Paplašinātā meklēšana

āpušin (unter ãpuš): àpušiņ ² Fest.

Avots: EH I, 194

puši: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89 ("?"), ‡

2) = pušu 1 Saikava, Sonnaxt: pārcirst p. Sonnaxt. uz diviem gabaliem griêze p. ebenda. pārgrieza vilkam vē̦de̦ru p. Stockm. n. FBR. VIII, 94. lai ... tie rubļi plēšuot skuoteles p. Jauns. RakstI VIII, 338.

Avots: EH II, 336

puši, = pus(ē), halb: rijenieka dvēselīte puši gaisa (in der Mitte der Luft) lidināja BW. 3L609; umgebildet aus pušu.

Avots: ME III, 437

pušimpušu, Adv., = puspusēm, halbwegs, mittelmässig: mal, māsiņa, pušimpušu! kam tik smalki bīdelē? BW. 22522 var. Aus puš[u] in ("und") pušu.

Avots: ME III, 437

pušins,

1) pušins Mar. n. RKr. XV, 132, das Loch
Wid.: spaņģam pušins dibinā;

2) = pušaîns: iekšas jau nu tuopuot gan saskrambātas un pušinas Blaum. Pie skala uguns 133.

Avots: ME III, 437

viênpuši, Adv., = viênpusîgi: baruoknis vienpuši nuobaruojies RKr. VII, 1376.

Avots: ME IV, 663

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

ačgãrni: ačgā`rni <sup>2</sup> auch Warkl., ačgā`rņi ² auch Borchow n. FBR. XIII, 30, ačagārni auch Pas. VI, 365, ačgārniski auch Dond., ačganiski Seyershof, ačgârņš ² AP.: uzkāpuši aitai ačgārņš mugurā AP.

Avots: EH I, 3

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82

‡ apķēpt "?": sāka grabēt apķē̦pušie stuopi Veselis Dienas krusts 11.

Avots: EH I, 96

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98

‡ apper̂pt ² Annenburg, Ekau, Grünw., nicht gut wachsen: sivē̦ni, kas labi neaug, ir "appe̦rpuši".

Avots: EH I, 104

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

ãpuš, für abpuš, abpus AP., āpuž Vīt. 68, āpušin SF. n. BB. XIV, 144, beiderseits, zu beiden Seiten: ãpuš ceļam. [Auch in Bers., Sawensee u. a.; wohl aus abpuš

Avots: ME I, 239

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši; ‡

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

‡ brikšteļi, Streichhölzchen: b. ... saslapuši, un ar tiem uguni neiedrēzīsit Janš. Dzimtene II ² , 305.

Avots: EH I, 241

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

‡ epse Oknist, Warkl., epss, -s Skaista n. FBH. XV, 38, = apse. Zum e- vgl. li. ēpušis dass.

Avots: EH I, 370

ìekùopt,

1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;

2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. ² 1366. Refl. - tiês,

1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;

2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.

Avots: ME II, 33

[ìekŗupt, schorfig werden: rāceņi ieķrupuši Nigr.]

Avots: ME II, 30

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40

izdript, ausfaulen: izdripis kuoks Fianden. izdripuši zuobi Bers., Lub.

Avots: ME I, 729

izmêslis, Kehricht, Auswurf: mēs e̦sam it kâ pasaules izmēslis tapuši I Kor. 4, 13. vai izmēslis nu šeitan MWM. VI, 839, Druw., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 771

izslèptiês, sich verbergen, entgehen: Ķencis nuomanīja, ka izslēpties tik˙pat nevarēs Kaudz. M. citi vārdiņi izslē̦pušies salasītāju ruokām Kronw.

Avots: ME I, 800

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802

iztapt, intr.,

1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,

a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,

b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;

2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.

Avots: ME I, 815

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

‡ V kale, = kaleit (?): gan viņi še izpūlējušies, k. viņi ietaisījušies un iekuopušies Salasīš., S. 27.

