Paplašinātā meklēšana

gàiskuģis,* das Luftschiff.

Avots: ME I, 586

kuģis, kuģe, das Schiff (bei Manz. noch nicht vorkommend, erst bei Elv.): ar bitīti vēsti laidu, ar kuģiem grāmatiņu BW. 10751. ai, dieviņ, es redzēju skaistas kuģes jūrmalā 30690. Aus mnd. kogge oder schwed. kogg.

Avots: ME II, 300

‡ II kuģis,

1) ein zur Scheune herangeschobener Haufen getrockneten Heus
Meselau; (auch kûģis ² ) "ein Bündel zusammengeharkten Getreides (kūlis)" OB.;

2) "liels, sagumzīts drēbju klumšķis" Frauenb.: Līzei uz muguras liels k. nuo lindraku uzsprauduma.

Avots: EH I, 667

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

atdzētiês, aufleben, sich erholen: kuģis atdzejas, traucas uz priekšu MWM. VIII, 463; Allendorf n. A. X, 1, 529 [vgl. dziet].

Avots: ME I, 156

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. ² 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 ³ u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356

drĩzums,

1) die Geschwindigkeit, Hurtigkeit:
nuo drīzuma tautas rauga, nuo lē̦nās valuodiņas BW. 11761;

2) die Bälde:
drīzumā viss kuģis pārduots LP. IV, 41.

Avots: ME I, 501, 502

galvup, kopfüber: (kuģis) galvup gāžas atkal lejā U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 597

ìedrauvêt,

1) "?": nuo vē̦tras kuģis ... barguos vilrtuos iedrauvē̦ts Dünsb. Rīmes II, 1, S. 124;

2) durch haufiges Schelten scheu machen
Ruhental: iedrauvē̦ts bē̦rns.

Avots: EH I, 509

[III ìesirtiês, allmählich in Sand versinken: nuogrimis kuģis iesīries smiltīs um Tuckum.]

Avots: ME II, 63

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

‡ izgrīļuôt,

1) sich auf die Seite legen machen
(?), hin und her schwanken machen (?): izgrīļuotais kuģis atradās ... trešajās gāzās Janš. Tie, kas uz ūdens 15;

2) wiederholt hin und her schwankend (aus einer seichten Stelle) hinausgelangen machen.

Avots: EH I, 449

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

kuģe [PS.], s. kuģis.

Avots: ME II, 300

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1) das Boot, der Kahn:
ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izme̦sts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2) bootförmige Wolke
[Kempenhof]: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. rīt būs lietus, jau lielā nuosmalsti pa˙priekšu savu laivu! Aps.;

4) das Schiff
bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis. [Zu li. laĩvas "Boot", [ein Demin. laivẽle. LChr. 314, 30; vgl. Thomsen Beröringer 193].

Avots: ME II, 414

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nùosvḕrt [li. nusver̃ti), tr., abwägen: maizi, sviestu. es nuosvēru meitas guodu BW. 11232. Refl. -tiês,

1) sich abwägen;

2) sich hinneigen:
kuģis nuosveras uz vieniem sāniem Vēr. I, 1406.

Avots: ME II, 864

‡ nuoturîgs,

1) enthaltsam (?):
ļaudis dzīvuo sāti, gausi un nuoturīgi Pēt. Av. III, pielik., 62;

2) stabil:
n. kuģis Latv. konv. vārdn. 29374; standhaft Sessw.: n. cilvē̦ks; sparsam, geizig Bērzgale.

Avots: EH II, 103

nùovir̂ztiês, sich abwenden, ablenken: viņa nedrīkstēja nuovirzties nuo līdzšinējā dzīves celiņa A. XI, 145. tiklīdz kuģis nuovirzās nuo ša ceļa... MWM. X, 636.

Avots: ME II, 888

pazvelt,

1): auch Gramsden. Refl. -tiês: sich ein wenig zur Seite neigen:
kuģis uz vienu sāni pazvēlies Dünsb, Apakš Ziemassvētku egl. III, 47.

