Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'Bauske' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'Bauske' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļa skaidrojumā (2917)

acenes

‡ acenes, die Brille Bauske, Golg.

Avots: EH I, 2

ačīgs

ačîgs: auch AP., Bauske, C., Eriaa, Pankelhof, Saikava, Salis, Sessw.

Avots: EH I, 3

adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

aibūbēt

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

aizaut

‡ àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7

aizbālēt

‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8

aizbarot

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbārstīt

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbaukšēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbaukšķēties

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbaurot

‡ àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbēdāt

‡ àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9

aizbekot

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

aizbendēt

‡ àizbendêt, verletzen, verwunden: a. kuoku Bauske.

Avots: EH I, 8

aizbīdelēt

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

aizbīties

‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.

Avots: EH I, 10

aizbļaustīt

‡ àizbļaûstît,

1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;

2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.

Avots: EH I, 11

aizblāvāties

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10

aizblāzt

‡ àizblãzt (?) Bauske, fortlaufen; hinlaufen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10

aizbozēt

‡ àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.

Avots: EH I, 13

aizbraukalēt

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

aizbrāzt

‡ àizbrāzt,

1) fort-, hinlaufen, -eilen
Bauske, (mit â ) C., Schujen, Trik., (mit â 2 ) Lems.: viņš aizbrāza uz kaimiņiem;

2) hinter etwas schleudern
(perfektiv): vē̦tra aizbrāza zvejniekam ve̦se̦lu šalti ūdens aiz kakla Trik.

Avots: EH I, 11

aizbrēcināt

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11

aizbriedēt

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

aizbudzīt

‡ àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12

aizbuinīt

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

aizbumbāt

‡

II àizbumbât (?), vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske.

Avots: EH I, 12

aizburbēt

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizburbis

àizburbis (Part. praet. act.): acis aizburbušas (sind verschwollen, eiterig) Bauske; (bereift) Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizčagāt

‡ àizčagât, (mit Stroh, Mist usw.) bewerfend verdecken: a. aizgaldu (zum Schutz vor dem Winde) Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

aizčākstēt

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

aizčaukstināt

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

aizcibāt

‡ àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13

aizčibēt

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

aizčibināt

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

aizciemoties

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

aizčiept

‡ I àizčiept, vollpiepen, -zwitschern: vista aizčiepj ausis Bauske, Lems., (mit iê 2 ) Dunika. Refl. -tiês, aufpiepen, -zwitschern Oknist (mit ìe 2 ) : cālis aizčiepās Bauske, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčiept

‡ II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16

aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14

aizčīgāt

‡ àizčĩgât, fiedelnd (Bauske), klägliche Tone hervorbringend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend Heidenfeld, Prl.) sich entfernen.

Avots: EH I, 16

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizčikstēties

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizcildīt

‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.

Avots: EH I, 14

aizčīnīt

‡ àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16

aizčīpstēties

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčirkstēt

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčirkstēties

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčirkstināt

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

aizčivināt

‡ àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16

aizčūbāt

‡ àizčūbât,

1) (heimlich) unbeholfen fortschleppen
(mit ũ ) Trik.;

2) zertreten, zertrampeln
Trik.: a. duobi. Refl. -tiês, unbeholfen fortgehen Bauske, Trik.

Avots: EH I, 16

aizčubināt

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

aizčučāties

‡ àizčučâtiês Dunika ("aizsnausties"), Stenden, àizčučêtiês Bauske, sich verschlafen (von Kindern gesagt): bē̦rns aizčučējies; pulkstenis aizčučējies (ist nachgeblieben oder stehen geblieben).

Avots: EH I, 16

aizčučināt

‡ àizčučinât, (ein Kind) einschläfern; a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčudīties

‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuekstināt

‡ àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuidīt

‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčuknīt

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčukstēt

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16

aizčūkstēt

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17

aizčukurēt

‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16

aizčūlāt

àizčùlât,

1) eiternd verheilen
auch Heidenfeld, KatrE., Prl.; ‡

2) sich mit Eiter bedecken, überziehen:
bē̦rnam acis aizčūlājušas, nevar vairs redzēt Bauske, Lems.; ‡

3) sich weinend entfernen:
bē̦rns aizčūlāja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizčulgot

‡ àizčulguôt, anfangen zu siepen: aizčulguojusi vâts Bauske.

Avots: EH I, 16

aizčunčināt

àizčunčinât: langsam fort-, hinfahren Bauske, Golg., Jürg., Wandsen, (mit un̂ 2 ) Siuxt, Stenden: tēvs aizčunčināja ar ķēveni uz kruogu Siuxt, rati... aizčunčināja pa uolnīcu Azand. 56.

Avots: EH I, 16

aizčurkstēt

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdalbīt

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

aizdalīt

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdandalot

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17

aizdeiderēt

‡ àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18

aizderēt

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

aizderglīt

I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.

Avots: EH I, 18

aizderglīt

‡ II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.

Avots: EH I, 18

aizdibēt

‡ àizdibêt, fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

aizdicelēt

‡ II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18

aizdilbāt

‡ àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

aizdilt

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

aizdimdināt

‡ àizdimdinât,

1) auch àizdimdinêt, dröhnend sich entfernen
Gr. - Buschh.;

2) einen dröhnenden Lärm verursachend zufallen lassen, betäuben:
kalējs citiem aizdimdina ausis Lems.;

3) erdröhnen lassen:
kas tuo zvanu aizdimdinājis? Bauske.

Avots: EH I, 19

aizdobīt

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

aizdūdot

àizdũduôt,

1) kollernd zufallen machen, betäuben:
baluoži aizdūduoja ausis Bauske;

2) weinend, flennend sich entfernen:
bē̦rns aizdūduoja Trik. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang zu kollern anfangen: baluoži aizdūduojās Golg.

Avots: EH I, 21

aizdūmināt

‡ àizdũminât,

1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;

2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdurstīt

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

aizdusis

àizdusis (part. prt. act.): atnāca pa˙visam aizdusis (ausser Atem) Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdusmināt

‡ àizdusminât, (wiederholt) erzürnen Bauske.

Avots: EH I, 21

aizdzirdēt

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22

aizdzist

‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22

aizelsāt

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

aizērģelēt

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

aizgailēties

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

aizgaist

‡ àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23

aizgalot

‡ àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23

aizglāstīt

‡ àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24

aizgrabināt

‡ àizgrabinât,

1) mit Geknarr, Gerassel sich entfernen:
aizgrabināja ar tiem mē̦slu ratiņiem Bauske;

2) raschelnd, rasseln machend fortschaffen, hinter etwas schaffen
(perfektiv) : a. (forttreiben) peles. peles aizgrabina maizi aiz skapja. Refl. -tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rascheln, zu rasseln, zu klappern:
pele skapī aizgrabinājās;

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabinājās.

Avots: EH I, 24

aizgrābstīt

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25

aizgremot

‡ àizgre̦muôt, kauend verschlucken: guovs aizgre̦muojusi zeķi Bauske. Refl. -tiês. anfangen zu kauen: guovs atkal aizgre̦muojās Golg.

Avots: EH I, 25

aizgremzt

‡ àizgremzt, anfangen zu nagen: aizgre̦mzts kuoks Bauske. Refl. -tiês, zornig werden, zu zürnen anfangen Bauske.

Avots: EH I, 25

aizgumzāt

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgvelzt

‡ àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26

aizīdzināt

‡ àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27

aizirdināt

‡ àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26

aizjostīt

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

aizkamstīt

‡ àizkamstît "nachlässig und eilig zunähen" Bauske: a. maisam caurumu.

Avots: EH I, 29

aizkankarot

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

aizkarpīt

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

aizklamzāt

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

aizklamzāties

àizklam̃zât(iês) Bauske "plump hin-, weggehen".

Avots: EH I, 30

aizklaņģēt

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

aizklaust

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

aizklibināt

‡ àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31

aizklumburot

‡ àizklumburuôt Bauske, Golg., taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

aizmiekšķēt

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

aizmuldēt

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40

aizpātarot

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

aizpērt

àizpḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) mühsam hin-, weggelangen
Dunika, Saikava; auf grundlosem Weg (bei Tauwetter) hin-, wegfahren Stenden, Trik.;

2) die Flügel schwingend hin-, wegschwimmen:
zuosis aizpērās līdz uotram krastam Bauske.

Avots: EH I, 42

aizplūkāt

‡ àizplũkât linu gabalu Bauske, hier und da eine Handvoll aus einem Flachsfeld ausraufen.

Avots: EH I, 43

aizpluskāt

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

aizpostīt

‡ àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44

aizpotēt

‡ àizpuõtêt,

1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;

2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.

Avots: EH I, 44

aizpriecināt

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

aizpuinīt

‡ àizpuinît, stossend hin-, wegbekommen Bauske: a. kuo uz ganiem.

Avots: EH I, 44

aizpulgot

‡ àižpul˜guôt, zu schmähen anfangen Bauske: tam jau vārds aizpulguots.

Avots: EH I, 44

aizraudāt

àizraûdât,

1) auch Pas. IX, 306 aus Lettg.; ‡

2) weinend entfernen (beseitigen, wegschaffen)
Bauske: a. bē̦das: ‡

3) im Weinen übertreffen
Oppek.: a. uotru. Refl. -tiês: auch Pas. IV, 491 aus Liksna.

Avots: EH I, 45

aizraudināt

‡ àizraûdinât, weinen machen Bauske: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 45

aizraudzīt

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

aizraustīt

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

aizrobs

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46

aizrūcināt

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

aizsausēt

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47

aizsautēt

‡ àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47

aizskaut

‡ àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48

aizskrabināties

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

aizsmeldzēties

‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

aizsmirkt

‡ àizsmìrkt, teilweise feucht werden: aizmircis kuoks Bauske.

Avots: EH I, 50

aizsnāt

‡ àizsnāt, hin-, wegeilen Bauske, Saikava.

Avots: EH I, 50

aizsteigt

‡ àizstèigt,

1) = àizstèigtiês: a. uz darbu Bauske, Salis;

2) sich beeilend (mit einer Arbeit) zeitig damit fertigwerden:
nu tuo vairs nevarēs a. (piem., sagrābt sienu priekš lietus ) Dunika, Kalz., Stenden.

Avots: EH I, 52

aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52

aizstibot

‡ àizstibuôt Bauske, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52

aizstilbot

‡ àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52

aizstipināt

‡ àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52

aizstirāt

‡ I àizstirât (?) Bauske "hin-, weggehen": kur nu aitas atkal aizstirājušas?

Avots: EH I, 52

aizstrēbt

‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?

Avots: EH I, 53

aizstrīdēt

‡ àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.

Avots: EH I, 53

aizstuidīt

‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53

aizstuknīt

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

aizšust

‡ àizšust, ein wenig ergrimmen Bauske.

Avots: EH I, 56

aizšvīkstēt

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

aiztekalēt

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

aiztērēt

‡ àiztẽrêt,

1) zu verbrauchen anfangen
Bauske: aiztē̦rē̦ti tauki;

2) beschädigen, verletzen:
aiztērē̦ti kuoki vairs labi neaug Lemsal.

Avots: EH I, 58

aiztiepties

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58

aiztimbāt

‡ II àiztimbât "weinend hin-, weggehen" Bauske: nezin kur bē̦rns aiztimbājis.

Avots: EH I, 58

aiztricināt

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

aiztupstīties

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

aizvarzāt

àizvarzât, ‡ Refl. -diês. sich umhertreibend hin-, weggeraten Bauske; kur nu bē̦rni atkal aizvarzājušies?

Avots: EH I, 61

alderīgs

al˜derîgs bē̦rns, ein ausgelassenes Kind. Bauske, Wolgund, Fockenhof.

Avots: ME I, 66

algādžot

àlgādžuot, Tagelöhner annehmen Grünh., Bauske, Rujen.

Avots: ME I, 67

āmeglis

āmeglis,

1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];

2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;

3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].

Avots: ME I, 239

apbaidīt

‡ apbaidît,

1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;

2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.

Avots: EH I, 72

apbīdēties

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

apbildināt

‡ apbilˆdinât, (um viele Mädchen nacheinander) werben Bauske : apbildinājis gan˙drīz visas nuovada meitas.

Avots: EH I, 73

apblenzt

‡ apblenzt "herumschauen" Bauske: a. vis˙apkārt.

Avots: EH I, 74

apbliezt

‡ apbliêzt,

1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;

2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;

3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.

Avots: EH I, 74

apbriest

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74

apbruģēt

‡ apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74

apcipāt

‡ apcipât, herumgehen um (von kleinen Kindern) Bauske: a. ap galdu.

Avots: EH I, 75

apcirtiens

apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.

Avots: ME I, 80

apgabaļš

‡ apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: sākās darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80

apgainīt

‡ apgainît "umrühren": a. putru, lai nekūsā pāri Bauske.

Avots: EH I, 80

apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

apglābināt

‡ apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.

Avots: EH I, 82

apglābt

‡ apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82

apglernīt

‡ apglernīt,

1) auf(fr)essen:
tas jau vieas pats visu apglemzīs Erlaa, Kegeln, Lemburg;

2) verleumden, anschwärzen
(fig.) Bauske, Nitau: a. citus.

Avots: EH I, 82

apglezēt

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apglumināt

‡ apgluminât,

1) = ‡ apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82

apglūnēt

‡ apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.

Avots: EH I, 82

apgnauzt

‡ apgnauzt "(mit den Lippen) ringsum beknabbern" a. ar lapām maizi Bauske.

Avots: EH I, 83

apgrābt

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

apgrēmēt

‡ apgrēmêt: man apgrēmēja dūša. ich habe Sodbrennen Bauske.

Avots: EH I, 84

apgremzt

‡ apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84

apgrīst

‡ apgrīst (u. apgrįsti), bedielen: viņš visas istabas jau apgrīdis Bauske.

Avots: EH I, 84

apgrūdīt

‡ apgrûdît

1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;

2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.

Avots: EH I, 84

apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84

apgulēt

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apgulšņāt

‡ apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85

apgumbāt

‡ apgumbât "unordentlich umbinden" Bauske: a. lakatu.

Avots: EH I, 85

apgumzāt

‡ apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm 2 ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86

apgvelzt

‡ apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86

apjaust

apjàust (li. apjaũsti), ‡

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87

apjautāt

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apkaitēt

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

apkalēt

‡ apkalêt, sich mit Glatteis bedecken: apkalējis ceļš Bauske.

Avots: EH I, 89

apkāpt

‡ apkâpt,

1) um etw. herumklettern
(Spr.), herumsteigen: a. dubļu pelcei apkārt Schwanb.;

2) (mit grossen Schritten) um etw. herumgehen
AP., Bauske;

3) = apcelt 1: viņš tuo ir apkāpis Nitau.

Avots: EH I, 90

apkārnīt

‡ I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91

apkarpīt

‡ apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90

apkarsēt

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

apkārst

‡ apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91

apkārtot

‡ apkā`rtuôt,

1) = ‡ apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91

apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90

apķemmēt

‡ apķem̃mêt, ein wenig kämmen (perfektiv): a. matus Bauske.

Avots: EH I, 96

apķesties

‡ apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96

apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98

apklāstīt

‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.

Avots: EH I, 92

apklaušināt

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklausīt

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklusēt

‡ apklusêt,

1) verschweigen:
a. kādu (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92

apkrampēt

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

apkramstīt

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

apkriet

‡ apkrìet, (eine Anzahl von Objekten) abrahmen: a. visus puôdus Bauske.

Avots: EH I, 94

apkucis

‡ apkucis (Parl. praet. act.), struppig: a. krūms Bauske. S. auch ‡ apkukt.

Avots: EH I, 94

apkuļāt

‡ apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. kājas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95

apkupināt

‡ apkupinât, ein wenig gerinnen machen: a. pienu Bauske.

Avots: EH I, 95

apkūsāt

‡ apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95

apkūsināt

‡ apkūsinât, überwallen lassen, machen (perfektiv): neapkūsini pienu! Bauske.

Avots: EH I, 95

apkustēt

‡ apkustêt, (sich hin und her bewegend) bedienen: nevar viņu a. vien Bauske.

Avots: EH I, 95

apkveldināt

‡ apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ 2 ) Bauske, bebrühen: a. teļa kājas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96

aplamāt

‡ aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97

aplangāt

‡ aplangât, bescnimpten Bauske.

Avots: EH I, 97

apļepēt

‡ apļepêt Adl., AP., Autz, Bauske, Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Laud., Lemburg, Nitau, Schwanb, Selsau, =apķept: "быть залѣплену" Spr.

Avots: EH I, 100

aplīgt

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

aplinot

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98

aplutināt

‡ aplutinât, einigermassen verwöhnen: aplutināts bē̦rns Bauske.

Avots: EH I, 99

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmastīt

‡ apmastît "(Strümpfe oder Handschuhe) sauber und sorgfällig zuflicken" Bauske.

Avots: EH I, 100

apmelst

‡ apmelst "verleumden" Bauske.

Avots: EH I, 101

apmērdēt

‡ apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101

apmiekšķēt

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

apmigt

‡ apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102

apmirdināt

‡ apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102

apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109

apniecināt

‡ apniẽcinât Bauske, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu.

Avots: EH I, 103

apniezēt

‡ apniẽzêt Ahs., zu jucken anfangen: man visa miesa apniezējusi. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu jucken anfangen Bauske: man apniezējās mugura.

Avots: EH I, 104

appikāt

‡ appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105

appīkties

appîktiês: in Dunika, Kal., OB. und Rutzau mit ĩ. In Bauske mit derselben Bed. auch die aktive Form: viņš appīka un aizgāja.

Avots: EH I, 105

applaukot

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105

applikšķināt

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

appluskāt

‡ appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106

applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

aprecēt

‡ aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108

apretināt

‡ apretinât Bauske, (eine Anpflanzung oder Saat) undichter machen (indem man einige Exemplare derselben beseitigt): a. laukus.

Avots: EH I, 108

aprikt

‡ I aprikt, = ‡ aprecêt 2: aukstā gaļa aprikusi Wilsenhof, Wohn. ķīselis jau apricis Bauske.

Avots: EH I, 109

aprimdināt

‡ aprimdinât Selsau, (mit im̃) Bauske, Trik., Wolm., (mit im̂ 2 ) Siuxt, lauwarm machen: a. ūdeni.

Avots: EH I, 109

aprotīt

‡ apruotît,

1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;

2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.

Avots: EH I, 111

aprudināt

‡ aprudinât, ringsum rötlich (braunrot) färben: a. dzijas Bauske, Wandsen.

Avots: EH I, 110

aprūdināt

‡ aprûdinât 2 Bauske, weinen machen (perfektiv): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 110

aprukt

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

apšalkt

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

apsārtināt

‡ apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111

apšaudelēt

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

apsausēt

‡ apsàusêt,

1) = apsàust: ceļš apsausējis Segew., Siuxt;

2) = apsusinât: a. veļu, sienu, apavas, dubļus Bauske, C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 111

apskust

‡ II apskust Bauske "sich mit Schweiss und Schmutz bedecken": viņam miesa apskutusi.

Avots: EH I, 114

apsliedēt

‡ apsliedêt, hier und da (Getreide oder Gras) niedertreten (Gänge darin machend): a. pļavu, labību Bauske.

Avots: EH I, 114

apsliekāt

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

apslokāt

‡ apsluokât Bauske (mit uõ ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.

Avots: EH I, 115

apšļokāt

‡ apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120

apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);
‡

5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116

apstrostēt

‡ apstruostêt Bauske, bedräuen, scharf verwarnen: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 118

apstrupināt

‡ apstrupinât, verkürzen Bauske: a. svārkus.

Avots: EH I, 118

apšūdināt

‡ apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120

aptaucis

‡ aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121

aptempt

‡ aptempt, (ein grosses Quantum) austrinken Bauske: a. visu pienu.

Avots: EH I, 121

aptencināt

‡ aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121

aptenterēt

‡ apteñterêt Bauske, Trik., mühselig herumgehen um: a. ap galdu.

Avots: EH I, 121

aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121

aptīņāt

‡ aptĩņât Bauske, = ‡ aptiņât. Refl. -tiês Bauske, sich umwickeln, -hüllen: a. kâ čigāniete.

Avots: EH I, 122

aptramdīt

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

aptūcīt

‡ aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123

aptumis

‡ aptumis (part. prt. act.),

1) dick und schleimig geworden
Erlaa: ēdiens a.;

2) = ‡ aptaucis Bauske: a. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 123

aptupināt

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

aptvarstīt

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apucināt

‡ apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123

apvāķēt

‡ apvãķêt miruoni Bauske u. a., bei einem Toten wachen.

Avots: EH I, 125

apveķēt

‡ apveķêt,

1) ein wenig mit der Hand abprügeln
Bauske;

2) aufessen
Trik.: a. visu sviestu.

Avots: EH I, 125

apveldzēt

‡ apveldzêt Bauske, anfeuchten, letzen; a. lūpas slimniekam.

Avots: EH I, 125

apvīdēt

‡ apvĩdêt Bauske "flüchttg, nicht genau übersehen (wahrnehmen)".

Avots: EH I, 127

apviebties

‡ apviebtiês Bauske "(das Gesicht) verziehen": viņš par tuo tikai apviebās.

Avots: EH I, 127

apzākāt

‡ apzãkât Bauske u. a., schmähend heruntermachen: a. uotru cilvē̦ku.

Avots: EH I, 127

apžēbus

‡ apžẽ̦bus Bauske, Uozuolnieki, Adv..

1) = apžẽ̦rbām 2;

2) in umgekehrter Richtung:
žagaru bāž plītī a.

Avots: EH I, 129

apžērbam

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139

apzīļot

‡ apzīļuôt, ringsum mit Flitterschmuck benähen Bauske: a. vaiņagu.

Avots: EH I, 128

apzīšļāt

‡ apzīšļât. wiederholt saugend oder kauend belecken Bauske, Cibla, Prl., Saikava, Sessw.: guovs apzīšļājusi valgu.

Avots: EH I, 128

apžūrēt

‡ II apžũrêt (li. apžiūrė´ti) Bauske, begaffen: a. kuo nuo visam pusēm.

Avots: EH I, 129

ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

atbalēt

‡ atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.