Avots: EH I, 577

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt ² Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]

Avots: ME II, 152

ķēmîgs, wunderlich, absonderlich, gespensterartig: kuoki visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem Vēr. II, 1.

Avots: ME II, 373

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405

liẽlceļš: abi puši lielceļam BW. 19347. bruģē̦tu lielceliņu 9411.

Avots: EH I, 754

‡ me̦l˜nkùoks, das Ebenholz: griesti bija nuokvē̦puši me̦lnkuoka krāsā Jauns. Augšz. 11.

Avots: EH I, 799

neapzinãms, unbewusst, worüber man keine Rechenschaft gaben kann, unzählig: neapzināma mīlestība dara labāku visu apkārtni A. XIV, 174. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. reiz kādam valdniekam bijis neapzināmi daudz bagātības III, 78.

Avots: ME II, 707

nejaûcība, die Unsauberkeit, Hässlichkeit, Unlauterkeit, Schweinerei: krupji šeit savu nejaucību bij piekuopuši LP. VII, 345. [Jupis lai parautu tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam ieekļuvušas! Janš. Dzimtene V, 369.]

Avots: ME II, 716

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

nùoknàbt, nùoknàpt, tr., abpicken, tothacken: vai viņš kuo apēdis? nuoknāpj tik drusciņ kâ putns. kad tevi putni, vārnas m kraukļi nuoknābtu! sīļi miežus nuoknāpuši BW. 28062.

Avots: ME II, 799

‡ nùoknupt, = nùokņubt: nuoknupuši mieži (überreife Gerstenähren, die sich zur Erde neigen) Spiess.

Avots: EH II, 55

nùokŗupt: auch Dunika, Frauenb.; (kājas) nuokŗupušas, nuosprē̦gājušas Janš. Līgava I, 226. nuokŗupuši rāceņi Kand. nuokŗupuši pirkstu gali Tdz. 47531.

Avots: EH II, 57

nùokrupt, nùoķrupt, intr., rissig, räudig, grindig werden, platzen, verschrumpfen: ruokas nuokrupa Plūd. LR. IV, 413. nuokŗupušas kājas, priedes; nuokrupuši rāceņi Sassm., Kand. nuokŗupis kâ kŗupis.

Avots: ME II, 802

‡ nuoļêpêt ² Siuxt, = nùoļẽpt: visi luopi nuoļēpējuši (ar mē̦slu lēkšām aplipuši).

Avots: EH II, 65

*nùorūpt (unter nùorũpêt): nuorūpusi un nuoraizējusies Janš. Mežv. ļ. I, 330. nuorūpuši, kâ ... klājies pa mājām 132. par savu nākuotni ... stipri nuorūpis II, 396.

Avots: EH II, 83

‡ I nùosipinât "?": cilvē̦ki visi nuosipinājuši ("nuoslāpuši un nuomuocījušies") Pas. XV, 305 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 84

nùoslapis, nass geworden, Part. praet. von einem *nuoslapt: bē̦rni nuoslapuši un nuobridušies Janš. gans brē̦kdams stāstīja, ka paklīdis, nuoslapis, pa˙visam piekusis e̦suot LP. VI, 26.

Avots: ME II, 851

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

nùoslèpt, tr., verbergen, verstecken: mantas. Refl. -tiês, sich verstecken: bē̦rni nuoslē̦pušies.

Avots: ME II, 852

[padrupt, ein wenig zerbröckeln (intr.): padrupuši mūŗi N.-Peb.]

Avots: ME III, 18

pakaļene, das Hinten; nuo pakaļenes, von hinten: cēlās, kas nuo pakaļenes bij paslē̦pušies Richter 20, 33. [padebess stabs stājās nuo... pakaļenes II Mos. 14. tu man redzēsi nuo pakaļenes II Mos. 33, 23.]