Avots: EH XIII, 193

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

I raĩdît: auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Allasch, Dobl., Dunika, Ermes, Erwalen, Lemb., Mesoten, Schwitten, Stenden, (mit aî) Heidenfeld, Sessw., Trik., (mit aî ² ) F`rauenb., Siuxt; unbek. in Kortenhof, Lettin, Linden in Livl., N.-Laitzen; ja tevi rīta agrumā raidītu tē̦vs uz alus darītavu Pas. X, 401. Refl. -tiês,

1): kuģis skrēja pa lēnīgiem viļņiem, ka tik raidījās ("?") vien, un Odiseus ... gulē̦dams ... nemanīja, cik ātri viņš steidzās klāt ... tēvijai Dünsb. Vecie grieķi II, 140. Baar (in seinem Exemplar von U.) unterscheidet raîdît ² "durcheinander bellen"
von raĩdît "?".

Avots: EH II, 351

sašķēst,

1) (?), intr., zusammenfallen, zertrümmert werden:
kuģis sašķēst pret klinti Asp.; für sašķîst?

2) = sašķḕrst, saplêst (skalu malku; -žu, -du) Serben;

3) "sarûgt": rūgušpiens par daudz sašķēdis (?) Dunika.

Avots: ME III, 755

sasvārstîtiês, sich zu bewegen anfangen, sich heftig seitwärts neigen: kuģis var viegli sasvārstīties un apgāzties Jansuons. ē̦nas sasvārstās un aizlīguo Stari II, 491.

Avots: ME III, 752

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

I se̦l˜ga Dond., Lautb.,

1) die Höhe des Meeres (in Peterskapelle auf 5 Faden Tiefe)
U., Nogallen, Taubenhof (se̦lˆga ² ); eine tiefe Stelle im Wasser überhaupt Lubn.: le̦dus aizgājis se̦lgā Taubenhof. kuģis ir tālu se̦lgā augšā ebenda. vējš pūš nuo se̦lgas Rig. Strand, tūliņ jūŗas se̦lgā atraisījuši pirmuo me̦zglu LP. V, 85. pa naktīm izmetām ap se̦igām luošus Lubn. Sprw.: met se̦lgā, met ravē, - kâ tukšs, tâ tukšs! - se̦lgas reņģes Karls., die in grösseren. Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.;

2) eine niedrig gelegene, feuchte und fruchtbare Stelle:
se̦lgā siens vai vāls uz vāla! Aus liv. sālga "Rücken" (vgl. estn. mere sel'g "Höhe des Meeres"), s. Thomsen Beröringer 278 f.

Avots: ME III, 816

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

slîdums, das (einmalige) Gleiten: kuģis slīd slaidā slīdumā Janš.

Avots: ME III, 935

‡ II stūrnieks, der Steuermann: bijās, ka valsts kuģis neiet neceļā, kad parasta stūrnieka ruoka trūka Pēt. Av. IV, 137.

Avots: EH II, 598

svalˆstît,

1): auch (mit alˆ ² ) Selg. Refl. -tiês: kuģis svalstīdamies šļūca uz priekšu Dünsb. Apakš ziemas sv. egl. III, 46.

Avots: EH II, 612

tecinât,

1): auch Ramkau, Saikava, Salis u. a.;

2): auch Pilda, Ramkau, Saikava, Salis u. a.; tecināju zuobineņu Tdz. 52955;

3): t. brūklenes BielU., Strickbeeren nachreifen lassen
(ähnlich in Siuxt);

4): pircējs tecina (liek vienmērīgi, ne sevišķi ātri skriet) zirgu, izmēginādams, vai tas ve̦se̦ls uz kājām Frauenb.; ‡

11) langsam (im Wasser) gleiten
(?): ja kuģim izme̦t e̦nkuru un tā zari cieši neieduŗas jūŗas dibe̦nā, bet kuģis, vēja ne̦sts, lē̦nām slīd uz priekša, tad saka, ka kugis "tecina" Salis. Refl. -tiês, ‡

2) sich schleifen lassen
Saikava: zirkles negrib lāgā t; ‡

3) mit Absicht kurze Schritte machen
(?): viņš tuo pagaidīja, paņēma aiz ruokas un gāja lē̦nāk, tecinādamies pats līdz meitenes ... suolīšiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 252.

Avots: EH II, 672

trîsmastnieks Domas IV, 405, trîsmastu kuģis B. Vēstn., ein Dreimaster.

Avots: ME IV, 241

tuvuôtiês Kl., sich nähern: tuvuojas (erschlossen aus ostle. tyvuojas) viens kuģis Pas. III, 234 (aus Bikava). jis... saslima un juta, ka nāve tuvuojas (> tyvuojas) IV, 318.

