Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lams' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lams' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (34)
aplams
aplams: tas jau nu ir a. vārds, ka runā slikti par tuo meitē̦nu AP. tu gan aplamu darbu dari ebenda. a. cilvē̦ks, ein unbedachter Mensch BielU.
Avots: EH I, 97
Avots: EH I, 97
aplams
aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
glamstīties
glam̃stîtiês,
1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.
Avots: EH I, 391
1): auch Dunika; "slapstīties" OB., "lauern" NB.; tas nav labs cilvē̦ks: gar stūŗiem glam̃stās, bet iekšā nenāk NB.
Avots: EH I, 391
glamstīties
glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,
1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;
2) faulenzen
Lub.;
3) sich necken
Fehsen;
4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].
Avots: ME I, 621
1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;
2) faulenzen
Lub.;
3) sich necken
Fehsen;
4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].
Avots: ME I, 621
ielamstīt
izslamstīties
‡ izslam̂stîtiês 2 Frauenb., eine Zeitlang auf der Flucht sein (oder sich versteckt halten): cik ilgi tu tâ varēsi i.?
Avots: EH I, 480
Avots: EH I, 480
klams
klams
klams, ein altes, mageres, schwaches Pferd. Auch als Schimpfwort für Menschen Druw. [Mit hochle. a aus e̦? Zu li. klemnas "слабый"?]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamsaks
klamsāt
klamstēt
klamstêt [Bers.], - u, - ẽju, räsonnieren, schwatzen; unaufhörlich schimpfen, fluchen Dobl. [Vgl. klimstêt.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamsts
[klàmsts, Trik., N.-Peb., Jem., der schwerfällig und ungewandt geht. Vgl. klemst II.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
klamsts
I klamsts, der Räsonneur, Schwätzer Dobl., [Bauske]: runā kâ kāds klamsts. [Vgl. klemst II I.]
Avots: ME II, 212
Avots: ME II, 212
lams
lams
lams
II lams: uz lamu līkt Dunika. uz lamu iznāk lē̦tāk nekâ uz mārciņām ebenda. pārdeva cūku uz lamu ebenda.
Avots: EH I, 718
Avots: EH I, 718
lams
II lams, auch lama n. U., der Akkord; uz lama strādāt, im Akkord arbeiten: viņš gāja vai nu pie remešiem par dienas maksu strādāt, vai arī uzņēmās ē̦ku celšanas darbus uz lama Janš.; uz lamu pirkt, in Bausch und Bongen kaufen U. [Zu li. aplamaĩ od. ãplamu "огулом", das nach Būga KSn. I, 258 zu le. lemt usw. gehört.]
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lamsis
làmsis 2, [ein grosser und fauler Hund oder Mensch Mar.]: vai re kāds lamsis! [lam̂sis 2 "ein nachlässiger Mensch" Grünh.]
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lamsīt
lamsters
lamsters [wol für lamsteris],
1) die Larve, Maske
Neik.;
2) ein Bummler
Wolm.; [lam̃steris Wilsenhof], ein im Gehen ungeschickter, langer Mensch Druw.; [lamsteris Papendorf, jem., der nicht zu arbeiten liebt, slaists Sinolen; ein Tölpel, der andere bei der Arbeit stört Treiden;
3) lam̃steris, ein Leckermaul
Arrasch].
Avots: ME II, 419
1) die Larve, Maske
Neik.;
2) ein Bummler
Wolm.; [lam̃steris Wilsenhof], ein im Gehen ungeschickter, langer Mensch Druw.; [lamsteris Papendorf, jem., der nicht zu arbeiten liebt, slaists Sinolen; ein Tölpel, der andere bei der Arbeit stört Treiden;
3) lam̃steris, ein Leckermaul
Arrasch].
Avots: ME II, 419
lamstīt
lamstīt
lamstît, - u, - ĩju, tr., schelten, schimpfen; lamstāms vārds, ein Schimpfwort Nurmhusen. Zu lamât.
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lamstīties
làmstîties, - uôs, - ĩjuôs,
1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;
2) ungeschickt gehen
Druw.;
[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]
Avots: ME II, 419
1) [lam̂stîtiês 2 Bauske], sich reklen, faulenzen
Smilt.: kuo tu tâ lamsties bez darba Druw.;
2) ungeschickt gehen
Druw.;
[3) "sich anschmeicheln":
suns lamstās Warkl. - Zu slav. lomiti "brechen" usw.?]
Avots: ME II, 419
lamsts
mīlams
nevēlams
nevẽ̦lams, nicht wünschenswert, unerwünscht: redzēj[a] mani ieve̦dam nevē̦lamā sētiņā BW. 18620, 2.
