Paplašinātā meklēšana

I miêts: auch Prl.; turat mietu šuoruden! BW. 14764. kas var ar tevi mietus taisīt Ciema spīg. 207. ne˙viens šuo mietiņu neieruosināja Erss Muižnieki 134. kad divi sābri paņemj par sievu viens uotra māsu, tad saka, ka "kazu miêtā" precējas Saikava.

Avots: EH I, 826

I miêts [Kr., Kl.], = mieti, mietus, der Tausch: sieva bārusies, ka mietā pievilts, die gegenseitige Heirat zweier Brüder und zweier Schwestern Druw., Lasd.

Avots: ME II, 656

II mìets: asa mieta galiņā BW. 31731. mietus dursim 33317.

Avots: EH I, 826

II mìets [li. miẽtas, ein acc. s. Staken, die Hopfenstange, Bohnenstange: mietu iedzīt zemē, einen Pfahl; einjagen. Sprw.: sirds kâ miets (von einem Hart herzigen). tas nuotiks tad, kad sē̦tas mieti dancuos, zaļuos. stāv, sēž kâ miets (steif). piedzēris kâ miets Kav. būs dūša kâ miets A. XI, 179. pārbijies un palicis kâ miets LP. VI, 1, 225. - vēja mietiņš, lythrum salicaria L. Dond. n. RKr. III, 71. Zu mìet.

Avots: ME II, 656

mietsgalis Bērzgale "mieta gals; neliels miets".

Avots: EH I, 826

žagmìets, eine Stange mit gegabeltem Ende Ruba; "kārts, kuŗu ieduŗ kaudzes vidū" Lubn., Stomersee. Anscheinend als ein Lituanismus zu li. žãgas "скирда, стог" (bei Miežinis).

Avots: ME IV, 787

‡ apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atsprûst (unter atsprûdît),

1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡

2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis ² pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.

Avots: EH I, 170

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247

‡ belzis, ein etwa einen Faden langer Holzslock (miets) am Netz Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 212

braķis,

1) = braģis, ein auf vier Pfosten hinauf - und hinabschiedbares Dach, zum Schutze von Heu
Etn. III, 139;

2) braķi, das Holzgestell einer Stroh - od. Heukuije
AP., Etn. IV, 49 (Lubahn), LP. VI, 425 od. eines Getreideschobers;

3) braķis ir miets ar zariem, kam labibas gubiņu virsū krauj Gold. n. Etn. I, 122;

4) die Seitenstangen einer Schaukel.

Avots: ME I, 323

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

‡ iebujvietis (??) Gramsden (nach einem handschriftl. Vokabular), = ìebũvietis, der Mietsmann.

Avots: EH I, 505

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

I ìemilˆzt ^2: sieksta iemilzusi upes sane̦sumuos Stenden. grāvis iemilzis Laidsen; mit der Zeit (hin)einsinken Dond., Frauenb.: miets mē̦sluos iemilzis, ka ne izkustināt vairs nevar.

Avots: EH I, 530

‡ īnums,

1) die Miete
(?): svainis nuoticies uz īnumu pie ... Ķe̦lma Janš. Dzimtene II ² , 444. pie saimnieka uz īnuma III ² , 256;

2) "ein Mietsmann"
(= iebũvietis) Gramsden. Beruht auf žem. *įnumys = schriftli. įnamys "Häusler; Mieter; Arbeiter mit freier Station".

Avots: EH I, 501

ĩre: viņa meklēja jaunu īri (eine neue Mietswohnung) Strasden.

Avots: EH I, 501

ĩrniẽks, ĩrenieks, der Mieter, Mietsmann.

Avots: ME I, 837

izļurgt (unter izļur̂kt ),

1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡

2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.

Avots: EH I, 464

lâcis,

2): skrandu l. Pas. VIII, 374. sūdu l. Orellen, ein Schmutzfink;

4): auch AP.;

5): auch BW. 32560 var., Frauenb., Grob., Iw., Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Siuxt;

7): auch Grob. ("kuoka miets zem lemesnīcas; uz kā uzmaukti gre̦dze̦nu gali").

Avots: EH I, 726

[miestît, - u, - ĩju od. (?) miest,

1) "mit den
miestiņas ein Blumenbett umzäunen" Wirginalen;

2) "zum Anbinden eines Pferdes einen kleinen
miets in die Erde stecken"(?) Lös.]

Avots: ME II, 655

[II mìetinât ² "an einem miets angebunden halten": viņš tur savu guosniņu var tikai mietināt Bers.]

Avots: ME II, 656

milstîtiês,

1): varbūt tas, kas viņai liekas kâ nācējs, ir tikai kāds ... miets gaŗajā gatuvē, kas acīm milstuoties liekas kustamies Janš. Mežv. ļ. I, 16.

Avots: EH I, 814

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

naûdeniẽks C., naûd(i)niẽks,

1) = naudẽlis: māsa mani kūmās lūdza, cerēja lielu naudinieku (Var.: naudenieku) BW. 1602. [auzu uzpircēja vai cita kāda naudinieka meita Janš. Dzimtene ² III, 38;]

2) ein Arbeiter, der nicht als Jahres-Knecht, sondern eine gewisse Zeit für eine bestimmte Bezahlung dient
Grünh., - der seine Wohnung nebst etwaigem Feldstück im Gesinde nicht als Lohn für Jahresdienst hat, nicht durch irgend welche Arbeitsleistung verdient, sondern mit Geld bezahlt als freier Mietsmann Autz n. U.

