Paplašinātā meklēšana

‡ abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1

ãbarģēlis (unter ãvergēlis): auch Grünh.

Avots: EH I, 191

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

‡ a(p)bè̦ds ² , s. a(p)bè̦da ² .

Avots: EH I, 73

âbẽle AP. Ramkau, (mit â ² ) Siuxt âbèle ² Auleja, âbêle Saikava, Demin. âbẽltiņa Ramkau, = âbele.

Avots: EH I, 191

âbēlnīca (unter âbelnĩca),

1): âbèlnice ² Sonnaxt, âbêlnice Saikava.

Avots: EH I, 191

âbêls, -s (unter âbele): auch PBR. IX, 140, Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 125, (mit ẽ) AP.

Avots: EH I, 191

‡ aberêtiês, unüberlegt sprechen Saikava.

Avots: EH I, 1

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

abstar̂pējs, beiderseitig. *

Avots: ME I, 6

‡ acêt Pilda n. FBR. XIII, 41, Andrepno (li. akė´ti), = ecêt, eggen.

Avots: EH I, 2

acumir̃klējs, augenblicklich.

Avots: ME I, 9

‡ adēja, = adîtāja, die Strickerin Für. I: cimdu adējeņa BW. 15565, I.

Avots: EH I, 3

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. ² 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

âdģẽris (âda + ģērēt), der Gerber; uneigentl. ein grausamer Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 236

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

‡ agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

‡ aîdêt ² Rutzau, (mit aĩ ) Dunika (li. aidė´ti ), lärmen (Rutzau), widerhallen: kas dimdē[ja], kas aidē[ja] gar istubinu? VL. aus Rutzau FBR. VIII, 141. tāds truoksnis, ka visa istaba aidēt aid Janš. Mežv. ļaudis II, 9.

Avots: EH I, 4

‡ airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17

‡ àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

àizãķêt: ãķi, luogu, den Haken, das Fenster zuhaken.

Avots: ME I, 18

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizdãrdêt: knatternd, knarrend fort-, hinfahren: rati pa sasalušuo ceļu aizdārdēja AP., Lems., Salis, Warkh. ‡ Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen, rollen: pē̦rkuons aiz meža aizdārdējās Schwanb.

Avots: EH I, 18

‡ àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

‡ àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18

‡ àizâzêt, foppend verscheuchen, wegbekommen: a. kuo pruojām.

Avots: EH I, 7

‡ àizbâdêt, überdrüssig werden: jis jau sāka aizbādēt Warkh.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaĩdêt Siuxt, = àizbaĩdît.

Avots: EH I, 7

‡ àizbãlêt, ein wenig bleichen (intr.), zu bleichen anfangen: aizblilējusi drēbe, lapa Bauske, Golg.

Avots: EH I, 8

‡ àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8

‡ àizbarkš(ķ)êt,

1) rasselnd sich fortbewegen:
rati aizbarkšķ;

2) betäubt werden (von den Ohren gesagt):
ausis aizbarkšķ nuo runas.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz mājām Dunika.

Avots: EH I, 8

‡ àizbè̦dât,

1) sich grämend (dadurch etwas) entfernen, beseitigen:
tā bē̦da jau sen aizbē̦dāta Salis;

2) kuo nu daudz aizbē̦dāsi? Bauske, Lubn., was soll man sich viel grämen?

Avots: EH I, 9

àizbè̦dâtiês, sich zu grämen anfangen Zb. XVIII, 288.

Avots: ME I, 19

‡ àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita māti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

‡ àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: kāzinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9

àizbêgt, entfliehen, davonlaufen, hinlaufen: vilkam kliedzu, tas aizbēga BW. 13074. meitas aizbēga uz klēti BW. III, 1, 81.

Avots: ME I, 19

‡ àizbê̦guļuôt, sich verbergend hinfliehen: aizbē̦guļuojis līdz Liepājai.

Avots: EH I, 9

‡ àizbendêt, verletzen, verwunden: a. kuoku Bauske.

Avots: EH I, 8

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19

‡ àizberêtiês, fortgehen, sich fortbegeben: laikam visi jau aizberējās uz lauku Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 8

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizber̂zêt,

1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;

2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;

3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.

Avots: EH I, 8, 9

‡ àizbezdêt Warkl., fistend entfernen oder sperren: vilkacis tam rīkli aizbezâējis, sagt man von einem heiseren Menschen Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ I àizbĩdelêt, für eine gewisse Zeit beuteln: a. miltus visam gadam Bauske.

