Paplašinātā meklēšana

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!

Avots: EH I, 102

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

[damîcît Drsth., Spr., hinzukneten].

Avots: ME I, 436

ìemîcît, tr., einkneten: maizi.

Avots: ME II, 46

izmîcît,

2) (figürlich):
vērtīšu tevi ... sìenā iekšā un krietni izmīcīšu Janš. Dzimtene V, 431 (ähnlich in Dunika u. a.).

Avots: EH I, 467

izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,

1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;

2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.

Avots: ME I, 772

mîcît: mîcāmais ² AP., eine Flüssigkeit, in die man den Brotteig einrührt: puodiņā ielej mīcāmuo, sasilda un iejauc plāceni Refl. -tiês: mîcās ² kâ pa biešu baļļu (arbeitet ungewandt) Lesten n. FBR. XV, 30; auf éiner Stelle hin und her treten, störend um jem. herum sein Siuxt: ugunis kurdams kukņā; viņš jau tur mīcas vie˙nādi.

Avots: EH I, 820

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît ² Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641

‡ nuomîcît, gründlich durchkneten: kad labi nenuomīca, tad maize ir drupe̦na Siuxt.

Avots: EH II, 69

nùomîcîtiês, sich beschmutzen, besudeln: vai, kâ bē̦rns ar dubļiem nuomīcījies! Mag. XIII, 3, 58.

Avots: ME II, 821

pãrmîcît, ‡

2) ein wenig durchkneten
Oknist.

Avots: EH XIII, 207

pãrmîcît, tr., von neuem kneten, umkneten: maisījumu pārmīca katru dienu Konv. ² 4064, sviests... pēc pārmīcīšanas, pārmazgāšanas... MWM. X, 919.

Avots: ME III, 167

pìemîcît,

1) zu-, hinzukneten;

2) knetend anfüllen, vollkneten.

Avots: ME III, 273

samîcît: (viņam) bija bail, ka nesamīcu (scil: viņu) tâ˙pat kâ tuoreiz Jaun. Ziņas 1939, № 179, S. 2; scherzweise durchkneten Dunika: puisis meitu krietni samīcīja.

Avots: EH XVI, 431

samîcît, tr., zusammenkneten, durchkneten, zerdrücken; mit Fäusten bearbeiten, Rippenstössegeben: ņem sijātu miltu trīs mē̦rus, samīci un cep karašas! I Mos. 18, 6. samīcīti vaska kukuļi LP. VII, 377. uzmeklē... tārpiņu un ar pirkstu samīca tuo Etn. IV, 3. es viņu krietni samīcīju (verprügelte) Dond.

Avots: ME II, 687

uzmîcît,

1) zum zweitenmal kneten:
uzmīcīt mīktu;

2) knetend zum Vorschein bringen, auffinden:
saimniece abrā uzmīcīja kaŗuoti;

3) (in feuchtem Boden) eintreten:
zirgi (mātus minuot) uzmīcījuši ceļu.

Avots: ME IV, 360

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

[duncîtiês Mor. "ar dūrēm paviegli mīcīties": kuo duncaties?]

Avots: ME I, 515

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108

‡ jē̦lpiens "?": suņa jē̦lpienā mīcītu balsi Kaudz. Izjurieši 46.

Avots: EH I, 564

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

[makât, -ãju, nachlässig kneten: maizi nevar tâ makât; vajag tuo labi izmīcīt Jürg˙j

Avots: ME II, 554

‡ močâtiês Lems., močîtiês "pa dubļiem mīcīties (kustēties)".

Avots: EH I, 826

‡ močkât Salis n. FBR. XV, 59 "maisīt, mīcīt". Refl. -tiês Lems., = ‡ močâtiês.

Avots: EH I, 826

muknît, -ĩju, tr., knillen: drēbes Tuckum: [mukņât "kneten (mīcīt)" Sehlenhof; mukņît, -ĩju "wiederholt heftig drücken" Grawendahl].

Avots: ME II, 663

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666

‡ mur̂kât ² Dunika "mīcīt, vārtīt": puiši murkā meitas uz siena panta. Refl. -tiês Dunika "mīcīties, vārtīties": puišeļi, sakrituši cupā, murkājas. Vgl. auch ME. II, 670.

