Paplašinātā meklēšana

‡ àizmũris, der Raum hinter einer Mauer: zem gultas, aizmūrī - nav Ezeriņš Leijerk. I, 276.

Avots: EH I, 40

mũris: auch Frauenb., Siuxt; mũŗa darbs Frauenb. u. a., eine Maurerarbeit. mūrus celt od. raust Zvirgzdine, schwere Arbeiten tun. rijas m. BW. 31650.

Avots: EH I, 839

mũris [auch Wolm., PS., C., Ruj., Lis., Dond., N.- Peb., Dunika, Gr.- Essern, Lös., Sehlenhof], mũrs [auch Salis, Arrasch, Kl., Bers., Kreuzb., Schujen, Jürg., Kokn.], die Mauer; ve̦ci mūŗi, Trümmer. labība, mežs kâ mūris, prächtiges Getreide, prächtiger Wald. mē̦ms kâ mūris, stumm wie ein Stock (eine Mauer). mũriņš, mũrĩtis, die Ofenbank rund um den Backofen herum, ein Vorsprung vor der Ofenöffnung Bl.; [mũrītis, der Herd in der Küche und vor dem Ofen U. - Nebst li. múras zunächst aus mnd. mure].

Avots: ME II, 678, 679

pamatmũris,* pamata mũris, die Grundmauer.

Avots: ME III, 66

prìekšmũris, die Vormauer.

Avots: ME III, 396

star̂pmũris,* die Mittelmauer Dr.

Avots: ME III, 1047

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis ² Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

izbir̂zt, intr., zerbröckeln, ausbröckeln: rūtes izbirzušas Aps. nazim asminī mazi ruobiņi izbirzuši Tirs. mūris izbirzis A. XII, 507.

Avots: ME I, 716

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729

izgŗaût (li. išgriáti),

1) eine Bresche hervorbringen, zertrümmern:
mūris bijis pa nakti še un te izgŗauts LP. VII, 371;

2) bahnen:
asaras bij pašas sev ceļu izgŗāvušas Jauns. Refl. - tiês, sich gewaltsam durchdrängen, durchdringen: leitis izgŗāvies šurp, mūsu galvas skalduot MWM. VI, 482.

Avots: ME I, 740

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

nùogŗaût [li. nugriáuti], tr., nieder- šis mūris bij jāgŗauj Vēr. II, 842. Refl. - tiês, sich hinsetzen, sich hinpflanzen: viņš nuogŗāvās krē̦slā Kand.

Avots: ME II, 788

nuozvilu, Adv., sich auf eine Seite neigend, schief: ve̦cais mūris nuozvilu (auch pazvilu) Tirs.

Avots: ME II, 893

punuôts, uneben, mit Beulen versehen: šis viņa mūris izskatījās punuots, it kâ ve̦se̦ls pulks tuolu vēršu būtu sabāzuši savas pieres pasienē; gatavi badīties Druva II, 167.

Avots: ME III, 413

sadribis: s. maiss, lakats (neben sadrupis mūris) Wolmarshof. tev (mirušai mātei) kauliņi sadribuši Tdz. 49720, 7.

Avots: EH XVI, 404

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614

sapeķêt,

1) undicht und nachlässig vermauern
Ramelshof, Jürg., Lös., Schrunden, Rothof, Salgaln: vai tas kāds mūris, kaut kādi sapeķē̦ts? Lub.;

2) "(Flachs) in die Flachsweiche unordentlich hineinstürzen
(tr.)"Biržgalis; unordentlich zusammenlegen (z. B. Kleider in eine Kiste) Walk, A. - Schwanb;

3) "(Teig) zu einem Klumpen zusammendrücken"
Schwanb., Tirsen, Lös., Sessw., Festen, Schujen; zusammenlegen, aufschichten: s. daudz sviesta uz maizes. s. slapju labību kaudzēs N. - Peb.;

4) sich zu einer klebrigen Masse verdichten:
mati savē̦lušies un sapeķējuši vienās vātīs Vank.;

5) anfertigend verderben
(tr.): s. kurpes Neuenb.;

6) besudeln
Rothof, Sessau:

7) auch reflexiv, = saķepêt: caurums sapeķēji(e)s Allasch, Posendorf.

Avots: ME II, 697

saspiêst, tr., zusammendrücken, niederdrücken,zerdrücken, bedrücken (eig. u. fig.): saspiest grāmatas vākus kuopā. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts Stari III, 225. ar saspiestu balsi Kaudz. M. 115. ar saspiestu sirdi Turg. Muižn. per. 47. gulēšana saspiedīs ubadzībā Birk. Sakāmv. 126. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich zusammendrängen: pie tiem ļaudīm, kas ap... galdu kâ mūris saspiedušies stāv Liventāls Brez. un Hav. 7.

Avots: ME III, 741

smaile: "ein Gegenstand mit einem spitzen Ende" (mit aî ² ) Allendorf; "das spitze Ende eines zum Stechen dienenden Gegenstandes" Lubn.; "ein spitzer Gegenstand zum Aufstülpen" (z. B. šķē̦pa s.) Aiviekste; izkapts vai dakšu s. (mit aî ² ) Sessau, Würzau; parādījās ... pils staltais mūris" sargu smailēm (Zinnen?) virs tā Vindedze 173.

Avots: EH II, 532