Paplašinātā meklēšana

lìšus, kriechend: viņš līšus pielīdis putnam klāt.

Avots: ME II, 491

lîšus, regnend, sich ergiessend: ūdens līšus ielijis traukā LP. VI, 831.

Avots: ME II, 491

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ *bikrēslīte od. *bikrēslītis (erschlossen aus acc. s. bikrēslīti und acc. pl. bikrēslīšus) BW. 6447 var., = biškrẽsliņš (unter bite 4). bik- aus bitk-.

Avots: EH I, 218

bir, Interj. zur Bezeichnung des beim Streuen, Schütten, Fallen entstehenden Lautes šis izbeŗ skrubulīšus zemē - bir, bir, bir LP. IV, 159.

Avots: ME I, 297

‡ biskrēsliņi, biskrēslīši, acc. s. biskrēslīti BW. 6447 var., = biškrēsliņi (s. unter bite 4), Rainfarren: sẽju āra biskrēsliņus (Var.: biskrēslīšus, biškrēsliņus) BW. 6447, 1 var.

Avots: EH I, 222

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

celis: ceļuos nuometās BW. 15062. līdz ceļiem dubļus bridu 16101. sē̦tmalīšus celīšiem nuoluodāju BWp. 1241, 1. ūdens celī, das Wasser reicht bis zu den Knien Heidenfeld. Meillet stellt es Bull. XXVII, 55 zu cilˆts, slav. čeljadь "Geschlecht", gr. τέλος "Schar" u. a.

Avots: EH I, 263

V cir̂ksnis ^2, auch cirslis, [cìršļi Kosenhof, cìrkšņi PS., cir̂kšņi ² Selg., Wandsen, Nigr., Pl.], die Leistengegend, die Weichen: apslapina padusītes un cirkslīšus JR. VI, 20. ļuoti daudz dziedzeŗu ir cirslīšuos Konv. cirkšņu vaina, der Leistenbruch. viņam cirksnīši bē̦g iekšā, er hat einen Leistenbruch U. [Nach U. auch: eine Drüse, Geschwulst, Verhärtung.] cirksnis "Leistengegend" zu li. kirkšnis "das Gelenk zwischen dem Dickbein und Bauch" [und nach Mikkola Urslav. Gr. 94 zu urslav. *čerslo, woher čech. tṛísla "Leistengegend"].

Kļūdu labojums:
JR. = JK.

Avots: ME I, 385

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457

druvmalis (unter druvmala): druvmalīšus ... guosniņām ēdināju BW. 29332, 1.

Avots: EH I, 337

ìeber̂zêt, einreiben: ādas apģē̦rbus taukiem iebe̦rzē̦tu bē̦rna luoceklīšus LP. VI, 1, 173. ìeber̂zẽjums, Einreibung: lietuo ieberzējumiem sāpīgās vietās Konv. ² 659.

Avots: ME II, 3

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

[kâpslis,

1) der Steigbügel:
ņem manu kumeļu sudraba kāpšļiem BW. 9218. dieviņš kāpa kumeļā, es kāpslīšus paturēju;

2) der Wagentritt;

3) die Stufe:
vēl tikai seši kāpšļi, un tad atkal ceļš vedīs lejā Blaum. pussē̦dus turas virvju kāpšļuos JR. IV, 2. viņš sevi turējies vienu kāpsli augstāku par citiem JU. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193

kārtelĩši, aufzuhängende Geschenke, Handtücher, die den Leichenträgern über die Schultern gehängt werden U.: bet kas mani pašu ve̦d, krustim kaŗat kārtelīšus. Zu kārt.

Avots: ME II, 201, 202

I kaukuolis, [kàukuôls Kl.], Demin. auch kaukuol(t)iņš, Kornrade (githago segetum) Bers.: kaukuoliņus (kuokalīšus, kūkuliņus) ravējuot BW. 21269. savārīju kaukuoltiņus BW. 23276, 7. [Vgl. kaukala "Schelle". Zu poln (alt) kukol "Konrade", wenn u hier auf urslav. ou zurückgeht, was aber sehr zweifelhaft ist, da sonst die Slavinen auf ein urslav. kǫkoľь weisen. Vielleicht sind also die le. Formen mit kauk - aus hochle. Mundarten entlehnt, wo ū (vgl. kūkuliņi dass.) zu ou geworden ist.]

