aizmīlēt
àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'mīlēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'mīlēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)
apmīlēt
iemīlēt
ìemĩlêt, ìemĩļuôt,
1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;
2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.
Avots: ME II, 46
1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;
2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.
Avots: ME II, 46
izmīlēt
izmĩlêt (li. išmylė´ti ),
1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡
2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡
3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.
Avots: EH I, 467
1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡
2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡
3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.
Avots: EH I, 467
izmīlēt
izmĩlêt, lange Zeit lieben und zu lieben aufhören: Alma e̦suot Uozuoliņa izmīlē̦ta brūte MWM. VIII, 331. un viss tas ne vis tamdeļ, ka es Soņā būtu aluojies vai tuo izmīlējis Vēr. I, 1507. Refl. - tiês,
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773
1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;
2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.
Avots: ME I, 772, 773
mīlēt
mĩlêt,
2): viņai tas mīl, ka visu izstāsta Frauenb. nemīl ne˙kas runāt Fest. n. FBR. XVII, 95. nu man labāk mīl dievvārdi Perkunen n. FBR. XVIII, 134. darbs nemīl Heidenfeld. Refl. -tiês,
2): nemīlējies ēst Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. mācītājam mīlējās nuodarbuoties ar viņu Seibolt Liktenis 97. pašam mīlas skatīties Orellen, Salis. kâ tas piens mīlas ēst? Salis.
Avots: EH I, 822
2): viņai tas mīl, ka visu izstāsta Frauenb. nemīl ne˙kas runāt Fest. n. FBR. XVII, 95. nu man labāk mīl dievvārdi Perkunen n. FBR. XVIII, 134. darbs nemīl Heidenfeld. Refl. -tiês,
2): nemīlējies ēst Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. mācītājam mīlējās nuodarbuoties ar viņu Seibolt Liktenis 97. pašam mīlas skatīties Orellen, Salis. kâ tas piens mīlas ēst? Salis.
Avots: EH I, 822
mīlēt
I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,
1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;
2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,
1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];
2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.
Avots: ME II, 644
1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;
2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,
1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];
2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.
Avots: ME II, 644
mīlēt
nomīlēt
‡ nùomĩlêt, durch Liebkosungen erschöpfen (?): vidzemnieces tievas, gaŗas, jaunu puišu nuomīlē̦tas Tdz. 42368.
Avots: EH II, 69
Avots: EH II, 69
nomīlēties
pamīlēt
pamĩlêt, ‡ Refl. -tiês, anfangen zu gefallen, begehrenswert werden Auleja: pamīlējās kam tī dzijs, i[r] pajēme.
Avots: EH II, 157
Avots: EH II, 157
pamīlēt
pamĩlêt [li. pamylėti], intr., gefallen: brālīšam sievu vedu, man pašam pamīlēja BW. 18391.
Avots: ME III, 72
Avots: ME III, 72
piemīlēt
pìemĩlēt, liebhaben Für. I unter mīl: tē̦vs svešu vairāk piemīl, nekâ viņu LP. VI, 712. viņš bija ļuoti saticīgs cilvē̦ks un visiem piemīlams U. b. 104, 71. Refl. -tiês,
1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;
2) sich anschmeicheln
Kl.;
3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.
Avots: ME III, 273
1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;
2) sich anschmeicheln
Kl.;
3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.
Avots: ME III, 273
samīlēties
samĩlêtiês, sich (ineinander) verlieben: abi samīlējās A. XX, 812. Pēteris samīlējies Zelmā XXI, 784.
Avots: ME II, 687
Avots: ME II, 687
uzmīlēt
Šķirkļa skaidrojumā (8)
bezgala
bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
iedabāt
‡ ìedabât,
1) "ieradināt" Renzen: bē̦rns tâ iedabāts: 21 "anerschaffen (ieradīt" Stender Deutsch-Iett. Wrtb. Refl. -tiês (s. ME. II, 8), ‡
2) "iemīlēties" Sussei.
Avots: EH I, 507
1) "ieradināt" Renzen: bē̦rns tâ iedabāts: 21 "anerschaffen (ieradīt" Stender Deutsch-Iett. Wrtb. Refl. -tiês (s. ME. II, 8), ‡
2) "iemīlēties" Sussei.
Avots: EH I, 507
labdarība
labdarĩba, pie Wohltätigkeit, die Wohltat: labdarības biedrība. pēc tam pateicies arājam par labdarību, ka maizi devis LP. VII, 914. māti mīlēt par visām viņas labdarībām bē̦rns mācās nuo pašas jaunības A.
Avots: ME II, 394
Avots: ME II, 394
mācīt
mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,
a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;
b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;
c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]
Avots: ME II, 576
a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;
b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;
c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]
Avots: ME II, 576
mīlot
sirds
sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,
1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);
2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.
Avots: ME III, 843, 844
1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);
2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.
Avots: ME III, 843, 844
skaustīt
II skaûstît Warkl., -ĩju U., umarmen Meiran, U., Refl. -tiês, -uôs, -ĩjuôs Tirs., (mit aû ) C., Jürg., einander umarmen Nötk., Saul., um den Hals fallen Tirs., liebevoll um einen herum sein: jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties Seibolt. puiši skaustās ar meitām Nötk. abi tie skaustījās un bučuojās R. A. bērniņi skaustījās ap māti Tirs. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani skaustījās (Var.: knakstījās ) BW. 29476, 4 var. Zu skaut I. cc
Avots: ME III, 877
Avots: ME III, 877