Paplašinātā meklēšana

klinka,

1): hinter
"kačka" ME. II, 228 ist "(ein gewisses Gesel(schaftsspiel)" einzufügen; vgl. dazu kliñkât;

2): ein Hinkender
(mit in̂ ) Meselau.

Avots: EH I, 618

klinka,

1) = kačka Lub., Lös. n. Etn. IV, 66;

2) einer, der auf einem Fusse springt
C., Lub. Vgl. kliñcis I.

Avots: ME II, 228

klinkata, s. kliñkãns.

Avots: ME II, 228

lìnka, linku, hin- und herspringend, hüpfend, vom Sprunge des Hasen: linka linka (Var.: linka lanku, linku links, linku linku) zaķītis lēca BW. 23568, 4, 10.

Avots: ME II, 472

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

liñkainis (unter linkaine): liñkains (ein Kopftuch) Schlehk n. FBR. VII, 37.

Avots: EH I, 743

I plìnka ² ,

1) pliñka C., = pinka, die Zotte N.- Peb. n. Latv. Saule 1926, No 37/38, S. 411, Mar. n. RKr. XV, 131: viņam mati vienās plinkās; nach C. auch gleichbed. mit lêkša 1;

2) Weichselzopf
Wid.;

3) ein Mädchen mit zottigen Haaren
Mar. - kasu plinka "kasīgs sievišķis" Mar.

Avots: ME III, 346

II plìnka ² Mar. n. RKr. XV, 131, der Vorstecknagel, aizbāžama tapiņa ratu priekšass lielai tapai Schwanb.

Avots: ME III, 346

pliñkaîns C., zottig, mit plinkas I versehen: plinkains zirgs Mar.

Avots: ME III, 346

slìnka ² Warkl., die Faule: šī meitiņa ir liela slinka Pas. IV, 368 (infl.); vgl. li. slìnka "Faulenzer".

Avots: ME III, 933

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401

dvilinkus, zweifach, doppelt: salikt drānu dvilinkus Grob. n. Etn. IV, 18. [Als Kuronismus zu li. dvìlinkas "zweifach".]

Avots: ME I, 538

II gur̂ste ² , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684

kliñkãns, linkata">klinkata, ein Hinkender Lub.: gaŗš kâ klinkāns AP.

Avots: ME II, 228

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

‡ nespuôdrs,

1) glanzlos;

2) unsauber:
tā bijusi slinka, ķildīga un nespuodra Pas. IV 389 (aus Ruj.).

Avots: EH II, 20

nevĩža,

1): nevīžas un slinkas sievas Vindedze 5.

Avots: EH II, 23

pãrvelêt, tr.,

1) von neuem mit dem Waschbläuel schlagen, waschen;

2) von neuem prügeln:
kundziņš savas slinkas meitas ik rītiņus pārvelēja BW. 12732.

Avots: ME III, 187

paslêpine ² (unter paslēpene): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72 (mit è ² ), Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Warkl. (mit ê), paslêpines Oknist n. FBR. XI, 108 ("kājstarpa"), Nerft, Warkl.; slinkai ķēvei vajag kādu reizu izglaust pa paslēpinēm Dunika.

Avots: EH XIII, 174

pasvil˜t, intr., etwas gesengt, brandig werden [Warkh., Warkl.]: pasviluši mieži auga slinka vīra arumā BW. 28147.

Avots: ME III, 111

piesa,

1) "?": slinkas tās meitiņas, liela piesa laidarā BW. 33165 aus Schlock ( zu pīsa 1 ?)

2) piesa ² "ein Baumschwamm, der getrocknet auch als Feuerschwamm dient"
Vank., Ar., Kreuzb.

Avots: ME III, 286

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

rãtin, Adv., zur Verstärkung von rãt: māte mani rātin rāja, ka es liela dziedātāja BW. 408. vīriņš mani rātin rāja, ka es slinka sieva biju 6927.