Avots: ME II, 174

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

‡ knipelīši, = ‡ knipeles (?): knipelīšus mazgādama BW. 24812, 1.

Avots: EH I, 631

kriñģelĩtis Ahs., kriñģelĩte, auch kriñģelene, die Ringelblume (calendula officinalis): burkānu lapas un kriņģelīšus duod guovīm, kad tās nāk slaucamas Etn. II, 147. [Nebst li. kringelis und estn. (k)riṅṅel aus mnd. kringel.]

Avots: ME II, 280

krũmmala, krũmmale, krũmmalis, krũmmãle BW. 517, Rand eines Gebüsches: nesēdēju krūmmalē BW. 7360. visus viņa krūmalīšus telītēm ēdināju 29332; 29550.

Avots: ME II, 292

kuķelis, das Hündchen: puisē̦nu, puisē̦nu kâ raibu kuķeļu BW. 12245. nu jāj raibus kuķelīšus 13005. kuķelis rej cauru nakti Ahs. [Vgl. ähnliches bei Berneker Wrtb. I, 366 f.]

Kļūdu labojums:
366 = 636

Avots: ME II, 303, 304

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302

maka+nĩtiņš, sehr winzig, klein Irl.: ve̦se̦li septiņi (bērniņi) - mazini, maka˙nītiņi Vēr. II, 1306. cepu, cepu kukulīšus, citus lielus, citus mazus: kas lielāks, tam lielāks, kas mazāks, tam mazāks, bē̦rnam maka˙nītiņš Blieden n. Etn. III, 12. [Dies mak- eine Nebenform von mag- (in mač)? 1

Avots: ME II, 554

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

nùoglàust (unter nùoglàudît ),

1): auch (mit aũ ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;

2): auch (mit aũ ) Dunika, Seyershof; ‡

3) verstecken
(mit aũ ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.

Avots: EH II, 46

nùoluõdât, nùoluõžņât, intr., tr., hinund herkriechen, lange Zeit kriechend abtrampeln: lai dievs duod bagātiem kâ utei nuoluodāt! visus tavus sē̦tmalīšus tupu, rāpu nuoluodāju BW. 1241. abi ve̦cākie brāļi pa kāzām nuoluožņāja vien LP. VI, 523. [daudz kūlēju pa kuļamuo laiku tik šurp turp pa riju un ap riju nuoluodājuot Anekd. 47.]

Avots: ME II, 814

nùotriept, tr., beschmieren, beflecken: ar vaskiem nuotriept dēlīšus Konv. ² 1781.

Avots: ME II, 877

paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.

Avots: ME III, 62

pal˜tas, pal˜tes [auch PS., Serbigal, Salis], pal˜tis [Ronneb.], selten der Sing. palts, -s, "Palten", Blutpfannkuchen, mit Blut angemachtē Klösse von Mehlteig: paltes Drustuos pagatavuo šitâ: luopu asinīs iemīca labi pacieti miltus, tad sataisa kukulīšus, kuŗus izvāra, sagriež ripiņās un tad, sīpuolus klāt pieliekuot, uz pannas ar taukiem izce̦p Etn. II, 136. [Nebst estn. palt anscheinend aus schwed. palt "Blutkloss" (über das schwed. Wort Johansson KZ. XXXVI, 372).]

Avots: ME III, 63

[pampji "?": izce̦pusi... pampjus paplatus, gludus kukulīšus Latvis № 1567.]

Avots: ME III, 73

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82

pļaũteniski Ahs., Adv., liegend, auf der flachen Seite: likties pļauteniski, sich hinlegen Matkuln. dažs pieliek kūlīšus tik viegli pie stutītēm, ka tie tūlīt krīt pļauteniski Ahs.

