumpen Sonnaxt, eine zerrissene Decke (zum Tragen einer Tracht) Saikava.

Avots: EH I, 719

‡ III lànckare ² Sonnaxt, = vànckare ² 1.

Avots: EH I, 719

lielskare: "lielie tīrumiņi" ME. II, 502 zu verbessern in "lieluo tīrumiņü.

Avots: EH I, 755

lielskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers): auziņai baltskarei, tai lielie tīrumiņi BW. 28245 var.

Avots: ME II, 502

makares [?], die Blätter des Farnkrautes am Kurländischen Strande.

Avots: ME II, 554

[nekareivisks ,* unkriegerisch, unmilitärisch.]

Avots: ME II, 717

‡ nuokare̦ns, herabhangend: nuokare̦niem ziediem Latv. konv. vārdn. s. v. Dicentra.

Avots: EH II, 51

nuovakare (unter nuõvakars): die Abenddämmerung - auch (mit uõ) Siuxt, (Plur. nuõvakares) Frauenb.: svinuot nuovakares jeb saules pakāpus: nedzīvājuot, kad saulīte laižas zemē Frauenb. n. JK. VI, 21.

Avots: EH II, 104

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

‡ pakarenêt Blieden "?".

Avots: EH II, 141

‡ pakareņis Plida "bēres". Auf r. похороны beruhend.

Avots: EH II, 141

‡ pãrkares Karls. "?".

Avots: EH XIII, 202

paûkare ² : auch Dunika, Grenzhof (Mežamuiža), Kal., OB., Puhren, Siuxt, (mit aũ) A.-Autz.

Avots: EH XIII, 184

paûkare ² Wain., Schlampen, paũkare Ahs., paûkars ² Iw., = pavakare: sen saulīte paukarē BW. 4440.

Avots: ME III, 127

pavakare: "die Zeit nach 3 Uhr nachmittags" Frauenb.; pavakares vējš, Südwestwind P. Alunāns.

Avots: EH XIII, 186

pavakare (li. pavakarė˜), die Zeit vom launags bis zum Abend Fest.: tâ rājuoties pagāja visa pavakare Janš. B. 209. svē̦tku dienas pavakarē LP. VII, 318. Der Loc. pavakarē und der Instr. pavakarēm adverbial gebraucht: saule jau pavakarē LP. IV, 128. pavakarē Ansim jāiet malku cirst LP. IV, 9. pirmdienas pavakarē veda līgavu uz jaunā vīra mājām RKr. XVI, 151.

Avots: ME III, 131, 132

pìekareklis,* das Anhängsel Dr.

Avots: ME III, 255

pìẽvakare Dunika, piẽvakars C., Salis, pievakars Arrasch, N.-Peb., Widdrisch, der späte Nachmittag, die Zeit der Abenddämmerung: pievakare arī bija tik klusa MWM. VIII, 731. pievakares pavaļas brīžuos A. XI, 466. pievakarā Krieviņ 24, pievakarē, pie pievakares Vīt. 32, gegen Abend: Miezis aizgāja kādā pievakarē uz kruogu MWM. X, 810. mūža pievakarē A. v. J. 1896, S. 243, im Alter, am Abend des Lebens.

Avots: ME III, 307

‡ pusvakarene "Nordwest, Südwest" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Westen").

Avots: EH II, 334

‡ saskare,* der Kontakt, die Fühlung: s. ar pretinieku ... zudusi Br. Zeme 1939, № 239, S. 5.

Avots: EH XVI, 447

skare,

1) = skara 2: auzu skare Warkl., Memelshof;

2) auch skara ("selten") Lettg., ein spitzer Kirchturm Warkl.; zu šķirt? vgl. an. sker "Seeklippe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 575).