Avots: ME III, 498

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks ² Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks ² PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks ² Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit iê ²⁾ Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca ² Lis., sàimenīca ² Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca ² Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636

saslavêt, tr., stark loben, rühmen, preisen: saslavē̦tā kalpuone drīz izrādījās slinka Dunika. Refl. -tiês, einander stark loben, rühmen, preisen: saslavēties viens uotru MWM. v. J. 1908, S. 11.

Avots: ME III, 736

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70

sliņ̃ķis (f. -e) (li. sliñkis), ein Faulenzer U., Faulpelz, der Faule: Sprw. jauns sliņķis - ve̦cs zaglis. sliņķim visur grūti, plikam visur auksti. sliņķim pat nuomirt grūti od. sliņķis pat mirt nevīžuo. kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! aukstums sliņķi ārstē. zivis sliņķi negaida. es negribu ... slinkas līgaviņas ... kur, sliņķīte, tevi likšu? BW. 11137.

Avots: ME III, 933

sliñkuôt, slinkuoties L., slinkât Mag. XIII, 41, faulenzen: Sprw. jauns slinkuo, ve̦cs muocies! Birk. Sakāmv. 35. ganu meita ieraduse slinkuot guovis ganīdama BW. 11142 var. - Subst. sliñkuôšana, das Faulenzen: tas tev par ... slinkuošanu! JK. III, 74; sliñkuotãjs, der Faulenzer: tautas meita slinkuotāja bez darbiņa ganuos gāja BW. 29319 var. Vgl. li. III prt. slinkavo "faulenzte" Lit. Mitt. II, 239.

Avots: ME III, 933

sliñks: auch AP., Grob., (mit ìn ² ) Linden in Kurl., Saikava; slinka kâ laiva Saikava. s. kâ vilnas buomis ebenda. Subst. sliñkums: tâ viņš ir, kad tie slinkumi māc Seyershof. muižas meitas paradušas slinkumuos (Var.: slinkumā ) BW. 12132, 1.

Avots: EH II, 526

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

‡ slinkt, faul sein (?): Maušis jutās vēl tik ... slinks ... un labu brīdi slinka Janš. Līgava I, 407. skudras pa karstuo ... laiku arī slinkst un dingst uz vietas Mežv. ļ. I, 252.

Avots: EH II, 526

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

‡ tril˜la AP.,

1) ein lustiges Lied;

2) "jautra, viegla rakstura sieviete; slinka sieviete".

Avots: EH II, 695

usna Golg., N.-Laitzen, N.-Schwanb., Plur. usnas Lis., Trik., usne (li. usnė LChr. 253,1o und Büga KSn. I, 114) Mar. n. RKr. XV, 142; Preili n. FBR. VIII, 13, Kl., Prl., Ramkau, Wessen, Plur. usnes Sussei n. FBR. VII, 132, BW. 28206-7. Zbiór XV, 249, AP., Bers., Drosth., Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Kreuzb., Marzen, Ogershof, Saikava, Saussen, Sawensee, Schwanb., Schujen, Selsau, Sonnaxt, Warkh., Warkl., ušņa (li. acc. pl. usnias LLD. III, 29, ₂₅ ) BW. 32402, 3, Dunika, Nigr., Ronneb., Plur. ušņas U., Adsel, Arrasch, Gramsden, Kand., Laud., Libau, Pilda, PS., Wandsen, ušnes L., U., Mag. III, I, 131; IV, 2, 88, ušņi U., Etn. 1, 57, Stenden, Demin. verächtl. ušņeles Janš. Bandavā I, 63, Ackerdistel, Saudistel (cirsium arvense L.) RKr. II, 69, Nigr., Ramkau; krause Distel (carduus crispus L.) Mag. IV, 2, 88; RKr. II, 69; Konv. ² 681: plūcam ušņas Janš. Bandavā I, 63. tīrumā neesuot ne˙vienas usnes LP. VII, 695. mieži pilni ušņu Nigr. kâ ušņas un surenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² III, 283. te aiz usnēm vairs ne pabrist Niedra Bār. 4. kalniņā ušņas zied RKr. XVI, 223. visas sē̦tas malas ar usnēm apaugušas BW. 31063 var, ne ušniņa neziedēja slinka vīra arumā 28071. izrauj usnes (Var.: gušņas), izrauj nātres, lai aug balti kapuostiņi! 32523, 2 var. (ähnlich: 32560,15). Nacn Johansson IF. III, 243 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 308 f. zu alb. ušt "Ähre", ai. pari-vāsayati "schneidet rings ab" u. a., wozu Petersson KZ. XLVI, 132 und Zur Kenntnis 27, sowie Būga KSn. I, 300, slav. vъšь "Laus", li. vievesa "Ganslaus" u. a. stellen. Anders (zu ai. ōṣ̌ati, lat. ūrit "brennt", gr. εύ'ω "senge", an. ysia "Feuer" u. a.) Fick Wrtb. I ⁴ , 7 und Walde 1. c. 111 f., sowie (zu aruss. yшь, eine Art Pflanze; "carduus" ?) Iľjinskij Извѣст. XXIII, 1,171.