Avots: ME III, 39

pakâpene, pakâpenis, pakâpe̦ns,

1) die Stufe:
pa daudz pakāpenēm nuokāpuši ellē LP. V, 134. baznīcā bijuse uztaisīta augstāka pakāpene JU. mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. dažādi attīstības pakāpeņi Zemk.;

2) pakâpe̦ns, der Tritt:
kungi viegli uzrausās uz vaguona pakāpe̦nu Purap.

Avots: ME III, 43

papārte: auch Kaltenbr., Nerft; papārtē izce̦puši Tdz. 42415 (aus Memelshof). "dzē̦stas uogles" ME. III, 80 zu ersetzen durch "dzē̦stās uogles Jauns. Raksti V, 113".

Avots: EH XIII, 162

pãrar̂t, ‡

2) p. puši Saikava, (pflügend) eine Furche ziehend (einen Acker) in zwei Teile teilen:
p. reiz vidā puši; ‡

3) über die Grenze hinüber bepflügen:
tis cilvē̦ks visu savu dzīvi nebija dzīvs ("?"), ka nepārart sava sē̦bra šņuori Pas. X, 449.

Avots: EH XIII, 196

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. ² 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. ² 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

piķis,

1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. ¹ 68, ; žīdu piķis Konv. ² 193, der Asphalt;

2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.

Avots: ME III, 214

plūznîtiês,

1) "?": laikam atkal kaut kur kādu nuocirpuši pliku, ka tâ var plūznīties Blaum. Pazudušais dē̦ls 50;

2) "zerfasern"
(intr.) Lemburg.

Avots: ME III, 363

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

punaîns, knorrig: arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem, punaini Vēr. II, 1.

Avots: ME III, 412

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

‡ pušīns Erlaa, Weissensee, = pušins 2.

Avots: EH II, 336

‡ *pušs, = pušaîns: kur nu ar pušu kāju var tāl[u] paiet! Kand. kur tad pušā traukā var kuo ieliet! ebenda. reņģes pušiem vē̦de̦riem Kaugurciems.

Avots: EH II, 337

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

saklipt, intr.,

1) = saklupt: zirgs saklipa Warkl., Celm.;

2) krank werden
Ronneb., Smilt.: viņš ir drusku saklipis. sliktas barības dēļ visi luopi saklipuši (verkommen) Erlaa;

3) erstarren, gefühllos werden:
ruokas nuo aukstuma saklipušas Golg., Schwanb. (prs. -klìpu).

Avots: ME II, 650

sakript Warkl., intr., erstarren Mar.; zu sammenschrnmpfen: ruokas nuo aukstuma sakripst Mar. n. RKr. XV, 134. ve̦cie e̦suot sakripuši un nespējuot vairs klē̦vu apsargāt Pas. i, 166 (aus Preili). sakripis Zb. XVIII, 290, = sakrupis,

Avots: ME II, 655

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

sakûpt, ‡

2) (hoch) hinaufsteigen (vom Rauch)
Dunika: dūmi sakūpuši līdz pašām mākuoņām.

Avots: EH XVI, 421

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

II salipt, intr.,

1) zusammenkleben; sich zusammenschmiegen; sich anschmiegen
(auf mehrere Subjekte bezogen): acis salipa cieti A. v. J. 1897, S. 137. mājenieki visi salīp ap Duraku kâ bites LP. VI, 345;

2) = sakâpt, hinaufsteigen (von mehrern Subjekten): viņi visi salipuši ābelē Dunika.

Avots: ME II, 672

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

satupt, intr., sich hinhocken, sich niederkauern (von mehreren Subjekten ausgesagt): kraukļi, vārnas satupuši gar... sē̦tmalēm BW. 13245, 3. suņi... rindiņā satupuši 19071. Refl. -tiês Wid., sich hinhocken, sich nieder-, zusammenkauern: ielēcis... tukšā zārkā un satupies LP. IV, 207. es satupstuos ūdenī līdz zuodam A. XX, 722. viņa satupstas istabas kaktā MWM. VIII, 812. Andrējs sēdēja satupies Vēr. II, 1291. viņš satupjas un nuoliecas Psalm 10, 10.

