Paplašinātā meklēšana

maĩnîtava: zemnieks, nuobraucis Rīgā, ieiet naudas mainītavā Pas. XII, 433.

Avots: EH I, 778

maĩnîtàva,* naudas maĩnîtava, die Wechselbank, Wechselbude: ārzemes mainītavās dažreiz dabū dažus grašus vairāk nekâ še PS.

Avots: ME II, 550

‡ *nĩta (od. *nĩte ?), erschlossen aus -nĩt in Wiesennamen aus Dond. Plvv. I, 257. Aus liv. nĩt "Wiese".

Avots: EH II, 27

[Nītauja Manz. Phraseol. Lett., Adolphi (li. (Nỹtauja Lit. Mnd. I, 24, Jušk. LD., № 630, Nītava Stender Gramm. ² 32 (vgl. poln. Nitava), Mitau.]

Avots: ME II, 747

trinītava: "Gestelle" ME. IV, 237 zu verbessern in "Gestell"; "trinitavs" ebenda zu verbessern in "trinitava".

Avots: EH II, 695

trinītava Wolmar, trinīte, trinica U., = trītava, ein Gestelle, auf dem die Sense geschliffen wird; trinitavs Bielenstein Holzb. 500, das Streichholz zum Schärfen der Sensenklinge.

Avots: ME IV, 237

viderksnīte U. (unter vīdirkšņi), = vīgriezis.

Avots: ME IV, 578

zvanîtava, ein Glockenturm (?): balss... kusa starp liepām, namiem un zvanītavu Latv.

Avots: ME IV, 765

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

‡ apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?

Avots: EH I, 75

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

‡ cinkstêtiês, streiten (?): bē̦rnu starpā nuotiek maza cinkstēšanās par ... dziedamām dziesmām, juo katram ir savas īpaši iecienītas dziesmas Janš. Bandavā II, 227.

Avots: EH I, 272

‡ gaŗvê̦dars, = gaŗvêderis: nītauriešu gaŗvē̦dari BW. 9995.

Avots: EH I, 386

gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,

1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.

2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;

3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]

Avots: ME I, 633, 634

[ìebur̂nît,

1) etwas einknillen:
ieburnīta lapa Lis.;

2) züchtigen:
tuo gan vajadzē̦tu drusku ieburnīt Wolm.]

Avots: ME II, 5

ìecìenît, ‡

2) sich angewöhnen
(?): dzīves dabiskā iekārta un iecienīta tiņgība Mežv. ļ. II, 386.

Kļūdu labojums:
Mežv. Jālabo par (zu versetzen in ) Janš. Mežv.

Avots: EH I, 507

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

izcìnît, tr.,

1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;

2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;

3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.

Avots: ME I, 722

II izdze̦nât, izdzenêt (li. išgenė´ti), izdzenît, die Äste abhauen, abkappen: pats priedīti izdze̦nāju BW. 8790. izdzenīju sila priedi 15507, 3; 3385. izdzenīta egle Mag. XX, 3, 208.

Avots: ME I, 731

izpluînît, tr., ausraufen, auszupfen, ausreissen: izpluinījām kâ nekâ ar ruokām taciņu starp ūdens augiem Balss. jumti pa pusei sakrituši un vēja izpluinīti Latv. sieviete bij izpluinīta Latv.

Avots: ME I, 783

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît ² Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

I nĩt Karls., [Dunika, nìt ² Kr., Kl., Warkh., Warkl.,], niju, eine kreisende Bewegung machen U.; sviestu nīt, Butter schlagen [Infl. n. U., Zb. XVI, 193], BW. 6734, 1 var., kernen [Kl.]: sarkans runcis sviestu nija baltajā ķērnītē Lubn. n. Etn. I, 33. uz akmeņa sviestu niju BW. 31379; 7341. Nebst sviestnīņas, panijas od. panīnas wolh zu ai. nava - nī - od. nava - nīta - m "frische Butter"; vgl. ai. vi - nī "umrühren".]

Avots: ME II, 747

nĩtes (unter nĩts ): nom. plur. nītes BW. 7361 (aus Tirs.), gen. s. nītas 1967, 1, Demin. dat.-instr. plur. nītītēm 35152.