Avots: EH I, 9

‡ II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz māju Stenden.

Avots: EH I, 9

àizbiêdêt, tr., wegverscheuchen: vilkus, dažādus garus A., II, 88.

Avots: ME I, 19

‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10

àizbildêt, entschuldigen Warkl.: aizbild[i] mani! Evang. 1753, S. 50.

Avots: EH I, 9

[aizbildêt L., verantworten.]

Avots: ME I, 19

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

‡ àizbizinêt Dunika, Kal., O. - Bartau, Oknist, Wessen, = àizbizenêt.

Avots: EH I, 9

‡ aîzblâdêtiês ² Wandsen, sich irgendwohin verirren, auf irrwegen irgendwohin geraten: aizblādējies līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 10

‡ àizblãrkšêt Kal., mit Gerassel hin-, wegfahren: a. ar dzelžu ve̦zumu.

Avots: EH I, 10

‡ I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10

‡ II àizblāvêt, zuschlagen: a. durvis Selb.

Avots: EH I, 10

‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10

‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10

‡ àizblêt, vollblöken, blökend betäuben (perfektiv): aitas man aizblēja ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu blöken anfangen: aitas aizblējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10

‡ àizblietêt Salis, = ‡ àizbliẽķêt 1.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

‡ àizblìžģêt ² Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizblùžģêt ² Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11

‡ àizbuozêt, auf einen Knüttel gestützt fort-, hingehen: ve̦cais aizbuozēja uz kaimiņiem Bauske.

Avots: EH I, 13

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

àizbraucẽjs, (f.) - ẽja, einer (eine), der (die) wegfährt: aizbraucējiem deva līdz ciema kukuļus BW. III. 1, 92.

Kļūdu labojums:
kukuļus = kukuli

Avots: ME I, 20

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraukšêt, (Äste, Reisig) knarren machend fortlaufen Trik. Refl. -tiês, erknarren, eine ganz kurze Zeitlang knarren: mežā kas aizbraukšējās Trik.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraušķêtiês Golg., Schwanb., = ‡ àizbraukšêtiês.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

‡ àizbrèņģêt ² Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11

‡ àizbriêdêt, zuquellen machen: mitrums luogus aizbriedējis Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikšêt Kal., (Äste) knacken machend hin-, wegeilen: pa mežu kas aizbrikšēja.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

‡ àizbrikš(ķ)êtiês, = àizbrĩkšķêtiês: kas tur aizbrikšķējās mežā? Bauske.

Avots: EH I, 12

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

‡ àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12

àizbruzdêt, dröhnend sich entfernen, wegrollen: pa ielām aizbruzdēja rats MWM. VIII, 740.

Avots: ME I, 20

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbukurêt, (etwas Schweres) hin-, wegwälzen: bukūļiem jāaizbukurē bluķi uz ragavām Saikava.

Avots: EH I, 12

‡ àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12

àizbul˜têt: Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12

àizbul˜têt, tr., verriegeln: durvis. Refl. àizbultêtiês, sich verriegeln: sieva aizbultējās pieklētī JK. V, 151.

Avots: ME I, 20

‡ àizbumburêt, mit kleinen Schritten fort-, hingehen: nabags aizbumburēja uz kaimiņiem Salis.

Avots: EH I, 12

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis ² Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

‡ àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13

‡ àizčabêt, raschelnd, schwatzend fort-, hingehen: ezis aizčabēja pruom Dunika. vecenes aizčabēja Lems. Refl. -tiês, aufrascheln: mežā lapas aizčabējās.

Avots: EH I, 14

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

‡ àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.

Avots: EH I, 15

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.

Avots: EH I, 15

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ àizciẽrêt, fort-, hinspazieren: aizcierējis uz kruogu.

Avots: EH I, 14

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

‡ àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

àizčinkstêtiês, ‡

2) aufweinen:
bē̦rns šūpulī aizčinkstējās Golg.

Avots: EH I, 15

àizčinkstêtiês, intr., erknarren: pulkstens aizčinkstējās B. Vēstn.

Avots: ME I, 21

‡ àizcipstêtiês, einen piependen Laut von sich geben Bers.

Avots: EH I, 14

‡ àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja kādu re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

‡ àizčokarêt Lems., = ‡ àizčukurêt, schürend fortstossen.

Avots: EH I, 16

àizčuokurêt jumtu Duom. II, 3, das Dach am First ausbessern.

Avots: ME I, 21

‡ àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17

‡ àizčukurêt, fort-, hinstossen, -schüren: a. siekstu pruojām Bauske. a. ar čukuru uogles krāsns dibinā Salis.

