Paplašinātā meklēšana

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

apkvêpinât, auch apkvêpêt, tr., beräuchern: luopus apkvēpēja ar mē̦sliem, kuŗus uz kvē̦luošām uoglēm sadedzināja. K. Müll.

Avots: ME I, 98

ìekvēpinât: ie. bites Frauenb. ie. gaļu ar dūmiem ebenda.

Avots: EH I, 525

ìekvēpinât, tr., einräuchern: viņš mani ar savu pīpi pa˙visam iekvēpināja.

Avots: ME II, 34

izkvêpinât, tr., ausräuchern, desinfizieren: es savu gultu e̦smu izkvēpinājuse Spr. Sal. 7, 17. arī ar paegļu zariem mēdza izkvēpināt istabu Etn. II, 138. kūts jāizkvēpinuot ar nātrām LP. VII, 439.

Avots: ME I, 758, 759

kvê̦pi: nāk visi pasaules k. ("?"): tī auka sagriezuse Heidenfeld.

Avots: EH I, 690

kvê̦pi, s. kvêpji.

Avots: ME II, 354

kvêpinât, ‡

3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina ² . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.

Avots: EH I, 690

kvêpinât, tr.,

1) rauchen:
cigāru ;

2) räuchern:
ar šuo vilnu arī bites kvēpināja LP. VII, 365. kas tuos dūmus kvēpināja? BW. 19877, 2. viņa nav kvēpinājusi vīrākus uz tīras mākslas altār,a Vēr. II, 1092. kvēpinā(ja)mais altāris, der Rauchaltar II. Mos. 37, 25. Subst. kvêpinãjums, die Räucherung ; kvêpinâšana, das Räuchern ; kvêpinâtãjs, der Räucherer.

Avots: ME II, 354

[kvēpiņš "ein schwärzlicher Mensch" Fest., Stelp.: tāds kâ kvēpiņš.]

Avots: ME II, 354

kvêpis: "wer an einem Ofen arbeitend schmutzig geworden ist" Warkl.

Avots: EH I, 690

kvêpis, der Schmutzige, Schmutzfink Mar. n. RKr. XV, 121.

Avots: ME II, 354

nùokvêpinât, tr., beräuchern: stiklu. [Refl. -tiês, sich beräuchern: dūmuos me̦lns nuokvēpinājies.]

Avots: ME II, 805

pakvêpinât,

1): gavēņu piektdienās allaž pakvēpināja kūtis Siuxt. manu spalvu pakvēpini nebaltās dienās! Pas. VII, 320.

Avots: EH II, 146

[pakvêpinât,

1) ein wenig räuchern:
p. gaļu (žāvējuot). p. istabu ar kadiķiem Nigr.;

2) ein wenig grob schmeicheln:
p. kādam cilvē̦kam.]

Avots: ME III, 52

uzkvêpinât,

1) auf etw. räuchern
(perfektiv): uzkvēpināt bitēm dūmus. uzkvēpināt uz stikla Stenden;

2) beräuchern, russig machen
(perfektiv): gaļu uzkvēpināt KatrE., Mahlup, Ogershof. uzkvēpināt stiklu;

3) = izkvêpinât: istabu ar paegļiem uzkvēpināt Bers.

Avots: ME IV, 349

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

ciekausis Edw., Dond., ciekuozis, ciẽkuôdis Ahs., ciekaudis BW. piel. ² 20361 [aus Kabillen], der Tannenzapfen: kâ ciekausis [Var.: ciekauzis aus Kabillen, ciekuodi aus Schrunden] de̦guntiņš BW. 20361 [aus Alschw. u. Sackenhausen]. salasīsim ciekuožus un labi sakvēpināsim baznīju LP. VII, 189 [aus Leegen. - ciekuoži wohl aus tahm. ciekuorži für ciekurži; über au für uo s. Le. Gr. § 119 a; d im nom. s. statt z infolge einer falschen Auffassung des ž (hier aus zj), als ob es hier aus dj entstanden wäre].

Avots: ME I, 392, 393

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

‡ dũmenieks,

1) das Räuchergefäss der Bienenzüchter
AP.: d. ir tas, kur kvēpina bites. dūmeniekā iebeŗ ve̦cus praulus un tad aizdedzina, kad bites spietuo;

2) ein Rauchloch, eine Rauchluke
A.-Schwanb.

Avots: EH I, 347

grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 642

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.

Avots: ME I, 834

ķuõzuls, ķuozulis L.,

1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;

2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;

[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]

Avots: ME II, 393

kvêpêt (li. kvėpėti "duften"], -ẽju, tr., räuchern: kvēpējamas od. kvēpināmas zâles, das Räucherwerk IV Mos. 7, 14. [Refl. -tiês, rauchen Für. I.]