Avots: EH I, 134

atbars

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

atbliezt

‡ atbliêzt,

1) schnell
(C.) resp. schwerfällig (Saikava) her-, zurückkommen;

2) = ‡ atbelzt 1 Bauske.

Avots: EH I, 135

atburnīt

‡ atbur̂nît knitternd herunterhangen machen (?): a. ce̦purei malu Bauske.

Avots: EH I, 137

atcilāt

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdāļāt

‡ atdãļât, leichtsinnig (vieles) weggeben Bauske.

Avots: EH I, 138

atdiebt

‡ atdiêbt C., her-, zurücklaufen Bauske, Prl.

Avots: EH I, 139

atdiedelēt

‡ atdìedelêt, sich umhertreibend hergeraten Bauske: viņš atkal te atdiedelējis. Refl. -tiês, Stenden, = ‡ atdìedelêt.

Avots: EH I, 139

atdrašķīties

‡ atdrašķîtiês, sich satt toben (balgen) Bauske: vai nee̦sat vēl atdrašķījušies?

Avots: EH I, 139

atducināt

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

atgozēt

‡ atguozêt, zur Genüge sonnen: vai nu reiz nebūsi sev sānus atguozējis? Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge sonnen
Bauske: nevar a. vien;

2) die Flügel ausstreckend sich hinlegen (im Sonnenschein)
Lemburg: vistas ir saulē atguozējušās.

Avots: EH I, 144

atgrožot

atgrùožuôt, ‡ Refl. -tiês Bauske, Bērzgale, sich vom Lenkseil loslösen (befreien): zirgs atgruožuojies.

Avots: EH I, 143

atgvelzt

‡ atgvelzt Bauske, (mit lˆ) Erlaa, Oknist, Prl., unpassend (ungehörig) antworten: tâ nu nevajadzēja a.

Avots: EH I, 144

atjostīt

‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.

Avots: EH I, 145

atķert

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atkribināt

‡ atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150

atkulstīt

‡ atkulstît 2 ,

1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;

2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;

3) "?": a. parādu Rutzau.

Avots: EH I, 151

atlaidelēties

‡ atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152

atlaidīt

‡ atlaidît "eine Weile stehen lassend erweichen (tr.)" Bauske: a. pīrāgu.

Avots: EH I, 152

atlangāt

‡ atlangât Bauske, = atlamât: viņa tai tâ atlangāja, ka tā palika kâ uz mutes sista.

Avots: EH I, 153

atlīkt

‡ atlìkt (li. atliñkti), sich zurückbiegen: atlīcis, zurückgebogen, abklaffend Segewold. kuokam zars atlīcis Bauske u. a.

Avots: EH I, 154

atlūkoties

‡ atlũkuôtiês,

1) zur Genüge hinschauen auf:
viņa nevar tanī a. vien Janš. Līgava II, 245;

2) zurückschauen
Bauske u. a.: a. atpakaļ.

Avots: EH I, 154

atmērkt

‡ atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156

atmīkšķēt

atmîkšķêt: atmīkšķējis ceļš Bauske, Bers.

Avots: EH I, 156

atnēsāt

‡ atnẽ̦sât, = ‡ atne̦sât: a. slimības, te̦nkas Bauske, Trik. gan es tuos tâ˙pat staigādama atnē̦sāšu Smilten.

Avots: EH I, 157

atridāt

atridât (unter atridêt), ‡ Refl. -tiês Bauske, Stenden, Wolmarshof = ‡ atkravâtiês: a. ar mantām.

Avots: EH I, 162

atrotīt

atruõtît,

1): a. bikses Bauske.

Avots: EH I, 163

atšķaibīt

‡ atšķaibît, verbiegen; ein wenig zurückbiegen Bauske: a. grāmatai vāku.

Avots: EH I, 173

atšķilt

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atslaistīt

‡ atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167

atslāt

‡ atslāt,

1) "eilig herkommen"
Bauske;

2) herschleichen.

Avots: EH I, 167

atslīdināties

‡ atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168

atsnaicīt

‡ atsnaicît, wiederholt langend herreichen (intr.) Bauske: bē̦rns nevar līdz šai vietai a.

Avots: EH I, 168

atspriest

‡ atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170

atsprūst

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170

atstibīt

‡ atstibît,

1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;

2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.

Avots: EH I, 171

atstostīties

‡ atstuôstîtiês,

1) stotternd erwidern
Bauske;

2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.

Avots: EH I, 172

atstraipalēt

‡ atstraipalêt, hertaumeln Bauske: a. līdz galdam.

Avots: EH I, 172

atstrupēt

‡ atstrupêt Bauske, kurz (gestutzt, stumpf) werden: gals atstrupējis.

Avots: EH I, 172

atsūkstīties

atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.

Avots: EH I, 172

atsvampāt

‡ atsvam̂pât 2 Bauske, plump herkommen.

Avots: EH I, 173

atsvempt

‡ atsvempt (?) Bauske "(etwas Schweres) herbewegen".

Avots: EH I, 173

atvaskot

‡ atvaskuôt šūnas Bauske, Honigwaben von der Wachsdecke befreien.

Avots: EH I, 178

bais

baîs [Kolup], Bauske, gleichbed. mit baîl: man bais; man tuop bais. [kauns man ļaužu, bais (Var.: bail) māmiņas BW. 9329 var.] [Wohl identisch mit li. baĩsu "страшно", baĩs "schreklich"].

Avots: ME I, 251

baiss

I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251

bala

II bala: ein Morast Grenzhof n. BielU.; "eine Niederung mit undurchlassendem Untergrunde, ohne Sumpf zu sein" Gr.-Sessau; baliņa, eine Pfütze Bauske.

Avots: EH I, 200

balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

bārbaļa

I bãrbaļa Siuxt, bãrbale, bãrbele Bauske, RKr. II, 67, Berberitze. [Wohl eine Umbildung des deutschen Wortes. Vgl. bẽrbele.]

Avots: ME I, 273

bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

bāris

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274

barnarags

be̦rnarags, [bē̦r̂naragi 2 Bauske], (n. U. auch bērnarags und bē̦rnu raks im Anschluss an bērns, das Kind), der Verdingungstag, gew. mīkūņas, de̦ramdienas genannt. [ Aus li. bernu, (od.) berno rãkas.]

Avots: ME I, 280

bēres

II bẽres: auch N.-Peb. (zu streichen, Bauske), (mit è ) Jürg., Salisb., Weissenslein: (mit ê 2 ) Dunika, Frauenb., Iw., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, OB., Pankelhof, Rutzau, Schnehpeln, Stenden. Zur Etymologie vgl. auch ‡ apbērt 3.

Avots: EH I, 216

bēres

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290

berneļi

ber̂neļi Burtn., [Bauske], kleine Kinder [li. bernẽlis "Kindlein"].

Avots: ME I, 280

bērt

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

biezna

‡ biêzna 2 Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

birde

birde (birdes Bauske), Webergestell Manz., Elv., Mag. III, 1 U.; Mes., Schwt. Die Bed. "Weberkamm" hat infl. birds. Zu r. бёрдо serb. bȑdo "Weberkamm". Vgl. Berneker Wrtb. I, 118.]

Avots: ME I, 297

bļaure

bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.

Avots: ME I, 319

bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233

blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

blīgzne

I blìgzne 2 [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna 2 Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 2 .]

Avots: ME I, 315, 316

blinda

[II bliñda "Reihe" Bauske]; tie spiežas vienā blindā ("zusammen") Rainis MWM. III, 83.

Avots: ME I, 315

bolis

‡ II buôlis 2 Bauske "ein stumpfes Messer".

Avots: EH I, 258

bruncis

bruñcis [Bauske], ein braunes Pferd Ruj., Salisb. n. U. [Aus * brũncis, zu brũns.]

Avots: ME I, 340

brūžāt

‡ brũžât Bauske "abreiben". Refl. -tiês Bauske, sich reiben: kuo tu brūžājies gar galdu?

Avots: EH I, 247

brūžļāt

brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?

Avots: EH I, 247

buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348

bumbāt

‡ II bum̃bât Bauske "eigensinnig weinen".

Avots: EH I, 252

bumbulājs

‡ bumbulājs, ein Kartoffelfeld Bauske, Kr.-Misshof.

Avots: EH I, 252

caururbis

[caũrurbis Bauske "ein Bohrkäfer".]

Avots: ME I, 366

cinksla

cinksla, cinkslis,

1) die Wade:
suns iekuoda ciñkšļuos [Salis];

2) ciñksla [Bauenhof], die starke Sehne in der Kniebeugung
Allend., Salis n. U.;

3) cinkslis, der untere Teil des Hinterfusses
Naud.; [ciñkslis um Bauske, das Eisbein]; cinkšļa luoceklis, das Sprunggelenk Preip. 78. [Zu cimslis (und somit mit nk aus mk), li. kinka "Kniekehle; Hesse̦" kenklė˜ "Kniekehle", ae. hòh (aus urgerm. *hanha -) "Hacke, Ferse, Sprunggelenk," ne. hough "Kniekehle"; vgl. Leskien Nom. 455 und Abl. 331, Thomsen Beröringer 187, Zupitza Germ. gutt. 115, Charpentier MO. II, 26 f.]

Avots: ME I, 384

činkslis

čiñkslis [Essern, Bers., Wilzen, Neuermühlen, Gr. - Sessau, Mitau, Bauske, Tuck.], = cinkslis. [In Salis Pl. čiñksli"ikri".]

Avots: ME I, 413

cipatas

[IV cipatas "die Füsse eines kleinen Kindes" (zwischen Mitau und Bauske). bē̦rns cipatuo (ebenda), geht.]

Avots: ME I, 384

čīpsla

čīpsla Bauske,

1) Sehne
[čìpsla 2 Bers.];

2) Pl., Grieben [čìpslas C.], Mag. XIII, 2, 47, RKr. III, 135, [Ekau], Lennew.;

3) ein Widerspan an einem nicht gerade gespaltenen Holzstück
Dond.; [vgl. cīpsla(s)].

Avots: ME I, 416

čugas

čugas, das Treibeis Laud., Bauske; [ Eisschollen A. - Rahden n. U.].

Avots: ME I, 418

dakāt

‡ dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303

dalbīt

‡ dal˜bît Bauske, -ĩju "unnütz reden". Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdalbît.

Avots: EH I, 304

dēkas

dẽ̦kas: auch Alt-Rahden, Bauske.

Avots: EH I, 318

dobt

dùobt [Schujen, duôbt 2 Bauske], -bju, -bu,

[1) aushöhlen, schrapen
Daiben (li. dúobti)] ;

2) vertieft werden
[?] L. Refl. -tiês, sich vertiefen: plaisa duobjas cē̦luona un cē̦luma starpā Pūrs III, 90.

Avots: ME I, 532

dole

duõle [Ruj., Salisb., Wolm.], duõļa, [duola Morizberg], eine Kuh ohne Hörner: viena raģe, uotra duoļa (Var.: duole) BW. 12839, Bauske, Alt-Rahden, Setzen, [Neuenb.]. duõlis, ein Ochs ohne Hörner. Vgl. tuole.

Avots: ME I, 532

drēbt

II drêbt 2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė˜bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III 4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498

dūdis

dūdis,

1): die Taube
- auch Neugut; = stabule (mit ũ ) Bauske, Bersteln.

Avots: EH I, 346

dūkaņa

‡ II dùkaņa 2 Sessw., Name einer unkelbraunen (? dūkana) Kuh Bauske.

Avots: EH I, 346

dūkans

dũkans (li. dūkanas "fuchsrot"): auch (mit ũ AP., Lemburg, N.-Peb., Ramkau, (mit ù Wolm., (mit û 2 ) Bauske, Lieven-Bersen, Salisb., (mit ù 2 ) Oknist n. FBR. XV, 193; graubraun - auch (mit ù 2 ) KatrE.; schwarzbraun Diet., (mit ù 2 ) Linden in Kurl., (dûkans 2 ) Salis; dunkelbraun (mit ù 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 101; gelbbraun (dûke̦ns 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 346

dūkurot

[dũkuruôt.

1) = dukurêt 1 Ruj., Salis;

2) im Wasser suchen
Bauske.]

Avots: ME I, 526

dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

dūlēt

dũlêt, -ēju Druw., n. U. auch dūļât.

1) mit dem dūlājs räuchern zum Forttreiben der Bienen
[dũļât un Bauske]: viņš aizdedzinājis dūli, attaisījis struopu un dūlējis struopā A. XX, 230;

2) bei brennenden Pergeln in der Nacht Fische oder Krebse fangen;

3) lange auf sein, nicht schlafen gehen, mit der Arbeit nicht fertig werden (eig. Feuer brennen)
Lasd., Laud., Bers., Fest.: kuo tik ilgi dūlējiet ? ejiet gulēt! AP., Bers., Nötkensh., Nerft. Refl. -tiês.

1) schwelen, fortglimmen
U.;

2) andauern, dauern (von Krankheiten):
slimība ilgi dūlējas AP., A. XI, 761.

Avots: ME I, 527

duncēns

[duñcē̦ns um Bauske, Lös., duncenis Schujen, Bers., ein Messer.]

Avots: ME I, 515

durnis

[I dur̃nis, ein Dummkopf Bauske; durnis od. durņa "kas sēd durnē̦dams (t. i. pusmiegā, ar miegu kaudamies, galvu nuokāris) " M. Siliņ.]

Avots: ME I, 519

dusulains

II dusulains [um Bauske, Daiben, Wandsen], schweratmig, engbrüstig: dusulains cilvē̦ks; [d. zirgs Bers.; in Weissenstein dusuļains.]

Avots: ME I, 522

dzeguze

dze̦guze, [dze̦gûze 2 Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dzeiveri

dzèiveri 2. Porsch Mar.; [mit ostle. aì aus ei wohl auch] dzaivariņi Etn. II, 55 aus Oppek. [auch -ar- kann hier auf -er- zurückehen] und dzaivari dass, [Alt- und NeuSchwaneb.] und L. Laicēns Duomas III, 344. [Doch spreche man dzaivar(āj)i neben dzeivari auch hie und da im Bauskeschen Kreis. - Reimwort zu vaivariņi. vaiveri dass.]

Avots: ME I, 540

dziedzerains

dziedzerains, [dziẽdzeŗains Nigr., dziẽdzerains Drsth., Ruj., Bauske, dziedze̦rains Bers., Jürg.], drüsig: dziedzerains puns JR. VII, 8. bē̦rnam visa pakakle dziedzeraiņa Ahs.

Avots: ME I, 562

dziesna

dziẽsna, Bauske, dzìesna 2 Domopol], Dämmerung; (rīta un) vakara dziesna, (Morgen - und) Abenddämmerung, - röte: drīz austra, drīz dziesna tās krāsuo MWM. V, 513. [Nach Leskien Abl. 273 mit? zu gàiss, gàisma; eher aber wohl aus dze̦sna unter dem Einfluss von dziest "erlischt"umgebildet.]

Avots: ME I, 563

dzīle

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556

dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dzirdīklis

[dzir̂dīklis Bers., dzirdiklis L., Ruj., = dzerklis; in Bauske u. Bers. auch: ein Viehtrank.]

Avots: ME I, 553

dzīres

dzìres [PS., C., dzìres 2 Lis,, Bers., Kl., dzîres 2 Bauske, Dond., Selg., Wandsen, dzĩres Ruj.], Demin. (verächtlich) dzìreles. das Gastmahl. S. dzīras.

Avots: ME I, 557

dziris

dziris, der Säufer, Trunkenbold A. - Rahden. Bauske A. XII, 81.

Avots: ME I, 553

dzirkste

I dzir̂kste, n. U. auch dzirksts (gen. s. dzirksts od. dzirksta). dzirgzde. Gliederreissen, Gliederschmerz, Rheumatismus [Lähmung U.], Gicht, auch [cirkste] und (luocītavu) čīkstē̦tājs genannt Etn. II, 134; dzirkstes sāpēm nuomuocīts Kronw. dzirkste man ruokā ieme̦tusies [um Bauske], dzirksti siet, bindend heilen Etn. II, 148. [Zu li. girgždėlė˜ "скрипѣнiе в суставах", girg(žd)ė´ti "скрипѣть" gir̃kšterėti "ein klein wenig knarren", s. Leskien Abl. 327.]

Avots: ME I, 553, 554

dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzīvnieks

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560

džūkstājs

[dzûkstājs 2 um Bauske, eine Feuchte, sumpfige Stelle im Walde.]

Avots: ME I, 565

džūkste

[džùkste C., um Bauske, eine sumpfige einschiessende Stelle; "eine grosse Pfütze" Bers.]

Avots: ME I, 565

ebudzis

[e̦budzis, der Zänker Wid.; "ein enfreundliches, eigensinniges Kind" Bauske]: staigā vien kâ e̦budzis, kâ kašķē̦damās Lpk.

Avots: ME I, 565

eideniski

eideniski,

1) im Passe:
eideniski iet, im Passe gehen (von Pferden) U., Manz. Lettus;

2) schnell, ["schnell und schief
"Wessen], nach oben springend Wenden, Alt - Rahden, [um Bauske], Grawendahl; "stolz" Sessw.;

3) schief, schräge
Edwahlen n. U.; [eĩdeniskis Nigr., eĩdeniski Wandsen, èideniski 2 Domopol "tantariski"].

Avots: ME I, 566

eržuks

‡ er̃žuks Bauske, (mit èr 2 ) Linden in Kurl., ein kleiner Hengst Salwen, Wessen. Die Kürze des e- ist wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 370

ēze

II ẽze [Bauske], das Geleise, die Spur Trik.: kad taisa ceļu, ēzes jāpielīdzina Grünw. nuo dzīves ēzēm izme̦stais Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 578

gādāt

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât 2 Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615

gagarēt

[gagarêt Bauske, Nigr., (aus Uferhöhlen Krebse od. Fische) treiben.]

Avots: ME I, 582

gālēt

II gālêt,

1) gàlêt 2 , glühen, glimmen
Bers.;

2) "glimmend verlöschen"Kreuzb.
(gàlêt Drsth., gâlêt 2 Bauske, gãlêt Ruj., Jürgensb.): uogles gàlē C. ve̦rgs es dzīvuoju un ilgās gālu A. Kurcijs. zvaigznes gāl A. Kurcijs.]

Avots: ME I, 617

gāma

gãma [Ruj., Bauske], einer, der übermässig viel isst Salisb.

Avots: ME I, 617

gāņa

gàņa,

1) jemand, der schimpft und flucht
[Bauske];

2) Schmutz, Dreck
PS., der Pl. gāņas, Asche, aus der Lauge bereitet worden ist A. XII, 868; gāņas, Exkremente Bers., Laud.

Avots: ME I, 618

gandrīz

gan˙drīz, gan˙drīž Bauske, Linden in Livl., beinahe, fast: viņš mani gan˙drīz tik+pat iegāza nelaimē. tē̦vs gan˙drīz tik˙pat liels kâ dē̦ls. [zu gan und drīz "bald"; vgl. d. dial. bald "beinahe" und li. gan - greit Liet. kalbos sint. I, 13.]

Avots: ME I, 599

gānu

gànu (gen. pl.), schmähend: gānu dziesmas, g. valuoda, g. vārdi Smilt., [Nigr., Bauske].

Avots: ME I, 618

gārciens

gârciens 2 [Bauske, Gekrächze]: ar griezas gārcieniem V. Eglītis Zilā ciet. 87. [gā`rciens C., Geröchel.] Vgl. gārkt.

Avots: ME I, 618

gārguļot

[II gãrguļuôt Bauske "Seifenblasen erzeugen".]

Avots: ME I, 618

gārsa

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa 2 Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse 2 [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se 2 Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

gauda

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. 2 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609

gaudenis

gaũdenis [Ruj.], der Gebrechliche, Krüppelige, Krüppel: bē̦rni tai abi gaudeņi Aps. gaudeņu nams B. Vēstn. [gaũdenis, ein physisch od. seelisch Leidender Bauske].

Avots: ME I, 610

gaudīgs

gàudîgs [C., gaũdîgs Dond., Salis, Bauske, Dunika], jammernd, heulend, jämmerlich, kläglich: Ķencis sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi Kaudz. M. cik gaudīgi dzimtenes egles man pēdējās ardievas šalc Treum. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.

Avots: ME I, 610

gaudot

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611

gausis

[I gàusis 2 Bers. "jem., der langsam isst und arbeitet"; um Bauske sei gaũsis jem., der "sātīgs" (genügsam, mässig) ist.]

Avots: ME I, 612

gausīt

gaũsît [Bauske, Gr. - Essern], - u od. - ĩju, - ĩju, tr., reichlich machen, gesegnen: dievs gausī od. gausi Nigr., gesegnete Mahlzeit, gew. d. gausin! Biel. I, 400.

Avots: ME I, 612

gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

gauzt

gauzt, - žu, - zu, Dummheiten sprechen; etwas, was nicht der Wahrheit entspricht, behaupten: kuo nu gauzi dumjības Lub.; [gaûzt "verleumden" Warkh. (hier auch vom Heulen des Hundes), Domopol; gaûzt 2 Bauske "Übles reden." - Reimwort zu bauzt].

Avots: ME I, 613

ģiedrs

ģìedrs 2 : auch Kaltenbr., (mit ie ) Bauske, Lixna.

Avots: EH I, 428

grēmes

grēmens: auch Stender Gramm. 48; g. māc in einem handschriftl. Vokabular; g. rīkli dedzina Dünsb. Trīs romant, gadīj. 87. Plur. grēmeņi; Sodbrennen Bauske, Mitau.

Avots: EH I, 405

grēms

grẽ̦ms (unter grēmens ): Plur. grẽ̦mi Lemb., Schwitten, Serben, Sodbrennen Bauske, Mitau: man grē̦mus dedzina Lemb.

Avots: EH I, 405

greznis

greznis,

1) der Hahnenkamm ;

2) die langen Schwanzfedern des Hahnes :
astē greznis [ob nicht als gre̦zns aufzufassen?] liels Plūd. Uz saul. tāli. 51 [aus Bauske ;

3) ein Hutband
L., St.].

Avots: ME I, 651

gvelža

gvelža,

1) leeres Gerede:
es jau ne˙kad nerunāju kaut kādas gvelžas vai tukšības Vīt.; [

2) = gvelzis Warkh., Bers., Bauske].