Avots: EH I, 16

‡ àizčumêt, fortwimmeln: nez kur tie nu aizčumēja? KatrE.

Avots: EH I, 16

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizčuslêt Bauske, àizčuslît KatrE., versumpfen: ceļš aizčuslējis (aizčuslījis).

Avots: EH I, 16

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

‡ àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21

‡ àizdàmbrêt ² Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17

‡ àizdar̂dêt Trik., = àizdãrdêt: rati pa sasalušuo ceļu aizdardēja Trik.

Avots: EH I, 17

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

‡ àizdārdzêt, knatternd, drdhnend fort-, hinfahren Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 18

‡ àizdeiderêt, (mit unsicheren Schritten) fort-, hingehen Bauske, Nitau, Warkh.: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 18

‡ àizdeîdzêt Saikava, zu keimen anfangen lassen: a. labību.

Avots: EH I, 18

àizdèldêt: bis zu einer gewissen Stelle abnutzen: vaļgu aizdeldējuši jau da pusei Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 18

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.

Avots: EH I, 18

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdel˜verêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 18

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz mājām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22

‡ àizdēstît, pflanzend besetzen: lieli gabali tagad aizdēstīti Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 18

‡ àizdēt,

1) fort-, hinlegen; hinter etwas legen:
kur tuo nazi esi aizdèjis ² ? Gr. - Buschh.;

2) (Eier) hinter etwas legen:
vista aizdêjusi uolu aiz siles.

Avots: EH I, 18

àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙kāda aizdevēja BW. 25195, 6.

Avots: EH I, 18

‡ àizdibêt, fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

‡ II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18

‡ àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19

‡ àizdìedelêt, sich herumtreibend, bummelnd fort-, hingehen: sliņķis nez kur aizdiedelējis.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiêdzêt, zu keimen anfangen lassen: a. labību Prl.

Avots: EH I, 19

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie mātes.

Avots: ME I, 22

‡ àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19

‡ àizdravêt, ein wenig schelten, rügen: a. kuo, lai bīstas Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23

‡ àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu slimā māte varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19

àizdrīģêt, tr., verriegeln: durvis Tals.; s. drīģele.

Avots: ME I, 23

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20

‡ àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: tamā pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20

àizdudê t, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23

‡ àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

‡ àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20

àizdumêt, -u, - ẽju, mit rauchigem Dunst sich füllem und infolge dessen sich trüben: gaiss aizdumējis, nevar sauli cauri redzēt Dr. [zu dumjš dunkelbraun].

Avots: ME I, 23

‡ àizdùmpêt ² Ass. - Kalt., volltreten, zutreten: guovis aizdumpēja grāvi.

Avots: EH I, 20

‡ àizduñdurêt, = àizduñduruôt.

Avots: EH I, 20

‡ I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

‡ àizduñkurêt, = ‡ àizdukurêt 1: a. pa upi līdz e̦ze̦ram Lems.

Avots: EH I, 20

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24

‡ àizdzelˆtêt, anfangen sich gelb zu färben: lapas jau aizdzeltējušas Sessw. U. a.

Avots: EH I, 21

àizdzērĩba, [oder àizdzērībes, geschrieben: ajzdzieriebias Zb. XV, 210], Verlobung Zb. XVIII, 354.

Avots: ME I, 24

àizdziêdêt, àizdziêdinât, fact., das Zu-, Verheilen bewirken, zuheilen machen: pušumu.

Avots: ME I, 25

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡

Avots: EH I, 22

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22

‡ àizdzirkstelêt, Funken sprühen lassend sich entfernen: spīganas aizdzirkstelēja Trik.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzirkstêtiês, anfangen zu funkeln: vilkam acis aizdzirkstējās Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 22

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

àizè̦da, der Imbiss: aizē̦du nuoturēt Grünh.

Avots: ME I, 25

àizêdinât, tr., etwas füttern, satt füttern: kas tuos šuonakt aizēdinās (Var.: aizgrīdinās) BW. 19448.

Kļūdu labojums:
aizgrīdinās = aizrīdinās

Avots: ME I, 25

‡ àizê̦ds,

1) der Imbiss
Gr. - Buschh.;

2) die Nachspeise, das Dessert:
saimniece aizē̦dā deva uogas Saikava.

Avots: EH I, 22

‡ àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22

‡ àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus māksliniekus.