Avots: EH II, 27

‡ nùomelnît, schwarz machen: kas (aukla) iepriekš bija nuomelnīta Janš. Līgava I, 209.

Avots: EH II, 67

[pamainît, tauschen (perfektiv): nuokrāsa var pamainīta tikt pēc patikas Jaunie mērn. laiki II, 7.]

Avots: ME III, 65

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66

pašļukt, intr., hinunter-, heruntergleiten, -rutschen, ein wenig gleiten, rutschen: dažas šķipsnas bija pašļukušas nepamanītas A. XXI, 526. meitene bailīgi pašļūc uz priekšu JR. VII, 99. maisa gais pašļuka vaļā Ahs.

Avots: ME III, 115

pastèidzinât, ‡ Refl. -tiês, sich beeilen : māte pasteidzinājās, lai nepamanīta iekļūtu līdz Daugava 1928, № 839.

Avots: EH XIII, 176

‡ pasuînît ² Dond., Dunika, = paber̂zêt, pakasît: uz liêliem āda pasuinīta caura. Refl. -tiês Dunika, = paber̂zêtiês: cūka piegājusi pie žuoga p.

Avots: EH XIII, 177

pèlnît, Refl. -tiês: viņš tikam pelnīsies, kame̦r dabūs pērienu Seyershof. Subst. pèlnĩjums: jūsu pašu p. (Var.: j. p. nuopelnīta) BW. 19266, 3 var.

Avots: EH XIII, 221

pìegānît, verunreinigen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. vai gribuot atkal šā traukus un māju piegānīt Kaudz. M. 37.

Avots: ME III, 250

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

samaknît, tr.,

1) vermischen, verwühlen, verknüllen
Bers.: samaknītas drēbes Kokn.;

2) hinein-, zusammenstopfen (kräftig drückend):
s. visu sviestu vienā puôdā Dunika.

Avots: ME II, 679

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

sazlanît Dunika,

1) unordentlich aufschichten:
ādas bija kaut kâ sazlanītas kaktā uz grīdas;

2) Prügel verabfolgen:
s. kam krietni pa biksēm.

Avots: ME III, 797

snãtne Serbigal, snàtne ² Kl., Golg., = snāte(nē); eine leinene Decke (besonders für Hirten) AP., Lös., Lub., (mit à ² ) Erlaa, Saikava, ein leinenes Tuch zum Bedecken der Schultern beim Regen (für Hirten und Arbeiter) Meselau (mit à ² ), ein etwa 3 Ellen langes, leinenes Tuch, das über den Schultern vorn verbunden wird Laud., Bers., "lielais lakats, vilnaine, seģene" Golg., eine vilnainīte, die man zum Besuch oder in die Kirche gehend sich umdeckt A. XX,144, "vadmalas lakats", auf dem Rücken getragen (die sagša auf den Schultern), oben mit zurückgebogenem Rande, worunter ein Band zum Umbinden um den Hals Grundsahl (hier sage man von einem Entenjungen mit schwarzem Rücken und weisser Brust: tam me̦lna snātne); ein abgetragener, nicht mehr wärmender Weiberrock Laud.: snātnīt[i] audu, villainīti BW. 7459. snātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. snātnīte vien pazina (ka es raudājusi), kur slaucīju asariņas 4156 var. kas man deva bāriņam dārgu drēbju ga˙baliņu? lab[a] snātnīte, vilnainīte, asarām nuopelnīta 4558. linu snātni galdu klāt 16525. devu, devu teicējam, vairāk devu pē̦kājam: teicējam snātni devu, pē̦lājam vilnānīti 25521 var. ganu snātne mugurā 29231 var. ne snātnīte balināta 32364. vilnainu snātni MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 975, 976