Avots: ME III, 768

savir̂pt ² Dond., Ahs., intr., sich zusammenziehen, zusammenschrumpfen: ābuoļi siltā ierē pa˙visam savirpuši Dond. n. FBR. VI, 67. pavasarī kartupeļi savirpst, kad nuo tiem ūdens stipri izgaruojis Dond. gaļa vāruoties savirpuse it maziņa Ahs.

Avots: ME III, 788

sisinât, sisinêt Warkl., sisenêt Saikava, intr., zirpen Wid.; summen: sienāžu sisināšana Austriņš Nuopūtas vējā 138. cālīši zem vistas spārniem gulēt iedami sisina Druw. n. RKr. XVII, 77. bites vakaruos... gulē̦damas sisina ebenda. kaimiņi kaktā sastapušies sisināja ebenda. Bē̦rtulis sisina caur zuobiem Blaum.

Avots: ME III, 848

slazds U., Lis., Golg., PS., Wolmarshof, Gr.-Buschhof, Adiamünde, Ruj., Pilda, Gr.-Essern, Dond., Wandsen, häufig der Plur. slazdi U., Karls., Selg., Sa]is, eine Falle, Mausefalle (peļu slazdi Mag. XIII, 2, 52) U.; eine Vogelschlinge, Dohne U., Bielenstein Holzb. 599 (slazds): putniņu tu pārduod, bet slazda nepārduod! Pas. III, 425 (aus Atašiene). lapsa arī neejuot slazdā JR. III, 33. slazda (Bielenstein Holzb. 599) od. slazdu (U.) valgs, der Fallstrick: (fig.) cik ilgi tas mums būs par... slazda valgu? (wie lange sollen wir damit geplaget sein?) Glück II Mos. 10, 7. ir... pravieši par slazda valgiem tapuši uz visiem saviem ceļiem (nun sind sie Propheten, die Stricke legen auf allen ihren Wegen) Hosea 9, 8. Zu slasts.

Avots: ME III, 921

I smal˜stît: auch Dobl., (mit alˆ ) Alswig, Auleja, Schwanb., Trik., (mit alˆ ² ) Allasch, AP., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., Mesoten, Morizberg, Ramkau, Seyershof, Stenden, Zögenhof. ‡ Refl. -tiês, wiederholt schöpfen (intr.) Salis: pa bļuodu nevar s. (mit alˆ ² ). tur nu viņi tagad ... uz ceļiem nuotupušies smalstījās tērcē un ... izšķīra ... jautājumu, vai tie tur bij laši, līdakas vai sami A. Upītis Laikmetu griežos II, 163.

Avots: EH II, 533, 534

II tērpt Bilsteinshof, Blumenhof, Drosth., Freudenberg, Lindenhof, Nötk., N.-Wohlfahrt, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Stolben, (mit ḕr ² ) Kl., Lennew., Odsen, Pilda, Sessw., Warkl., (mit êr ² ) Līn., tērpt U., Wessen, -pju, -pu, kleiden, schmücken: bē̦rnus kluosteris pats baruoja un tērpa Kat. kalend. v. J. 1901, S. 32. viņi savus bē̦rnus tē̦rpuši gre̦znuos āpģērbuos Lennew. istaba bija tē̦rpta vītnēm un karuogiem ebenda. ciems bijā tē̦rpts pe̦lē̦kajā miglā Upītis st. 23. dzejās daiļums ir ... saistīts ar tuo valuodu, kurā tas tē̦rpts Vēr. II, 14. Refl. -tiês, sich ankleiden, sich schmücken: viņš tērpies svē̦tku uzvalkā, darba drēbēs Smilt. apvārksnis bija tērpies .gaiši sārtā se̦gā Alm. Meitene no sv. 56. kur daba brangākā skaistumā tērpjas Lapsa Kūm. 1. vienkāršība, kas tērpjas ... rituošuos vārduos Vēr. I, 1323. Das zugehorige tē̦rpums II (zur Bed. vgl. ģē̦rbums

2) weist auf eine ältere Bed. "reinigen, säubern"
(zur Bed, vgl. ģērbt: li. ger̃bti); es scheint also mit tērpt I ursprünglich identisch gewesen zu zein, vgl. auch Leskien Abl. 367 und Osthoff Perf. 87, sowie le. aiztērpe.

