Paplašinātā meklēšana

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58

‡ àizšņuõrêt, zuschnüren Dunika u. a.: a. zābakus.

Avots: EH I, 56

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53

àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 53

‡ atuõrêt,

1) herschaffen, -bringen
Lemb.: kad nu visu (kas aizne̦sts uz lauku) atuorēsim mājā?

2) mühsam hertreiben
Stenden: a. luopus uz apluoku.

Avots: EH I, 177

‡ atšņuõrêt, losschnüren: a. zābakus. Refl. -tiês, sich (von setbst) losschnüren: zābaks atšņuorējies.

Avots: EH I, 174

duorêt, -ēju,

1) schlummern Laiden
n. U. ;

2) duori dēt, den Waldbienenstock aushöhlen
Druw.

Avots: ME I, 535

‡ guorêt "?": vilkam laba guorēšana (Var.: gūrēšana, lūrēšana), nij tam vāģu, nij ragavu BW. 5291 var.

Avots: EH I, 424

ìestuorêt, hineingehen, hereinkommen: guovis kūtī iestuorē R. Sk. II, 58.

Avots: ME II, 74

‡ izknuõrêtiês Kegeln,

1) = ‡ izknuopêtiês;

2) zur Genüge trödeln (beim Sichfertigmachen).

Avots: EH I, 457

izuõrêt, tr., heraus -, hinausexpedieren, hindurchführen: izuorēja viesus nuo mājām. izuorēt luopus nuo laidara. krietns braucējs izuorē ve̦zumu caur visām urgām Ahs.

Avots: ME I, 823

‡ izšķuorêt, in der Verbind. liesma izšķuorē. die Flamme schlagt aus Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschlagen").

Avots: EH I, 486

‡ izšņuõrêt, Perfektīvform zu šņuõrêt I 2: zeme izšņuorē̦ta šņuorēm Kaudz. Izjurieši 71. zemi... izšņuorēs lupatu lupatām 72 f. ... staigā pupus šņuorē̦dam[a]; izšņuorēj[u]se ("?"), izde̦vuse... Tdz. 38710.

Avots: EH I, 487

knuõrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen: neknuorējies tik ilgi ar istabas tīrīšanu Dond.

Avots: ME II, 251

‡ *kuõrêt, zu erschliessen aus àizkuõrêt.

Avots: EH I, 688

[kuorêtiês (?) Lemburg "knuosît (ies)": vistas kuorējas ; tas cilvē̦ks tikai kuorējas (= guorās, gruozās).]

Avots: ME II, 348

‡ luõrêt Frauenb.,

1) (langsam) gehen;

2) suchen, "lūkuot": pa krūmiem luorējuot nuoķeŗ meitas.

Avots: EH I, 767

‡ moĩmorêt Lems.,

1) unachtsam mischen (wühlen):
cūkas ar snuķiem moimorē vien ēdienu; ēst ne˙maz neē̦d,

2) sich hin und her bewegen (fuchteln):
guovs moimorē ar asti, aita - ar galvu, kad cē̦rp. Refl. -tiês Lems., = màisîtiês (?): kuo tu te moimorējies citiem pa kājām?

Avots: EH I, 826

nùošķuõrêt,

1) stark einheizen, erhitzen
[Salgaln], Spr., [Lennew.; "(den Ofen) zum Brotbacken vorbereiten" MSil. (mit uõ);

2) wegschaufeln (den Schnee)
Dickeln, Jürg.;

3) ("mit uô ² ") "hinschaffen, wegtransportieren:
n. visu labību uz pilsē̦tu Mesoten; "(Getreide vom Felde) wegschaffen" Druw.;

4) "(Lehmtöpfe, um ihnen die nötige Festigkeit zu verleihen) eine Weile in der Ofenhitze halten, glasieren; (abgekochte Kartoffeln im Kessel) eine Weile über dem Feuer halten (damit die nachgebliebenen Wasserteile verdunsten)"
Grünwald;

5) "hinunterstossen"
Stomersee: nuošķuorē man nuo ārdiem se̦ru! Vank.;

6) "aufessen":
tas jau nuošķuorēs visu, ka ne druskas nepaliks pāri Neu-Bergfried;

7) "abscheren"
Golg., Drobbusch;

8) "gründlich abprügeln"
Tirsen].

Avots: ME II, 867

nùošņuõrêt, ‡

2) n. baļķi N.-Peb., mit einer angeschwärzten Schnur auf einem Balken Striche machen;
‡

3) mit einer Peitsche abprügeln
Frauenb.: n. zaglīgu guovi; ‡

4) vertrinken
Frauenb.: n. visu naudu.