Avots: EH I, 833

ņûkâtiês Wolmarshof "mīcīties".

Avots: EH II, 117

[pamîcît, ein wenig kneten (mîklu, mālus) od. knutschen (meitu). Refl. -tiês, eine Weile kneten (intr.) od. sich mit einer dickflüssigen Masse abgeben: bē̦rni mīl pamīcīties pa dubļiem.]

Avots: ME III, 71

pikuôt,

1) mit Schneebällen bewerfen
Wid.;

2) = pikât II Sessw. Refl. -tiês,

1) schneeballieren;

2) "vāļāties, mīcīties": puiši ar meitām pikuojas Bers., Erlaa.

Avots: ME III, 214

saļuôdzît, ‡

2) = samaîdzît (?): ja varē̦tu abus (scil.: puikas) s. kuopā un nuo diviem izmīcīt vienu Janš. Līgava I, 226.

Avots: EH XVI, 428

‡ samiļ˜ļât "nekārtīgi samīcīt", s. miltus ar pienu Smilt. s. lakatu Mesoten.

Avots: EH XVI, 431

‡ samočkât Salis "samīcīt, samaisīt".

Avots: EH XVI, 432

sanūcît "samīcīt (mālus, maizi)" Aahof; s. auch sapūcît.

Avots: ME II, 694

sapinkuļuôt,

2): "neizmīcīt (biezpienu)" Sermus (mit iñ); jaunce̦ptuo maizi gribēja sagriêzt riecienuos, bet sapiñkuļuoja vien (= mīkstums savēlās) N.-Peb. Refl. -tiês,

1): mati viņam sapinkuļuojās A. Upītis Gertr. 39; ‡

2) "savelties pinkuļuos" N.-Peb.: māli var s.

Avots: EH XVI, 435

sasàlît: samīcīt un s. sviestu Siuxt.

Avots: EH XVI, 445

satulkāt "?": man[i] suņi ir apstājuši kâ vienu briežu māti. tie krustā man[i] piespieduši, pēc tā tie satulkāti Diez; "ar dulakām saspaidīt, samīcīt" Nötk. (in dieser Bed. wohl auf r. толкáть "stossen" beruhend).

Avots: ME III, 767

traucinieks: žīds, būdams t., lika viņai ... mālus mīcīt Pas. X, 285.

Avots: EH II, 691

tūcît: "spaidīt" Alswig, (mit û) Korwenhof; "mīcīt" (mit û) Golg., PS., (mit ū) N.-Peb.; "burzīt, tīt" (3. p. prs. tûcī ² ) Salis, Refl. -tiês "spaidīties, pluosīties": puikas tūcās Alswig; sich ungewandt, langweilig belätigen: kuo viņš tur tik ilgi tûcās? Alswig, (mit û ² ) Kegeln; "mīdīties" (mit û) C.: t. pa mālu bedri.

Avots: EH II, 707

tūkât (slav. tykati "einstecken, štossen"), -ãju, = tūcît, kneten (mit ù ² ) Domopol, (mit û) . Odensee: t. (=mīcīt) maizi; drücken, kneten, stopfen (mit û ) Nötk., (mit ũ ) Serben, stossen (mit ù ² ) Odsen: pīpē tabaku Serben. Zu slav. tъknǫti "stecken", ahd. dūhen "drücken", gr. τύχος "Hammer" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 331 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 615).

Avots: ME IV, 278

I valkans,

1): "sich ziehen lassend"
Wessen; v. (mit alˆ ² ) māls Frauenb. samīcīt sievu valˆkanu ² Iw.;

2): v. siens (mit "al˜") Ekau, Grünw., (mit al) Gaiken.

Avots: EH II, 752

I vil˜ce̦ns Dobl., Frauenb., Kalnazeem, Siuxt, weich; elastisch, dehnbar: vilce̦ns siers, sviests, māls Frauenb. vilce̦na maize ebenda. mīklu var nuomīcīt vilce̦nu Siuxt. grūžuot tauki izjūk vienādi, vilce̦ni ebenda. vilce̦na dzija, nicht zu fest gesponnenes Garn ebenda. nuo sīksti vilce̦nas uolbaltuma vielas Konv. ² 3800, Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 585

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds ² Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda ² negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi ² Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810