Avots: ME III, 874

skarene,

a) Rispengras (poa L.)
RKr. II, 75; Wid.; maura sk., poa annula Karls., poa trivialis Konv. ² 3529; pļavu sk., poa pratensis Karls., Konv. ² 3529;

b) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi L.)
RKr. II, 73;

c) susekļu sk., cynoturus cristatus Konv. ² 3529.

Avots: ME III, 874

I skarene: zâles, smilgas, skarenītes Tdz. 54841. "annula" und "cynoturus" ME. III, 874 zu verbessern in "annua" resp. "cynosurus".

Avots: EH II, 502

‡ II skarene Auleja, ein kleines Kopftuch.

Avots: EH II, 502

‡ skarens Lng. (unter kārt) "der solche Flocken [nämlich ‡ skari II] hat".

Avots: EH II, 502

vakare: auch Liepna.

Avots: EH II, 751

vakare, Name einer am Abend gefallenen Kuh AP.

Avots: ME IV, 447

‡ vakareìne (mit ei < ī?) Tdz. 59221, 1 (aus Lubn.), = vakaraine; vgl. *vakarīne.

Avots: EH II, 751

I vakarene Borchow, = vakaraine.

Avots: ME IV, 447

II vakarene,

1) "die des Abends lange aufzubleiben pflegt"
Nötk.;

2) der Westen
L.

Avots: ME IV, 447

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

vanskare Wessen, vañskars Bl., PlKur., s. vanckare.

Avots: ME IV, 472

žākare (unter žākara und žãkaris III): "palaidnīga meitene" (mit ã) Blieden.

Avots: EH II, 817

‡ àizkarine ² Kaltenbrunn, = karene">àizkarene.

Avots: EH I, 29

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

‡ àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt ² , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55

àizsprûduôt, ‡

2) versperren:
kareivju rindas aizsprūduoja ielu pārejas A. Brigader Daugava I, 1227.

Avots: EH I, 51

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.; ‡

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191

bal˜tspure, baltstare, die Weissrispige, Epith. des Hafers: auziņai baltspurei (Var.: baltstarei, baltskarei, baltzarei), tai lielie tīrumiņi BW. 28245.

Avots: ME I, 259

bezbaîlîgs, furchtlos, unerschrocken: tam bija bezbailīgs kareivja prāts.

Avots: ME I, 282

bļaurums [li. bjaurùmas], das Fürchterliche, Schreckliche: kur nu kaušanās bļaurums tik daudz lauzis kareivjus JR. IV, 107.

Avots: ME I, 320

gùodpràtĩba, ehrenhafte Gesinnung: guodprātība pret ve̦cuo kareivi Aps.

Avots: ME I, 690

[ìešũnuôt, Waben herstellen in: bites iešūnuojušas jaunas kares Nigr.]

Avots: ME II, 78

ìevaļuôt, ìevaļât, bändig, bewältigen: dūšīguos kareivjus Vēr. 1904, 501. diezin, vai varēsim darbu līdz vakaram ievaļāt Grob. ievaļuot darbus Mag. II, 153 "die Zeit für die Arbeit gewinnen."

Avots: ME II, 86

izdrēbt,

1) ausschlagen
Bērzgale: i. luogu;

2) "= izgrebt" Kakareva: i. kaŗuoti.

Avots: EH I, 443

izmĩlêt (li. išmylė´ti ),

1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡

2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡

3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.

Avots: EH I, 467

II izmurkšît, ‡

2) zur Genüge (karessierend) quetschen, abquälen
Bers.: i. meitu.

Avots: EH I, 468

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres ² Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. ² 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût ² Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III ⁴ 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 ² .]

Avots: ME II, 240, 241

labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. ² 10062 ¹ , 3.

Avots: EH I, 710

‡ lâčàuza,

1): auch Wolm.; ‡

2) briza media, "pļavu skarene" Saikava.

Avots: EH I, 726

ļe̦nkaras, kares">ļe̦nkares, die Fetzen, Lappen: ļe̦nkarēm (in Fetzen) kāja pakaļ le̦c Saul.