Avots: EH II, 98

nùošņuõrêt, tr., festschnüren, einschnüren: nuošņuorēju dē̦lu māti pirmajā vakarā BW. 23332, 2. Refl. -tiês. sich festschnüren.

Avots: ME II, 870

nùotuorêt, intr., beschmutzt werden: spannis nuotecējis, nuotuorējis (nuoķepis) tumši brūnām asinīm JK. III, 78.

Avots: ME II, 879

uõrêt, ‡ Subst. uôrê̦tãjs, der Kutschende, der Fuhrmann: pieci znuoti uorē̦tāji (Var.: uormanīši) BW. 25152, 3 var.

Avots: EH II, 743

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

pā`ruõrêt, tr., mit der uõre nach Hause führen: sìenu; nach Hause führen überhaupt: saimnieks pāruorēja savus bē̦rnus nuo skuolas.

Avots: ME III, 184, 185

pìeuõrêt, eine Menge (z. B. Holz) anführen: kur ta nu tu glābsies? ta ta nu ir malkas pieuorējis! wo wird man diese Menge Holz lassen, die er angeführt hat? Mag. XIII, 3, 64.

Avots: ME III, 307

*pìestuorêt (erschlossen aus ostle. pìstùrê̦t ² ), wiederholt irgend wohin gehend erlangen: redzēs, kuo tā piestuorēs! Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 298

pluorê̦ts, mit Flor geschmückt: precinieki pluorē̦tām ce̦purēm BW. 14342 var.

Avots: ME III, 364

sa-uõrêt, tr., (mit einer uõre) zusammenfahren, -führen: es tās... būdas šai vietā neatstāšu; pa baļķam sauorēšu (Var.: savedīšu) avuotiņa lejiņā BW. 25819.

Avots: ME III, 778

‡ sapluorêt Lubn. "sapērt".

Avots: EH XVI, 437

sašmuõrêt, tüchtig saufen Spr.; längere Zeit saufen.

Avots: ME III, 758

‡ sašnuõrêt Erkul, = sašņùorêt ² II.

Avots: EH XVI, 455

I sašņuõrêt,

1) zuschnüren; mit Schnüren versehen:
sašņuorēt aizsaini, kurpes. sašņuorē̦tu (Var.: se̦gluotu) kumeliņu BW. 18673, 3 var.;

2) (mit Hilfe der Richtschnur) ausmessen
Spr, Refl. -tiês, sich (zu)schnüren.

Avots: ME III, 759

II sašņùorêt ² , befeuchten, nass machen Mar., Druw., Drobbusch, Bers., Salisb.: siena labu daļu Iiet[u]s sašnuorēja Latv., N6tk. pêc stipra lietus saka, ka nu gan sašņuorēja N.-Peb., Pēternieki.

Avots: ME III, 759

III sašņuorêt Spr., = sašmuorêt.

Avots: ME III, 759

sastuõrêt C., (mit ùo ² ) Saikava, eine gewisse Zeit hindurch gehen: s. visu vakaru. sastuostîtiês, anfangen zu stottern: Maruža bij sastuostījusēs, bet Jēpis bij pasteidzies tik lasīt Duomas I, 1303.

Avots: ME III, 750

I šķuorêt, -ẽju, -ẽju, glasieren Elv., L., U., Grünw.; in Glut flammen St., U. ("in Livl. nicht gebraucht"); übermässig den Ofen heizen U., Spr.; (glühend) brennen (tr.) Wessen (besonders Ziegelsteine Brandenburg n. Etn. II, 82): brāļa cepļus šķuorē̦dama (Var.: kurē̦dama) BW. 18397, 1 var. (ähnlich: 22329 var.). krāsns, kuŗā tika šķuorē̦tas vāzes un bļuodas U. b. 95, 77. labi šķuorē̦ti (gut gebrannte) puodi L. Av. kartupeļus šķuorēt Grünw., von abgekochten Kartoffeln das Wasser abgiessen und darauf den Kochtopf mit den Kartoffeln auf dem Feuer halten, bis die Wasserteile so ziemlich ausdampfen. vārīt un šķuorēt R. Kam. 88. - Refl. -tiês LKVv., hell brennen (dass die Flamme zum Ofenloch herauskommt (mit uõ) Gr. - Sessau); stark geheizt werden Salgaln: tad ta nu krāsns šķuorējas! Wohl aus einem nd. schor(e)n "schüren" (s. Grimms Wrtb. unter schtiren).

Avots: ME IV, 58

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

šmuõrêt Salis u. a., -ẽju, schmoren, saufen U.