Avots: ME I, 694

īdas

ĩdas [Jürg., Bauske] leises Brüllen: īdas plūst nuo kūts Latv.

Avots: ME I, 834

īdēt

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

iecienāt

[ìecienât, ein wenig, ungenügend bewirten: viņi mani tikai tâ iecienāja Bauske.]

Avots: ME II, 7

iedaļa

ìedaļa,

1) Einteilung, Abteilung:
trijās iedaļās Zeif. Latv. chr. III, 219;

[2) Zugeteiltes, Portion:
katram ar savu iedaļu Dond.; Bauske].

Avots: ME II, 8

iediegt

[II ìediêgt, hineinlaufen: zaķis iediedza mežā Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 10

iedipāt

[ìedipât, schwerfällig hineinschreiten: puisis iedipāja istabā Bauske.]

Avots: ME II, 9

iedobīt

[ieduobît, vertiefend herstellen: ar mietu ieduobīt stādam bedri Bauske.]

Avots: ME II, 12

iedūkāt

[ìedūkât,

1) = iedukât 2 Drosth.;

2) pressend (Kleider) hineinstopfen
Bauske, Bers.]

Avots: ME II, 11

iedunēties

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

iedunkāt

[ìedunkât Wolm., ìeduñkât C., iedun̂kât 2 Bauske], ìeduñskât, mit der Faust einen Stoss versetzen Ruj., Smilt. n. U.

Avots: ME II, 11

iedusmot

ìedusmuôt, [ìedusminât Bauske], erzürnen: es laikam iedusmuoju debesis Bor. Godun. 28. Refl. - tiês, vom Zorn erfasst werden: tādēļ ir... kungs ļuoti iedusmuojies pret saviem ļaudīm Jesaias 5, 25.

Avots: ME II, 11

ieduzēt

[III ìeduzêt, = ieplîst Wessen; "infolge eines erhaltenen Schlages den gewohnten Klang verlieren": ieduzējusi bļuoda Bauske. Zu dauzît, li. dužė´ti "щербиться".]

Avots: ME II, 11

iedzeldēt

[ìedzeldêt, mit Nesseln schlagend einen brennenden Schmerz verursachen Bauske.]

Avots: ME II, 13

iedzeltāns

iẽdze̦lˆtãns PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., iêdze̦ltans 2 Salis], iedze̦ltains, iẽdze̦ltē̦ns [Nigr.], iẽdze̦lte̦ns [Bauske], geblich: iedze̦lte̦ni matu gali BW. 26367. iedze̦lte̦nas cielaviņas 30987, 1.

Avots: ME II, 13

iedziedāt

ìedziêdât,

1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;

[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;

[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;

3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].

Avots: ME II, 14

iedzirdināt

[ìedzirdinât,

1) = iedzirdît Nigr.;

2) nicht bis zum Sättigung tränken
Bauske;

3) einem das Trinken beibringen:
iedzirdināt (auch: iedzirdît) teļu PS.]

Avots: ME II, 13

ieganīt

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

iegarens

iẽgare̦ns [Drosth., Bauske, Selg., Arrasch, iẽgaŗe̦ns Nigr., iêgaŗe̦ns 2 Lautb., Wandsen, iêgare̦ns 2 Ruj., iẽgaŗans PS., SAlis., Trik., ìegaŗans 2 Warkh., iẽgaŗē̦ns Līn., ìegaŗains AP., Treiden u. a.], länglich: iegare̦ns de̦guns A. XI, 38. iegare̦ni augļi Konv. 2 168.

Avots: ME II, 16

iegavēnis

iegavēnis, [iêgavenis 2 Bauske, iẽgavenis MSil. "Beginn der Fastenzeit".]

Avots: ME II, 16

ieglaudīt

[ìeglaudît,

1) glattstreichend hineintun:
iegl. sviestu traukā Arrasch;

2) einschmieren:
iegl. matus Bauske;

3) ans Streicheln gewöhnen:
ieglaudīts kaķis Lis. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš ieglaudījies tavā sirdī Ruj.]

Avots: ME II, 17

iegludināt

[ìegludinât,

1) glätten:
iegludināts ceļš;

2) bügelnd glätten:
iegludināts gludeklis Bauske.]

Avots: ME II, 17

iegrābāt

[ìegrābât,

1) etwas micht beisammen Liegendes scharrend einsammeln:
iegrābât zirgam auzas PS., Bauske; 2 = iegrauduot: viņš jau šuorīt iegrābājis un tāpēc tagad neē̦d Salis.]

Avots: ME II, 18

iegrabināties

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

iegramdīt

[ìegramdît,

1) mit einiger Anstrengung über eine unebene Strecke hineinwälzen:
iegr. mucu pagrabā Arrasch, Bauske;

2) ein wenig durchschelten
Trik.]

Avots: ME II, 17

iegramstīt

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17

iegrasīties

[ìegrasîtiês,

1) sich anschicken:
iegrasījās uz skriešanu, bet netika N. - Peb.;

2) drohend eine Absicht äussern:
iegrasījās sūdzēt Jürg.;

3) zu schlagen sich anschicken:
iegrasījās uz mani Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 18

iegrauzdēt

[ìegrauzdêt,

1) unvollkommen rösten:
viņš kaņepes iegrauzdējis, bet nav sagrauzdējis Ruj. iegrauzdēt gaļu N. - Peb.;

2) (ein beschränktes Quantum zu einem bestimmten Zweck) rösten:
iegr. miežus kafijai Bauske.]

Avots: ME II, 18

iegreizs

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs 2 Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18

iegrūbt

[ìegrubt, versinkend einschiessen (intr.): iegubis sniegā Bauske.]

Avots: ME II, 20

iegrumbāt

[ìegrumbât,

1) runzeln:
iegr. pieri Arrasch;

2) eine Falte machend einziehen:
iegr. brunčus Bauske. Refl. - tiês, sich runzeln: mātes vaigi jau iegrumbājušies Salis.]

Avots: ME II, 19

iegrūst

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19

iekarpīt

[ìekarpît, einscharren Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren.]

Avots: ME II, 25

iekarst

[II ìekar̂st, reif zu werden anfangen: uogas jau iekarsušas Bauske.]

Avots: ME II, 25

ieķeplāt

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34

iekodināt

[ìekuodinât,

1) einschärfen
Ruj., Bers.;

2) einbeizen:
dzijas Bauske, Nigr., Bers.]

Avots: ME II, 33

iekodīt

[ìekuodît, an verschiedenen Stellen anbeissen: maizi, ābuolu Nigr., Dunika, Bauske, Ruj.]

Avots: ME II, 33

iekupināt

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32

iekuplināt

ìekuplinât, [einkräuseln Bauske, Selg., Lautb.]: matus.

Avots: ME II, 32

iekužņāties

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33

iekvēlēt

[ìekvēlêt, glühend machen: gludekli Bauske. Refl. - tiês, erglühen: uogles iekvēlējās Salis.]

Avots: ME II, 34

iekvēpt

[ìekvēpt, angeräuchert werden: krāsns iekvē̦pusi Arrasch. de̦sas pa˙visam iekvē̦pušas Bauske.]

Avots: ME II, 34

ielādināt

[ìelādinât,

1) = ierīdināt: suni Nigr.;

2) verächtlich zu behandeln anfangen:
bē̦rnu Wandsen (hier mit ã), Bauske (hier mit â 2 ).]

Avots: ME II, 37

ielaidenis

[ìelaidenis,

1 = ielaidene Bauske;

2) der Einsatz am Hemde
Bers.;

3) Adv. schief angelehnt:
iel. sēž kamanās Ruj.]

Avots: ME II, 35

ielaidīt

[ìelaidît, einticken, einflicken: ielāpu Bauske.]

Avots: ME II, 35

ielaizīt

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36

ielapot

[ìelapuôt, zu spriessen od. auszuschlagen beginnen: kuoki ielapuojuši Bauske.]

Avots: ME II, 36

ieleja

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs 2 Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ielepoties

[ìele̦puôtiês,

1) stolz werden:
tas ļuoti iele̦puojies Nigr.;

2) störrisch werden:
bē̦rns iele̦puojies Bauske.]

Avots: ME II, 38

ielēskāt

[ìele̦skât, mit schmutzigen Füssen hineingehen od. hereinkommen: istabā PS., Bauske.]

Avots: ME II, 38

ieliedēt

[ìeliẽdêt, einlöten Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 40

ielīņāt

[ìelīņât, zu Regnen anfangen: ja septiņu gulē̦tāju dienā ielīņā, tad līst septiņas nedēļas nuo vietas Jürg., Bauske.]

Avots: ME II, 39

ielingot

ìelinguôt,

1) intr., schleudern, hineinschleudern
Drosth., Dond.: viņš tuo rubli tam ielinguoja acīs Alm. duomīgi ielinguoja aizdurvē Seibolt;

[2) = ielanguot Kreuzb. Refl. - tiês,

1) zu schleudern sich einüben od. erlernen
Ruj.;

2) sich ein wenig besaufen
Bauske].

Avots: ME II, 38

ielodze

iẽluôdze, [iêluôdze 2 Ruj., Bauske], iẽluôgs Lautb., die Fensternische: mēbeles bij tumšas, ieluodzes dziļas A. IX, 111.

Avots: ME II, 41

ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ieložņāt

[ìeluõžņât,

1) wiederholt hinein - od. hereinkriechen:
kad tikai čūskas neieluožņā Lis.;

2) wiederholt hineinkriechend bahnen od. herstellen:
avenes lasuot mežā ieluožņājis celiņu Bauske.]

Avots: ME II, 42

ielupināt

[ìelupinât,

1) schälend und pflückend einsammeln:
iel. zirņus, apiņus gruozā Salis. viņa savu daļu zirņu ielupinājusi Ruj.;

2) zu schälen anfangen:
viņš rāceni (nuovārītu) ielupināja un nuometa Bauske.]

Avots: ME II, 40

iemala

iẽmala, iẽmale [Bauske], iemalis,

1) der Rand;

[2) iẽmale, der Saum eines Kleides
Bauske.]

Avots: ME II, 42

iemaļus

iẽmaļus, iemaļš,

1) abseits:
viņš stāvēja iemaļus Adsel;

[2) iẽmaļus šūt, die Nadel immer von derselben Seite einführend nähen
Bauske].

Avots: ME II, 42

iemēdīt

[ìemēdît,

1) verspottend hineintreiben:
viņš tuo iemēdīja istabā Warkl.;

2) nachäffend an eine falsche Aussprache gewöhnen:
iemēdīts Bauske.]

Avots: ME II, 45

iemigt

ìemigt, [ìemigtiês], einschlafen: es vakar ātri iemigu. [viņam bij jābūt nuomuodā, bet viņš iemigās Bauske, N. - Peb.].

Avots: ME II, 45

iemirkt

[ìemìrkt,

1) lagsam hineinsinken:
siekta iemirkusi dūņās Kl. lakata stūris iemirka ūdenī Bauske;

2) zu weichen anfangen:
lini vēl tikai iemirkuši, bet nav izmirkuši PS.]

Avots: ME II, 45

ienāši

iẽnãši Kand., [ìenãši PS., Arrasch, Trik., Schujen, Jürg., Wolm., C., iênãši 2 Bauske, Selg., Ruj., Salis], das in der Nase (nāsis) Befindliche, der Schnupfen, namentlich (bei Pferden) die Kreppe; galvas ienāši, der Rotz U. Vgl. auch Mag. II, 3, 119.

Avots: ME II, 48

iepa

[II iẽpa "ein Bläschen auf der Haut" (in der Kindersprache) Bauske.]

Avots: ME II, 49

iepaust

[ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50

iepenterēt

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50

iepītne

iepītne,

1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. 1 185, [Bers.;

2) iêpîtne 2 , ein Haarband
Bauske].

Avots: ME II, 51

ieplakaniski

iẽplakaniski [Bauske, iêplakaniski 2 Salis,

1) mit der flachen Seite]:
iepl. sist ar airi];

2) "?": dē̦ls atvēsina pātagu un gāž ieplakaniski pa ciskām LP. IV, 3.

Avots: ME II, 51

ieplaucēt

[ìeplaucêt, anbrühen, bebrühen: maizi Bauske; pe̦lavas Arrasch.]

Avots: ME II, 52

iepļaut

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

iepost

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55

ieprēkšķināties

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53

ieputēt

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54

ieputrāt

[ìeputrât PS., ìeputruôt Bauske, einrühren (fig.), Verwirrung stiften: kuo tu nu esi ieputruojis?] Refl. ìeputruôtiês, sich hineinmischen U.

Avots: ME II, 54

ieracināt

[ìeracinât "wiederholt grabend hineingraben" Bauske.]

Avots: ME II, 55

ieraibs

iẽràibs [PS., Nigr., ìeraibs Arrasch, iêraibs 2 Ruj., Salis, Bauske, iẽraibe̦ns Drosth., iêraibe̦ns 2 Ruj.], ins Bunte spielend.

Avots: ME II, 55

ierakāt

[ìerakât,

1) einscharren:
šuogad labi nedabūjām iesēt, tikai tâ˙pat ierakājām Jürg.;

2) teilweise aufwühlen, aufscharren (den Boden):
cūkas dārzu ierakājušas Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren: cūkas ierakājušās dubļuos Bauske.]

Avots: ME II, 55

ieraša

ìeraša, [iêraša 2 Bauske, Nigr., Gr. - Essern, Dond., Ruj.], die Gewohnheit, Sitte, der Brauch: bēŗu, kāzu ierašas. vgl. ieraža.

Avots: ME II, 56

ieraudzīt

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

ieraugt

ìeraûgt, [- dzu, - dzu Wessen, Bauske, Nitau], = ìraudzêt Spr., [Lettg.]: [ieraudzu maizi Wessen].

Avots: ME II, 56

ieraustīt

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

ierecēt

[ìerecêt,

1) (zu)gallern od. gerinnen (anfangen):
receklis ierecējis Bauske;

2) in etwas gerinnen:
asinis brūcē ierecējušas Nigr.]

Avots: ME II, 57

ieriest

ìeriest,

1) tr., aufziehen:
aude̦klu ierieš stāvuos A. XI, 84;

[2) zuschiessen (von der Milsch im Euter):
tesmenis ierietis Ruj.] Refl. - tiês,

1) ansetzen:
puķu kāpuostiem galviņas tikkuo ieriesušās Peņģ.;

2) "?" tas tikai smalkam diegam līdzi starp pērlēm mē̦mi ieriešas Plūd. LR. III, 307;

[3) zuschiessen:
tesmenis ierieties Lis.;

4) sich einwickeln:
tārps ierieties lapā Warkl.;

5) sich einwurzeln, sich einfinden:
nezāles ieriesušās (= ieviesušās) dārzā Trik., Warkh., Bauske. dzītiņa ieriesusies adīklā Bauske].

Avots: ME II, 58

ierist

[ìerist, sich aufzutrennen od. sich loszuwickeln beginnen: drēbēm vìle ierisuli Nigr. kamuols ierisis Bauske.]

Avots: ME II, 58

ierīstīt

[ìerĩstît, sich würgend verschlingen: asaku Bauske.]

Avots: ME II, 58

ierkas

iẽrkas [Bauske], Pelzstaaffierung (durch Ausnähen der Pelznaht) L., St.; ierka "aitas vai arī citas ādas sluoksnes, nuoskūtu vilnu; tuo uzšuj plikajam kažuokam spruoslu vietā virsū, lai tas stiprāks. par vāju luopu arī saka: kâ ierka" Nerft. [Aus irka(s); s. dies.]

Avots: ME II, 59

ieroce

[iêruoce 2 , die Handhabe an der kurzen, mit einer Hand geführten Sense Bauske;

2) der Spädel an Hemden
Bauske; "Ärmelkrämpe" Ruj.]

Avots: ME II, 60

ierotāt

[III ìeruotât, zu schmücken anfangen: ieruotātas drānas Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich schmückend sich hüllen in:
ar ieruotāšanuos jaunajā ģē̦rbā Janš. Dzimt. 2 221;

2) zu spielen anfangen:
bē̦rns labi ieruotājies Bauske.]

Avots: ME II, 60

ierotināt

[ìeruotinât,

1) ringelnd hineintun:
virvi kulbā Salis; zusammenringeln: bizes Bauske;

2) zu spielen veranlassen:
bē̦rnu Bauske.]

Avots: ME II, 60

ierotīt

[ìeruotît,

1) einkrämpen:
svārkus, bikses Bauske; ieruotît vìli, den Rand eines Kleides zurückbiegend einen dicken Saum herstellen Bauske;

2) einstücken:
kādu gabalu drēbes Warkh.]

Avots: ME II, 60

ierūcināt

[ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. - tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59

ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna 2 Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59

iesalināt

[II ìesalinât,

1) brühend einrühren,
karstā ūdenī iejaut: maizi Wolm.;

2) ies. putru Bauske, Mehl schlagend einrühren (im Wasser) und darauf in einem warmen Raum gähren lassen;
ies. iesalu (bei der Bierbereitung) Warkh.]

Avots: ME II, 61

iesānis

iẽsãnis [Trik.], iẽsãņis [Nigr.], iẽsãņu, [iẽsãņus Bauske], iesānus, iẽsãņi, iẽsãņš [C., iesāņš Lis., N. - Peb.], iesãniski Ahs., seitlich, etwas zur Seite: stāvēja iesānis Lautb. dejuotāji palika iesāņis MWM. XI, 177. tāļāk un drusku iesānus bij re̦dzams kruogs Kaudz. M. kāds balss tam iesāņš uzsauca.

Avots: ME II, 62

iesārts

iẽsārts [C., Schujen, Nigr., Bauske, ìesārts Arrasch, Trik., iêsārts 2 Ruj., Selg., Wandsen, G. - Essern, ìesārtans Trik., ìesārte̦ns C., Mar., Schujen, Serben, Wenden, Druw.], rötlich, ins Rote spielend: es lūkuojuos uz mitrajām, iesārtajām sķēlītēm Vēr. I, 1391. [uogas jau iesārte̦nas; drīz tās varēs ēst Jürg.]

Avots: ME II, 62

iesausēt

[ìesausêt, tr., trocknen: sìenu (bez saules žavējuot) Bauske.]

Avots: ME II, 61

iešaust

[ìešaust,

1) durchprügeln:
viņu vajag paamtīgi iešaust Warkl.;

2) durch wiederholte Züchtigung furchtsam machen:
iešausts bē̦rns Bauske.]

Avots: ME II, 76

iešautīt

[ìešautît,

1) in eine wogende, schaukelnde Bewegung versetzen:
ūdeni spainī Bers.; šūpuli;

2) iešaũtît atspuoli Bauske, eine
atspuole lange benutzend abglätten.]

Avots: ME II, 76

iesegs

iẽse̦gs [Jürg., iẽse̦ga Nigr., ìese̦ga C., iêse̦ga 2 Bauske, iese̦ga Wend., Kokoreva u. a., ein Laken; eine Decke, die man in den Schlitten od. in einem Korb hineinbreitet:] iesedziņu me̦klē̦dama sudrabiņu ieluokiem BW. 7650. [ve̦cā villāne būs laba iese̦ga kamanās Nigr.]

Avots: ME II, 62

iesiekalot

ìesiẽkaluôt [Bauske, ìesiekaļuôt Ruj., mit Speichel bedecken: skruotē̦tas auzas zirgs vairāk kuošļā un iesiekaluo Luopk. III, 65. [iesiekaluot pirkstus (vērpjuot) Bers.; auklu Bauske].

Avots: ME II, 64

ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska 2 Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska 2 Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

iešķaidīt

[ìešķaidît, zerschlagend hineintun: uolas virā Bers., Bauske.]

Avots: ME II, 76

ieskapstēt

[ìeskapstêt,

1) zu beschlagen od. sich mit Grünspan zu bedecken anfangen
Jürg., Wolm. (hier vom Kupfer und Messing): luoga rūtis ieskapstējušas Arrasch;

2) zu schimmeln anfangen
Bauske.]

Avots: ME II, 65

iešķiest

[ìešķiêst,

1) hineinsprengen, - spritzen
(trans.): dubļus acīs Arrasch, Bauske;

2) auseinanderzuwerfen beginnen:
iešķiesta siena guba Wolm.;

3) "einschneiden (?)":
viņš iešķieda drēbē Warkl.]

Avots: ME II, 77

iešķilt

ìešķil˜t,

1) uguni, Feuer anschlagen:
piepē ar šķiltavām nuo krma iešķīla uguns dzirksteli Konv. 2 3119;

2) prügeln:
nu tad es pasacīšu tavam saimniekam, lai tev labi iešķiļ MWM. VI, 193;

[3) zerschlagend hineintun:
uolas bļuodā Kl.;

4) zu zerpicken anfangen:
vista (pe̦rē̦tāja) jau dažas uolas iešķīlusi (t. i., cāļi taisās nuo uolas ārā nākt) Wolm.;

5) eine heftige Zwischenbemerkung tun:
viņš iešķīla tūda teicienu vidū, ka runātājs apklusa Bauske]. Refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen, aufflammen: katrs vārds iešķiļas dvēselē kâ dzirkstele Vēr. II, 73.

Avots: ME II, 76

ieskrostīt

[ìeskruõstît Trik., Bauske "frühstückend ein wenig zu sich nehmen."]

Avots: ME II, 66

ieskūt

[ìeskūt,

1) zu rasieren anfangen:
ieskūta bārda Bauske;

2) rasierend oder schabend herstellen:
zīmi ādā Bers.]

Avots: ME II, 66

iešļokāt

[ìešļuokât,

1) an verschiedenen Stellen niedertreten:
zâli Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
pa ausi Ruj.]

Avots: ME II, 77

iešļūkāt

[ìešļūkât, glitschend herstellen: celiņu uz le̦dus Bauske.]

Avots: ME II, 77

iešņava

ìešņava 2 [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78

iešņīkstēties

ìešņĩkstêtiês,

[1) auch iešņikstēties Bauske, Bers.) "pļaujuot izkaptij - akmentiņam vai smiltīm pieskaŗuoties - iesmidzēties" Bers.;

2) erknallen (von der Peitsche)
Wessen, Jürg.;]

3) "?": istabas virss naktīs bieži vien iešņīk- stējās U. b. 61, 29.