Avots: ME II, 536

mikrēslis: auch Alswig, Druw:, Fest., Grawendahl. Heidenfeld, Lubn., Nötk., Prl., Saikava; Sessw., Pas. lIl, 477, (mit ẽ ) AP., Ramkau, (mit è ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 69, Borchow, Kaltenbr., (mit ê ) Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 58, Fehteln: mikrēslī, kad jau kungi pavakareņājuši Pas. XII, 30 (aus Domopol). Anacheinend mit -ik- aus -itk-; vgl. ‡ mitkrêslis.

Avots: EH I, 813

‡ ņarvuoņa,

1) = ‡ II ņarga Heidenfeld;

2) "?": tur skanēja viņas [kareivju] vada ņ. Veselis Daugava 1928, S. 429. Vgl. ņārvuoņa.

Avots: EH II, 112

nùodedzinât [li. nudẽginti], tr.,

1) ab -, niederbrennen:
ē̦ku, māju. baznīcu nuodedzinājuši kareivji LP. VII, 363;

2) verbrennen:
nuodedzini saulē baltuo kakliņu! Seib.;

3) glühend brennen:
gludināmuo dzelzi LP. VII, 267. sarkani nuodedzināta bumba A. XX, 347. [Refl. - tiês,

1) sich bräunen (in der Sonne):
saulē nuodedzinājies brūns;

2) sich verbrennen:
bē̦rns pie plītes ruokas nuodedzinājies Dunika, Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 773

nuõkara, kare">nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

nuõvakars, kare">nuõvakare, kare">nuôvakare ² Ahs. n. RKr. XVII, 43, [Salis], die Abenddämmerung, der anbrechende Abend: visu dienu audust, gribēja vēl par nuovakaru izcept kādu rausīti AU. es jaukšu rīta blāzmu dzidru ar nuovakara sārtumu Asp. pienāk nuovakares LP. VI, 894. ziedu lapiņas mirdzēja spuodrajuos nuovakares saules staruos Saul. tie cēlās pašā nuovakarē II Kön. 7, 5.

Avots: ME II, 882

nùozâļuôt,

1) intr., sich begrasen:
ciesām nuozāļuojuse smilšu kaudzīte apzīmē vietu, kur viņa kareivja kauli trūd Aps.;

2) tr., vergiften:
dē̦ls sasējis nuozāļuotuos suņus ar astēm kuopā LP. VI, 322;

3) die Frucht durch Nledikamente abtreiben.
Refl. -tiês, sich vergiften: māsa mēģinājusi nuozāļuoties B. Vēstn.

Avots: ME II, 890

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ pakariņis Bērzgale, = ‡ pakareņis.

Avots: EH II, 141

paspaîdît, ‡ Refl. -tiês, sich eine Weile karessierend amüsieren: naktīm p. pa priekšnamiem un kaktiem Janš. Dzimtene II, 25.

Avots: EH XIII, 175

‡ paûkaris ² Popen, (mit aũ) Stenden, = paûkare ² .

Avots: EH XIII, 184

paûkars ² (unter paûkare ² ): Demin. acc.-instr. paukariņu BW. 10599.

Avots: EH XIII, 184

pavakariņas: pavakareņas ("?") Strods Par. vōrdn. 132.

Avots: EH XIII, 186

‡ pavakariņuôt, zum Abend essen (perfektiv) Riga: saules meita pavakareņāja un aizgāja gulē̦tu Pas. X, (aus Bewern). mikrēslī, kad jau kungi pavakareņājuši XII, 30 (aus Domopol).

Avots: EH XIII, 186

pìrcinis ² : pircine skareņa Auleja; pìrcine ² Warkl., Name einer gekauften Kuh. Daneben: pirciņas lietas "Sachen, die zu Kauf stehen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kauf"). pirciņām drēbēm Stobe 1797 I, 57 und pircinas drēbes 131.

Avots: EH XIII, 236

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.