Avots: ME II, 739
Avots: ME II, 739
paglamstīties
‡ paglam̃stîtiês Dunika, verstohlen eine Weile hin und her schleichen: pa stūŗiem paglamstīšuos Pas. VI, 128.
Avots: EH II, 133
Avots: EH II, 133
slamstiķis
slamstiķot
slamstīties
slàmstîtiês; auch (mit àm 2 ) Saikava, (mit am̂ 2 ) AP., Seyershof. (mit am̃ ) Rutzau.
Avots: EH II, 520
Avots: EH II, 520
slamstīties
slàmstîtiês Smilt., C., slàmstitiês 2 Aps., Bers., -uôs, -ĩjuôs, sich rekeln; trąge bei der Arbeit sein U.; slam̂stîtiês Kl., faulenzen; slam̂stîtiês 2 Salis, sich umhertreiben, bummeln: visa muiža strādā, šis slamstās Duomas IV, 478. Vgl. làmstîtiês.
Avots: ME III, 915
Avots: ME III, 915
slamsts
slàmsts Smilt., slam̂sts 2 Karls., Salis, slamsts Fest., einer, der slamstās, ein Faulenzer Smilt., ein Bummler, Herumtreiber Salis.
Avots: ME III, 915
Avots: ME III, 915
vēlams
Šķirkļa skaidrojumā (19)
briest
briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]
Avots: ME I, 338
Avots: ME I, 338
dilt
dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt 2 Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt 2 Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),
2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;
2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;
3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]
Avots: ME I, 467
2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;
2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;
3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]
Avots: ME I, 467
guļams
guļams od. gulams, Part. Praes. von gulēt: guļama istaba od. guļamistaba das Schlafzimmer; guļams laiks, die Schlafenszeit; guļams spilve̦ns, ein Kissen zum Schlafen BW. 19761; guļamās vilnainītes, Decken zum Schlafen 7761. man pazuda līgaviņa guļamā laiciņā BW. 1114. guļama sē̦rga, Schlafsucht. gulēt guļamuo, fortwährend schlafen. guli, guli, guļaviņa, miegs tev nāk gulamuo BW. 7941.
Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641
Avots: ME I, 680
Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641
Avots: ME I, 680
iebārstīt
ìebãrstît, ein -, hineinstreuen: pa starpām vē̦lams iebārstīt vārāmuo sāli Konv. 2 749.
Avots: ME II, 3
Avots: ME II, 3
ielama
ievirst
ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,
1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;
2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;
[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]
Avots: ME II, 89
1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;
2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;
[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]
Avots: ME II, 89
klandzināt
klañdzinât, = klandzināt: visi mani klandzināja, alle gackerten gegen mich, fielen über mich her Biel., Smilt.; [klañdzinât Salis, klan̂dzinât 2 Lautb., viel reden; klañdzinât Ruj., = skandināt. - Als ein Kuronismus könnte es zu lat. clangere, hlakka " schreien, krächzen", gr. χλαγγή " Klang" u. a. gehören; wenn es aber echt le. ist, kann es mit n aus m zu klamstēt " gehören.]
Avots: ME II, 213
Avots: ME II, 213
klemst
III klem̂st 2 [Bauske], - šu, - su,
1) grundlos bellen;
2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt 2 .]
Avots: ME II, 222
1) grundlos bellen;
2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt 2 .]
Avots: ME II, 222
klimstēt
klim̂stêt 2 od. klim̃stêt Gr. - Sessau, klim̂st, 2 prs. klim̂stu, 2 prt. klimstēju, klimsu U. od. klimtu, auch klimt Nigr., intr.,
1) (vom Hundegebell, Geschwätz) laut schallen, lärmen:
nu medī, lai klimst LP. V, 211. [pa kaimiņiem rājas, ka klim̂st 2 vien Stenden.] nu iet pa istabu, ka klimst vien Kand. klausījās zvaniņa klimstuošās skaņās Duomas I, 392. nu esi atkal sasaldējies, visu nakti klimst vienā klimstēšanā Naud.; [ rauschen (von der Mühle) Opek. n. U.; unnütz bellen (klimst und klimstêt) Spiess n. U.; klistêt, winseln (von Hunden) Seew. n. U.]; munkeln (wie ein ungewisses Gerücht) L.;
2) laut schwatzen, plärren Matkuln:
kuo jūs te klimstat Elv. kuo klimstat, tukšenieki GL. ej, kad tu tâ melsies un klimsti MWM. X, 487;
3) [prs. klim̃stu Tr.] (mit Geschrei) sich umhertreiben:
gani klimst pa mežu. mednieki klimta pa tīreli Nigr., Lind.; schwärmen, schweifel, umherwandern [prs. klìmstu 2 ] Erlaa n. U.;
4) [klim̂st 2 um Mitau], müssig dastehen, vergeblich warten, quienen:
kuŗi tâ ne klimta, ne bija Deglavs MWM. 1896, 670. muižā man bij jāklimst visu dienu Grünh., Gr. - Sessau, Lub.;
[5) sich quälen, nach Vermögen arbeiten
Bergm. n. U.: viņa klimstēja, kâ jaudāja;]
6) krähen, leben:
ja nu arī ilgāki par kādi pieci gadi klimstēšuot, varuot jau ieduot žurku zāles JU. [Zu klamstêt, klemst III, klemšât I, klimeris, sowie ae. hlemm "Schall", an. hlymia "lärmen", ahd. hlamōn "rauschen, brausen".]