Avots: ME III, 367

re̦zgalis Dr., re̦zgals, re̦sgalis U., Ronneb., re̦sgals Karls., das dicke Ende U.; das Stammende Bielenstein Holzb. 364 (re̦sgalis); der Kolben an der Flinte Dr.: liek... (salmu) ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. viņa izpurina [linu] re̦zgalīšus Plutte 32. meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi, kâ de̦vusi LP. VI, 828. re̦zgala baļķi Mag. II, 3, 120. ar bises re̦zgalu LP. VI, 360. licis plintes re̦zgalu pie zemes VII, 1126.

Avots: ME III, 515

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sauskaulis,

1) "eine krumm gewachsene Kiefer od. Fichte, deren Krümmung grobfaserig ist"
Morizberg: bāleliņi izdēj zaļuos uozuoliņus,... man atstāj sauskaulīšus klaudzināt BW. 3420;

2) saûskaũlis ² , lonicera xylosteum L. Dond. n. RKr. III, 71;

3) sauskauļi, Schilf
Schwanb.;

4) ein Baum mit nicht dickem Kern
Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 775

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

skalˆgans ² Dond. n. FBR. V, 128; Iw. n. FBR. VI, 53, Salis, Deg., skalgans U., Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 43, Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Karls., Mar., Bielenstein Holzb. 243, skalgâns ² Wain., skalgāns U., RKr. XVI, 246, skalganis, ein Stück von einem Pergel N.-Sessau n. U.; eine Lubbe, Dachschindel Mar.: saslauki tuos skalgānus! Wain. pakrituse skalganīšu (Var.: skangalīšus, skala galu) lasīdama BW. 1126 var. skalgans, ein Holzscheit, woraus man Späne machen kann Gramsden. - skalgana bē̦rns, ein unecht Kind L., W.-Livl. n. U.: kas man, skalgana bē̦rnam, tuo duos, kuo mātes bē̦rni ē̦d! Alksnis-Zundulis; skalgana mēle, eine geschwätzige Frau Hasenp., Grob, n. Etn. III, 66, skalgans "jem., der viel und laut spricht" Gramsden. Dissimilatorisch aus skalgals; vgl. skangals.

Avots: ME III, 868, 869

skàngals Wolm., PS., Arrasch, Ermes, skàngals ² Sussei n. FBR. VII, 137; N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, Golg., Schwanb., Selsau, Heidenfeld, skangals U.; Mag. XIII, 2, 52; A.-Schwanb. n. FBR. V, 151; Eversmuiža n. FBR. VI, 37; N.-Peb, n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Karls., Wessen, Nerft, skan̂gals ² Widdrisch, skangalis Laud., Bers., skàngalis ² Prl., Lös., Saikava, skàngãls Jürg., Nötk., Drosth., skàngālis ² Kl., ein Stück von einem Pergel, ein Lichtspan: dē̦ls pārplēsa re̦snu bē̦rzu pušu kâ skangalu LP. V1, 391. gans paņe̦m divi skangalīšus vai rīkstītes Etn. II, 47. leijerkaste bij par skangaļu čupu palikuse Pas. III, 403 (aus Lubn.). ne man dūmu istabā, ne skangalu mē̦slainē BW. 6948; skangals Gramsden "me̦tams kuoka gabals".- skangala bē̦rns, ein Findling U. Nebst skalgans dissimilatorisch aus skalgals.

Avots: ME III, 871

skārtele (auch: skārtelis) "скатерть, ширинка" Wid.; das Geschenk, welches die Braut ihren Verwandten darreicht Bielenstein Holzb. 344: grib dieveŗi smalkus kre̦klus, brāļi gaŗus skārtelīšus BW. 25235. es uzkāru brālīšam dadža lapu skārtelīti 25477. krustām kāršu skārtelīšus (Var.: dvieli, skāterīti) 15840, 9 var.; s. auch Mag. XX, 3,179. Mit sekundärem s- zu kārtelīši? Oder skārtel- aus "skārter- und dies mit sekundärem -r- zu skāteris?