Avots: ME IV, 87

šnuõrêt Dond., Kandau, Ruj., Selg., Stenden, = šņuorêt: šnuorē̦ti svārki BW. 14703, 2.

Avots: ME IV, 90

šņuorêt, = šmuõrêt, schmoren, saufen Spr., (mit uõ ) AP., Drosth.

Avots: ME IV, 100

I šņuõrêt, ‡

5) mit einer geschwärzten Schnur Striche ziehen
Orellen; š. kuokus (apstrādājuot).

Avots: EH II, 654

I šņuõrêt, -ẽju,

1) schnüren
U.: šnuorē mani... ar sudraba šnuorītēm! BW. 5348. šņuorē̦tas ce̦purītes 20486;

2) mit der Schnur messen
U.: par zemes dalīšanu jeb šņuorēšanu Kaudz. Izjurieši 71;

3) schlagen
Celm.;

4) stark regnen
Ober-Kurl., Pēternieki. II

Avots: ME IV, 100

II šņuorêt: auch (mit uõ) Frauenb.

Avots: EH II, 654

‡ špuorêt Grünh. "(stigu) ar kņutām iezīmēt"; vgl. spuore.

Avots: EH II, 656

stuorêt,

1): "galvu iz˙slējis, aušīgi iet" Lubn.

Avots: EH II, 599

štùorêt ² Saikava, Sessw., = stuorêt, stolzierend gehen : mana sieva mušas ķēra ap siênām štuorē̦dama BW. 6929 var.

Avots: ME IV, 104

tam̃buõrêt: n. Sehwers Unters. 141 aus d. tamburieren "im Rahmen mit Kettenstich sticken".

Avots: EH II, 666

tam̃buõrêt, -ẽju Etn. IfI, 74, MWM. VIII, 569 u. a., häkeln. Auf d. Tamburin "Stickrahmen" beruhend.

Avots: ME IV, 128

*tuorêt, zu erschiiessen aus nùotuorêt.

Avots: ME IV, 286

uzuõrêt,

1) hinauffahren
(tr.), -kutschen: uzuorēt kuo ar uori kalnā Golg.;

2) aufwecken:
uzuorēt kuo nuo miega Ruj., Stenden.

Avots: ME IV, 395

I žuorêt ķieģeļus U., Ziegel brennen.

Avots: ME IV, 840

II žuõrêt Nötk. "žũrêt, giessen"; vgl. žārît II. Refl. žuorêtiês Nötk. "= žârîtiês".

Avots: ME IV, 840

uõrmanis,

1) vuormans Manz. Lettus, Demin. uormaniņš BW. 27471 var., der Fuhrmann, der Kutscher; der Brautführer:
es pasaukšu uormani Latv. uormanīti (Var.: uormaniņ), vijies gaŗu pātadziņu, lai varēji . . . uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. uormanis jeb brūtes vedējs BW. III, 1, S. 84;

2) Demin. uõrmanītis Wainsel, ein Vogel;
uormaniņš Fischer 102, der Rotschwanz (motacilla erithacus) L.; uormaniņš, das Blässhuhn U.; galinda chloropus Wid. Aus mnd. vôrman "Fuhrmann".

Avots: ME IV, 420

stũrêt, -ẽju,

1) steuern;

2) stolzieren
Golg., Lind., Infl. n. U. (unter stuorēt); "wiederholt an einen und denselben Ort hingehn (wie es klatschhafte Weiber u. heiratslustige Mädchen zu tun pflegen)" Gr. - Buschh. (mit ù ² ): kur nu tâ stūrē? Golg. Dārtīte atkan stūre uz viņiem sātiem Gr. - Buschh. Aus mnd. sturen "steuern".

Avots: ME III, 1110

vaļā, 1: laid tu mani v. nuo baltās ķēves! Frauenb. slinkum, laid māni v˙! BW. 6921. grāmatu v. laist "das Lesen vernachlässigen" Possart Statistik u. Geogr. des Gouv. Kurland (1843), S. 217. lūdzu tik sēsties [ragūs] iekšā, es tad uorēšu v. (= sākšu uorēt) Janš. Dzimtene V, 163. zellis tū˙lītās sulaiņiem sveic v. (beginnt zu erzählen), ka šis e̦suot ... Pas. XII, 81; ‡

3) tas tâ iet kâ v. ("ļuoti ātri un veikli") Breslau, Fehteln, Lemb., Siuxt. vajaguot abus ne̦samuos ... sasiet un tad likt pār ple̦ciem ...; tad varuot iet kâ v. Jauns. Raksti IV, 218 (ähnlich B. gr. ³ II, 178 und Mana dzīve ³ 28).

Avots: EH II, 754