Avots: ME II, 78

iesprugt

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71

iestrostēt

[ìestruostêt Salis, Wandsen, Bauske, iestruostît Nigr., Ruj., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 74

iesūroties

[ìesũruôtiês,

1) bitter, salzig werden:
gaļa iesūruojusies Wandsen;

2) sich ein wenig beklagen:
māte iesūruojās par ve̦de̦klu Bauske.]

Avots: ME II, 75

iesust

[I ìesust, intr., eintrocknen: pelce iesusina Bauske, C., Bers.]

Avots: ME II, 74

iešuva

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva 2 "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve 2 "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78

iesvēpēt

[ìesvēpēt, freqn. ìesvēpinât, einräuchern (ein Zimmer), ausräuchern: ar paegļiem istabu Bauske, Arrasch.]

Avots: ME II, 75

iesvilināt

[ìesvilinât,

1) einsengen, ansengen:
svārkus Salis; matus Bauske;

2) einen Hieb versetzen:
viens gans uotram stipri iesvilināja ar pātagu Warkh.]

Avots: ME II, 75

ieteka

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka 2 Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81

ietrenkāt

[ìetre̦nkât,

1) wiederholt od. viele hineinjagen, - treiben:
ej nu, ietre̦nkā aitas laidarā! Salis;

2) wiederholt jagend scheu machen:
ietre̦nkātas aitas Bauske.]

Avots: ME II, 83

ietumsa

[iẽtumsa Nötk., Bauske], ìetumsa Bers., [Wessen, Jürg., Halbdunkel; Dämmerung: pa ietumsu aiziesim līdz kaimiņu meitām Kokn.]

Avots: ME II, 84

igvāts

igvāts, -s, [Weinsch., Bauske, Stelpenh., igvãte Autz], igvate Kalleten,

1) ein hölzerner, dreieckiger Kasten mit durchlöcherten Wänden, um Fische im Wasser abzubewahren, ein Fischkasten
Elv.: igvāts - trauks, kuŗā glabā nuo- ķe̦rtas zivis Dond.;

2) = igvartis 1 Zabeln, [Weinsch.; in Weinsch. sei igvāts, -s auch ein Fass (vāts) zum Heranführen vom Wasser].

Avots: ME I, 702

īkstonis

īkstuonis, ein weinerliche Person Bauske.]

Avots: ME I, 835

īlens

ĩle̦ns: ĩlē̦ns auch Bauske, Perkunen; īle̦nus drāž BW. 20973 var. izdurtu... ar īleniņu 20161, 2, nuolūza īlentiņš 9530.

Avots: EH I, 500

irgāt

ir̂gât, -ãju, AP., [Bers.], refl. -tiês [Bauske], irgnêt, -ẽju, auch irgašât Elv., [irgažât U.], irģêt U., [irgt Nötk.], irguôt(iês), kichern, grieflachen, spotten, höhnen, grinsen, die Zähne weissen Elv.: uz mani pirkstiem rādāt irgnē̦damas MWM. VIII, 810. apspiesta irgāšanās pa labi, pa kreisi Plūd. "kas tad tev tuo liedz?"irgājās kāda balss krūtīs Austriņš M. Z. 118. [bē̦rni irguojas, "rasen, tollen" Domopol.]

Avots: ME I, 710

izdribēt

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729

izdricelēt

[izdricelêt Nötk., Bauske, Pampeln, izdricinât Windau "izkratīt, iztramdīt": sietu izdricelē, lai milti labāk cauri birst. ceļš bija nelīdze̦ns, - mani ratuos krietni izdricelēja. saimnieks izdricelē kalpus (= krietni viņus izstrādina).]

Avots: ME I, 729

izgudzēt

[izgudzêt,

1) "ausfaulen,
izpūt" : kuokam vidus izgudzējis Drobbusch;

2) schwammig werden
(izkurcēt) Bauske.]

Avots: ME I, 741

izīpāt

[izĩpât bē̦rnu uz kājas, ein ind auf seinem (d. h. des Subjekts) Fuss schaukelnd wiederholt und zur Genüge in die Höhe bewegen Bauske.]

Avots: ME I, 743

izirdīt

[izirdît,

1) auftrennen
Ruj.;

2) auflockern
Bauske.]

Avots: ME I, 743

izjādelēt

[izjādelêt,

1) reitend austreten:
izj. rudzus

2) bereiten:
izj. zirgu;

3) = izjādināt: izjādelēt bē̦rnu uz jaunā zirga. izjādelēt bē̦rnu (uz ceļiem) Ruj.;

4) in verschiedenen Richtungen auf allen od. vielen Wegen reiten:
izj. visus ceļus Bauske;

5) gründlich betrügen
Borchow.]

Avots: ME I, 745

izkļeroties

[izkļe̦ruôtiês Bauske, N. - Peb. "vergebens lange warten".]

Avots: ME I, 753

izkodināt

[izkuodinât,

1) schärfen, wetzen
Wid.;

2) ausbeizen:
izk. dzijas Bauske. izk. rē̦tas vai liekuo gaļu ar kuodīgām zālēm N. - Peb. izk. plankumu ar zālēm;

3) ätzend herstellen:
izk. drēbei caurumu;

4) izk. dūmus acis, die Augen vom Rauch leiden lassen.]

Avots: ME I, 758

izkupināt

[izkupinât,

1) gerinnen lassen, käsen
(perfektiv) Bauske u. a.;

2) Buttermilch hinzugiessend gegorene Milch säuerlich werden und aufgehen lassen
Nigr.]

Avots: ME I, 756

izkurcināt

[izkurcinât,

1) izkurcēt lassen:
izkurcināt saknes Bauske;

2) "izirdināt" Stenden: sìenu, zemi.] Refl. izkuŗcinâtiês 2 , locker, porös werden (von der Erde):
ķartuojums tâ izkurcinājies, ka par tuo ejuot kājas strieg Dond.

Avots: ME I, 756

izļaut

[izļaũt, vollständig anheimstellen: izļaut bē̦rnam visu vaļu Bauske.]

Avots: ME I, 767

izlopot

izluõpuôt: hässlich durchschimpfen Bauske. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang sich tierisch betragen: tādi dzē̦rāji sanāk, izluopuojas un aiziet Jürg.

Avots: EH I, 464

izlupt

[II izlupt, den Glanz verlieren: izlupusi bļuoda Bauske.]

Avots: ME I, 766

izmesls

[izme̦sls Bauske, was zu früh, unzeitig geboren ist.]

Avots: ME I, 770

izmidzināt

‡ izmidzinât, aufwecken: tas ... citus dzē̦rājus izmidzināja Mekons Septipi okstoņi 15. Refl. -tiês, einzuschläfern versuchen Bauske, Lemb.: ilgi izmidzinājuos (bē̦rnu), bet velti.

Avots: EH I, 466

izmurkšķēt

[izmur̃kšķêt 2 Bauske, izmur̂kšêt PS., undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774

izpaurēties

izpaurêtiês,

1) heisshungrig werden:
rītu pēc dievgalda būs izpaurējušies, aptiesās, ka nemanīs, vilki Blaum.;

2) verwöhnt, anspruchsvoll sein:
viņš stipri izpaurējies, tāda ēdiena negrib ne acīs ieraudzīt Bers.;

[3) aus der Armut sich herausarbeiten und zu Vermögen gelangen Nigr.;

4) mit den
paures einander zur Genüge schlagen Bauske].

Avots: ME I, 778

izpīkt

[*II  izpīkt "greinend sich abquälen": izpĩcis"pīkstuot nuomuocījies" Bauske

Avots: ME I, 780

izplacināt

[izplacinât izkapti, eine Sense hämmernd schärfen Lubn., Bauske.]

Avots: ME I, 781

izplaisāt

[izplaîsât, Risse bekommen: maize izplaisājusi Bauske; le̦dus izplaisājis Nigr.]

Avots: ME I, 781

izplīt

‡ izplīt Bauske, = izkaũlêt: izpliju mammai kādu pārīti nuogaršuot Dziļleja Bundiņš 32.

Avots: EH I, 473

izplīvot

izplĩvuôt [Bauske, nach verschiedenen Seiten hin flattern]: uz abām pusēm izplīvuojuošu lakatiņu ap kaklu A. Upītis Duomas I, 785. [izplīvuojuši mati Bauske.]

Avots: ME I, 783

izpriecināt

[izpriêcinât, sich zur Genüge freuen lassen: izpr. acis Nigr., Lis., Bauske.]

Avots: ME I, 785

izpurtināt

izpurtinât (li. išpùrtinti), tr., ausschütteln. [Um Bauske werde es gleichbedeutend mit izputinât gebraucht: izpur̃tināt saimnieku nuo mājām.]

Avots: ME I, 786

izpuvešot

[izpuvešuôt, auseitern: auguons izpuvešuoja Bauske.]

Avots: ME I, 787

izradīt

izradît, tr., erschaffen, schaffen: šis arī pruovēšuot izradīt kādu kukaini RKr. VIII, 77. dzīvnieki izrada kaulus MWM. VII, 600. Scherzweise: vai tu redzi, kādus svārkus žīdelis izradījis U. Refl. - tiês, [Bauske], aus der Art schlagen: dievs zin, kur tu tāds izradījies.

Avots: ME I, 788

izredzīgs

[izredzîgs "scharfsichtig schnell die Umstände aufzufassen fähig" Bauske.]

Avots: ME I, 791

izredzināt

izredzinât, tr., vorherrschen, prophezeien: aufzufassen fähig" Bauske.] tas man izredzinās laimi, saka pie kāršu licēja ieejuot Dubena n. Etn. I, 31.

Avots: ME I, 791

izriezt

[izriezt, herausnehmen (das Gewebe): izr. nepareizi same̦stu aude̦klu nuo stellēm C., Bers., Kreuzb., Bauske. Vgl. izriest und izgriezt.]

Avots: ME I, 792, 793

izrūdināt

[izrũdinât Nigr., izrûdinât Warkh., Bauske, zur Genüge weinen machen: izr. bē̦rnu.]

Avots: ME I, 793

izsālīt

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796

izsausināt

[izsaûsinât 2 Bauske, izsàusêt C., Lis., tr., austrocknen: traukus, drēbes.]

Avots: ME I, 795

izšaut

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izsēst

izsêst, intr., ausseigen: viņa izsēž nuo staklēm LA. nepazīstamais izsēda nuo ratiem Apsk. 1903, 150. Refl. - tiês,

1) aussteigen;

[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;

3) sich mit Behagen hinsetzen;

4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]

Avots: ME I, 796

izskrabināt

[izskrabinât, ausschrappen, auskratzen: izskr. abru, pīpi Jürg., bļuodu Bauske.]

Avots: ME I, 798

izskudēt

izskudêt, [intr., verschleissen Bauske]: drēbe izskudējusi Sessau.

Avots: ME I, 799

izslāt

[II izslãt, verflachen: izslāt plāceni Bauske.]

Avots: ME I, 800

izšļaucīt

[izšļaũcît PS., Drosth., izšļaûcît Wolm., reibend durchquetschen: izšļ. zarnas (beim Reinigen) Bauske; izšļ. gruodu virvi (um das Seil geschmeidiger und weicher zu machen) PS.] Refl. - tiês, izšļaũcîtiês, sich gehörig recken, sich rekeln: ve̦lns atmuodās, izšļaucījās, izžāvājās LP. VII, 1176. viņš tuo uzskatīja par pilnīgu atļauju izšļaukstīties A. XVI, 771. zâlē pamatīgi izšļaucies MWM. VII, 693.

Kļūdu labojums:
atmuodās,... 1176 = atmuodies... 1170

Avots: ME I, 812

izspīdzināt

[izspĩdzinât PS., Bauske, gründlich quälen: bē̦rni, izspīdzinājuši cāli, palaida tuo vaļā. Refl. - tiês, zur Genüge quälen.]

Avots: ME I, 802

izspirināt

[izspirinât,

1) ausschütteln
Ruj.;

2) spiras aus dem Leib aussondern:
aita izspirināja spiras Bauske. Refl. - tiês, Trik., PS., Bauske, = izspirināt 2.]

Avots: ME I, 802

izstiebrot

izstìebruôt, = izstiedzēt: rutki, [sīpuoli] izstiebruo [Bauske].

Kļūdu labojums:
= izstiedzēt = Blütenstengel entwickeln

Avots: ME I, 806

izsūlāt

[izsûlât 2

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808

izsveidēt

izsveîdêt [Kl., Bauske̦] tr., schwitzen lassen, in Schweiss birgen: zirgu. Refl. - tiês, gehörig schwitzen: puiši izsveidējās uz pirts lāvas C., Smilt., Sessw., Bers.

Avots: ME I, 808

iztalināt

iztalinât, iztaluôt [C., Arrasch, Bauske], tr., zum Bleichen ausbreiten Bers.: linus. Refl. - tiês, zu Ende bleichen, ausbleichen: dažkārt izklāj nuoplūktus linus uz lauka, kur tie rasā un lietū izmirkst (iztalinās) Plutte. lini iztaluojušies balti. [In dieser Bed. auch iztaluot: aude̦kli, lini iztaluojušies C.]

Avots: ME I, 814

iztelzt

iztelˆzt [li. ištélžti], tr., austrinken: viņš iztelza visu stuopu Druw., Gsth., Lubn.; [iztèlzt 2 Kl., Lis., Warkh.; iztelzt Bauske].

Avots: ME I, 816, 817

iztilināt

[III iztilinât Wenden (iztilināt Jürg., Bauske) "(ein Kind) auf den Händen zur Genüge schaukeln"; "izlutināt" Drosth.]

Avots: ME I, 818

iztirināt

iztirinât, tr.,

1) ausschütteln, ausreffeln:
adīju, rakstīju, kad puiši redzēja; kad puiši neredzēja, iztirināju (Var.: ārdīju ārā, jaucu ārā) BW. 7157;

2) in zappelnde Bewegung bringen:
lai iztirina vien kājas, mag er mit den Beinen (gehörig) zappeln Kleinb. [Refl. - tiês, hinauszappeln; zur Genüge zappeln PS., C., Salis, Selg., Bauske.]

Avots: ME I, 819

iztraišķīt

iztraĩšķît [Bauske, iztrìišķît 2 Sissegal, iztraîšķît Kl.], tr.,

1) unordentlich ausbreiten, auseinander streuen:
miltus Smilt., N. - Schwnb., [Borchow. zirgi barību nuo siles iztraišķījuši Bers.;

2) unordentlich verspritzen:
ūdeni Sissegel].

Avots: ME I, 819

iztrašķīt

[iztrašķît, unordentlich aussprengen: iztr. ūdeni pa istabu oder iztrašķīt istabu ar ūdeni Bauske.]

Avots: ME I, 820

iztūkt

[iztūkt, intr., aufschwellen: iztūcis kâ pūpēdis; iztūcis galvas lielumā Kl., Bauske.]

Avots: ME I, 821

iztupināt

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821

iztvarstīt

[iztvar̂stît,

1) ausgreifen, vergreifen:
iztv. visas preces N. - Peb., Warkh.;

2) herausfangen (eine Reihe von Objekten):
iztv. visus meža brāļus C.;

3) greifend, haschend durchsuchen:
iztvarstīja visas kabatas, bet ne˙kā neatrada Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge greifen.]

Avots: ME I, 822

izurkšņāt

[izur̃kšņât C. Bauske, Wid.], izur̃kņât,

1) = izurķēt: [ēdienu, kartupeļus;

2) durchstöbern:
izur̃kšņât visus kaktus Wolm.].

Avots: ME I, 822

izvaldīt

[izvaldît, eine längere Zeit hindurch (be)harrschen: nevar visiem pa prātam izvaldīt Lis. nevar bē̦rnu izvaldīt Bauske, Warkh. savu laiku izvaldījis, viņš atstāj amatu Lis. Refl. - tiês, zur Genüge herrschen: es jau izvaldījuos; lai nu valda citi! N. - Peb.]

Avots: ME I, 824

izvaļot

izvaļuôt, müssig und nach Belieben leben lassen: jūs tuo puiku par daudz izvaļuojat Lautb. Refl. - tiês, zur Genüge müssig und nach Belieben leben: izvaļuojies visu vasaru Bauske.]

Avots: ME I, 825

izvietēt

[izviẽtêt, durchprügeln: izv. uotram muguru C.]

1) ausbähen:
rīkstes izvietēja karustuos pe̦lnus, lai var sagrìezt Nigr. karstā tvaikā vai ūdenī izvietēt peŗamuo sluotu PS., Bauske;

2) auswelken lassen. Refl.
- tiês, sich ausbähen: lai sluota karstajā garā izvietējas Bauske.]

Avots: ME I, 831

izvietot

izvìetuôt, ‡

2) fortgeben, verkaufen:
viņš atkal izviêtuoja 2 kur savu zirgu Seyershof; ‡

3) unterbringen (auf mehrere Objekte bezogen)
Jürg.: kur nu varēsim ciemiņus i.? ‡

4) aufstellen, auseinanderstellen
(r. разставить) Bauske: i. krē̦slus.

Avots: EH I, 497

izvīst

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830

izvīterot

[izvĩteŗuôt,

1) mit Mühe aussprechen:
nevarēja ne vārda izvīteŗuot Bauske;

2) "dzieduot meldiju izluocīt (vom Vogelgesang)" Selg.]

Avots: ME I, 831

izzeģināt

[II izzeģinât (linsē̦klas), auf zeģenes zum Trocknen aufschichten od. ausbreiten Bauske, Stelph.]

Avots: ME I, 831

izzibēt

izzibêt,

[1) zu leuchten aufhören;
dzirkstelītes gaisma izzibēja Bers.]:

2) fadenscheinig werden:
drēbes izzibējušas Dond., Ahs., [Bauske, Wandsen].

Avots: ME I, 831

jašu

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96

jaunatne

jaûnatne [Druw., Bauske], jaûnâtne PS., jaunetne Spr.,

1) die Jugendzeit, die Jugend:
nuo jaunatnes, von Jugend auf ai dieviņ, nuosavīlu (= nuovīluos) jaunetnē;

2) die Jugend, junge Leute:
[jaunatne ir gruozīga Diez.] ģimnazijas jaunatne Vēr. I, 1238.

Avots: ME II, 99

jauneklis

jaûneklis [Warkh., Nigr., Bauske, Dunika, jaûnêklis Kl., Trik., Arrasch, Jürg., Druw., N. - Peb., Bers., PS.], fem. - kle,

1) der Jüngling, das junge Mädchen:
skuolas jaunekļiem un jauneklēm;

[2) jaûneklis, fem. jaûnekle Bauske, Warkhof, ein junges Schaf].
Vgl. li. jaunìklis "Jüngling".

Avots: ME II, 99

jaunuve

jaûnuve [Bauske], Hasenp., N. - Bartau, jaûņuve, die Schwiegertochter: bij jauņuve, bij kalpuone, brāļu māsa vien nebij BW. 13647. būsi laba vīra māte, es būšu laba jauņuvīte BW. 23152, 2. vai tādēļ dē̦la māte neņems mani jaunuvēm? 359. dē̦lu māte mani sauca: "meitiņ, manu jaunuvīt". klusa, klusa istabiņa, kad māmiņa viena bija; kad pārveda jauņuvīti, kâ vistiņa kladzināja RKr. XVI, 139.

Avots: ME II, 103

jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst 2 Ruj., Nigr., Salis, jàust 2 Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs 2 Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jautāt

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât 2 Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104

jāveklis

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108

joma

[II juõma, meist juõmiņa "die Innenseite des Ellbogens" Bauske.]

Avots: ME II, 126

julga

jul˜ga, [julˆga 2 Bauske], eine Menge, Masse: liela julga bē̦rnu sagājuši Gr. - Sess. viņi sabrukuši julgu julgām aizas priekšā Rainis. [In Gr. - Sessau sei julga "liels pulks savā starpā pazīstamu, draudzīgu cilvē̦ku."]

Avots: ME II, 117

jumt

jùmt, jumju, jumu [Lis., C., N. - Peb., Trik., Arrasch, Bauske, Dunika, Lautb., Dond.] od. jùmu Jürg., Kl., Bers.], (ein Dach) decken: sudrabiņa jumtu jumu (Var.: jūmu) BW. 24860, 14 (jūmu auch BW. 13611; 31284). Refl. - tiês, sich lagern, sich wölben: pār visiem jumjas dzidrums zils Asp. [In Siuxt, Hofzumberge, Grünhof u. a. gebe es einen Infinitiv jum̃st und in Stuhrhof ein Präsens jum̃žu. - Die Zusammenstellung mit ai. yamati "hält" und ir. do - emim "schütze" (bei Fick Wrtb. I 4 , 112 und 292, Stokes Wrtb. 223 und Güntert Kalypso 140) ist weder semasiologisch noch phonetisch unmittelbpr einleuchtend. Eher vielleicht denominativ zu einem * i̯umo - oder * i̯umi - "Verbinder oder Verbindung" (vgl. le. jumis); hierher vielleicht auch r. прi-ютъ "Obdach (pajumte)", wenn mit ю aus urslav. jǫ.]

Avots: ME II, 119

junda

[I juñda Bauske, Ubbenorm "Lärm, Spektakel": bē̦rni taisa jundu.]

Avots: ME II, 119

jūtas

II jùtas [C., Jürg., jûtas 2 Salis, Ruj., Bauske], (selten der Sing. jūta), das Gefühl: mani pārņēma savādas jūtas Kand.

Avots: ME II, 123

jūtis

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis 2 Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis 2 Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. 2 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I 4 , 114.]

Avots: ME II, 123

kacens

I kace̦ns,

1) s. kacē̦ns;

[2) ein Baltt - oder Fruchtstiel
Bauske;]

3) "?": pār šauruo braucamuo ceļu zarus un kace̦nus izlieca un savija citu citā Druva II, 190.

Avots: ME II, 130

kacens

[II kace̦ns "ein eben zu stricken angefangener Handschuh" Bauske.]