Avots: ME II, 881

skāteris, skāters U., Spr., Demin. skāterītis, ein Rock U.; ein weisses, leinenes Umlegetuch RA., (mit ã ) N.-Bartau; eine Tischdecke (auch skāterte) Spr.: tēvs gribēja striķu vīt, māte pūra skāterīšus BW. 1168. krustis kāršu skāterīti (Var.: skārtelīšus, dvieli) 15840, 9 var. šķērsu pār kamiesi balts linu skãteris Janš. Dzimtene V, 11. baltuo seģeni jeb skāteri 57. Nebst oder durch li. skõtertė "Tischtuch" aus r. "скатерть" "Tischtuch".

Avots: ME II, 881

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķindeklis, die Klingel V., die Schelle: šķindinādami ar šķindekli RKr. XVI, 246. villaines ar šķindekļiem gar apakšmalu Alschw. (fig.) cīrulīši uz... laukiem šķindeklīšus kaisa Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 41

skuortele, skuortelis,

1) auch skuortulis, Schurzfell, Schurz der Männer, aussergewöhnlich auch für Weiberschürze U.: skuõrtele Zögenhof, die Schürze V., Ulpisch, Ruhtern: vīra mātei deva kre̦klu, skuorteli BW. III, 1,18. kuo darīji, tautu meita, skuortulīšus neauduse? BW. 25459;

2) die Tasche am Kleide
Kreuzb., Oberl. n. U. - Vgl. skuotele; beruht auf mnd. schorteldôk "ein Tuch, das als Schürze dient".

Avots: ME III, 910

‡ *IV skre̦lulis, = skretele (?): kal man dzelžu skre̦tulīšus (Var: ritenīšus)! BW. 15932, 3 var.

Avots: EH II, 509

skrubulis,

1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;

2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;

3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.

Avots: ME III, 898

sladzît, kauderwelschen Gold. n. U.; "faseln, murmeln": dzirdēj[u] leišus sladzījam (Var.: šļadzījam, le̦lluojam), ne brālīšus runājam BW. 3803. viņas nerimstīgā sladzīšanā varēja izdzirdēt skaitļus MWM. XI, 317.

Avots: ME III, 912

šļadzît, -ĩju, = sladzît: dzirdēj[u] leišus šļadzījam (Var.: sladzījam, le̦lluojam), ne brālīšus runājam BW. 3803 var. Vgl. žļadzît.

Avots: ME IV, 61

II slita Mar., Smilt., AP., Bers., slite Adsel, ein Haufen (mit den Samenkapseln nach oben) zusammengelegter Flachsstauden: saslien kūlīšus slitā! Mar. n. RĶr. XV, 136. slita "se̦ra ieliņa" Kürbis (wohl = ìela 2). Anscheinend gleichfalls zu slìet (zur Bed. vgl. das verwandte slav. slojь "Schicht, Lager"); vgl. aber auch slikta.

Avots: ME III, 934

smùkstinât ² Sawensee, smûkšinât ² Salis, smūkšķinât, schmatzen, schnalzen U.: maziņam mēdza staipīt luoceklīšus, ar lapām līdz smūkšķinādami BW. I, S. 182; mit einem Grashalm den Honig der Hummeln aus den Waben saugen (mit "ù") Serben. Vgl. smukšinát, smukstinát.

Avots: ME III, 971

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135

spîdeklis, etwas, was glänzt, leuchtet, Licht gibt U.: saules spīdeklis Rainis. šīs ziemas nakšu spīdeklis id. nuodzēsa griestu ugunis un atstāja . . . spīdekli, kas ... liecās pār galdu A. Brigader Daugava I, 569. (debess od. de̦be̦su) spīdeklis, das Gestirn: gaišuos de̦be̦su spīdeklīšus A. XXI, 416.

Avots: ME III, 1000, 1001

sprigulis, spriguols Naud.,

1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;

2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;

3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė´ti "prasseln, platzen" usw.