Avots: EH I, 22

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22

àizêst, ‡

4) ein wenig von einer Speise essen
(perfektiv): drusku šapā (= skapī) aizē̦sts Pas. IX, 311.

Avots: EH I, 22

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

‡ àizêtiês ² Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 83 "kašķēties".

Avots: EH I, 22

‡ àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz kāda priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo kāju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23

àizgailêtiês, erglimmen, anfangen zu funkeln: uogles pe̦lnuos aizgailējās Sessw. acis aizgailējās Bauske.

Avots: EH I, 23

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

‡ àizgaņģerêt, taumelnd, mit unsicheren Schritten fort-, hingehen Golg.

Avots: EH I, 23

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

‡ àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

‡ àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizģem̃berêt, intr., wackelnd, taumelnd sich entfernen weggehen, hingehen: tas jau aizģenberēja uz kruogu Kursiten [zu ģemberis].

Avots: ME I, 29

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja mājās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29

àizģḕrbt, putru, zur gekochten Grütze Zukost, Zutat hinzulegen PS., s. aizdarīt [und ģērbt].

Avots: ME I, 29

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24

àizglumêt, sich mit Schleim anfüllen: caurums aizglumējis Jürg.

Avots: EH I, 24

‡ àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24

‡ àizgrabêt, mit Geknarr, Gerassel sich entfernen: aizbrauce: aizgrabēja vien Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuons aizgrabējās.

Avots: EH I, 24

àizgrabêtiês, anfangen zu knarren, zu rascheln: durvis aizgrabējās D.

Avots: ME I, 27

‡ àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstumā aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25

‡ àizgrãvêt, àizgrāvjuôt, àizgŗāvjuôt Dunika, mit einem Graben versperren: a. ceļu.

Avots: EH I, 25

àizgrè̦da, der Platz hinter dem Holzstapel AP. ej, pastāvies aizgrē̦dā Tirs.

Avots: ME I, 27

‡ àizgrèmdêt,

1) hinter etwas versenken:
a. murdu aiz akmeņa;

2) "запрудить,заложить" Spr.

Avots: EH I, 25

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

‡ àizgrĩzêt Stenden, mit einem grĩzeklis 1 verriegeln: āra durvis bijušas nuo iekšpuses aizgrīzētas Janš. Dzimtene V, 138.

Avots: EH I, 25

‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25

àizguldzenēˆtiês, sich würgen, ausser Atem kommen: divreiz, trīsreiz viņa aizguldzenējās, mēģinādama e̦lpu atņemt A. XII, 583.

Avots: ME I, 28

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";
‡

6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28

‡ àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.

Avots: EH I, 26

‡ àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 27

‡ àizjãrêt C., àizjãrêtiês Wolm., tollend, herumrasend hin-, weggeraten: bē̦rni aizjārējuši(es) uz mežu.

Avots: EH I, 27

‡ àizjaûnnedẽļ, Adv., in der nachnächsten Woche Kaltenbrunn, Linden, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 27

‡ àizjeñdzêt Trik., foppend wegtreiben: a. puišus nuo meitām.

Avots: EH I, 27

àizjuonêt Neugut, àizjuonît Saikava, = àizjuoņuôt.

Avots: EH I, 28

‡ àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28

‡ àizjukurêt, faselnd hin-, wegrennen Wellig 169.

Avots: EH I, 27

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti kādam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30

àizkaplêt Trik., mit der Hacke hackend hingelangen: a. līdz dārza malai.

Avots: EH I, 29

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

‡ àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

àizkàusêt, ‡

2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.

Avots: EH I, 29

àizkàusêt, tr., ermüden: tas mani pavisam aizkausēja.

Avots: ME I, 31

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31

‡ àizķẽdêt, mit einer Kette verschliessen Trik.: a. duris.

Avots: EH I, 35

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

‡ àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34

àizķendelêt, versperren: atkal ceļu aizķendelējis! Druva I, 910 (aus Lindenhof).

Avots: ME I, 35

‡ àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35

àizķepêt, ‡ Refl. -tiês, sich mit Schmutz anfüllen: krāns aizķepējies, vairs nete̦k.

Avots: EH I, 34

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizķēpêt(iês) Bers. "= àizķepêtiês".

Avots: EH I, 35

‡ àizķēpis Bers., Dond. "àizķepis (part. prt. zu àizķept)": luogs pa˙visam aizķêpis Golg.

Avots: EH I, 35

àizķērktiês, anfangen zu schreien: gailis aizķērcies LP. VI, 165.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = aufkreischen

Avots: ME I, 35

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35

àizķezêt: auch Golg., (III p. prs. aizķez ) Grünwald.