Avots: ME III, 397

prìekšzìmîgs, musterhaft, vorbildlich: priekšzīmīga tē̦luošana MWM. VI, 827. aizrādīt uz priekšzīmīgiem kareivjiem un strādniekiem brīvības un attīstības laukā M. Āruons. Krōnvalds arī skuolas laukā Ve̦c-Piebalgā bij priekšzīmīgs Vēr. II, 1002.

Avots: ME III, 398

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

‡ *raudums, = raûdãjums: asarāja vilnainīte vakarejuo raudumeņu Tdz. 45666.

Avots: EH II, 356

‡ riskât "?": nu jau viņi (scil.: vācu kareivji) sanākuši un rīt riskās pa mājām Veselis Netic. Toma mīl. 128. Aus r. рыскать "umherrennen"?

Avots: EH II, 374

sàinis PS., Jürg., Ermes, Arrasch, saînis ² Ruj., saĩnis Wohlfahrt, C., Widdrisch, Dond., Wandsen, Selg., Siuxt, Behnen, Salis, sàinis ² Golg., Heidenfeld, etwas Zusammengebundenes; ein Bündel, Packen: gultas drēbju sainis A. XVII, 385. aizne̦s saini ar cisām BW. III, 3, 863. kareivji ne̦s kādus saiņus Asp. Vaideluote 6. sēdēt uz linu saiņa Etn. I, 103. uzsien ādu saini mugurā LP. V, 342. paņe̦m savu maizes saini IV, 156. viņš zaga tiem nuo maizes saiņiem gaļu laukā VII, 264. pagales satinusi sainī V, 59. sadreijājis nuo kauliem pilnu saini skrubulīšu IV, 158. viens mantas sainis aizmirsies ve̦lna dzīvuoklī VI, 549. Fricis pēdējuo saini uz ve̦zuma uzmetis A. v. J. 1897, S. 455. vedējs nuokārtuoja saiņus ratu priekšā R. Sk: II, 237.

Avots: ME II, 636

‡ saskarsme,* = ‡ saskare*: man vairs nebija saskarsmes ar jautātāju, kas jau piederēja citai pasaulei Sudrabkalns V. b. 1. 104.

Avots: EH XVI, 447

skara,

1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;

2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;

3): auch Ramkau;

4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu"; ‡

5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡

6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt; ‡

7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.

Avots: EH II, 501

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. ^l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

skāre L., U., PIur. skãres BL, Siuxt, Deg., skāres U., Bielenstein Holzb. 547, skāris, der Rumpf eines Bauernwagens: šuo asi paliek zem kādām ne˙būt kuoka sk,ārēm Antrop. II, 19 f. Etwa aus mnd. Kare "Karre" ?

Avots: ME III, 880

‡ šķelˆtine skarenīte Auleja, ein dreieckiges Kopftuch.

Avots: EH II, 630

‡ stāja,

1) die Haltung:
lai s. pauž mūsu apziņu un spē̦ku Jaun. Ziņas 1938, № 150. Sings pieņēma kareivisku stāju ebenda 1937, № 107. režisuoram raksturīgā s. un žesti Daugava 1939, S. 299; zum Gebrauch dieses Wortes s. auch Veselis Jaun. Ziņas 1939, № 134;

2) das Aufhören, Stehenbleiben:
Daugavas jaungultne graužas bez mitas, bez stājas ar˙vienu dziļāk stāvajuos iežājuos Daugava (Jaunais Zinātnieks № 16), S. 97.

