Paplašinātā meklēšana

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146

pakust, intr., etwas schmelzen: visapkārt bij sniegs, pākusis, netīrs Vēr. II, 685.

Avots: ME III, 51

pakustêt: (tr.) viņai nepatika arī dārzā iziet ... un kaut kuo p. (eine geringe Arbeit verrichten?) Jauns. Neskaties saulē 178. - nuo tās reizas vairs ne rādīt pie ilksīm klāt, nepa˙kustēt ("als Verstärkung der Negation") Siuxt.

Avots: EH II, 146

pakustêt und refl. -tiês, intr., sich ein wenig bewegen, rühren; nevarēt, nedrīkstēt pakustēt, sich nicht rühren können, nicht wagen sich zu rühren: tai tik bail, ka nedrīkst ne pakustēt LP. IV, 120.

Avots: ME III, 51

[pakustîgs, ziemlich beweglich: p. puisis Bauske.]

Avots: ME III, 51

pakustinât, ‡ Refl. -tiês, sich regen, sich ein wenig bewegen: iesita reizi, bāba pakustinājās Pas. XII, 209 (aus Welonen).

Avots: EH II, 146

pakustinât, tr., ein wenig bewegen: pirkstu, akmeni; nevarēt pakustināt, nicht bewegen können: zirģelis ve̦zumu ne nuo vietas pakustināt LP. VII, 258.

Avots: ME III, 51

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls ² ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223

brēķis,

1) der Schreihals, weinendes Kind:
pakustini šūpuoli, ja brēķis iebrē̦cas Dond;

2) der Marquard
Konv. ² 2319.

Avots: ME I, 331

‡ ieguliens, ein einmaliges Sichhinlegen PV.: ar vienu iegulienu ir nepakustējies viņš gul bez samaņas.

Avots: EH I, 515

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis ² Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329

[pamist,

1) eine Zeitlang verweilen
LKVv.;

2) auskommen, sich ernähren:
par savu pakustēšanuos sē̦tas saimniecībā viņa arī pamitusi pie saimes galda Janš. Dzimtene V, 144.]

Avots: ME III, 71

satràustiês ² ,

1) (schwerfällig) wohin steigen, sich hineinbemühen (von mehrern Subjekten)
Peb., Vank. Druw., Fehsen: s. kamanās Gr. - Buschhof, Fehteln. ļaudis satrausās uz skuju gultām, apsedzās,.. un gulēja Veselis Saules kapsē̦ta 97;

2) "saiet": satrausušies vienā stūrī Gr. - Buschhof; zusammenrücken (intr.): satraũšaties, lai es ar varu apsēsties! Erwalen;

3) "sich (langsam) ankleiden":
nevar vien satrausties Peb., Geistershof; "sich langsam und zögernd vorbereiten" (mit àu) Jürg.;

4) = saêstiês 1: tâ satrausies, ka vairs ne pakustēt nevar Serben.

Avots: ME III, 765

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

smirda (li. smirda "Gestank") C. (mit ir̂), Gestank Wid.; Stänkerer U.: viņš nuovērsa seju nuo šīs smirdas Vēr. II, 966. guļ kâ smirda (mit ir̂, so auch in Ermes und Wolmarshof), nevīžā ne˙kur pakustēt Burtn.; plur. smirdas Adsirn, = vāveriņi (ledum palustre).

Avots: ME III, 965

stīviņš,

1) stīviņš Smilt., stìviņš ² Bers., Aps., der Streit; der Kampf:
iesākās liels un garš stīviņš par naudas maksāšanu Druva III, 599. pie tiesas man ar viņu tādēļ bija liels stīviņš Aps.;

2) stìviņš ² Aps., ein steifer, fauier Mensch od. ein solches Pferd:
zirgs tīrais stīviņš Aps. jaunais puisis būs gan laikam tāds stīviņš, ka nevarēsi ne pakustināt ders.

Avots: ME IV, 1077

‡ uzmakņât Frauenb. "dicht einwickeln, ankleiden": bē̦rns uzmakņāts tik biezi, ka nevar ne pakustēt.

Avots: EH II, 728