Avots: ME II, 130

kacēns

kacẽ̦ns [PS., Bers., Kl., Jürg., Arrasch, Lis., C., AP., kace̦ns [Wolm., Trik., Bauske], Smilt.,

1) der Kohlstrunk
[AP.]: kāpuosti ar īsiem kace̦niem Peņģ. kāpuostiņi, kaceniņi, kam jūs lieli neaugāt? BW. 28561, 1;

2) kāpuostu galvas serde U.;

3) ein tüchtiger, kräftiger Junge
Linden n. Mag. XIII, 2, 43. Wohl entlehnt aus slav. kočanъ "Kohlstrunk."

Avots: ME II, 130

kails

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls 2 Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

kairināt

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât 2 Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

kaisīt

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît 2 Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134

kaisls

[kaîsls 2 ein Sumpf Gr. - Würzau; "ein unbekannter Ort"(?) Memelshof: nezin kādā kaislā zirgi aizskrējuši. tu aiziesi kaîsluos 2 Bauske ("= izputēsi"). - Vgl. kaisla.]

Avots: ME II, 135

kaitēt

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt 2 Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kalbināt

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140

kale

III kale, ein Vorhängeschloss Gr. - Sessau, [Bauske].

Avots: ME II, 141

kālis

II kâlis 2 Kand., Bauske, [Ruj., Salis, Dunika], = kā`ls.

Avots: ME II, 191

kalīt

[kalît, schwatzen: kuo nu kalī? Bauske. - Zu kaļuôt.]

Avots: ME II, 141

kalīte

kalĩte,

1) eine lederne Tasche (aus r. калитá "Beutel, Tasche") Kalzenau, AP., Ronneb., [N. - Peb.]: gan tu rītā rubināsi bisnieciņa kalītē BW. p. 918. griežat, panākstni, kalītes priekšā (Var.: griez kali priekšā) BW. 25651. viņai darbeklis bija kalītē līdza ņe̦mts MWM. VIII, 330. nenesiet maku, nedz kalītu [von einem nom. s. * kalīta?], nedz kurpes Glück Luk. 10, 1;

2) ein Vorhängeschloss Mar., N. - Kmph., Smilt, [Bauske, Wadaxt.]

Avots: ME II, 141, 142

kalsens

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144

kaltaža

kàltaža 2 , comm., ein magerer Mensch od. ein solches Tier: ir gan kaltaža: kauli un āda Mar. n. XV, 117. [Nach Wid. auch: vertrockenes Reisig; um Bauske für kaltē̦tava.]

Avots: ME II, 145

kaltenis

III kalˆtennis 2 "Bauske" ME. II 145b zu ersetzen durch "Garrosen".

Avots: EH I, 579

kamene

I kamene: auch Alswig, AP., C., Hochrosen, Kalnemais, Meiran, Memelshof, N.-Peb., Prl., Saikava, Schujen, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Ubbenorm (unbek. in Bauske, Dunika, Jürg., Lemb., Lems., Pabbasch, Salis, Wandsen, Zögenhof).

Avots: EH I, 581

kamēr

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r 2 Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r 2 Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t 2 Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt 2 Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kāmis

I kãmis [C., Bauske],

1) ein heisshungriger, ausgehungerter Mensch, ein gefrässiges Tier
[Ekau, Würzau]: ak tu kāmis, kâ izkāmējies A. - Rahden, N. - Kmph., Gsth., [Serben, Nitau, Roop.] nevar pagaidīt, rij kâ kāmis Weissensee;

2) Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder
Serb. n. A. XV, 2, 237;

3) der Hamster
Döbner n. U. In dieser Bedeutung in der Schriftsprache jetzt gang und gäbe, doch im Volke nicht ermittelt.

Avots: ME II, 191

kamīt

‡ III kamît "schlingen" Bauske, Trik.

Avots: EH I, 582

kampt

kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt 2 Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]

Avots: ME II, 152

kankāli

kankāli, [kan̂kāļi 2 Bauske (hier scherzweise gebraucht), Kartoffeln Gold. [Ilentisch mit kankólai "Hoden"? Vgl. kankalis I.]

Avots: ME II, 155

kankars

I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

kāre

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195

kārnēt

kârnêt 2 - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;

[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]

Avots: ME II, 197

kārnīt

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît 2 Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

karpīt

karpît [AP., Bauske], s. kārpît.

Avots: ME II, 163

kārpīt

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît 2 Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît 2 Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198

kāršains

kâršaîns 2 [Bauske] aude̦kls, geköpertes Zeug U., Wid.

Avots: ME II, 199

ķarzāt

ķarzât, durcheinander mischen Spr. [ķar̃zâtiês Bauske "im Lehm wühlen".]

Avots: ME II, 357

kasiklis

[kasiklis (li. kasìklis "лопата") Bauske, eine beim Jäten benutzte kleine, eiserne Harke.]

Avots: ME II, 168

kašņāt

kašņât, ‡

2) wiederholt kratzen:
k. galvu Bauske.

Avots: EH I, 592

kāšu

kâšu [C., Trik., kâšu 2 Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

kaulēt

[II ķaulêt, mit Fäusten schlagen (von Kindern gebraucht) PK. n. U. ; ķaũlêt "dauzît": tas gan var tuos traukus ķaulēt Salis, Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 357

ķaulīgs

ķaulîgs,

1) plump, ungeschickt
U. ;

[2) ķaũlîgs Bauske "kas daudz daudzās, kaujas (?)".]

Avots: ME II, 357

ķaulis

ķaûlis,

1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;

2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis 2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;

3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;

4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;

[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]

Avots: ME II, 357

kauss

III kàuss 2 [Praulen, Kreuzb.], kàustava, kaustavs, kaustuve Salis n. U., der Widerrist (beim Pferde) Sessw., Tirs., Bauske: liels me̦lns zirgs ar cauru kausu (Var.: kuosu) RKr. VII, 742. Jēpis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) LP. VI, 252. Vgl. kuosa, skaustava, skausts.

Avots: ME II, 178

kaut

II kaût (li. káuti " schlagen", klr. kýmu (prs. kýmu) (prs. кую) " hämmern, schmieden"], kaûju od. kaûnu, kâvu od. kavu (Dond., Selg., Dunika, Bauske], tr.,

1) schlagen, hauen:
Lipsts grasās viņu kaut Rainis. ripas kaut, sist (ein Spiel), eine hölzerne Scheibe schlagen, treiben;

2) stechen (beim Kartenspiel):
drāz par mizu, kaun nuost;

3) schlachten:
deviņi vīri vienu gaili kauj - sagt man, wenn mehrere sich an eine leichte Arbeit machen. muļķītim pavē̦l kaut kumeļu nuost (od. zemē) LP. IV, 61. [kâ kautin kauts gul U., er schläft einen Totenschlaf.] kaujams luops, das Schlachtvieh; āžus kaut, vomieren; dieva kauts, krepiert;

4) treten, gew. mĩt: gailis kaun vistu Aps. Refl. - tiês,

1) sich prügeln, sich schlagen, kämpfen:
kaunas kâ gaiļi. kam ar stiprāku kauties, kad nuo tā var izbēgt. kāvi kaunas, das Nordlicht flattert;

2) sich placken, sich abquälen:
zirgi kaujas ar dunduriem. kaujas ar me̦lniem kâ suns ar blusām. mums jākaunas ar duomām, ar murgiem, ar miegu, ar bē̦dām, ar grūtībām, ar trūkumu. Subst. kaûšana, das Prügeln, Schlagen, Schlachten; kaûšanâs, die Prügelei. [Weiterhin zu kũja (s. dies), ahd. huowan " hauen", la. cūdere, ir. cuad " schlagen" u. a., s. Johansson IF. XIX, 126, Berneker Wrtb. I, 593, Walde Wrtb. 2 Bugge KZ. XIX, 413 f., Trautmann Wrtb. 123.]

Avots: ME II, 179, 180

kazene

kazene, die Brombeere (rubus fruticosus) Buschh., Mag. IV, 2, 49, [Dond., Lautb., Weinsch., Nigr., Bauske], die Bocksbeere Hr.; die Beere von rhamnus frangula U., [Wolm., PS., C., N. - Peb., Kl., Trik., Jürg., Arrasch, Bers., Salis]; glatter Wegdorn, Pulverholz (rhamnus frangula) RKr. II, 77, auch kazeņu kuoks genannt Konv. 845. Nach Hen. ein essbarer Pilz Sassm.

Avots: ME II, 183

ķēbainis

[II ķẽ̦bainis Bauske "ein kleines, schmutziges Kind."]

Avots: ME II, 372

ķeblaks

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358

ķeblis

ķeblis [Korwenhof], ķẽblis Bauske, ķẽbelis Gr. - Sessau, ķẽblis LP. II, 10,

1) ein kleiner Schemel zum Sitzen
Laud., Lubn., Luttr.: nuosēdies uz ķeblīša Brig. izplēties kâ ķeblis Kav. ; [ķeblis Stelp., hier auch in der Bed. "Stiefelknecht"] ; ķeblis, eine vielzinkige Gabel zum Windigen, mit der das Korn von der Spreu geschieden wird Nigr., Hasenp. ;

3) eine ungeschickte Person:
šituo jandaliņu jau var laist vaļā visi ķebļi MWM. X, 594. [Zur Bed. 3 vgl. li. keblùs "неуклюжiй, неловкiй", zur Bed. 2 - li. keblìkas "eine krumme Gabel".]

Avots: ME II, 358

ķeburains

ķe̦burains: ķ. kuoks - auch Bauske, Segew. mistre̦ns adīklis nav tik ķe̦bure̦ns Seyershof.

Avots: EH I, 692

ķeburains

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359

ķeburs

ķe̦burs Posendorf, eine gabelförmig ausgewachsene Pflanze ; in Bauske = ķe̦buris 1.]

Avots: ME II, 359

ķempe

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364

ķempiņš

ķempiņš Etn. I, 58, ķem̃pis, der Feuerschwamm (= ķempe) Behnen, Wid., Bauske: piedzēris kâ ķempis. Aus li. kémpinis "Baumschwamm".

Avots: ME II, 364

ķereklis

II ķereklis, ein Knabenspiel Bauske.

Avots: ME II, 368

ķerzāt

ķe̦rzât, Refl. -tiês. ‡

2) "im Lehm wühlen"
(mit e̦r̃ ) Bauske; ‡

3) saumselig arbeiten, zögern
(mit e̦r̃ ) AP.

Avots: EH I, 697

ķevēns

ķe̦vē̦ns "ein kleines, schwaches Kind" Alt - Autz, Irmelau, Bauske.]

Avots: ME II, 372

ķildiņas

ķildiņas,

1) die Keimgrübchen:
tupenīt, tupenīt, kâ līdīsi vē̦de̦ra? ne tev škura nuomizuota, ne ķildiņas iztīrītas BW. 2975;

2) "das Eingeweide"
Lub.; [ķil˜diņas, Gekröse Bauske.]

Avots: ME II, 380

ķirbināt

ķirbinât, refl. -tiês, kribbeln: jūt šalkas ķirbināmies pa visiem luocekļiem AU. Aus li. kirbinti dass. [Hierher wohl auch ķir̃binât (um Bauske) "(in der Nase) stochern".]

Avots: ME II, 383

ķirna

I ķirna, ein verkommenes Tier, besond. ein grosses, mageres Schwein Smilt., [Gr. - Sessau (hier in der Bed. von sivēnīce), Lub., Fest., Stelp., ķir̃na Bauske]: guovs neē̦d; tīri kâ ķirna paliek Naud.; meža ķirna Mekons Münchh. 17.

Avots: ME II, 385

ķirnāt

[ķir̃nât Bauske "verwühlen, durcheinandermengen". Refl. -tiês, -ãjuos Etn. III, 41, = ķērnêties.

Avots: ME II, 385

ķirpata

ķirpata,

1) "?"te iesluodzīts grāmatu grāmatās, ķirpatās, putekļu apklātās Rainis;

[2) ķir̃pata "eine winzige Quantität"
MSil.; Krümchen: savāc ķir̃patas uz galda! Alt - Autz;

3) = ķir̃pa

I 1 N. - Peb., Lettihn; eine kleine
ķirpa" Sessw.; die Stelle, wo eine ķirpa sich befunden hat" Papendorf;

4) beim Eggen gesammeltes und nacher zusammengeworfenes Unkraut nebst Wurzeln Lettihn;

5) ķir̃pata N. - Peb., Bauske "(noch nicht gemähte) Roggenhalme, die der Wind zusammengedreht und ineinander verschlungen hat"].

Avots: ME II, 385

ķirpe

[II ķir̂pe 2 Bauske, wurmstichiges Holz.]

Avots: ME II, 385

ķirza

[VI ķir̃za Bauske "jem., der wählerisch und die Speise zerwühlend isst".]

Avots: ME II, 386

ķirzaka

ķir̃zaka C., Smilt., Gr. - Sessau, [Erkul, Treiden, Seyershof, Gr. - Essern, Bauske, Wormen, Altmoken, Selg., Satingen, N. - Bartau, Altenburg, Thomsdorf, Preekuln, Stenden, Wohlfahrt, Puikeln, Marzenhof, Naukschen, Hochrosen, Karkel, Salisb., Schwarden, Setzen, Kroppenhof (bei Kokn.), Pürkeln, Burtn., Dickeln, Wolmarshof, Kegeln, Daugeln, Linden (Kurl.), Alt - Rahden, Zehrxten, Zerrauxt, Alt - Autz, Ringen, Samiten, Schlokenbeck, Puhren, Sehmen, Grobin, Senten, Tummen, Schujen, Gaiken, Kalleten, Lipsthusen, Waddaxt, Sunzel, Salis, ķìrzaka 2 Kl.], ķir̃zaks Kand., [Angern], ķirzalks Lp. VII, 265. ķir̃zalˆktis [vgl. zalktis] Usmaiten, [Līn., Schrunden, Kurmāle, Wirinahlen], Etn. III, 162, MWM. VII, 593, [ķir̃zalˆtis 2 Rutzau], ķir̃zata [Nigr., Brucken], ķir̃zate Purap., RKr. VIII, 100, U., ķirzatis, [ķirzakte Turlau, ķir̃zlasts Lubessern], gemeine Eidechse (lacerta agilis): gadījušās milzumis ķirzatu LP. VII, 1041. pie zirgiem katru nakti atvilcies liels ķirzatis VI, 496. ūdens ķirzaks, der Teichsalamander Ahs. kâ jūŗas ķirzalktim MWM. VII, 593. [ķirz- entweder dissimilatorisch oder in livischem Munde aus * skirz-, vgl. šķirgata.]

Avots: ME II, 386

ķisens

ķise̦ns [Selg., Wormen, Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Drosth., Lis., ķisins Wolm., PS., Trik., ķisenis Salis], das Kissen. Echt le. spilve̦ns.

Avots: ME II, 386

ķīvītis

ķîvĩtis 2 Kand., ķĩvĩte C., Smilt., [Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Wormen, Selg., ķìvīte PS., ķîvīte 2 Bauske, Wandsen, Salis, ķîvits 2 Nigr.], ķīvīta Mag. XIII, 2, 60, A. XV, 467, davon ein Demin. ķīvitiņa, ķĩvestīte BW. 8981, ķīvitiņš 12789, der Kiebitz (vanellus cristatus): ķīvītis ķivina Etn. II, 51. [Nebst estn. kĩwit aus mnd. kiwit dass.]

Avots: ME II, 390

klamba

[II klam̃ba Bauske, jem., der faselt.]

Avots: ME II, 211

klamburis

‡ I klamburis, = klam̃burs I Kokn., (mit am̃ ) Ruj., Siuxt; "derjenige Teil einer Maschine, der die Bewegungen ausführt" Kolzen; "kluoķis" (mit àm 2 ) Mar.; die Handhabe einer Kiste (mit am̃ ) Kalnazeem; "ein Gerät beim Bauen" Bauske, Grünh.; klambuŗi "metallene Stützen für Wagendächer" Lesten.

Avots: EH I, 609

klamsts

I klamsts, der Räsonneur, Schwätzer Dobl., [Bauske]: runā kâ kāds klamsts. [Vgl. klemst II I.]

Avots: ME II, 212

klancis

klàncis 2

1) [klan̂cis Wolmarshof], das STück; maizes klancis, ein Stück Brot Bers., [Bauske], Lub.: ganuos gāju, klanci (Var.: kanci) ēdu BW. 9914;

2) ein leeres, unbewachsenes Stück Getreidefeld
Kav. (Kurl.)

3) der Schubsack und das Brot darin; die Tasche
Salis [klan̂cis 2 ], Ruj. n. U.; auch: klance [L.], Manz. [Vgl. klince.]

Avots: ME II, 212, 213

klāņoties

klãņuôtiês [Bauske], sich bücken, beugen: viņš luokās un klāņuoja kâ kuoks Janš. spuole klānuojas Degl. [Wohl entlehnt gleich li. klõnioties dass. aus slav. klańati sę; vgl. klanît.]

Avots: ME II, 218

klāstīt

I klâstît [C., Kl., Arrasch, Warkh., Kr., Jürg., Trik.] klãstît [li. klóstyti] Smilt., [PS., Lautb., Selg., Gr. - Essern, klâstît 2 Bauske, Dond., Ruj., Salis], - u, - ĩju, tr., freqn. zu klât,

1) fortgesetzt breiten, spreizen, decken:
es pa zemi neklāstīšu savu linu paladziņu BW. 24861. audēji aude̦klus tirgū klāsta JR. IV, 99. es neklāstīšu savus uzskatus Stari I, 182;

2) wiederholt im Buche aufschlagen
Lub., U. Refl. - tiês, sich fortgesetzt bedecken: gan tu biji klāstījies ar ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME II, 218

klāt

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

klaudzēt

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt 2 Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

klaudzināt

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt 2 Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât 2 Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. - tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215

klausināt

[klàusinât C., PS., N. - Peb., Trik., Jürg., klaũsinât Selg., Ruj., Salis, Dond., Bauske, prüfend verhören.] klausinât St., Spr., = klàusināt. Vgl. li. klausinéti dass.

Avots: ME II, 216

klaušināt

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

kļaut

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. 2 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239

klēgāt

klẽ̦gât [Dond., Līn., Dunika, Bauske, Tr.], - ãju, intr., schreien (besond. von Gänsen) Gold., Nigr., Etn. II, 51: pārnāk zuosis klē̦gādamas nuo dūņaina ezeriņa Dond., BW. 634. es pielēcu zuosstallim, dievs dev[a] mazus klē̦gātājus BW. 33455. [Zu kledzinât, kladzêt.]

Avots: ME II, 224

kleins

kleĩns [Kand., klèins 2 Kl., klèins N. - Peb., kleîns 2 Nigr., Bauske],

1) schief, schief -, säbelbeinig
[kleĩns Stenden]: kleinas kājas, schiefe Beine Lind., Allendorf. tev nuosita kleinas kājas BW. 29156, 12. citam bija kleinas [einwärts gewandte Kl., auswärts gebogene N. - Peb., krumme Bauske, x - förmige Nigr.] kājas [BW. 965; 13088; 21250], citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 239;

[2) schwach
Spiess n. U.;

3) enge (?)
L. - In der Bed. 2 vielleicht zu li. klíenas "тонкiй", le. kliens 2 u. 3 und (nach Zupitza Germ. Gutt. 118) zu ae. hlœ "mager"; in der Bed. 1 dagegen zunächst wohl zu li. kleinióti "ходить шатаясь" kleĩvas "schiefbeinig" (kleivkājis), kleĩpti "schief treten", kleišiúoti "fortgesetzt mit einwärts gebogenen Füssen nach Möglichkeit eilig laufen", klìšas "schiefbeinig" (nach Būga РФВ LXVI, 222; vgl. auch li. kluins.]

Avots: ME II, 220

klemberēt

klemberêt. - ẽju, intr., schlendern, sich schleppen Spr.: muļķis klemberēja ar sprāguonu LP. VI, 951, [AP.; klèmberêt C., Trik., = blandīties; klem̃berêt Jürg., N. - Peb., Bauske, taumeln.]

Avots: ME II, 221

klemst

III klem̂st 2 [Bauske], - šu, - su,

1) grundlos bellen;

2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt 2 .]

Avots: ME II, 222

kluknēt

I kluknêt: auch Bauske ("kruknēt"), N.-Bergfried (prs. -ēju), Golg., Mar., Meselau, Sessw., Tirs.: vē̦lāk te (kruogū) kluknēsi visu dienu Ciema spīg. 143; den Kopf wiederholt sinken lassend schlummern Bauske.

Avots: EH I, 622

klumburs

[I klum̃burs um Bauske, jem., der unsicher schreitet, nicht fest auf seinen Beinen ist.]

Avots: ME II, 234

klunkurēt

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn 2 ), Schujen (mit un̂ 2 ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn 2 ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt 2 Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

knablis

knablis: auch Sussei n. FBR. VII, 132, Oknist; ein Kleiderrechen Bauske, Gr.- Buschh., Oger, Prl.; "ein Haken (kàsis, āķis) von unbestimmter Form" Wessen.

Avots: EH I, 626

knaulēt

knaũlêt [um Bauske], schlagen Kav. [Refl. - tiês, gegenseitig schlagen: ar uolām um Bauske.]

Avots: ME II, 243

ķocis

ķuõcis [Līn., Dunika, ķuôcis 2 Rutzau], ein geflochtener, kleiner Korb [ķùocis C., Arrasch, ķuõcis N. - Peb., Bauske], Speiss n. U.; eine Schachtel aus Baumrinde; [ķùocis "ein kleiner Eimer" Wolmarshof; ķuõcis "eine Raufe" Dond. - Wohl durch li. kiõcis vermittelt aus d. dial. kö(t)z (mit langem ö, s. Grimms Wrtb.)].

Avots: ME II, 393

kodaļāt

[kuôdaļât C., Lis., Jürg., Arrasch, kuôdaļât 2 Salis, Ruj], kuõdaļât [Weinsch., Dond., Wandsen, Bauske], beissen, nagen: kuodaļā kuokiem galuotnes nuost LP. VII, 591. pirkstus nuo žē̦luma kuodaļāt LP. I, 158.

Avots: ME II, 340

kode

kuôde [Kr., C., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Warkl., Bers., Kl., kuôde 2 Bauske, Wandsen, Ruj.] (li. kandė˜ "Motte"), = kuoda I: nuo drēbju kuodes pazīst tikai viņa taureni A. v. J. 1897, S. 620. kuožu maiss, ein Madensack LD. n. U.