Avots: EH II, 572

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

vakariņas,

1) vakariņas U., vakariņš U., Stāsti Kraukļu kr. 94, vakariņi, das Abendessen, die Abendmahlzeit:
ēst vakareņus Pas. V, 199 (aus Preili), lūgtu vakariņās, ich bitte zum Abendessen U. malējas jau vakariņās LP. V, 98;

2) svē̦ts vakariņš U., das heilige Abendmahl:
lai šuo vēl priekš miršanas pieņe̦mtu pie vakariņām Aps. VII, 39. Gre̦muokļa nepieņe̦muot pie vakariņa Kaudz. Izjurieši 78. (garuoza) kļūst mīksta un salda kâ pats svē̦tais vakariņš Ezeriņš Leijeik. II, 8. Vgl. li. vakarìnė "Abendessen" bei Jušk. SvD. No 1097,5.

Avots: ME IV, 447

van̂ckulis ² Dond., Wandsen, = kare">vanckare 1.

Avots: ME IV, 469

vanckuris, vanckurs, s. vanckare.

Avots: ME IV, 469

‡ vanskaris BW. 15633 var., = vànckare ² 1.

Avots: EH II, 756

vanskulis Mag. XX, 3, 63, = kare">vanckare.

Avots: ME IV, 472

II veñdzele Markgrafen, Riga, eine Vettiefung im Ufer: ūdens... pārpludinājis vendzeles un aizsniedz jau Krasta ielu Latv. Kareivis v. J. 1931, No 94. Vgl. venzele.

Avots: ME IV, 537

visā Gr.-Buschh., Meiran, Warkh., Adv., ganz, gänzlich, im Ganzen: dzīvāja visā priecīgi Pas. IV, 491 (aus Lixna). nuosit mani visā! 236 (aus Atašiene). darbs jau visā veikts Latgalits 1922, VI, l 4 . ne visā seņ VI, 2. karelieši, kuru visā ir ap 200.000 cilvē̦ku VII, 4 ₁ .

Avots: ME IV, 622

žākara, kare">žākare, verächtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: kalpuones salīdzis mans vīrs. es tādas žākaras... nebūtu ņē̦musi Alm. e̦smu piedzīvuojusi sieva un ne˙būt tāda žākare ders. uotra meita, tāda žākare - uz puišiem kâ uzme̦duota ders.

Avots: ME IV, 794

zàpere ² Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Warkh., Warkl., Wessen, zàperis ² Dweeten, Pilda, Zvirgzdine, zàpe̦rs ² Gr.-Buschh, = kare">vanckare: man nuo visām uolām tik viena palika zāpere Kaltenbrunn. šitī uola ir zāpe̦rs Gr.Buschh. zāpe̦rā palikušas piecas uolas ebenda. uolas palika zāperēm ebenda. uoliņa palika par zāperīti Pas. IV, 375 (aus Lixna). Anscheinend umgebildet aus r. зáпорок "дохлое яйцо", und zwar im Anschluss an perêt. vgl. vanckare.

Avots: ME IV, 699

zùobatkarēm,

1) ungern, mit Unlust
(s. unter atkare);

2) geringschätzig
Heidenfeld: visi tikai kâ "zuobatkarēm" runāja Saul. I, 109. Vgl. zuobu atkarām unter zùobs.

Avots: ME IV, 755

zvaigât, -ãju, freqn. zu zviegt,

1) zvaigât U., BW. 35497, (mit aĩ ) Bl., Bauske, zvaiguôt, wiehern:
dzirdu... kumeliņu pie kruodziņa zvaigājuot BW. 13594. lai te̦k (zirgi) cauri zvaigādami 14487. kumeļš gāja zvaiguodams 15155 (ähnlich: 27638, 11). lai trīc luogi (kumeļam) zvaiguojuot 29756, 8;

2) übermässig (laut) lachen
U., Vīt., (mit aĩ ) Dond., Ruj., Usmaiten, Wandsen: zvaigā un ālējas cauru nakti Vīt. kareives... saņēma tuos (= zaldātus) ar priecīgu zvaigāšanu Veselis Daugava I, 431. Refl. -tiês, = zvaigât 2: sāksit man atkal zvaĩgāties, es jūs aizdzīšu pruom! Bauske, Dond.

Avots: ME IV, 761, 762