Paplašinātā meklēšana

‡ I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.

Avots: EH I, 37

‡ II àizlīkt Golg., = ‡ àizlīgt 2.

Avots: EH I, 37

‡ àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

apslìkt: von einer Uberschwemmung eingeschlossen werden BielU.

Avots: EH I, 114

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

‡ atlìkt (li. atliñkti), sich zurückbiegen: atlīcis, zurückgebogen, abklaffend Segewold. kuokam zars atlīcis Bauske u. a.

Avots: EH I, 154

atslĩkt (unter atslĩgt): mit î Wolm. u. a.

Avots: EH I, 168

ìelìkt,

1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;

2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.

Avots: ME II, 39

‡ II ìelīkt,

1) = ielīgt 1 Dunika: Anete ielīka Kaplūžuos Frauenb.;

2) als Mieter aufnehmen:
ielīka tādu naudenieku tai rūmē Dunika, Frauenb., Salis, Wandsen.

Avots: EH I, 527

ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,

1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;

2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.

Avots: ME II, 67

[izlīkt (li. išliñkti), sich verbiegen, krumm werden Wid.]

Avots: ME I, 764

‡ I izlīkt Dunika (mit ĩ ), Kaltenbr., = izlīgt; beilegen Segew.: tuo strīdu mēs paši izlîkām ² .

Avots: EH I, 463

izplīkt, intr., ruiniert werden, zu grunde gehen: izplīkuši saimnieki Nerft.

Avots: ME I, 783

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

izslìkt (li. išsliñkti "herauskriechen"),

1) sich niederlassen, hinfallen:
tē̦vs un māte tâ raudājuši, ka gar zemi izslīkuši LP. VI, 317;

2) heraus -, hinausfallen:
sievietēm, mīļuo viesi gaiduot, gan+drīz vai acis izslīkst B. Vēstn. acis izslīkušuas skatuoties, haben sich die Augen ausgesehen Spr.;

[3) beim Gebrauch sich ausweiten, ausdehnen (von Kleidern und Säcken)
Welonen u. a.]

Avots: ME I, 800

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

II lĩkt: auch Behnen, Bixten, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Selg., Siuxt, Strasden, Wandsen, (mit ì ) C., (mit ì ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sessw., (mit î ² ) Jürg., Lems., Mesoten, N.-Peb., Puhren; in Lems. danenen lîgums ² mit g!

Avots: EH I, 750

II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. ² 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]

Avots: ME II, 487

lìktin, sich biegend, zur Verstärkung von lìkt: līktin līka tā pusīte, kur māmiņas gani gana BW. 432.

Avots: ME II, 487

[līkstuoņa, eine niedrig gelegene, sumpfige Stelle: ja lielā piektdienā pa mitrām vietām staigā, tad visu gadu pa līkstuoņām ejuot stieg Planhof. Vgl. lìkstavas. ]

Avots: ME II, 487

I nùolìkt, ‡

2) lange Zeit gebückt sein und dadurch müde (steif) werden
Seyershof: man tâ nuolīkusi mugura linus raujuot, ka ne˙maz vairs nevaru luocīties.

Avots: EH II, 63

I nùolìkt [li. nuliñkti], intr., sich herab -, niederbeugen, sich niederbücken: tai zariņi nuolīkuši uz citām āriņām BW. 12442. līkas kājas nuolīkušas 1425. kuoki rudeni bagāti nuolīka ar augļiem U. b. Ieva nuolīka pār darbu MWM. XI, 175. Refl. - tiês, sich niederbeugen, sich niederbrücken: nuolīkstas pie slimnieka A. XX, 322.

Avots: ME II, 811, 812

II nùolīkt: nuolīku par tik Trik.

Avots: EH II, 63

II nùolīkt, s. nūolīgt I.

Avots: ME II, 812

nùoslìkt,

2): n. ar uguni Adsel n. BielU. "lalība" ME. II, 853 zu verbessern in "labība".

Avots: EH II, 87

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

[palìkt (li. paliñkti), sich etwas bücken: drusku uz priekšu palīcis. sija palīkusi Kl. palīka, bet nesalīka N.-Peb.] Refl. -tiês, sich etwas bücken: viņa palīkās uz priekšu Druva III, 2.

Avots: ME III, 61

[palĩkt, ein wenig lĩkt (lĩgt): palīka ar vienu, ar uotru, bet nesalīka Nigr., Dond.]

Avots: ME III, 61

pãrlìkt,

1): nesēdi nu pārlīcis! AP. viņš iet tik pārlīcis kâ ve̦cs cilvē̦ks ebenda; ‡

2) allzu lange gekrümmt sein
AP.: muguras bijušas tâ pārlīkušas, ka ne˙maz vairs atstiept nevarējuši. ‡ Refl. -tiês Ramkau, = pãrlìkt 1: pūķis par apcirkņa malu pārlīkstuoties kâ valgs.

Avots: EH XIII, 205

pãrlìkt, intr., sich hinüberbiegen, überhangen: visas manas baltas ruozes par vabām pārlīkušas BW. 6427.

Avots: ME III, 164

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìeslìkt,

1) = pieslīgt 1: mārks ar zemēm pieslīcis Warkl.;

2) ganz durch nässt werden:
kuoks pieslīcis ar ūdeni Kreuzb., N.-Peb.

Avots: ME III, 292

*plīkt, zu erschliessen aus izplīkt.

Avots: ME III, 348

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

II salīkt,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.: salîku ² pie saimnieka par ganu Lems. par cik salīkāt? Trik. salĩku par trīs rubuļi mēnesī Siuxt; ‡

2) = saderêt 2 Dunika, Kal., OB. (mit ĩ): s. meitas.

