Paplašinātā meklēšana

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu kādus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pĩpis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111

‡ atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 158

atpĩpêtiês, bis zum Überdruss rauchen, sich ratt pauchen MWM. X, 10.

Avots: ME I, 182

ìepĩpêt, ìepĩpuôt, tr., intr., anrauchen, einen Zug machen: pīpi, cigāru. viņš gājis klāt iepīpuot LP. VI, 221.

Avots: ME II, 51

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

nùopĩpêt,

1): nāburgpuiši nuopīpē[ju]ši (kāpuostus) Tdz. 42423; ‡

2) durch Rauchen beschädigen (verderben):
rindu nuopīpē̦tu me̦lnu zuobu rādīdams Atpūta № 639, S. 10.

Avots: EH II, 74

nùopĩpêt, tr., verrauchen: dažus labus brūnus svārkus tabakā nuopīpēja BW. 9753.

Avots: ME II, 829

‡ papĩpêt, eine Zeitlang (?) rauchen (tr.): papīpēju (Var.: sapīpēju) tebēciņu, ve̦ca palika ļaudaviņa Tdz. 45918, 1. Refl. -tiês, eine Zeitlang rauchen (intr.): es arī gribē̦tu p. ar tavu pīpi Pas. XI, 233.

Avots: EH XIII, 163

pìepĩpêt, pìepĩpuôt, tr., vollrauchen: piee̦lpuots un piepīpē̦ts gaiss MWM· XI, 189.

Avots: ME III, 279

pĩpêt, -ẽju, auch pîpât, -ãju, pĩpuôt,

1) rauchen, schmauchen:
Sprw. labs pīpē̦tājs - labs ragulis. nepīpēja tabaciņa BW. 22945;

2) dampfen, qualmen:
tik sen nee̦smu ēdusi ce̦ptus rāceņus. un drīzi būs gatavi , -daži jau pīpuo Janš. Dzimtene V, 182.

Avots: ME III, 233

pīpē̦tava* das Rauchzimmer MWM. VIII, 62.

Avots: ME III, 233

sapĩpêt,

2): sapīpēju tebēciņu, Tdz. 41545. itai pīpē̦dams tu ir savas bikses sapīpēsi Warkl.

Avots: EH XVI, 436

sapĩpêt, sapĩpuôt,

1) intr., zusammen rauchen, anrauchen
Spr. (sapīpēt):"sapīpuosim!" ve̦ctē̦vs runāja Poruk III, 368. tur salasījās sapīpuot, sapļāpāties MWM. VIII, 246;

2) tr., ausrauchen, rauchend vergeuden:
visas bandas sapīpēja (Var.: izpīpēja, nuopīpēja) sūrajā tabakā BW. 9753 var.

Avots: ME II, 700

uzpĩpêt: auch Tdz. 55521, 5.

Avots: EH II, 730

uzpĩpêt, uzpĩpât, uzpĩpuôt, ein wenig rauchen; anrauchen: gribas uzpīpēt. nu vecītis varējis uzpīpēt Pas. IV, 219 (aus Erlaa). lai duoduot uguni uzpīpuot LP. VII, 1058. vai negribi uzpīpuot? Janš. Ligava I, 371.

Avots: ME IV, 365

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

ìepĩpinât,

1) tr., durch angebotenen Tabakgenuss behexen, Unheil anrichten:
bijuši arī tādi cilvē̦ki, kas varējuši iepīpināt uotram visādus mūdžus vē̦de̦rā Etn. IV, 11;

2) - iepīpēt AP.

Avots: ME II, 51

mulmêt, ‡

3) mit vollem Munde (unbeholfen) essen
Sakstagals; ‡

4) rauchen (pīpēt) Ronneb. (mit ulˆ ).

Avots: EH I, 831

nùorast,

1): auch Dunika;

2): auch Dunika;

3): nuoradis pīpēt Diet.

Avots: EH II, 80

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

pīpuôt, s. pīpēt.

Avots: ME III, 233