Avots: ME II, 227, 228
1) (vom Hundegebell, Geschwätz) laut schallen, lärmen:
nu medī, lai klimst LP. V, 211. [pa kaimiņiem rājas, ka klim̂st 2 vien Stenden.] nu iet pa istabu, ka klimst vien Kand. klausījās zvaniņa klimstuošās skaņās Duomas I, 392. nu esi atkal sasaldējies, visu nakti klimst vienā klimstēšanā Naud.; [ rauschen (von der Mühle) Opek. n. U.; unnütz bellen (klimst und klimstêt) Spiess n. U.; klistêt, winseln (von Hunden) Seew. n. U.]; munkeln (wie ein ungewisses Gerücht) L.;
2) laut schwatzen, plärren Matkuln:
kuo jūs te klimstat Elv. kuo klimstat, tukšenieki GL. ej, kad tu tâ melsies un klimsti MWM. X, 487;
3) [prs. klim̃stu Tr.] (mit Geschrei) sich umhertreiben:
gani klimst pa mežu. mednieki klimta pa tīreli Nigr., Lind.; schwärmen, schweifel, umherwandern [prs. klìmstu 2 ] Erlaa n. U.;
4) [klim̂st 2 um Mitau], müssig dastehen, vergeblich warten, quienen:
kuŗi tâ ne klimta, ne bija Deglavs MWM. 1896, 670. muižā man bij jāklimst visu dienu Grünh., Gr. - Sessau, Lub.;
[5) sich quälen, nach Vermögen arbeiten
Bergm. n. U.: viņa klimstēja, kâ jaudāja;]
6) krähen, leben:
ja nu arī ilgāki par kādi pieci gadi klimstēšuot, varuot jau ieduot žurku zāles JU. [Zu klamstêt, klemst III, klemšât I, klimeris, sowie ae. hlemm "Schall", an. hlymia "lärmen", ahd. hlamōn "rauschen, brausen".]
Avots: ME II, 227, 228
laiks
laĩks (li. laĩkas "Zeit"),
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
lamšat
laulāt
laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]
Avots: ME II, 428
Avots: ME II, 428
lēžāt
palums
palums, der Zuname, Familienname: mācītājs nuomana, ka paluma nuo šī vīra nedabūs zināt Zeib. MWM. III, 594; 752. [Wohl aus *palams (vgl. palama) umgebildet.]
Avots: ME III, 63
Avots: ME III, 63
piemīlēt
pìemĩlēt, liebhaben Für. I unter mīl: tē̦vs svešu vairāk piemīl, nekâ viņu LP. VI, 712. viņš bija ļuoti saticīgs cilvē̦ks un visiem piemīlams U. b. 104, 71. Refl. -tiês,
1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;
2) sich anschmeicheln
Kl.;
3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.
Avots: ME III, 273
1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;
2) sich anschmeicheln
Kl.;
3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.
Avots: ME III, 273
priekšaugs
prìekšaûgs, die Vorfrucht, - das im vorigen Jahre .daselbst gewachsene Getreide: vē̦lams kūts mē̦slus duot miežu priekšaugam Konv. 2 2681.
Avots: ME III, 394
Avots: ME III, 394
slampstīties
valks
III valks,
1) "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡
2) vàlka 2 gabals Lubn. "zemes gabals, kam mē̦dz pāri staigāt"; līdz valkam, kas starp Daugavu un Dņepru (t. i., sauszemes juoslai starp diviem ūdens baseiniem) V. Lamsters Daugava, S. 70.
Avots: EH II, 753
1) "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡
2) vàlka 2 gabals Lubn. "zemes gabals, kam mē̦dz pāri staigāt"; līdz valkam, kas starp Daugavu un Dņepru (t. i., sauszemes juoslai starp diviem ūdens baseiniem) V. Lamsters Daugava, S. 70.
Avots: EH II, 753
vēlēt
I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.
1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;
2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;
3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;
4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;
5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.
1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;
2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,
1) das Wünschen;
2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,
1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;
2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.
Avots: ME IV, 556, 557
1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;
2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;
3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;
4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;
5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.
1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;
2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,
1) das Wünschen;
2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,
1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;
2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.
Avots: ME IV, 556, 557