Avots: EH XVI, 426

II salīkt, s. salīgt.

Avots: ME II, 673

saslīkt, intr., einsinken, zusammensinken: ieleja pamazām saslīka Dr. uz kāda sēdekļa Zibiltiņa saslīka Lautb. Luomi 132. skaņu graudi... saslīka grīdse̦gās MWM. VIII, 889. tas nelaimē saslīks Lautb. Vidvuds 79.

Avots: ME III, 737

slìkt: mit î ² auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,

1): sinken
Lng.; viducis gultai slîkst ² iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "stiepties" (mit î ² ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;

2): ertrinken
Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka ² Salis. mums kartupi slìkst ² ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken: cilvē̦ki kārušies un slîkušies ² .

Avots: EH II, 527

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

slīktin, zur Verstärkung von slīkt: slīktin slīka vaŗa tilts BW. 18043, 12 var.

Avots: ME III, 936

uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.

Avots: EH II, 728

uzlìkt (li. užliñkti "sich in die Höhe biegen"), auch refl. -tiês, sich (auf od. über etw.) beugen, bücken Spr.: uzlīkt uz galda, vītuols uzlīcies uz upes. uz celiņa uzlīkušuos cerinu zarus A. v. J. 1899, S. 260. iet uz˙līcis (uzlīcies Vēr. I, 1198). viņa staigāja uzlīkuse, it kâ vienmē̦r kaut kuo zemē me̦klē̦dama Latv.

Avots: ME IV, 353

àizgur̃t, ‡

2) "aizlīkt" Lasd.

Avots: EH I, 26

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282

didinât,

1) zittern, [frösteln
Lis.]: kad tie ziemas vēji pūta, visas piecas didināja. kuo tu didini, vai tev salst? Mar. n. RKr. XV, 112;

2) die Zähne klappern:
viņš nuo saltuma zuobus didina Druw. Etn. II, 33;

3) = dīkt, leise brüllen, leise dröhnen:
kad vakaruos sadze̦n guovis mājā, tad viņas didina, dīc, lai nāk slaukt Nötkensh. pē̦rkuons didina Smilt., Burtn. Refl. -tiês, zurückschaudern, sich fürchten: kuo nu didinies, ka neleci pār gŗāvi, slīkt jau neslīksi Blieden n. Etn. I, 120, A. XI, 630. [Vgl. didelêt.]

Avots: ME I, 466

II lams: uz lamu līkt Dunika. uz lamu iznāk lē̦tāk nekâ uz mārciņām ebenda. pārdeva cūku uz lamu ebenda.

Avots: EH I, 718

[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt ² Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,

1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt ² Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;

2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750

miêrs: mierus salīkt, Frieden schliessen Dobl. n. BielU. sadzeŗ (= salīgst) mieru Pas. IX, 49. metis mieru cirvim (= beidzis cirst) Anna Dzilna 190. licis prātu ar mieru (habe sich beruhigt) Pas. IX, 63. bijis ar savu (scil. sievu) pilnā mierā Pas. X, 41 (ähnlich Frauenb.). nu būs mieri pelītēm BW. 2251, 3 var. mier(iņ)u (mierus 13595, 30 var.) saderēju 3481, 1. ej pie miera! 27438, 5.

Avots: EH I, 825

I nùolīgt, auch nuolīkt, tr., übereinkommen, abmachen: dē̦ls aiziet pie ķēniņa un nuolīgst tâ LP. IV, 2. nuolīgt mieru, endgültig Frieden schliessen: ķēniņš nuolīgst mieru LP. IV, 65. Subst. nùolīdzẽjs, wer übereinkommt, abmacht; nūolīgšana, das Übereinkommen, Abmachen; nùolīgums, [nùolīkums Kokn. n. U.], die Abmachung, der Vertrag.

Avots: ME II, 811

[II nùolīgt, = nùolīkt, sich neigen, sich niederbeugen: smagās miežu vārpas nuolīgušas visas uz vienu pusi De̦glavs Rīga II.]

Avots: ME II, 811

[pãrgurt "pãrlīkt" Lasd. n. A. XIII, 493.]

Avots: ME III, 157

I pìelīgt, pielĩkt, passen, zupassen: kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? ne pusīte nepielīga pie tā tava augumiņa BW. 21262, 3. viens uotram pielīgstuoši, kâ divi rieksti vienā ķeķē Apsk. v. J. 1903, S. 66. viens uotram līktin pielīkstuoši Janš. šī drāniņa labi pielīgst manai galvai Mattison. mans mētelis pielīkst tev vēl labāki nekā man pašai Janš. Dzimtene V, 88.

Avots: ME III, 267, 268

‡ *puszviļa (?), das Halbliegendsein (?): savā puszviļā nevarēju ne pacelties sē̦dus, ne atslīkt guļus A. Upītis Sm. lapa 392.

Avots: EH II, 335

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673

slìece C., PS., Neuenb., sliêce ² Karls., Dunika, Līn., Iw., slìece ² Kr., Kl., Prl.,

1) die Schlittensohle
U., Bielenstein Holzb. 555, Selb., Lasd., (mit ìe ) Wolm., Schlittenschleife Bielenstein Holzb. 27: vienu slieču ragutiņas BW. 23634, 4;

2) das Holz am Flügel des Zugnetzes Bielenstein
Holzb. 669 (mit Abbild.);

3) der Schweller am Wagenkorbe
L.;

4) Stütze
St. - In der Bed. 4 zu slìekt 1; in der Bed. 1-3 - wenn mit ie aus ei - zu slaika (s. dies), oder aber (nach Leskien Nom. 266 "vielleicht" und nach Trautmann Wrtb. 269) - wenn mit ie aus en - zu slīkt.

Avots: ME III, 937

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295