Avots: ME II, 340

kodīt

kuôdît [C., Lis., Jürg., Kl., Arrasch, kuõdît Līn., Tr., kuôdît 2 Bauske], -u, -ĩju,

1) wiederholt beissen:
kuŗa meita bāliņuos, staigā lūpas kuodīdama BW. 862. teci, kumeliņ, liepu lapas kuodīdams BW. 14008, 5 var. (zirgs) iet... iemauktiņus kuodīdams 29867;

2) intr., strenge ansagen, einschärfen
U.;

[3) beizen:
dzijas Bers.;

4) kuôdît 2, härten:
cirvi Ruj.].

Avots: ME II, 341

kokalis

[kuõkalis Ruj., Dond., Lautb.], kùokalis 2 [Bers., Odensee, kuõkālis C., N. - Peb., Bauske, Gründwald, Grünhof, Gr. - Sessau, Mitau, Nikrazen, Hofzumberge, MSil., Līn., kuokālis Gold., AltAutz, Lis., Gramsden], die Kornrade (agrostemma githago L.) Mag. IV, 2, 46, RKr. II, 65: tu jau katram kuokalītim un katrai rudzu puķei draugs Asp. Ziedu klēp. 47. [Wohl eher nebst li. kuokalis und le. kūkaļi (s. dies.) entlehnt aus r. кýколь dass., als damit (s. Berneker Wrtb. I, 599 f.) verwandt; vgl. auch Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 342

kokalītis

kuokalĩtis "?": bērniņi, mani kuokalīši, ar plikiem vē̦de̦riem BW. 2945. nu, mani kuokalīši (zu Pferden), izlaidiet kājas! Alm. [kuokālītis Gramsden, kuõkālītis Bauske, ein Kosewort.]

Avots: ME II, 342

kokle

kuõkle [C., Tr., Arrasch, N. - Peb., Bauske, kuõkles Ruj., Lautb., kùokle Trik., kùokles PS.] (li. kañklės "Harfe"), ein guitarrenartiges Instrument: par leišu un latviešu se̦nuo muzikas instrūmentu, kuoklēm, nav... pētījumu Etn. II, 145; die Harfe bibl.; ein Hackebrett Biel. n. U.; [kuõkle Jürg., ein Blasinstrument. - Wegen finn. kantele "Harfe" (vozu Thomsen Beröringer 178 ff.), das wohl eher aus dem Baltischen stammt als umgekehrt, muss kuokl- (li. kankl-) hier wohl auf kantl- beruhen. Vielleicht (nach Uhlenbeck got. Wrtb. 73, Fick Wrtb I 4, 376 u. a.) zur Wurzel von la. canō, air. canim "singe", got. hana "Hahn", gr. χαναχή "Getön"].

Avots: ME II, 342

koncalājs

koñcalājs: Plur. koñculāji Bauske "Kleestengel, Erbsenstroh, Leinsamenstroh".

Avots: EH I, 639

kopīgs

I kùopîgs [PS., N. - Peb.], beflissen, wirtschaftlich, ordentlich [Lub., Gr. - Sessau]: kuopīga sieva C., [Lis., Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 345

kopīgs

II kuõpîgs, gemeinsam, gemeinschaftlich: [kuopīgas ganības]. kuopīgi (Adv.) nuodzert LP. VI, 566. [kuopīgi strādāt Ruj., Salis, N. - Peb., Bers., Bauske, Warkl.]

Avots: ME II, 345

kopš

kuôpš C., [kuôpš 2 Gr. - Essern, Bauske, Lautb.],

1) Praep. mit dem Gen. Sing. und mit dem Dativ. - Instr. Plur., seit:
kuopš mazatnes, seit der Kindheit Stari II, 649. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005. neapduomībā tevi apsuolīju kuopš divdesmit gadiem LP. IV, 154 ;

2) Konjunktion, seitdem:
jau divi gadi. kuopš klibiķi nuospēra LP. VI, 237. lūk, jau pusstunda, kuopš viņa gaidīja Vēr. III, 140 ;

3) Adv., wie lange ist es her, seitdem, seit welcher Zeit:
kuopš es jau viņu nee̦smu redzējis Ruhental. [Wohl aus kuom (e) š, s. Le. Gr. 820 1 ; bei Bielenstein LSpr. II, 279 für kuopš auch kuops (?).]

Avots: ME II, 346

kosīties

I kùosîtiês [C., N. - Peb.], einander den Widerrist (kuosa) mit den Zähnen schuppen Spr. ; [kuõsîtiês Bauske, mit dem Schnabel im Gefieder knibbern (knuosīties): vistas kuosās].

Avots: ME II, 349

košļāt

kuôšļât [auch Trik., C., Lis., Jürg., kuõšļât Gr. - Essern, Lautb., Bauske, Selg., Wandsen], kuõšņât A., Smilt., Perk., [Warkl., kuõšņât Wandsen], tr., freqn., wiederholt beissen: krustmeita kuošļāja lūpas Sudr. E. es kuošļāju spalvas kātiņu AU. tie uošņā, kuošņā, brien un skrien Jaun. dzej. 40. Refl. -tiês, einander beissen, schuppen: zirgi kuošļājas Etn. IV, 97 od. kuôšņãjas Ahs. In Kand. kuõšklât [?].

Avots: ME II, 349, 350

kovārnis

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis 2 Līn., kuôvãrnis 2 (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna 2 Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350

kraistīt

kraîstît C., [kraĩstît Wolm., N. - Peb., Stuhrhof, kràistît PS.], kràistît 2 Mar., [Kl., Lis., kraîstît 2 Bl., Nig., Bauske], - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìet,

1) rahmen, schmänden, den Rahm, die Sahne von der Milch schöpfen
[Wessen]: krējumu; rūgušpiena spainīti Duomas I, 344; [überhaupt abschöpfen von oben: vaska birzumus uz ūdens Wolm.];

2) fig., etw. oberflächlich machen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistît nuokraistīju BW. 28163.

Avots: ME II, 256

krākle

[krākle,

1) "die Gurgel"
Warkl.;

2) krãkle, ein Schreihals
Bauske.]

Avots: ME II, 266

kramšķināt

I kram̃šķinât [Bauske, N. - Peb.], kram, kram schreien, krächzen, namentl. vom Raben Lös. n. Etn. IV, 97: viss mežs līdze̦ns, viens pats krauklis kramšķina (Rätsel: die Gemeinde, der Prediger) RKr. VII, 656. krauklīt, kuo tu kramšķini? Druva I, 759.

Avots: ME II, 258

kramšļi

[kram̃šļi Bauske, kràmšļi N. - Peb., Warkl., Abfälle von Stroh od Heu; vgl. kram̃šļi 2.]

Avots: ME II, 258

kramtīt

kram̃tît [li. kramtýti "kauen"], hin und wieder ein wenig beissen, nagen: divi saticīgi zirgi kramta viens uotram skaustuvi Gr. - Sess., [Bauske].

Avots: ME II, 259

krančoties

krančuôtiês,

1) sich wie ein Betrunkener gebärden:
ej labāk mājās, kuo te vēl krančuojies Gold., Wid. cilvē̦ki vispāri krančuojas A. XX, 645;

[2) (mit añ) sich ungehörig, ungewöhnlich kleiden
Bauske].

Avots: ME II, 259

krapata

[krapata Nigr., Bers., = krapa I: nav ne krapatas žē̦lastības Bauske.]

Avots: ME II, 260

krāpt

krâpt, - pju, - pu PS., E., [Neuenb., Preili, Nerft, Lipskaln, kràpt 2 Kl., Lis., Alswig, Kr.], krâpt 2 [Dond., Nigr., Lautb., Selg., Bauske, Dunika], Kand., krāpt [Jürg., N. - Peb., Serbigal], C., Smilt. (li. krópti), tr., trügen, betrügen: Sprw. krāp krāpšus, vil vilšus, tik ar varu neņem. Refl. - tiês, sich betrügen, täuschen: viņi abi krāpjas viens uotru.

Avots: ME II, 267

krāšāt

krāšât [Bauske, Dewen], liederlich färben: dzīpariņu krāšātāja BW. 34331.

Avots: ME II, 269

krāsns

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

krāts

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, 2 ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269

krauja

II krauja, kraujš, der Haufe L.: akmeņu, mākuoņu kràujas C., Druw., [Arrasch, Bauske]; kalnu kraujas Rainis. Zu kraut.

Avots: ME II, 262

krauķis

kraũķis [auch Dond., Wandsen, Bauske], die Saatkrähe (corvus frugilegus) Dond.: krauķis (Var.: krauklis) sēd kalniņā, zelta kuokles kuoklē̦dams BW. 13611, 1 [aus Schlehk]; in Bauske auch als Schimpfwort für alte Junggesellen.]

Avots: ME II, 263

kraups

kraũps [Bauske, Libau] (li. kraupùs "шереховатый, неровный"), uneben, rauh: tâ balta paliek āda kraupa A. Brigader Druva I, 10. tev, alksnīti, kraupa miza BW. 21706. var. [Zu kŗaupa.]

Avots: ME II, 264

kreceklis

I kreceklis [Lis., Arrasch, Schujen, Bauske, Ruj.], Geronnenes, Gallert Naud., Wid. Zu krecēt.

Avots: ME II, 270

krecināt

[II krecinât, gerinnen machen Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 270

kremsli

kre̦msli, Abnagsel, Uberbleibsel; laika zuoba kre̦msli, Ruinen B. Vēstn. n. U.; [kre̦m̃sli, zusammengescharrter Schutt Ruj.; Grieben Bauske]. S. krimslas.

Avots: ME II, 273

kremst

kremstele [N.-Peb.] "vē̦smas rīkle" Los, n. Etn. IV, 98; ["Knorpel" Bauske].

Avots: ME II, 273

krēpes

krẽpes [auch Wolm., PS., C., N.-Peb., Ruj., Kl., Warkl., Trik., Bers., Arrasch, Jürg., Bauske, Schujen, Gr.-Essern, krẽpe Lautb.], skrẽpes Dond., die Mähne: viņš nuoķeŗ zirgu aiz krēpēm (skrētēm) LP. VII, 431, Smilt., Lub., Druw.

Avots: ME II, 275, 276

krieviņi

krìeviņi, Demin. von krìevs, nach Wiedemann aus Ingermannland von dem Herrmeister Vincke von Overberg aus einem Kriegszuge gegen die Nowgoroder als Gefangene mitgebrachte und beim Bau der Bauskeburg (1547) verwandte Woten, die als Kriegsgefangene Untertanen der Russen von den Letten trotz ihrer finnischen Herkunft den Namen krieviņi erhalten haben Konv. 2 1971.

Avots: ME II, 284

krīklis

[I krĩklis, f. -le Bauske, wer viel schreit. Zu krika II, slav. kričati "schceien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher".]

Avots: ME II, 283

krīna

krīna,

1) eine Sau
Bauske;

2) als Schimpwort:
tā jau ir krīna nuo sievietes Bauske. [Vgl. krina.]

Avots: ME II, 283

krītaļāt

krĩtaļât [auch Bauske, Lautb., kritaļât Jürg.], -ãju, oft ein wenig fallen Biel. I, 388.

Avots: ME II, 283

križuļi

križuļi, [Schmuck zum Anhängen Bers., Bauske, Lautb.]: viņi pacilāja sasniķe̦rē̦tuos križulus Degl.; [križuli od. krizuļi "kleine Schellen oder Münzen an Zigeunertrommeln" Waddaxt].

Avots: ME II, 282

kroplis

kruôplis [Wolm.], C., krùoplis PS., [Trik.,,Jürg., Serbigal, kruõplis Līn., Bl., Nigr., Lautb., Salis, krùoplis 2 Kr., Kl., Nerft, Lis., kruôplis 2 Dond., Dunika, Bauske, Gr.-Essern, Selg., Wandsen, Ruj.], der Krüppel. [Wohl aus mnd. kropel "Krüppel".]

Avots: ME II, 295

krūkle

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. 2 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis 2 Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

krumslis

krum̃slis [auch Nigr., Dunika, Bauske. Selg., Bl., Luttr., Gr.-Essern, Līn.], Smilt., Kand., [Dond., Wandsen], krùmslis C, (li. krumslỹs), krumsls LP. VI, 647, [krum̃sls Salis, Lautb.],

1) der Knochel:
tu maniem suoliem platu ceļu darījis, ka mani krumšļi nav slīdējuši II Sam. 22, 37. nuositu labās kājas krumsli. sasitu pirkstu krumšļus asinaiņus Nigr., Kand. [sniedzās man līdz krumšļiem Glück Ezech. 47, 3; krum̃slis, Knorpel Ruj.; krum̃slis, Fingergelenk Nigr., Selg., Dond., Dunika, Ruj.];

2) der Pl. krumšļi, Unebenheiten
Lind., Mag. XIII, 2, 47. [Vgl. krum̃pa, krumpêt, krumuļains.]

Avots: ME II, 287

kubucis

[III kubucis "Quark in süsser Milch" Rujen, Bauske.]

Avots: ME II, 297

kucens

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298

kūdināt

kûdinât [auch Jürg., Arrasch, kûdinât 2 Ruj., Wandsen, Salis], kũdinât Dond., kûdît [Kr., C., Kl., PS., Trik., Lis., Wolm., N. - Peb., Arrasch, Jürg., kûdît 2 Salis, Ruj., Wandsen, Selg., Gr. - Essern, Bauske], kũdît Dond., [Bl., Dunika, Nigr.], -u, -ĩju, tr., antreiben, hetzen: kāds ve̦lns tevi kūdina! [kunga gars sāce viņu kūdināt Glück Richter 13, 25.] Subst. kûdinãjums, kûdĩjums, die Aufhetzung, die Anspornung: viņu suodīja par ļaužu kūdinājumu; kūdinâšana, kūdîšana, das Anspornen, das Aufhetzen: kas tā par ļaužu kūdināšanu! kûdîtãjs, kûdinâtãjs, der Ansporner, Hetzer, Aufwiegler: uz tuo viņai bija diezgan kūdītāju JR. V, 68. [Wohl zu ai. cōdati "treibt an, drängt", d. dial. hutzen "antreiben" und viell. auch slav. kydati "werfen", s. Bezzenberger GGN. 1875, 227 und Berneker Wrtb. I, 676; anders (zu le. kaût) Būga KZ. LI, 125.]

Avots: ME II, 332

kūdra

kûdra [auch Arrasch, kùdra 2 N. - Bartau, Bauske, Wandsen, Salis (li. kúdra "грязь, тина, болото" der Torf Gold., C., Smilt.: purva bē̦rzs aug pie mums kūdras purvuos Konv. 2 336. In Sakkenhausen auch ein maskulinischer Gen. kûdra in kùdra [oder Adjektiv?] zeme. [Dazu kūdri "eine Düngung" U. - Zu mnd. hotte "geronnene Milch" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4, 92)?]

Avots: ME II, 332

kūkurot

‡ kûkuruôt 2 ,

1) = kùņâties AP.: skatuos ..., kas tur kūkuruo ... purviņa malā? Kaudz. Izjurieši 179;

2) "schlummernd mit dem Kopf nicken"
Bauske:

Avots: EH I, 682

kulāns

kulãns Burtn., ein Schimpfwort. [kulāņi Bauske "Fausthandschuhe ohne Daumen".]

Avots: ME II, 304

kulcenis

[III kulcenis Modohn "kul˜tene I"; kulˆcenis 2 Bauske, eine durchgeschüttelte Flüssigkeit.]

Avots: ME II, 305

kulciens

kulciens,

1) [kulˆciens Lis., Bauske], der Schluck, Zug:
dzēra mazuos kulcienuos Vēr. II, 70;

2) ein Rippenstoss:
iegrūžu krietnu kulcienu Purap. Vgl. guldziens.

Avots: ME II, 305

kulcināt

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kulˆcināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kulˆcinât od. kulˆcenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul˜cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kulˆcinât 2 Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305

kulkains

[kul˜kaîns um Bauske, Wid., güftig: k. ceļš.]

Avots: ME II, 306

kulkt

kulˆkt 2, -stu, -cu, intr.,

1) kakeln
Biel.: vista kulkst [Ruj.], Etn. I, 34; [tītars kulkst Wid., Bauske;

2) kulˆkt Lis., = kul˜kstêt 1: dzēriens kaklā kulkst Ruj.].

Avots: ME II, 307

kumāss

kumâss, [Demin. verächtlich kumâselis Dunika],

1) der Bissen
[Lautb., Sessau, Trik., Schujen, Ruj., Bauske, Wolm., Dunika], PS., C.: ēd, ēd, tu Jānīti, pa maziem kumāsiem RKr. XVI, 127;

2) der Erdklumpen:
viens darbinieks lai ecē, uotrs kumāsus dauza Blieden n. Mag. XIII, 18. Vgl. kumuôss.

Avots: ME II, 310

kumbrs

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs 2 Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. 2 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris 2.]

Avots: ME II, 310

kumdināt

kumdinât [Lautb., kum̂dît 2 Ruj., Selg., Bauske], mahnen, anspornen, antreiben Karls. Vgl. gumdināt [und kumt].

Avots: ME II, 311

kumpa

kumpa (li. kùmpa "желвак, нарост"],

1) (kum̃pa Ruj., Bauske, Wolmarshof], der Buckel, Höcker:
citam kumpa mugurā BW. 20258. kumpas mest, einen Katzenbucket machen: lai tu ar tiem kalpiem kumpas met Asp.;

2) der Klumpen
Konv. 2 2093. Vgl. kumps und kumpt; [nach Būga KSn. I, 168 zu poln. kępa "Flussinsel"].

Avots: ME II, 312

kumpainis

[kum̃painis Bauske, ein Höckeriger, jem., der kumpas 1 hat.]

Avots: ME II, 312

kumpains

kum̃paîns [Ruj., Bauske], bucklig, höckerig: kumpains kalējs Vēr. I, 930.

Avots: ME II, 312

kumpis

I kumpis,

1): tur ir arī tavs k. (gemeint ist ein Pferd)
Janš. Līgava I, 411;

2): auch (mit um̂ 2 ) Frauenb.; k. mugura BW. 20258 var. dē̦ls kum̂pi 2 meta Ceļi III, 126;

3): ein Dolch
- auch Pas. IX, 542; X, 311, 507, (mit um̃ ) Assiten, Dunika, (kumps) Durben n. BielU.; ein dolchartiges Messer Schwarden, (mit um̃ ) Perkunen; "ein Messer" (mit um̃ ) Līn., NB.;

5): auch Bauske.

Avots: EH I, 674

kūnains

[kûnaîns 2 Bauske, uneben, mit kleinen Knoten behaftet: k. dvielis Bers.]

Avots: ME II, 336

kundzene

kundzene, das Fräulein Lautb., [Warkl.]: nāk daiļas kundzenes MWM. VIII, 175. [Um Bauske früher familiär in der Bed. von liẽlmãte gebraucht.]

Avots: ME II, 314

kundzenisks

[kundzenisks Bauske, Lautb., Lennewarden, = kundzisks: pa kundzeniski dzīvuot, Herrschaften angemessen leben.]

Avots: ME II, 314

kunkt

[kuñkt Salis, Bauske, kunkt Erlaa n. U., = kunkstêt: vardes kunc, die Frösche quaken.]

Avots: ME II, 315

kunkurpreci

kunkurpreci [od. kuñkurprecē Bauske] nest, huckepack (auf dem Rücken) tragen Gold. n. Etn. IV, 98; Selg. n. Etn. IV, 164.

Avots: ME II, 316

kūpekļi

[kûpekļi,

1) Rauch als Abwehr gegen Bienen
od. Mücken: vasaru, kad guovis atstāj apluokā, zemē ieruok bedrīti, ieber, skaidas, gružus, aizdedzina un apse̦dz ve̦lē̦nām, lai kūp kūpekļi pret uodiem Kacē̦ni; etwas Qualmendes N. - Schwanb., Alt - Autz;

2) "Staub"
Ruj.; "Lampenruss an den Wänden und an der Oberlage eines Zimmers" Ruj., Salis, "gar,i kvē̦pi" Bauske.]

Avots: ME II, 337

kurika

[kurika um Bauske], kurika, ein Schlägel des Holzhackers, maklas skaldāma vāle [aus der Gegend um Schönberg n.] Etn. I, 89 [hier - wohl falsch - mit ŗ geschrieben].

Avots: ME II, 322

kurkt

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt 2 Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322

kurkt

II kur̂kt 2 [auch Bauske, Bl.], -stu, -cu, intr., hohl werden (von auswachsenden Rüben u. dergl.) Kabillen n. Biel. ; innerlich dürr, schwammig werden U. [Zu klr. корч "Strauch", čech. krč "Strunk"? Neben kurk- ein kurg- in r. коржавый "verschrumpft, verkümmert, hart, steif", коргá "verkrüppelter Baum".]

Avots: ME II, 322, 323

kurkulis

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi 2 Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. 2 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. 2 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323

kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

kurnēt

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt 2 Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324

kurp

kur̃p [Bauske, Wandsen, Arrasch], kurpu [Passio], wohin: kurp iedams? kurpu viņš gribēja iet Blaum. [S. Le. Gr. § 558.]

Avots: ME II, 325

kurtēt

kur̃têt [PS., C., N. - Peb., kur̂têt Wolmarshof, kùrtêt Jürg., kur̂têt 2 Līn. Nigr., Bauske, Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Salis, Ruj.], -ẽju, intr., auswacshen, holzig, schwamming werden: kāļi, rāceņi sāk kurtēt C., Smilt., Bers., Nigr. [Wohl nebst izkurst zu li. kur̃sti "taub werden", užkur̃tusios ãvižos "tauber Hafer"; vgl. kurls und auch serb. krt "hart".]

Avots: ME II, 326

kurva

kur̃va Bauske, kùrva 2 Mar., ein liederliches Frauenzimmer, die Hure [Wessen]: kurva, kurva, kur tu iesi? BW. 23338. tuo tā meita, kurva izdarījusi LP. VII. 103. Nebst li. kùrva aus r. resp. poln. kurwa dass.