Avots: EH I, 34

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35

àizķibelêt, verwickeln, Hindernisse in den Weg legen: viņa raudzīja visādi tuo aizķibelēt.

Avots: ME I, 35

àizķīlêt, verkeilen: grābekļa kātu.

Avots: ME I, 35

àizķīnêt, mit Mühe fortschleppen. Cf. aizcīnīties.

Avots: ME I, 35

àizķitêt, tr., verkitten: luogu.

Avots: ME I, 35

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32

‡ àizklam̃burêt, = ‡ àizklàmbât ² .

Avots: EH I, 30

‡ àizklaņ̃ģêt,

1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;

2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.

Avots: EH I, 30

‡ àizklapêt, klopfend zuschlagen.

Avots: EH I, 30

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaudzinêt Warkl., polternd weg-, hinfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

àizkleberêt, intr., plump, mit Geräusch sich entfernen, weggehen: viens aizkleberēja ar vāģiem pa ceļu JK., Schrund.

Avots: ME I, 32

‡ àizklederêt Golg., = àizkleñderêt.

Avots: EH I, 31

‡ àizklē̦˜gât, schnatternd sich entfernen Rutzau: gūžu bars aizklē̦gāja pa pļavu pruom.

Avots: EH I, 31

‡ àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31

‡ àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31

‡ àizklèncêt ² Golg., schnell hin-, weghumpeln.

Avots: EH I, 31

àizkleñderêt, intr., hin-, wegschlendern Seg.

Avots: ME I, 32

‡ àizkleņģêt Bers., àizklèņģuôt ² Golg., Saikava = àizdaũzîtiês.

Avots: EH I, 31

‡ àizklēpjuôt Wid., = àizklēpuôt 1.

Avots: EH I, 31

àizklēpuôt,

1) schwängern, schwanger sein:
Anna aizklēpuojusi, A. ist schwanger A. X, 1, 307;

2) mit hochgehobenen Füssen weggehen:
viņš aizklēpuoja od. aizgāja lieliem klēpjiem Druw., Sessw.: klēpis.

Avots: ME I, 32

‡ àizklešķêt, = àizķep(ê)t, sich (acc.) verkleben Dond.: bē̦rnam acis aizklešķējušas ar puvešiem.

Avots: EH I, 31

‡ àizklẽte, der Raum hinter einer klẽts: iznāca dārzā nuo aizklētes (r. из-за клѣти ) Janš. Bandavā II, 173.

Avots: EH I, 31

‡ àizklẽžuôt, sich langsam hin-, fortbewegen.

Avots: EH I, 31

‡ àizklidzinêt Warkl., = àizklidzinât, (langsam oder klappernd?) hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 31

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

‡ àizkliģêt(iês) Warkl."?"; àizkliģêt Gr. - Roop "unbeholfen, gleichsam hinkend hin-, weggehen".

Avots: EH I, 31

‡ àizkliģêt(iês) Warkl."?"; àizkliģêt Gr. - Roop "unbeholfen, gleichsam hinkend hin-, weggehen".

Avots: EH I, 31

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizkluburêt, mühsam oder hinkend hin-, weggehen (von alten oder lahmen Menschen oder Pferden) Siuxt.

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês: "anfangen zu gakkern" zu verbessern in "für eine kurze Zeit zu glucken anfangen".

Avots: EH I, 31

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās kā vista Dok. A.

Avots: ME I, 32

‡ àizklunkšêtiês Golg., für eine kurze Zeit zu klunkern (schluckern) anfangen: piens pudelē aizklunkšējās.

Avots: EH I, 32

àizkluñkurêt Siuxt, = ‡ aizkluburêt (auch von Besoffenen).

Avots: EH I, 32

‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 32

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

‡ àizknìdêt ² Kaltenbrunn, = àizkniẽdêt.

Avots: EH I, 32

àizkniẽdêt, àizniẽdêt, vernieten.

Avots: ME I, 33

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33

‡ àizknìetêt Trik., ein wenig keimen machen: a. graudus.

Avots: EH I, 32

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

àizknuõpêt, àizkņuõpêt, zuknöpfen: svārkus, biksas.

Avots: ME I, 33

‡ àizkuoklêt "weggehen, -ziehen" Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 34

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

àizkor̂ķêt, ver-, zukorken: pudeli.

Avots: ME I, 33

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

àizkrãmêt, tr., wegkramen. Refl. -tiês, sich mit seinem Kram entfernen, wegziehen.

