lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.),
luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg.,
lun̂cinât 2 Dond., Lautb., Nigr.), tr.,
1) bewegen: viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.:
kustināja) BW. 2227.
sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.:
luncināja) 22832;
2) asti l., mit dem Schwanze wedeln [Fest.]:
suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.:
luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;
3) essen, einhauen: luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl.
-tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007.
kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157.
mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167.
[vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]Avots: ME II,
513