Avots: ME IV, 277

uzpḕrt,

1) Schläge versetzen:
uzpērt bē̦rnam ir uz viena, ir uz uotra gurna Dunika;

2) aufwerfen, aufschlagen:
uzpērt krāsu siênai ar peramuo suku Schwanb.; aufspülen: ūdens uzpēris smiltis uz pļavas;

3) schlagend, prügelnd zum Vorschein bringen: uzpērt bē̦rnam asinis
Stenden;

4) noch, von neuem schlagen, prügeln:
uzper viņu vēl! Drosth.;

5) hin und her werfen; zappeln
(perfektiv): zivs vienu, uotru reizi vēl uzper ar asti un tad ir beigta Segewold. Refl. -tiês,

1) mit Mühe (zappelnd, sich hin und her werfend) hinaufgelangen:
kuģis ar muokām uzpērās pa se̦klumu augšā Adiamünde, Saikava;

2) umherirrend sich einfinden:
mums čigāni uzpē̦rušies Dunika;

3) "iedzīvuoties": tas cilvē̦ks ir uzpēries KatrE.

Avots: ME IV, 364

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

viedêt -u od. -ẽju, -ẽju sehen, Sehvermögen besitzen Kremon n. U., Gr.-Würzau, Kurmene, Salwen, (mit iê ) Selsau, Setzen, (mit iẽ ) Bauske, Nigr., (mit ìe ² ) Golg., Warkh., (mit iê ² ) Segewold; mit Mühe sehen, wahrnehmen Golg., Salgaln, (mit iẽ ) Serbigal; "skatīties" (?) Gr.-Würzau, Salwen; "izzināt, ģist". Nerft: es vēl varu drusku viedēt (sagt ein alter Mensch mit schwachem Sehvermögen) Spr. svīda gaismiņa; nu jau varēja drusku viedēt ceļu Golg. gaisa kuģis gāja tik augstu, ka tik knapi varēja viedēt Salgaln. vilnaines rakstu krāsas tâ izdzisušas, ka zaļuo grūti viedēt ebenda. cik acis vien vied Plūd. Uz saul. tāli 10. vārpu jūrai... gala ne viedēt..., ne redzēt R.Ērglis Pel. bar. vectēvi 173, ja viņš ietu stāvus, tad viņa tē̦ls būtu pret luogu viedējams Janš. Līgava I, 38. nuo tumšajām... mākuoņām bija viedējams, ka.., var uznākt... lietus gāziens Dzimtene V, 59. jaunajam nuo sejas viedējams, ka padoma viņam... netrūkst Bandavā I, 32. Part. praes. pass. viedams, sichtbar, wahrnehmbar MWM. VII, 572, XI, 210, Dr.; (fig.) bedeutend: tē̦ls vienmē̦r viedamāks riežas Vēr. 131. ieduomās viedams Jauns. III, 64. dziesmās viedamu vietu ieņe̦m dabas elements Plūd. Llv. II, 183. viedamas pē̦das 66. Subst. viedêjums, Wahrnehmung (?): viņa skrēja... uz tuo pusi, uz kuru pēc viņas viedējuma bija duomājamas... sudmalas Janš. Dzimtene IV,66. Nebst vidêt

I, veĩds, vīdêt

I zu li. išvýsti "erblicken", (alt) veizdi "sieh!", pavidalas, vaidas, "Erscheinung", apr. widdai "sah", waidinna "(sie) zeigen", waisei "du weisst", stawīds "ein solcher", weydulis, "Augapfel", serb. vȉdjeti, lat. vidēre, "sehen", got. witan beobachten", wait, aksl. vědě ai. vēda, gr. οῖδα, arm. gitem, ir. rofetar "ich weiss", got. fairweitjan "umherspähen", ir. adfiadat "sie verkünden", gr. εἴδομαι, "erscheine", ἰδεῖν "erblicken", av. vista "bekannt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 338 und 357 f., Walde Vrgl. Wrtb.,236ff.

Avots: ME IV, 652, 653

I viŗa, = virve, ein dickes Seil, Tau: kuģis pārcietis briesmīgu negaisu: viras sarautas Nigr.

II viŗa, = vira, Gebräu (?): citai virai ņe̦m ūdeni nuo akas, citai ne̦s nuo strauta Janš. Mežv. ļ. II, 127.

Avots: ME IV, 620

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris ² (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642

I zvalbît, ‡ Refl. -tiês "?": (kuģis) pē̦rkuona dauzīts zvalbās (= zvalstās 1 ?) Dünsb. Od. 154.

Avots: EH II, 814