Avots: ME II, 326

ķurza

ķur̂za 2, auch ķurzis,

1) die Runzel, Falte
[Salisb.], der Klumpen Karls.; besonders gebräuchlich der Lok. ķurzā, auch ķurzî Naud., zusammen, zu einem Klumpen: man āda uz pirksta sarauta vienā ķurzā Dond. viss purns pastalai savilkts ķurzī Naud. ķurzās mesties, Falten bekommen Karls.;

2) ķurza, eine Tüte aus Baumrinde zum Beerenlesen
Ulpisch, Ruh-tern, Lems., Karls.; [ķurziņš um Bauske n. Bielenstein Holzb. 346]; lūku ķurza (> ostle. ķuorza) BW. 22328. 2 var. [aus Kaltenbrunn];

3) verächtliche Bezeichnung des Mannes
[Nötk.]: man tuo pašu vīra ķurzi meža putni nuoknābuši BW. 27116. ak tu manu vīra ķurzu! 27255, 2.

Avots: ME II, 392

kurzains

[kur̃zaîns Bauske "gekräuselt".]

Avots: ME II, 326

kūsāt

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât 2 Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt 2 aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

kusnīties

[kusnîtiês Lis., Bauske, sich regen, sich (zum Aufbruch auf den Weg) anschicken.]

Avots: ME II, 328

kusnot

[kusnuôt "unruhig stöhnen, ächzen" Bers. (hier auch kusnêt), Bauske.]

Avots: ME II, 328

kustu

kustu, in der Verbindung uz kustu spēlēt, kleine Steine in die Höhe werfen und unten liegende kleine Steine auffangen, wobei beim Ergreifen mehrere von den liegenden Steinen berührt werden dürfen; uz nekustu spēlēt dagegen - von den unten liegenden Steinen einem auffangen, ohne die andern zu berühren Sessw., Druw., [Schujen, Arrasch, Bauske].

Avots: ME II, 329

ķutūzis

[ķutūzis,

1) ein mit allerhand Unrat bedecter Raum
Sessw., Nötk.,

2) ein verfallenes, altes Gebäude Freudenberg;

3) eine rauchvolle Küche
Ruj., Papendorf;

4) der Raum, wo der Bäcker den Teig knetet
Mitau;

5) Gefängnis
Arrasch, Kacē̦ni;

6) ein Verschlag fürs Vieh
Bauske.]

Avots: ME II, 392, 393

kūznīties

[kùznîtiês, -uôs, -ĩjuôs C., kûznâties 2 Bauske, sich wiederholt bücken und hernach aufrichten.]

Avots: ME II, 339

kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis 2 Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis 2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis 2 "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351

kvankstēt

kvan̂kstêt, kvankšķêt, kvan̂kšêt [C., Fest.], -u, -ẽju,

1) belfern, Unsinn schwatzen, laut sprechen:
suns kvankš Vīt., [kvankst Tirs.] kuo tu kvanksti? Smilt., Mat. ;

[2) kvan̂kstêt 2 Bauske, schluchzen.]
Vgl. kvenkstêt und li. kvánkšti "röchelnd atmen".

Avots: ME II, 351

kvēls

I kvē̦ls, s. kvè̦la ; [kvḕ̦ls Jürg., der Wiederschein von Licht od. Feuer (Ekau, Hofzumberge, Laud.), die Röte am Himmel (Arrasch): debess kvē̦ls jau dziest ; "die Hitze" Schrunden, Bauske, Sessw., Tirs.].

Avots: ME II, 354

kvēlums

kvē̦lums,

1) der Glanz, die Glut:
savāds kvē̦lums iemirdzēja viņas acīs Ķeniņ ; [vaigu kvê̦lums 2 (Röte) Bauske ;

2) "das Verbrühtsein"
Salis.]

Avots: ME II, 354

kvenkstēt

kvenkstêt, kvenkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) [kvènkstêt N. - Peb., kvènkšķêt Arrasch, kven̂kšêt 2 Salis, kven̂kšķêt C.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd): suns kvenkš(ķ), zaķim pakaļ dzīdamies Smilt., AP., Lös., Bers., Gr. - Essern. sivē̦ns skrej sievai pakaļ kve̦ñkstē̦dams Ahs. ;

[2) kven̂kšķêt C., kven̂kšķêt 2 Bauske, kveñkstêt Lautb., kven̂kstêt 2 Bauske, Wandsen, Arrasch, still weinen, schluchzen]. Vgl. kvankstêt und kvinkstêt.

Avots: ME II, 352

kverklis

kver̃klis Dond.,

1) ein Knips
[kverklis Stelp.] ; ein Schreihals, ein ekliger Knabe Grob. n. Etn. IV, 99: kverkļi, kad jūs mājās tiekat, muti tikai savaldāt Janš. ;

2) ein mageres Ferkel:
visi sivē̦ni tādi tre̦kni, bet viens tāds kverklis Dond. [kver̃klis (fem. -le) Bauske, ein sieches, schwaches und schmutziges Kind od. Ferkel.]

Avots: ME II, 352, 353

kverkstēt

kver̂kstêt 2 [auch Bauske, Dunika], kver̃kstêt Ahs., kver̂kšķêt 2 Ahs., [Dunika], kverkšêt [Stelp.], Smilt., intr., quieken, bellen, plärren: sivē̦ns kverkš Dind. mazi šuneļi kaukdami un kverkšķē̦dami uzbrūk lielajiem B. Vēstn. jūs tur varat kverkšķēt, cik jums gribas MWM. VII, 132. [vecine kverkšķ (plärrt), ka pati nezin kuo Dunika. - Zu kvērkt, kvarkstêt, serb. cvr̀knuti "schwirren."]

Avots: ME II, 353

kvērkt

kvḕrkt, [kver̃kt MSil.], -cu, intr., quieken [kvêrkt 2 Ruj., Bauske ; in Bauske "cūkas kvē̦rc ēst gribē̦damas, kviec - kad kauj"], schreien Etn. I, 34: sivē̦ni, žagatas kvērc Mat. Zu kvārkt.]

Avots: ME II, 355

kvernēt

kver̂nêt, -u, -ẽju Smilt., Naud., Brandenburg, Etn. I, 154, [Trik., kvẽrnêt AP., PS., N. - Peb., Bauske], kvḕrnêt 2 Mar. n. RKr. XV, 121, Lub., [Alswig, Wessen, Bers., Lös., Nerft, [kver̃nêt Wolmarshof, Jürg., Salis], intr., quienen, hocken, müssig dastehen, vergeblich warten: krusttē̦vs kvērn uz mūrīša MWM. VI, 31. nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn Niedra. te tu vari kvērnēt, kamē̦r viņam iepatiksies Purap. kuo tu te kverni? Poruk. [kvērnêt kādā kantuorī Austriņš Necilvē̦ks 59. - Vielleicht zu slav. kvariti "verderben (tr.)".]

Avots: ME II, 353

kverpis

kver̂pis [PS., Drosth., N. - Peb.], kver̂plis C., [Doblen], Smilt., kver̃pis [auch Karls.], kver̃plis Kand., Gr. - Behrsen, kve̦rpulis Dz. Vēstn., der Knips, ein kleiner Knabe [kvèrpis 2 Fest.] ; ein mageres, verkommenes Ferkel (kver̃pis [Salis, Grünwald], Ahs., kvèrpis 2 Fest., [kver̂pis 2 Bauske]): kuo tinies man pa kājām, kverplis tāds Kand. ak tu sasuodīts kverplis, kuo tu bļauji! LP. VI, 251. tie, kas sēdēja pie luoga, bija tīri kve̦rpuļi Dz. Vēstn. tev, saimnieks, tādi puiši, kâ tie kverpja sivēniņi BW. 33401.

Avots: ME II, 353

kverpt

[kver̂pt 2, -pstu, -pu,

1) = kvernêt Bauske:

2) nicht gut gedeihen, schlecht wachsen:
kve̦rpst - kuoks, kas nīkuļuo, jeb sivē̦ni, kas mazi nīkuļuo Doblen, Grünh., Hofzumberge, Bauske, Laud.]

Avots: ME II, 353

kvīcināt

kvĩcinât [auch Bl., Nigr., Jürg., Bauske, Dond., PS., N. - Peb., Arrasch], Smilt., fakt., quieken machen, zum Quieken bringen: nuoķē̦ruši sivēniņu, padusē kvīcināja Annenhof, Schujen, BW. 20994. vai tu gribi jē̦ru zagt, vai sivē̦nu kvīcināt Blieden, BW. 29508. Subst. kvĩcinâšana, das Quiekenmachen ; kvĩcinâtãjs, wer quieken macht.

Avots: ME II, 355

kvietēt

[IV kviẽtêt (?) "karsêt": kv. labību, graudus Bauske.]

Avots: ME II, 356

lacenis

[lacenis Ruj., Sessw., Ruhental, Kalz.], lacens Spr., [lace̦ns Alt - Bergfried], die Hundesuppe: [sataisi sunim laceni! Ruj., Schönberg, Bauske].

Avots: ME II, 399

lādināt

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene 2 II, 441. žīds suņus lâdina 2 Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

lāgot

lãguôt,

1): nevīžuo l., kâ ķipītis jātur KatrE. viņa par bē̦rniem maz lāguoja; ve̦cā māte tuos kuope AP.; ‡

3) "gefallen"
Bauske: Annelei ne˙kā lāga negribējās. Je̦lgavas garša vienmē̦r līdza mutē līzdama nelāguoja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314.

Avots: EH I, 727

laidars

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris 2 Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402

laide

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402

laidens

laîde̦ns,

1) weich:
kuoku mērcē, lai darītu tuo laide̦nāku Konv. 2 338; laide̦ns laiks, mildes Wetter, Tauwetter Karls.; laide̦ns siens, feuchtes Heu Burth.;

[2) laĩde̦ns ceļš Bauske, ein seitwärts sich senkeder Weg;
laide̦ns kalns Sehren, ein allmählich sich senkender Berg]. Zu laîst.

Avots: ME II, 403

laidns

laidns,

1) schlank
[Bers.]: kur tie dzima staltie vīri, kur tie laidni kumeliņi BW. 1147;

[2) weit hinfliegend:
laîdns 2 sviediens Bauske. - Wohl zu laîst].

Avots: ME II, 404

laids

[III laîds,

1) schlank:
l. kuoks Warkl.;

2) weithin hörbar:
laîds 2 sauciens Bauske. Vgl. laidns.]

Avots: ME II, 404

laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

laipaļa

[laĩpaļa (comm.) Bauske "kas laipnuo (eigentlich und figürlich)".]

Avots: ME II, 410

laipns

laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]

Avots: ME II, 410

laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

laipsta

laîpsta 2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410

laiska

[III laîska 2 Bauske, ein Faulpelz; laiska Bers., ein faules Weib: kuo tā laiska te dara?]

Avots: ME II, 411

laiste

[II laĩste Bauske "eine Leiste zwischen der Diele und Wand". Wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 413

laizīt

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

laižņa

II làižņa Bauske, Warkl. "kas laižņā".]

Avots: ME II, 415

laižņāt

[laĩžņât Bauske "Hindernisse überwinden, hin und her kriechen". Wohl mit "Entgleisung" zu lìst.]

Avots: ME II, 415

lakstiņš

lakstiņš, der zum Niederdrücken dienende Teil einer Türklinke Dond., [Bauske, Wandsen], A. VIII, 1, 404: meita sēdējuse uz durvju lakstiņa LP. VII, 1205.

Avots: ME II, 416

lakstīt

‡ II lakstît Bauske "zwitschern" (?): putniņi laksta.

Avots: EH I, 717

lāksts

[II lãksts Bauske "eine gespaltene (dünne) Holzstange zum Stützen der Erbsen - od. Bohnenpflanzen oder zur Herstellung eines Zaunes".]

Avots: ME II, 437

lāma

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, 6 und 44, 1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene 2 I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb 2 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

lāmis

I lāmis,

1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;

2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;

3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]

Avots: ME II, 438

lamstīties

làmstîties, - uôs, - ĩjuôs,

1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;

2) ungeschickt gehen
Druw.;

[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]

Avots: ME II, 419

lamza

lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza 2 "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]

Avots: ME II, 419

lamzis

[I lam̃zis Bauske "ein Plumpasck".]

Avots: ME II, 419

langāt

I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene 2 II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I 4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]

Avots: ME II, 420

lanka

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

lāsēts

lāsē̦ts (unter lãsêt): "gesintert" Bers.; lãsē̦tas (gefleckt) drāniņas Bauske.

Avots: EH I, 729

ļaunestība

ļaũnestĩba, die Missetat, Unbill, das Unrecht, die Bosheit Bauske: es ne˙kādu ļaunestību nee̦smu darījis Bauske.

Avots: ME II, 532

lauzīt

laûzît: auch Oknist, (mit aũ ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,

1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza 2 (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,

1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;

3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;

4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡

5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡

6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.

Avots: EH I, 724

lazda

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433

leins

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins 2 Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446

lejnieks

[* lejnieks (gesprochen ostle. ľeińīks) "miežu rausis" Lettg., Bauske; vgl. li. palietìnis "eine Art Fladen."]

Avots: ME II, 447

ļeka

II ļe̦ka: auch Bauske, Kaugurciems, Siuxt, (die Schlinge eines Seiles) Kokn. n. BielU.; ļe̦kā iet Kokn. n. BielU., an der Schlinge eines Seiles ein Boot stromaufwärts ziehen.

Avots: EH I, 770

ļekata

II ļe̦kata,

1) die Klatschbase
Kalleten;

2) ļe̦katas, das Gerede, das Geklatsch
[Schlampen, Sternhof], Bauske, Druw.

Avots: ME II, 535

ļekausis

ļe̦kàusis [Mar., AP., Nötk., Lennew., MSil., Schlokenbeck, um Mitau, Matkuln, Stenden, Ruj., Wenden, Ronneb., Roop, Seppkull, Schujen, Wilzen, Naud., Gr"nh., Sessau, Gramsden, Kalleten, Schrunden, Bauske, Kalz., Dselden, Gold.], le̦kausis C., Smilt., [Ober-Bartau, Golg., Tirs., N.-Schwanb., Selsau], ein Wesen mit schlaff niederhängenden Ohren, ein Schlappohr: [ļe̦kausis Luttr., Usmaiten, Gr.-Ronnen], ļe̦kause - cūka, kuŗai ausis uz zemi nuokārušās Etn. I, 153. cūkas ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi IV, 130. lieluo ļe̦kausi, nāc spē̦kuoties! LP. I, 39; [ļe̦kausis Lis. und um Mitau und Mar. auch als Schimpfwort von einem liederlichen und ungeschickten Menschen. - Vgl. leceklis] und li. lėkausis "der Schulohrige" Kurschat.]

Avots: ME II, 535

lenkt

lènkt,

1): suņi sāk zaķi len̂kt 2 (einkreisen)
Bauske, Dunika, Salis; Talsen, Zögenhof, (mit èn 2 ) Bērzgale, Lubn. viņš len̂ca 2 (spürte nach), kur tā iet Frauenb.; heimlich beobachten (mit en̂ 2 ) Hasenp.: aizraujuos ... aiz eg lītēm un le̦ncu, kurp šis tâ me̦tas Janš. Bandavā I, 64. liels saviem radeniekiem tâ mani l. Līgava I, 94. - Zur Bed. vgl. auch nuolènkt und atlenkt ‡ 2.

Avots: EH I, 734

lepika

‡ lepika (??) "luokā apje̦mts le̦kns pļavas gabats pie upes" Bauske.

Avots: EH I, 734

lest

lest (li. lèsti),

1) mit dem Schnabel aufpicken, pickend fressen:
kuo tie mani cāļi lese, pa plāniņu staigādami? Rutzau n. RKr. XVI, 131; 198;

[2) (prs. lešu, prt. lesu) = lakt (vom Hunde)
Mitau, Bauske];

3) [lest, lešu, lesu N. - Peb., die Fäden des Aufzugs (beim Weben) zählend in Ordnung bringen]; rechnen
Elv.; zählen Biel.: pēc pē̦dām lest, nach Schuhen ausrechnen Elv. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 454

lēveris

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

lēzēt

II lẽzêt: sich langsam über oder durch das Wasser dahin bewegen (von einem Boof oder Fisch); spazieren, sich ergehen Segew. Refl. -tiês: auch Bauske. Zur Etymologie s. such Scheftelowitz KZ. LIV, 228 f.

Avots: EH I, 740

līcens

[lîce̦ns 2 (?) Bauske "die krumme (über dem Korb befindliche) Handhabe eines Korbes".]

Avots: ME II, 476

līcināt

lìcinât, tr., krumm machen, biegen Karls., [Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 476

līdzēt

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

lieģis

[II liêģis 2 "liêdzējs" Bauske, Segewold, Tirsen.]

Avots: ME II, 494

lienēt

liẽnêt, -ẽju, [lieņuôt Bauske], tr., leihen, borgen: naudu, rīkus. [Aus mnd. lenen.]

Avots: ME II, 503

lietuvēns

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns 2 Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns 2 Lautb., lìetuvē̦ns 2 Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

līgans

I līgans, schwankend: līgani viļņi Dr.; [lìgana 2 (Warkh.), lîgana 2 (Bauske) zeme; lĩgans ("kas līguojas") purvs Ruj., Nigr.].

Avots: ME II, 483

ļimt

ļìmt, -mstu, -mu [Jürg., Arrasch, Wolm.,] C., [ļim̂t 2 Talsen, Iwanden, Gr.-Essern, Wandsen, Bauske], lim̂t 2 Kand., [lim̃t Neu-Wohlfahrt], intr., knicken, sinken, zusammensinken: jau pie pirmā suoļa viņš ļima Saul. puķe pēc puķes pār spīduošuo asmeni ļimst Jaun. dz. 65. augums pats ļima viņam pretim A. XXI, 261. Vgl. limt.

Avots: ME II, 540

līža

[lĩža Ruj., Ramelshof, Bauske], līža, [ein Lecker]: ve̦cais piena līža Egl. ciet. 87; [angeblich auch in Ve̦cāķi bekannt; in Neu - Wohlfahrt dafür līžņa (mit nicht gedehntem ī).]

Avots: ME II, 491

ļocka

ļocka,

1) die Fresse, das Maul
[Ruj., Segewold, Bauske, Riga]: es taisni tev pa ļocku Degl. nu tud še tev pa ļocku Degl. MWM. X, 482;

2) [mit hochle. o aus a?] ein liederliches, verkommenes Frauenzimmer
N.-Schwanb.;

[3) ein Klumpen einer feuchten Masse
Bauske, Ruj., Salis; eine alte, abgetragene, zerfetzte Mütze Ruj.;

4) ein charakterloser Mensch
Ruj.].

Avots: ME II, 541

lodens

luõde̦ns,

1) glatt, leicht hineingehend
C.: luode̦ns vadzis, kas labi lien Dobl. n. Etn. IV, 130, [luõde̦ns (glatt) akmens Arrasch, N.-Peb.);

2) fest, geschickt (?):
viņš skrējis rāpus kâ luode̦ni luode̦nais četrkājis Duomas II, 195; [luõde̦ns (geschickt im Kriechen) bē̦rns Bauske];

3) = gluode̦ns U., AP. Wohl zu luõdât.

Avots: ME II, 524

ļodzīgs

ļuôdzîgs, wackelig, lax, schlaff C., Spr.: viņa gājiens lempīgs un ļuodzīgs Janš., (Bauske]. kājas kļūst ļe̦nganas un ļuodzīgas Janš.

Avots: ME II, 546

ļogu ļogām

ļuôgu ļuôgam iet, schwankend, taumelnd, wackelnd gehen Etn. IV, 33; [ļuogu ļuogām (kreuz und quer, in verschiedenen undzwargekrümmten - Richtungen) izbradāta zâle Bauskel.

Avots: ME II, 546

lokains

lùokaîns, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig: luokaina priede, luokaina egle BW. 22762, 2; luokaini ["in der Bed. von līkumaini" in Walk, Bauske, Tirs., Sessw.] raksti Konv. 2 1390. lai es augu tik luokaina (Var.: luokana, luocīga) kâ vītuola žagariņš BW. 3045.

Avots: ME II, 524

loksna

[luõksna "ein Streifen Lindenbast" Bauske;dissimilatorisch aus sluoksna?]

Avots: ME II, 525

loma

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

losains

lùosaîns,

1) bunt, gesprenkelt:
luosaini sivē̦ni Mat.;

2) = luoss U.: [luõsains zirgs Wandsen; luõsaina guovs Bauske].

Avots: ME II, 528

losene

luosene [Edwahlen], luošķis, Name einer Kuh (wohl von falber Farbe) U. [Um Bauske sei luõsene eine Fellmütze für den Winter.]

Avots: ME II, 528

lubt

[lubt (?), lubju, lubu "mit lubas ein Dach decken" O.-Bartau, Schrunden, Bauske.]

Avots: ME II, 509

lūk

lũk Smilt., (Salis, Ruj., Jürg., Bauske], lūk C., [Trik.], luk Kl., [Salis], Pabbasch, sieh, schau? Verkürzter Imperativ von lūkât od. lūkuôt.

Avots: ME II, 518

lūkaža

[lũkaža Bauske "kas iet lũkuos I"; eine Kupplerin.] lũkažas, lūkĩbas (mit k!), lūkas, Besuch bei einer Wöchnerin Mar. n. RKr. XV, 124, Druw.: lūkībās ieradās sieva Poruk. es biju lūkībās (lūkās) pie kaimiņienes Druw., Tirs. Zu lūkât.

Avots: ME II, 518

ļuks

ļuks [Bauske, Wandsen, Mitau], schlaff herabhängend: ļukas ausis BW. 25875, 7. Vgl. luka und ļukt.

Avots: ME II, 542

ļuksīt

[II ļuksît, -ĩju N.-Peb., Bauske, = luksît: sivē̦ns luksī.]

Avots: ME II, 542

ļūļa

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

lūlāt

lūlât, -ãju,

1) singen:
šim vare̦n patīkuot lūlāt LP. VI, 252;

[2) heulen (vom Wolf);

3) weinen
Bauske].

Avots: ME II, 519

lullināt

[lul˜linât, auf den Händen beruhigend einschläfern Ruj., Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 512

ļuļļināt

[II ļuļļinât "(aus einer weichen Masse formend) bilden, herstellen"; nuo māliem pīlītes Bauske.]

Avots: ME II, 542

lullot

[II lul˜luôt "Unsinn erzählen" Bauske.]