Avots: ME IV, 174

uzbuñguôt (unter uzbuñgât), ‡

3) "?": saē̦dušies uzbunguoti tapuši Pēt. Av.

Avots: EH II, 719

uzkâpt, ‡ Refl. -tiês

1) hinaufsteigen:
mūsu tē̦vs ... līkā bē̦rzā uzkāpies BW. 2206, 8. cāļi uzkāpušies uz me̦rgu Seyershof;

2) man uzkāpās uz akmens Meselau, es passierte mir, dass ich unversehens auf einen Stein trat.

Avots: EH II, 724

uzķept, aufkleben (intr.): dubļi uzķe̦puši uz ratiem.

Avots: ME IV, 350

uzklupt,

1) über jem. od. etw. herfallen:
nerātņa bē̦rni uzklupuši Zunduļa tē̦vam virsū Jaun. mežk. 149. viņam uzklupa pulks... ve̦lnu MWM. XI, 209. uzklupt zaķiem Antrop. II, 28. mēs uzklupām zivju iekšām Vēr. II, 69. saldais miegs uzklūp ķēniņa meitai LP. IV, 152;

2) ergreifen, fassen
Spr.

Avots: ME IV, 342

uzkvêpt, sich (als Russ) lagern auf: katlam uzkvē̦puši suodrēji.

Avots: ME IV, 349

uzpàmpt, aufschwellen U.: ruoku dzīslas bija uzpampušas R. Sk. II, 167. vaigi uzpampuši Turg. Muižn. per. 119. acis... apsarkušas un uzpampušas Vēr. II, 194. - Subst. uzpàmpums, das Aufgeschwollene, die Geschwulst: uzpampumu nuoslābināt Etn. IV, 1.

Avots: ME IV, 363, 364

uzràptiês, uzrãpuôt,

1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.

Avots: ME IV, 372, 373

uztapt,

1) auf etw. gelangen
(perfektiv), hinaufgelangen Amboten, Bassen, Dunika, Ekengraf, Pilten, Rutzau, Sauken, Schrunden, Stenden: uztapt uz īstā ceļa. grūti nācās uztapt kalnā. viņš nevar uztapt pa kalnu augšā Bassen. pakritis, nevar uztapt vairs augšā ehenda. (fig.) viņš uztapis augstu (hat einen hohen Posten erreicht) dienuot Pēterburgā Stenden;

2) zum Sprechen verleiten
Stenden: runājām par meža darbiem, bet es zinu, kas šim ģeld: uztuopu par medībām, kâ viņš saka, tâ 3 stundas runāja Stenden;

3) = iztapt 2 Lubn.;

4) das Gespräch leiten auf:
pielabinādamies baruonam uztapuši, kas tam patīk Stenden;

5) auf etw. kommen:
tuo es nevaru uztapt, ich kann nicht darauf kommen Für. I (unter tapt).

Avots: ME IV, 391

‡ vārnis "?": kraukļi, vārņi satupuši BW. 18302.

Avots: EH II, 764

vārpuste,

1) = vārpsta 1: die Spindel Lubn.; ein Stäbchen, worauf beim Garnwinden die Spulen aufgereiht werden Lubn., Meiran; "ein Hölzchen, auf das Garn gewunden ist" Pilda: kad nebijis ratiņa, tad ar vārpusti vē̦rpuši Lubn.;

2) (erschlossen aus ostle: worpustia Ulanowska Łotysze 20) = vārpsta 3;

3) "?": jī palika par vārpusti Pas. VI, 112.

Avots: ME IV, 508

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576