Avots: ME II, 354

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi ² Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi ² Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi ² Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354

làktît ² (unter lāktêt),

1): auch Druw.; izpūt nu skalu, tē̦v! kam nu vairs tuo gaismu lāktī? Azand. 30. skali lāktīja gaišu uguni 79. kāds kvēpinaja un lāktīja ar skalu Ciema spīg. 261.

Avots: EH I, 727

nùokvêpt, intr., berächert werden: sienas istabai bij nuokvē̦pušas me̦lnas Purap. kalējs nukvēpis me̦lns kâ pats nelabais.

Avots: ME II, 805

pìekvēpêt Spr., pìekvêpinât, (mehrfach) vollräuchern, mit Qualm od. Russ anfüllen: viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v. I, 46.

Avots: ME III, 263

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263

rîtenis C., der Ostwind U., Lubn.: ārā jau rītenis muodies MWM. IX, 540. griezīgais rītenis dzina viņam sniega adatas acīs Niedra. lē̦nais rītens puķu smaršu kvēpina kâ vīrāku Purap. Vgl. li. rytinis vė˜jas dass.

Avots: ME III, 540

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

sakvêpêt, sakvêpinât, tr., verräuchern, vollräuchern: sakvēpināsim baznīcu LP. VII, 189.

Avots: ME II, 661

smar̂ša PS., smar̂ša ² Ruj., Selg., Dond., Sessau, der Geruch, Duft U., Siuxt, Lieven-Bersen, Memelshof (anderswo: smar̂ža, smaka): ievu ziedi smaršai labi BW. 12720. puķu smaršu kvēpinādama Pūrs II, 62. me̦dus smarša Aus. I, 110. iepilināt smaršu Zeib. Sk. 11. spēcīga, veselīga smarša Austr. k. 1892. jūt . . . laikme̦ta garu un smaršu Vēr. I, 1402. jūs mūsu smaršu e̦sat smirduošu darījuši Glück II Mos. 5, 21. nejauka smarša Makk. 9, 9. Wohl aus urbalt. *smards(t)jā (zu smir̂dêt), vgl. li, smarsė od. smarstas "Gestank" und Sommer Balt. 126.

Avots: ME III, 954

‡ svèibêt ² Bers., Lasd. "kūpināt, kvēpināt".

Avots: EH II, 613

svêpêt,

1): auch Alswig, AP., Heidenfeld, N.-Laitzen, Ramkau, (mit è ² ) Fehteln, Linden in Livl: žurkas s. (mit ê ) Saikava; "kvēpināt" (mit ê ) Auleja, N.-Peb.; "kūpināt" (mit ê ) Kalupe, Skaista; "kūpināt dūmus" Kurmene: kuo nu svêpē (rauchst) visu dienu? Meselau; "; LP. VII, 200" ME. III, 1153 zu streichen! ‡

2) "bezdēt" Kurmene.

Avots: EH II, 615, 616

svêpêt C., Festen, Kr., Golg., Jürg., Laud., Mar., PS., Selsau, Wolm., Schwanb., (mit ê ² ) Arrasch, Bauske, svẽpêt Gr. - Sessau, Salis, -ẽju, =kvēpēt, räuchern L., U., Adsel, Bers.: gruzdējuma dūmuos tur slimuo bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. ar pīlādzi svēpē bē̦rnus JK. Vl, 29. Jurģī vajaguot mazus bē̦rnus svēpēt ar vilka gaļu, tad ganuos iemuot vilks ne˙kuo nenuone̦suot Etn. II, 84.; LP. VII, 200. ar svēpējamām zâlēm aizdzìt LP. VII, 46. Refl. svêpêtiês C., Lis., Lubn., Warkl., sich beräuchern (kvēpināties). Nach Būga KZ. LII, 287 zu li. svėpúoti "schwer atmen".

Avots: ME III, 1153

svêpinât Mar., PS., Schwanb., C., = kvēpinât, räuchern, räuchernd desinfizieren U., Nerft.

Avots: ME III, 1153

svēpt,

1): "kūpināt" (mit ê ) Līvāni; s. (mit ê; "kvēpināt" ) vuškas Auleja; bites s. (mit ê; "kūpināt" ) Sonnaxt; s. (mit ê ) visus ve̦lnus nuo istabas laukā Heidenfeld; in Saikava auch: "ar ļaunu dzīt laukā nuo dzīvuokļa vai nuo vietas" (mit ê ); ‡

3) "spēji, aši sist" Auleja: kai svêpe zuobuos, taî tam zuobi nuo mutes laukā.

Avots: EH II, 616

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288