Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'luncināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'luncināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (16)

aizluncināt

àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


apluncināties

apluncinâtiês, sich (an eine ganze Anzahl von Objekten) anschmeicheln: viņš jau būs apluncinājies ap visiem Jürg.

Avots: EH I, 99


ieluncināt

ielun̂cinât 2: auch Dunika. Refl. -tiês,

2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.

Avots: EH I, 528


ieluncināt

ielun̂cinât 2 , durch Bewegung gelenkig machen: ve̦ctē̦vs nevar nuo rītiem savas stīvās kājas ieluncināt Ahs. Refl. - tiês, sich einschmeicheln U.

Avots: ME II, 40


izluncināt

izlun̂cinât 2 Dunika, Frauenb., = izlùocît 1: i. kājas (gaŗā ceļā vai dejuojuot, skraiduot): Refl. -tiês (schon ME. I, 765): suns izlun̂cinājās 2 man apkārt, bet ne˙kā nedabūja Dunika.

Avots: EH I, 464


izluncināties

[izluncinâtiês, zur Genüge, zum Überdruss schmeicheln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 765


kluncināt

klùncinât 2 fakt., klunkern od. schluckern machen, lassen durch Bewegung von Flüssigkeiten in einem umschlossenen Raum Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu li. klunkis "болтун, яйцо без нароста"?]

Avots: ME II, 235


luncināt

lùncinât: mit auch Salisb.;

2): auch (mit un̂ 2 ) AP., Frauenb. Refl. -tiês: auch (mit un̂ 2 ) Nötk., Siuxt; sunim aste luñcinājas Seyershof. kuo visu diena tur luncinājies ("?"), ka vēl neesi bedri izracis? Stenden (vgl. luncîtiês).

Avots: EH I, 761, 762


luncināt

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât 2 Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513


noluncināties

nuôlun̂cinâtiês 2 ,

3) eine Zeitlang den Schwanz wedeln:
(suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik nuoluncinās kâ pats gudrības prasīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 242.

Avots: EH II, 64



pieluncināties

pìeluñcinâtiês Dr., pielun̂cinâtiês 2 Sassm., sich anschmeicheln, anschmiegen, liebkosen: puisis grib meitai pieluncināties Sassm.

Avots: ME III, 269


pluncināt

pluñcinât ūdeni, Wasser mit den Händen schlagen Neuenb. pluncinât bē̦rnu, ein Kind in der Wanne baden Jürg.- Refl. -tiês, plätschern: viļņi pluncinājas B.Vēstn.

Avots: ME III, 356


saluncināt

saluncinât, Refl. -tiês,

2) einander (mit dem Schwanz) zuwedeln:
mūsu suns saluñcinājās ar kaimiņu suni Seyershof.

Avots: EH XVI, 427


saluncināt

saluncinât, tr., stark wedeln (perfektiv): saluncināšuot asti LP. V, 43. Refl. -tiês, (plötzlich, eine kurze Zeit) stark wedeln: Ektors vēl jautrāki saluncinājās Saul. I, 104.

Avots: ME II, 677


sluncināties

sluncinâtiês,

1) "?": drīz vien čūska sluncinās nemierā Valuoda 29;

2) = lùncinâtiês Bauske (mit un̂ 2 ), Hirschenhof (mit ùn 2 );

3) wackeln,
guorīties (beim Gehen) Wandsen (mit ).

Avots: ME III, 942

Šķirkļa skaidrojumā (6)

aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145




milstīties

milstîtiês,

1) [sich bewegen
Nigr. (prs. milˆstuôs 2)]: ap klintīm tvaiki milstījās Mciri 24;

[2) milˆstīties 2 Bauske, störend wiederholt dazwischen treten:
kuo tu te milsties zem kājām? Bers.; milstīties, -uos, -ījuos"slaistīties" Ruj., N. - Schwanb., (mit ìl) N. - Peb., "ohne Arbeit die Zeit vergeuden" A. P. (mit ilˆ 2);

3) "luncināties, klāt glausties": suns milstās ap cilvē̦ku (auch von Menschen) Dricē̦ni, Malta.]

Avots: ME II, 627


paluncēt

paluncêt, palùncinât, tr., intr., wedeln: mopsis paluncēja ar strupuo asti MWM. VI, 883. Refl. - tiês, fuchsschwänzen: nevajaga paze̦muoties, paluncināties katra priekšā Saul.

Avots: ME III, 63


pļuncināt

pļuñcinât, (efne Flüssigkeit) bewegen, schütteln: kamdēļ putras puôdu tā pļuncini." tā nepļuncini pienu! Dond. Refl. pļuacinâtiês Dond., = plunčuoties. Vgl. pluncināt(iês).

Avots: ME III, 372