Avots: ME III, 1019

statît,

1): s. bluķi uz gala Auleja. seņāk visi statīja (= lika e̦ze̦rā) nartus ebenda. linus s. (= klāt) Linden in Kurl. s. kūļus stapī Oknist, Pilda. s. rudzus statiņuos Burtn., Kaltenbr., Kolberg, Luttr., Oknist; pflanzen
(stādīt, dēstīt) Andrupine, Malta, Marienhausen, Pilda, Ruhental, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, Tdz. 42449 aus Lettg.), Pas. XI, 381 (aus Lettg.); ‡

2) bauen:
statīja jaunuo baznīcu. Pas. XV, 270 (ähnlich XII, 353 aus Višķi); ‡

3) befehlen:
statīja tīrīt nuo ustabas biezputru Pas. VIII, 122. ‡ Refl. -tiês, sich hinstellen: stāvu vien statējās Tdz. 55905 (ähnlich 56998 var.). ‡ Subst. statîtājs, wer hinstellt, aufstellt: sēja kūlīšus. īpaša statītāja nebija Janš. Mežv. ļ. I, 209.

Avots: EH II, 571

šūpelis: auch (mit ù ² ) Kalupe, Pilda, Warkl.; augstus kāre šūpelīšus Tdz. 53140.

Avots: EH II, 659

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì ² ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis ² (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201

tupelis Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Lennew., = tupulis, die Kartoffel: tupelīšus lasīdamas BW. 34164 Vgl. zur Verbreitung auch Niedermann WuS. V1II, 44 und 55.

Avots: ME IV, 266

tupu, häufig in der Verbindung tupu rāpu, auch tupus, Adv., hockend: kas tev[i] tupu tupināja? BW. 2976. sē̦tmalīšus tupu rāpu nuoluodāju 1241. tupu rāpu namu slauku uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu rāpu vazāties 15255. tupu(s) tupē̦dama 34923 var. katra meita . . . tūliņ tupu, kuŗa viņu tik skaistu . . . ieraudzīšuot Seibolt. var viņš dzert un dziedāt!... dzīvuojām visi tupu rāpu Deglavs Rīga II, 1, 29.

Avots: ME IV, 267, 268

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

valgmājs,

1) eine feuchte Wiese
(mit al˜ Bixten, Mitau; eine feuchte Stelle (mit àl ² ) Erlaa, Jungfernhof, (mit alˆ ) Nötk.; eine feuchte Stelte im Walde, die bei heissem Wetter nicht austrocknet Wirgin.: cik tālu valgmājs, mieži zaļuo; tālāk izkaltuši Wirgin.;

2) die Feuchtigkeit (?):
iz zemes krūts valgmāju smēlām V. Egl. Eleģijas 66. iz kapeņu valgmāja Stari I, 302;

3) "?": (sisenītis) vairs tik žaunītes, luoceklīšus un valgmāju ievāca V. Egl.

Avots: ME IV, 453

‡ vārtaklis, = vãrtâkslis: zirneklis, vārtaklīšus (richtig?) vē̦rdams Janš. Ubags 15.

Avots: EH II, 765

vidruocis, = vidrietis Mar. n. RKr. XV, 143 (vidrucis), Plm.; ein grösseres Mittelstück (Fleisch od. Brot) Jürg., Wolmarshof (mit uõ ), Mahlup (vidrucis): saimniece iedeva krietnu šķēli nuo taukā vidruoča Plm. vidruocis maizes Etn. IV, 151. ja meita ē̦d duongalīšus, tad tai pirmais puika dze̦m, ja vidruoci, tad meitene RKr. XIX, 105 (aus Planhof). trīs vidruoči izzagti Erss Vecā Latgale 87.

Avots: ME IV, 579

viênvìet, viênvìetu, = viênuviet: bē̦rni nav mācāmi skuolās vienviet Kaudz. Vecp. 76. abi uz maza galdiņa ē̦duši vienviet Jaunie mērn. laiki IV, 50. savākt vienviet...izkaisītuos... kūlīšus Etn. I, 69. sniegs... ar lietu jaucas vienvietu Asp. Z. klēpis 135.

Avots: ME IV, 668

I vizuôt: Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama BW. 10863, 1.

Avots: EH II, 791

I vizulis: vizulīšu (Var.: vizulīša, sudrabiņa) šūpulī BW. 1937. Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama 10863, 1. kruonis nuo vizuļiem Orellen. makšķere ar gruozīgu vizuli kâ ê̦smu vizuļi Alschw. n. BielU. "kleine Bleistückchen, die am untern Rand der sagša befestigt beim Gehen klingen."

Avots: EH II, 791

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768