Avots: ME II, 512

lumsteklis

[II lum̂steklis 2 Bauske "ein angehängtes Gewicht, das die Weberheftein (lumsti) zusammenhaltend nicht weggleiten lässt".]

Avots: ME II, 512

luņģis

luņ̃ģis,

1) ein Grützgefäss,
patras vērpelīte Selg. n. Etn. IV, 131;

2) das Stück:
de̦sas luņ̃ģis [Bauske] MWM. VI, 886;

3) der Schläfer, der Faulenzer
Spr.; vīra luņģis, der faule Mann BW. 12041; [luņ̂ģis 2 Lautb. "jem., der wackelnd geht"];

4) rudzu luņģis, luņģītis, Beiname des
pūķis LP. II, 20; IV, 144; VI, 48. Nach LP. Vl, 115 ist rudzu luņģītis nicht ein Beiname des pūķis, sondern ein dem pūķis ähnliches Wesen.

Avots: ME II, 514

ļunkans

ļun̂kans (Lis., ļun̂kans 2 Bauske], schlaff, ungeschickt: valgs pa˙visam ļunkans (Dond.]. ļunkani karāties C., Nerft; ļunkani luocekļi A. XXI, 759. (ruoka nuo sitiena palika ļurnkana 2 Stenden.]

Avots: ME II, 543

ļurba

ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba 2 Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns 2 Lub., ļurbis,

1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?

2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].

Avots: ME II, 544

ļurdzēt

ļur̂dzêt 2 [Līn.], auch [ļur̂dzît 2 (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!

Avots: ME II, 544

ļurkāt

I ļur̂kât, -ãju, ļurķêt,

1) etwas Weiches reiben
Freis.;

[2) hin- und herbewegend lose machen:
lai iedzītu mietu varē̦tu izvilkt, tad vajaga pa˙priekšu ļurkāt Fest.);

3) rauchen
(verächtl.) Grünh., Kand., [Salis, Bauske];

4) saufen
Dond., Smilt. [Refl. ļurkâtiês, wackelig sein: cirvja kāts ļurkājas Fest., Stelp.)

Avots: ME II, 544

lurķēt

[lurķêt 2 Wandsen, Salis, Bauske, = lurķêt, rauchen (verächtlich).]

Avots: ME II, 516

ļurkstiņš

[ļur̂kstiņš 2 Dond., Bauske, ein geschwätziger Mensch.]

Avots: ME II, 545

lūsis

lũsis (Dond., Bauske, Dunika, Wandsen, Lautb., Kl., Lis., N.-Peb., Bers., Warkl.) (li. lúšis [gen. s. lúšies)), der Luchs. (lũši, Pelzkragen Bauske]. Im Volksliede werden die lūšu kažuociņi, Luchspelze gerühmt. Lũša spalvas zirgs, luchsbuntes Pferd Elv. [zu aha. luhs, arm. nom. pl. lusanunk u. a., oder (wenn mit ū aus un) zu gr. λύγξ dass.; vgl. Hübschmann Arm. Gr. 454, Walde Wrtb.2 442, Bugge KZ. XX, 10, Trautmann Wrtb. 164.]

Avots: ME II, 520

lūtaga

[lũtaga (?) "eine biegsame, geschmeidige Rute" Bauske; vgl. luõtaga.]

Avots: ME II, 520

lūtāt

[lũtât (?) "mit einer lũtaga schlagen" Bauske.]

Avots: ME II, 520

luteklība

luteklĩba, die Verzärtelung, Verhätschelung, Verwöhnung: augt vaļā un luteklībā Apsk. [laisties luteklībā Bauske.]

Avots: ME II, 516

lūze

lūze, lûza 2 Matkuln,

1) eine Schwache, Hinfällige:
neduomā tu, tautieti, ka es tada lūze būtu! BW. 21780;

[2) lûze 2 Bauske "= ieplîsums": stīvā drēbē ir lūze.) Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

maida

maida, maide Dalbingen n. U., eine lange Stange: kâ apinītim neluožņāt? tam maidas pietrūka Wensk. apiņu maidītes BW. 33597, 5. [maĩde Bauske, eine kleine, glatte Stange zum Stützen der Erbsenpflanzen u. a. - Nach Bielenstein Holzb. 678 maide - die Angelrute.] Zu maidît.

Avots: ME II, 548

maigs

maîgs [auch Wohlf., Nerft], Smilt., AP., maĩgs C., [màigs 2 Kl., Kr.],

1) sanft, süss:
audējiņa aizmiguse maigajā miedziņā BW. 27761, 2. [màigs 2 (Lis.) od. maîgs 2 (Bauske, Iwanden, Gr.-Essern) miegs]. gulēt maigi juo maigi LP. III, 45. tur gudrās vecenītes vājnieku uz lāvas maigi pēra BW. I, S. 176; maigs lietus;

2) sanft, lieblich,
[maîgs Arrasch], zart, reizend: bē̦rnu pieradināja pie maigām, daiļam aijāšanas skaņām BW. 1, S. 329. [maîgs 2 bē̦rns Bauske.] mēness kaisa maigus starus SDP. III, 118. bij sapnis svē̦ts un maigs Druva III, 831. lai viņas miesas arvien būtu maigas un svaigas Vēr. II, 1380. nuo maigiem suoļiem liegi uzmuoduos Vēr. I, 1325. Vielleicht (s. Leskien Nom. 188) zu mîêgt, migt; (in diesem Fall wohl ursprünglich (etwa mit der Bed. "überwältigend" ) als Attribut von miegs].

Avots: ME II, 549

maigsne

maĩgsne [auch Wandsen, Selg.], Kand., Ahs., maĩgste Wain., [Līn., Tr., Gr.-Essern, N.-Peb., maîgste Kr.], maigsts, -s, auch maigsis, maĩgšis [Dunika], Antrop. II, 48, eine lange Stange: tē̦vs dur maigsni (Var.: maigsti, maigši) apeņam BW. 19857, 4. tu piedursi apiņiem jaunas maigstis Jauns. apiņam (vajaga) gaŗu maigšu BW. 19669. žāvē̦ta vārniņa maigsīša galā Ltd. 616. apiņu, pupu, zirņu maigste, Hopfen-, Bohnen-, Erbsenstange [maĩgsts Tittelmünde]. maigstes, dicke Stangen auf dem Dache Biel. H. 2l; [maigste, die Angelrute Bielenstein Holzb. 678. - Um Bauske sei maĩgsne der Hopfenstengel, maĩgste - die Hopfenstange.] Oft mit k geschrieben; zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 549

maigulītis

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

maika

[I maĩka Bauske, ein Häuschen (um Riga), eine Hütte Wid.; ein Häuschen auf einem Flosse (maĩka Majorenhof) Bielenstein Holzb. 626. Aus *māj(i)ka (zu māja)?]

Avots: ME II, 549

maiseklis

màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],

1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;

2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;

3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.

Avots: ME II, 550, 551

maisīt

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît 2 AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

maišuks

maišuks,

1) [màišuks Wolmarshof, maîšuks 2 Bauske], verüchtl. Demin. von màiss;

[2) ein Arbeiter der Säcke zu tragen hat:
mūs, tuos maisu nesējus, jeb kà mūs Liepājā sauc, maišukus un nešakus, vare̦n izgūst darbā Janš. Dzimtene IV, 54].

Avots: ME II, 552

maižāt

[maižât, maižuôt L;., Brot suchen, betteln: nabags iet màižuodams 2 Sessw., N.-Schwanb., Modohn, maîžuodams 2 Bauske.)

Avots: ME II, 553

māja

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix

pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578

mājup

mãjup [auch Arrasch, Bauske, Wandsen], nach Hause Sassm.: un kauna acīm mājup aizrāpās Adam. viens uotrs duodas mājup JR. IV, 92.

Avots: ME II, 578

make˙nīt

maķe˙nĩt [auch Dunika, Bauske, Arrasch, Bers., Salis, N.-Peb., Rutzau, mak+nĩt Homelshof], ein wenig: viņš maķe˙nīt dus Sir. 41, 8. pasēdies še maķe˙nīt uz akmeņa! Vēr. II, 1105. [Zu maka˙nĩtiņš?]

Avots: ME II, 555

maknīt

[maknît "spaidīt, ar varu iekšā dabūt" Kreuzb.; hin- und herbewegen (?) Bauske: atslē̦ga sarūsējusi, bet maknīju, maknīju, kamē̦r aizmaknīju (= aizslēdzu) gan Laud. n. Druva I, 392; "jaukt, mīcît, burzīt" Kokn., Bers.; "mīļi murdzīt" Notk., Pampeln; "rakņāties" Pampeln (prs. maknīju), Sessw., N.-Schwanb.; "raut" Ober-Bartau; "stampfen, stopfen, stochern" (prs. maknu) Dunika.] Refl. -tiês, gewaltig arbeiten: kuo tur maknies ("plēsies, dauzies")? Aron, Wain.

Avots: ME II, 554

māneklis

māneklis, mãnêklis C.,

1) [mãneklis Arrasch, Ruj., Bauske, mãnêklis PS., Trik.], das Trugbild, die Vision, die Täuschung, Gaukelei, Hilfsmittel zum Betören U.: viņš skatījās uz baltuo tē̦lu, kas stāvēja pret melnuo tumsu durvīs kâ nuoslē̦pumains, mē̦ms māneklis Zalktis v. J. 1908, № 4, S. 40 [mānekļus (Visionen) redzēt Bers.] visa ticība bez īstas atgriešanās un labuošanās ir tīri mānekļi Latvju Tauta XI, 1, 45; [mãneklis Lautb., etwas, womit man kleine Kinder von der Mutterbrust entwöhnend täscht];

2) der Betrüger, Flunkerer [mãneklis N. - Peb.]: Andris palicis liels māneklis, - tik mānās ar visiem Schwanb.

Avots: ME II, 582

māns

mãns,

1): auch (mit à ) N.-Peb., Ramkau; ne˙kur neklīšti apkārt kâ m. Anna Dzilna 11;

2): auch (mit ā ) Segew., Pas, IX, 450, (mit ã ) AP.; (mit à 2 ) Kaltenbr., Meselau, Oknist, Saikava, Sonnaxt: tie ir lieli meitu māni Tdz. 40808; jem., der sich mit einer nichtigen Arbeit abgibt
AP.; ‡

3) Zauberei
AP.: tā jau vienmē̦r uz mãniem. man ne˙kādu tādu mãnu nazi; ‡

4) "māņi; Unwahres"
Kaltenbr.: kuo tu man mànus 2 laid acīs? nenāc man ar māniem! komm du mir nicht mit Gaukelei, Lügen, Ausflüchten! Bauske n. BielU.; ‡

5) "?": miegs mācas virsū kâ m. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 241.

Avots: EH I, 792

marga

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. 1 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga 2 Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. 2 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 1, Fick Wrtb. III 4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. 2 31.]

Avots: ME II, 563

margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564

mārka

II mârka 2 [Dond., Lautb., Bauske], s. mārks.

Avots: ME II, 584

marona

maruona, [in Bigauņciems angeblich in der Bed. von tīrelis (Morast); um Bauske angeblich eine nuora, wo maruonas wachsen (?)]: par nuorām, maruonām Plūd. [Zu le. maŗa, ae., as. môr "Moor, Sumpf" u. a., vgl. Būga KSn. I, 232.] S. auch maruonuots.

Avots: ME II, 564

mārša

mā`rša [PS., AP., mârša 2 Lautb., RKr. XVI, 172, mãrša Bauske, Tr., Wohlf.], mā`rša 2 Kl., des Bruders Weib: māršiņ, brāļa līgaviņa, kam ar mani nerunā? BW. 23711, 2, cūka, cūka, ne māršiņa, bāliņ, tava līgaviņa 23912. brālīšam dārga maize, māršai barga valuodiņa 17405. vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli, tâ tad līgavu par māršu RKr. XVI, 207. [Zu li. martì "Braut; eine im Hause der Schwiegereltern wohnende Schwiegertochter" apr. acc. s. mārtin "Braut", krimgot. marzus "nuptiae" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 206, Stokes Wrtb. 211. Boisacq Dict. 621, Walde Wrtb. 2 466 (unter marītus), Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 74.]

Avots: ME II, 585

māsēt

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586

mastals

[II mastals (?) "ein Flechtwerk aus Reisig oder Ästen, das im Zaune die Stelle einer Pforte vertritt" Bauske.]

Avots: ME II, 565

mastīt

I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],

1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];

2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]

Avots: ME II, 565

māt

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587

maule

[V maũle, eine hornlose Kuh Schrunden, Bauske, Gold.; in Spahren u. a. dazu auch ein masc. maũlis.]

Avots: ME II, 569

maut

III maût [Kr., L., Bers., Lis., C., Trik., N.-Peb., Arrasch, màut Neuenb., Serbigal, Jürg., Wolmarshof, maût 2 Tr., Bauske, Dond., Wandsen, Lautb., Kand., Ruj., Salis], mauju od. maunu, māvu brüllen, blöken (meist von Kühen): guovis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mauniet, guovis, izdze̦nuot! BW. 16519. vai tu māvi ze̦lta kūti, vai sudraba laidariņu? 28902, 18. balta vuška jūŗas māva 7419. teļš maujis [ungewöhnlich für māvis] kâ maujis gribē̦dams dzert JK. V, 1, 64. - Das Partizip maujamais bedeutet in Dond. das Maul: tu dabūsi par maujamuo, kad nestāvēsi klusi! Sassm. - Subst. mâviens, das einmalige Brüllen, Blöken [Zu čech. myjati "muhen", mhd. muwen "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 570

mēgļoties

mẽgļuôtiês, trödeln, etwas ungeschickt angreifen, Possen reissen: laid mani! kuo tu te mēgļuojies? Alm. kuo nu mēgļuojies? Bauske, Alt - Rahden. Zu mẽglis.

Avots: ME II, 612

meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

meiksts

[mèiksts 2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas 2 Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592

menčīgs

meñčîgs,

2): m. ("veikls, uzmanīgs") kaķis Seyershof. menčīgi ("?") suoļuodams P. W. Šis ar mani tiesāties? 2; "mundrs" Bauske; Mikus ir m. ("?") uz kaimiņu meitām Frauenb.

Avots: EH I, 780

mendžīgs

meñdžîgs,

1) fix
[Dunika], gewandt, pfiffig Bauske, Annenburg, Katzd.: kur tad tu šuodien tāds mendžīgs? vakar ar gaŗiem kauliem vien staigāji Katzd.;

2) geneigt etwas an sich zu raffen, gierig nach etwas
LKVv.

Avots: ME II, 601

mērdeklis

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis 2 Warkl., mêrde 2 Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis 2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls 2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618

mērdiķis

mẽrdiķis, der Meerrettich Bauske, Mag. XIII, 2, 43: vēl sūta māmiņu mērdiķu rakt BW. 19206, 2. [Aus mnd. merreddich.]

Avots: ME II, 618

mērgalis

‡ I mê̦rgalis 2 Ruj., "panīcis dzīvnieks" N.- Peb.: (fem.) mê̦rgale 2 cūka Bauske.

Avots: EH I, 808

mētelis

mètelis [auch Wolm., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., mẽtelis 2 Lautb., Bauske, mêtêlis 2 Dunika, mẽtelis Tr.], Demin. auch mēteļuks U. b., der Mantel: pie pupuru ce̦purītes vajag skuju mētelīša (Var.: mēteliņa) BW. 30557. rudens, ziemas, vasaras mētelis. Herbst-, Winter-, Sommermantel. [Aus aruss. мятель

Avots: ME II, 622

meženis

[meženis, ein (jugner), nicht gepropfter, wild wachsender Apfelbaum Bauske, Dricē̦ni, Prawingen, Treiden, Selsau, Sessw., Peb. u. a.]

Avots: ME II, 609

mežga

mežga der Mischmasch, ein schlechtes Gewebe: "mežga - nepratēja austs aude̦kls, kas nevienādi saausts" Laud. par katru prieku, man laupītu, lai me̦tas mižgas un mežgas Asp. [Mit hochle. žg aus žģ? Um Bauske angeblich me̦žgas (sic!) "Krollen im Garn".]

Avots: ME II, 610

mežģere

[I mežģere,

1) "eine, der das Garn beim Wickeln sich verwirrt"
Dricē̦ni, Warkh.;

2) verworrenes Garn Bauske.]

Avots: ME II, 610

mežģīnes

[mežģīnes "die Spitzen (an Kleidern)" Bauske.]

Avots: ME II, 610

mezglains

me̦zglaîns, me̦zgluôt, me̦zgls [Wolm., Ruj., Arrasch, Bauske, Kand.], me̦zgs, = mazglains usw.: ar me̦zglaiņu diegu nevar šūt Ahs. n. RKr. XVII, 39. sukrs diegs šujuot me̦zgluojas (verknotet sich) ibid.

Avots: ME II, 609

mežmala

mežmala [Arrasch, Bers., Domopol], mežmale [Lautb., Dunika, Wandsen, Selg., Bauske, Gr. - Essern, N. - Peb.], BW. 5590 var., mežmalis [Lis.], der Waldrand: es dziedāju, man skanēja visi purvi, mežmalīši BW. 875. [mežmalis Lautb. "ein kleines Stück Wald."]

Avots: ME II, 610

mežmālis

[mežmālis Bauske, Wolmarshof, eine am Wald gelegene kleine Wiese.]

Avots: ME II, 611

mīdelīgs

[I mĩdelîgs Bauske, unruhig, stehend.]

Avots: ME II, 641

miekšēt

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt 2 Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. 2 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

miekšis

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis 2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis 2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis 2 (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

mieles

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas 2 [Ekau, Lautb.],

1) [miêles 2 Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

mieturs

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis 2 Ruj., Līn., Bauske, mìeturis 2 Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis 2 [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis 2 "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. 2 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III 4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657

migulītis

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

mīklenāji

mîkle̦nãji C., Maulbeerenstrauch U.; crataegus Konv. 2 3572; [mîkle̦nājs Arrasch, Lis., Bauske, mîklinājs PS.], ribes alpinum Mag. IV, 2, 78; Rkr. II, 77.

Avots: ME II, 641

mikls

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

mikrs

mikrs B. W. n. U., [Bauske, ("nass") Warkh.], mitrs. [Wohl kontaminiert aus mitrs und mikls.]

Avots: ME II, 626

mīkstčaulis

mîkstčàulis, [mîkstčaũlis 2 Līn.], mîkstčàula

1) ein Ei ohne Schale
[mîkstčaula Lis., Arrasch, Bers., mîkstčaule Kl., Bauske]; etwas Weichschaliges überhaupt: uolu čaulas jāme̦t ugunī, lai vistas tās nedabū ēst, juo citādi viņas dēj mīkstčauļus Etn. II, 68. kāpuosti ir mīkstčaulas. viņa negāja vairs lē̦nām kâ uz mīkstčaulām Blaum. Pie skalu uguns 97. mīkstčaulas sirds LA.;

2) mīkstčaulis (f. le), ein verweichlichter Mensch, ein Weichling:
mātes dēliņi, mīkstčauļi Brig. Ve̦cā Karlīne 38. meita mīkstčaulīte, bimbā vien... VL.;

3) mîkstčaulis, ein schnell gewachsener Baum mit glatter Rinde
Mar.

Avots: ME II, 642

mikulis

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626

mīkūnas

[mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]

Avots: ME II, 644

mila

I mila, grobes Bauerngewand St., grobes Tuch Bauske, Boldohn, Oberl. n. U., "vadmala" Gricgale: Līza auda sev deķus, mana ve̦cmāte milu Jauns. Baltā gr. I, 130. mila kâ krijs Jauns. [In Nerft milas rats, eine Art Gewebe; mila "Filz" Kreuzb. - Nebst milna II zu li. mìlas "(grobes) Tuch", apr. milan dass. und (?) vielleicht (s. Būga Aist. Stud. 105) ai. mala -m = (etwa) "ein schmutziges gewand".]

Avots: ME II, 626

milna

I mìlna C., [milˆna 2 Līn., mìlns 2 Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna 2 Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls 2 Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna 2 Bers., milˆna 2 Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

milstīties

milstîtiês,

1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs 2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;

[2) milˆstīties 2 Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ 2);

3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 627

miltīt

I miltît,

1) zermahlen
[Druw.]: Bezbailis teica uz milzi: "nu es tevi miltīšu smalkās druskās" LP. VI, 1, 379;

[2) mil˜tît (prs. -ĩju) mērci, zur Sauce Mehl hinzumischen
Bauske;

3) "essen":
viņš miltī biezputru Laud., N. - Schwanb.].

Avots: ME II, 628

miltot

[mil˜tuôt "mehlig werden" Bauske.]

Avots: ME II, 628

milzenis

milˆzenis C., [milˆzenis 2 Salis, Bauske], ein Riese, etwas Grosses.

Avots: ME II, 628

milzīgs

milˆzîgs, sehr gross, riesig, riesenhaft [Arrasch, Domopol: m. mežs, kuoks, kalns Salis, Bauske u. a.].

Avots: ME II, 629

milzis

I milˆzis [auch Kl., Wolm., PS., Lis., Drosth., Jürg., Serbigal, AP., Nerft, milˆzis 2 Līn., Salis, Ruj., Dond., Bauske, mil˜zis Bl., Nigr., bei Glück dat. pl. milziem V Mos. 2, 11; Josuus 13, 12], auch milzu vīrs U., f. milzine LP. VI, 1, 28 (aus Ober - Bartau), der Riese (bibl. auch: der Tyrann): re̦sni kuoku milži JR. IV, 29. - der Gen. milža zur Bezeichnung von etwas sehr Grossem, Riesigem: milža ķēve LP. I, 89. kaķis nuoturējis vilku par milža peli III, 98. [Auf einem nom. s. milzs (s. auch Le. Gr. 51) deuten auch Verbindungen wie milˆza mežs Jürg., Arrasch, milˆzu kuoki PS. (neben daudz milˆžu!), milzu priede LP. V, 412, milzu čūska und der Name Milˆzu kalns (auch nach Lautb. nom. milˆzis, gen. milˆza). Nebst li. mil˜žinas "eine Riese" wohl zu le. milzt "schwellen" (s. dies und Wiedemann BB. XIII, 305); vgl. auch milns I.]

Avots: ME II, 628