Avots: ME II, 696

[nùokukt,

1) sich niederbeugen, sich krümmen:
re̦snvēderis iet nuokucis Vīt. rudzi nuokukuši Warkl.;

2) nuokucis miets Bauske "ein Pfahl mit abgestumpftem Ende"(?).]

Avots: ME II, 803

‡ nuošmaugans Lubn. "spitz; ar ieslīpi nuogriêztu galu": n. miets, baļķis.

Avots: EH II, 97

nùosmiêt, tr., be-, verlachen, verhöhnen: Straume jutās līdz beidzamam nuosmiets JR. V, 5. Refl. -tiês, herzlich lachen: viņa nuosmējās, ka mežs nuoskanēja Dok. A. viņš par ve̦ctē̦va pasakām ar˙vien nuosmējās Vēr. II, 1298.

Avots: ME II, 854

‡ nuõspics Dunika, nicht sehr spitz, ein wenig spitz: n. miets.

Avots: EH II, 89

piemiete MWM. V, 367, piemiets, ein daneben eingesteckter Zaunpfahl: ar žuoga piemietu ("kas uotram mietam blakus piemiets") ... situot LP. VII, 262.

Avots: ME III, 274

pìetrunêt,

1) modernd sich anhäufen:
zem grīdas pietrunējuši trūdi Warkl.;

2) "anfaulen
(intr.)": sē̦tas miets pietrunējis N.-Peb.

Avots: ME III, 305

ramma, ein Pfahl Friedrichstadt, "mazs, miets">re̦sns miets, pie kuŗa piesien pluostu krastma1ā".

Avots: ME III, 476

‡ šķḕ̦rst ² , Adv., = šķḕ̦rsām: miets š. aizlikts priekšā Auleja. š. gaŗum Pilda, kreuz und quer.

Avots: EH II, 635

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

I stùlps ² ,

1): "stabs" Auleja, Kaltenbr., (mit ul ) A.-Schwanb., Lixna, Pas. VIII, 395 (aus Izvalts), IX, 537 (aus Višķi); "vārtu stabs" Aahof: "re̦sns miets" Liepna; mūŗa stulpā apmūrē̦ts Pas. VII, 482 (aus Preiļi in Lettg.); stulpiņi "die Pflöcke od. Stützen, die vom Innem od. vom Äussem des Wagens die Seitenbretter stützend halten" Oppek. n. BielU.;

4): das untere (dünnere) Ende einer Schweinekeule
(mit ul) Kurmene; der Teil des Beines vom Knie bis zum Fuss Saikava;

5): zābaka s. (mit ulˆ ² ) AP., (mit ùl ² ) Fehteln, Heidenfeld, Kokn., Linden in Livl., Marzen, Meselau, Schwanb.; der Schaft eines Strumpfes
Fest., Saikava, (mit ulˆ ² ) Ramkau; "adīts ruoku stilbu sildītājs" (mit ul ) N.-Peb.; ‡

7) stulˆpiņš Strasden, eine Kartoffelstampfe.

Avots: EH II, 594, 595

trust,

1): miets zemē trūst Stenden;

2): auch Bērzgale; sviluši, trusuši ... mati Tdz. 57093.

Avots: EH II, 699

vaļîgs,

1) unbefestigt, los, locker, frei
U., Bers., Kalzenau: vaļīgs miets. vaļīgi zuobi. vaļīgi sasiet auklu Nötk. izvilka kādus vaļīgākus žeperus A. XX, 402. vējš atraisa vaļīgās cirtas Ed. Virza. ļuoti plašas, vaļīgas bij piedurknes Konv. 138. vaļīgajā ... jaciņā J. R. V, 110. vaļīgā rindā MWM. VI, 337. (fig.) svabada, vaļīga izturēšanās Janš. Līgava I, 216. kauli nu pa˙visam vaļīgi (von einem Müden gesagt) Golg.;

2) frei, los (von etw.):
būt vaļīgam nuo visām rūpēm Seifert Chrest. III, 215. es e̦smu vaļīgs nuo tā darba Sussikas, es gribēju tikt vaļīgs nuo jums Ruhtern;

3) Musse habend, müssig, frei:
ziemu vaļīgāks laiks Ramkau, Saikava, Salis;

4) offen:
pilis bij vaļīgas: varēja iet, kur grib LP. VI, 520.

Avots: ME IV, 465

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

že̦burs,

1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "miets">ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;

2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.

Avots: ME IV, 800

žļuogans,

1) haltlos, unstabil, schlotterig
Grawendahl (hier von Menschen gesagt), Ramdam, (mit uô ) AP., Sessw., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof; schwach, kraftlos (mit uô ) Prl., (mit uô ² ) Bauske: kaudzes miets ir žļuogans, ja tas līguojas Ramdam. ve̦cs krē̦sls ir žļuogans Salis. žļuogans zuobs, ein wakkelnder Zahn AP. žļuogana sē̦ta Schibbenhof. žļuogani piesiets zirgs ebenda. žļuogana kāja Bauske. nuo slimības gultas cēlies cilvē̦ks ir žļuogans Prl. paģirās cilvē̦ks ir žļuogans ebenda;

2) "?": žļuoganie ple̦ci Stari II, 355;

3) einschiessend:
žļuogana vieta purvā, kur kādreiz bijis e̦ze̦rs Ramdam.

Avots: ME IV, 820

žmūgans,

1) schlank, hoch gewachsen
Naud., (mit ũ ) Siuxt: žmūgans kuoks;

2) spitz
(mit ù ² ) Warkh.: žmūgans miets, zīmulis. Vgl. žmaugs I 2.

Avots: ME IV, 822

I zviļš Nötk., schräg, halb liegend: zv. stabs, miets.

Avots: ME IV, 776