Avots: ME IV, 309

uzkàlst,

1) auf etw. trocken werden und ankleben
(perfektiv): slinkajai meitai vakarējā mīkla uzkaltusi uz e̦lkuoņa;

2) trocken werden, verdorren
(perfektiv): kad uzkaltušus (sc.: linus) mīsta, daudz pakulās krīt Kaudz. Izjurieši 214;

3) von neuem, noch trocknen
(intr.): lai sìens vēl uzkalst!

Avots: ME IV, 339

vinkļuôt (unter vinkaļât): labu brīdi slinka un vinkļuoja ar neatvē̦rtām acīm Janš. Līgava I, 401.

Avots: EH II, 785

I vĩžāˆt Orellen n. FBR.. XI, 44, AP., C., Dunika, Karls., Pernigel, PS., Salis, Trik., Wolm., (mit ì ² ) Kl., Prl., vīžât U., -âju, vĩžuôt AP., BL., Frauenb., Iw., Jürg., N.-Bartau, Pankelhof, Ramkau, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ì ) Erlaa, Kalzenau, Kl., Selsau, Sessw., (mit î ) Gr.-Buschh., Sonnaxt, vīžuôt U., mögen, wollen U., Karls.; nicht faul sein, etwas gern tun Neik. n. U.; verstehen, geschickt zu etwas sein Allunan n. U.; nevĩžât nevīžuôt St., nicht mögen, nicht pflegen (zu tun u. s. w.), sich nicht die Mühe geben U. (unbek. in Oknist): Sprw. sliņkis pat mirt nevīžuo Br. sak. v. 1129. pa˙priekšu ne̦s ar sietu, vē̦lāki ir pat ar spanni nevīžuo Br. s. v. p. 81. ve̦ca... māte, nevīžuoja kalnā kāpt BW. 9282. slinkas meitas nevīžuoja 1928. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu - ne spaini ūdens vīžuo ķēķī îenest Upītis Dzim. 21. tādi sievišķi nevīžuo ne ceļa pagrìezt Frauenb. viņa nav vīžuojuse ne˙maz strādāt LP. N, 227. tu nevīžuo saprast Ver. I, 774. duod, cik ruoka vīžuo RA. viņš... vīžuo saudzēt savu meiteni Janš. Līgava I 419. Eher wohl. aus estn. wīzima "vermögen, mögen, Lust haben" (s. Thomsen Beröringer 287 und Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 13 f.), als nach Leskien Abl. 289 (mit Zweifel) und Scheftelowitz KZ. LIV, 251 zu li. užsivíežti "sich überwinden".

Avots: ME IV, 651