svèiks (li. sveĩkas "gesund") Salisb., sveĩks Iw., Dand., Bl., svéiks ² Kl., gesund, wohlbehalten, unversehrt (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): tur viņš sveiks ārā vis nenāks U., da wird er nicht ungeschlagen davonkommen. viņa nav sveika nuo jauniem kungiem U., sie ist von den jungen Herren nicht unberührt geblieben. gar mazuo kruodziņu sveiks neaiztapsi LP. V, 68. izlaidis bē̦rnus sveikus nuo lādītes IV, 141. apraudzīju (meitiņu), vai ir sveika, vai ve̦se̦la BW. 11069, 4. dē̦ls palika sveiks un ve̦se̦ls LP. V, 59. pārnāca sveiki, ve̦se̦li uz virszemi VII, 101. ne˙kad jau cilvē̦ks tīri sveiks neizgājis Etn. II, 75. tava āda nepaliks svèika ² Golg. sveikā (loc. s.) als Adverb, wohlbehalten, unversehrt: izgāja sveĩkā C. u. a., kam mit heiler Haut davon, visi palika sveikā LP. V, 363 (ähnlich 130, A. 1896, S. 154). atstāšu tevi sveikā LP. VI, 370. ve̦lns tevi sveikā palaidis IV, 203. Pēteris viņu sveikā izlaidis. Blaum. Pie skala ug. 216. tur sudmalās ne˙viens vēl sveikā nav izgājis LP. IV, 16 (ähnlich Alm. Rud. 10, De̦glavs Ve̦cais pilsk. 33, Apsk. 1903, S. 694). ne˙viens pats malējs nepārbraucis sveikā LP. VII, 784. flote nepamanīta... netiks un sveikā ar gan ne A. XX, 296. Jetzt sehr üblich als Grussformel (mehr beim Abschied, als beim Zusammentreffen): pie vārtiem piejādams (saka): sveika, mana līgaviņa! BW. 14509. "sveiks!" - "ve̦se̦ls! ļuoti priecājuos, ka mani apciemuoji" Lautb. Luomi 68. sveiki, ve̦se̦li, veļu Lielkungs! LP. V, 11. Zu an. sueigr "biegsam" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 519)? Oder ist su̯eik- eine Nebenform von u̯eik- (in le. vèikt)?

Avots: ME III, 1146, 1147

tiņ̃ģība O.-Bartau, Angewohnheit: nuoskatījušies šuo tiņģību nuo saviem kungiem Janš. Mežv. ļ. II, 246. iecienīta tiņģība 386. Um Bauske: tiņ̃ģība "träges Wesen". Ein Lituanismus.

Avots: ME IV, 193

trijnītis AP., trijnītlis ebenda, trijnīšu (trijnīta 22621. 2 var.) aude̦kls BW. 22621 var., = trinītis.

Avots: ME IV, 234

trinīte,

1) s. trinītava;

2) ein Gewebegewöhnlich
(pus)vadmala -, das mit vier (!) Weberhefteln gewirkt ist Alswig, Dunika, Rutzau: aust trinītē "aust ar strīpām un 4 nītīm" Amboten, Irmelau; raust 2 reiz 3 nītīm" Matkuln; eine Art Gewebe Blumenhof, Orellen, Ruj., Sessw., Stolben, (mit ĩ ) Amboten, Lesten, Neuhausen, Nikrazen, Serbigal, Widdrisch. Hierher gehört auch trinata Dond. in der Verbindung trinata pusvadmala .pusvadmala, kas austa trim nītīm, biezāki par vienkāršuo un ar lielākām cilpām", sowie acc. s. trinatu audekliņu BW. 22621, 2 var. (aus Anzen).

Avots: ME IV, 237

trinīts,

1) s. trinīt;

2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;

3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.

Avots: ME IV, 237

uzmanît, beobachten, aufpassen: uzmani bē̦rnus, lai neiet laukā! viņa sāka uzmanīt katru truoksnīti A. XX, 122. daudzas nemanīja, ka tās tiek uzmanītas Vēr. I, 766. uzmanāt! es jums tūliņ parādīšu Etn. I, 12. uzmani uz viņu! Rainis Göte V, 65. Refl. -tiês,

1) (heimlich) hinaufeilen, hinaufgelangen:
puika uzmanījās gan kaudzes galā. vīrs... uzmanījies eglē LP. VII, 862;

2) aufmerksam, vorsichtig sein:
uzmanies! vilciens nāk. viņa jaunuma dēļ ar viņu sevišķi jāuzmanās Balss.

Avots: ME IV, 355