Avots: ME I, 33

àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.

Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen

Avots: ME I, 33

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33

‡ àizkrũmē (loc. s.) BW. 34531, 2 und 35038, hinter einem Gebüsch.

Avots: EH I, 33

àizkũlẽjs, bezeichnete während des Frohndienstes den, welcher den nachts dreschenden Arbeiter ablöste (an seine Stelle trat) L.

Avots: ME I, 35

‡ àizkūlêt Spr., sich langsam hin-, wegschleppen.

Avots: EH I, 34

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34

àizkûpêt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakanna Skalbe.

Avots: ME I, 35

‡ àizkurêtiês, zu brennen anfangen (vom Ofenfeuer) Stenden, Wolm.: krāsns tikkuo aizkurējusies.

Avots: EH I, 33

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

‡ àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: kāļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33

àizkustêt, ‡ Refl. -tiês Spr. u. a., = iekustêtiês.

Avots: EH I, 34

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

‡ àizkūvêt, tollend hin-, weglaufen Sessw.: kumeļi aizkūvēja uz apluoku.

Avots: EH I, 34

‡ àizkvêpêt, russig werden: aizkvēpējis luogs Trik. U. a.

Avots: EH I, 34

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

àizkvêpt, beräuchert werden: visas malas aizkvē̦pušas.

Avots: ME I, 35

‡ àizlâdêt,

1) fluchend vertreiben;

2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).

Avots: EH I, 36

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35

àizlauķêt aiz ausīm, hinter die Ohren krümmen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME I, 36

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

àizlēkšuôt: hin-, weggaloppieren.

Avots: EH I, 36

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36

àizlèkt, wegspringen, davonhüpfen: zaķis aizlēca kā vējš.

Avots: ME I, 36

àizlemperêt: auch Salisb. (mit em̂ ² ).

Avots: EH I, 36

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te kāds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36

‡ àizļe̦n̂karêt Lis., taumelnd, wankend, ungelenk hin-, weggehen.

Avots: EH I, 37

‡ àizlē̦pât, hin-, wegkriechen: vēzis... pa jūras dibinu aizlē̦pā uz... pili Pas. IV, 509 (aus Domopol).

Avots: EH I, 36

àizļê̦pât, langsam, plump hin-, weggehen PS., mühsam durch Kot oder Schnee hin-, weggehen Trik., Wolmarshof, unbeholfen und schwerfällig hin-, weglaufen Gr. - Roop, Sermus u. a.

Avots: EH I, 37

àizļē̦puôt Jauns., = àizļe̦puôt.

Avots: EH I, 37

‡ àizlidenêt Spr., hin-, wegfliegen.

Avots: EH I, 36

‡ àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37

àizlĩdzêt, tr., borgen, leihen, vorschiessen: aizlīdz man ar pāris rubļiem Seg., AP., JK.

Avots: ME I, 37

‡ àizliêdêt N. - Peb., Rutzau, Siuxt u. a., = ‡ àizlidêt.

Avots: EH I, 37

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37

àizlĩmêt, tr., (verleimen), zukleben.

Avots: ME I, 37

àizluõdêt, verlöten.

Avots: ME I, 38

‡ aîzlun̂dêt ² Dond., hin-, wegschle ichen: lapsa, pamanījusi pamanījusi medinieku, aizlundēja. meita aizlundēja puišiem garām.

Avots: EH I, 37

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizmẽdît, spottend, höhnend wegtreiben.

Avots: EH I, 39

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39

‡ àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ àizmērdinât, = àizmērdêt: a. kustuoni.

Avots: EH I, 39

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ àizmẽrķêt mērķim gaŗām, das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 39

‡ àizmẽrkšt, -šu Dunika, Rutzau, zudrücken: a. acis.

Avots: EH I, 39

‡ àizmê̦sluôt, = piegružuôt: a. celiņu Trik.

Avots: EH I, 39

‡ àizmẽ̦tât,

1) wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen:
a. lietas uz visām pusēm;

2) bewerfend wegtreiben
Warkl.: a. vistas ar akmeņiem nuo dārza;

3) zutrakeln, lose zunähen
Siuxt, Warkl. u. a.: a. zeķei caurumu ar diegiem;

4) "strickend die ersten Maschen aufschlagen"
Ar.

Avots: EH I, 39

àizmêzt, tr., wegfegen: mē̦slus.

Avots: ME I, 40

‡ I àizmidzêt (?) Vank."?": nuo sniega man aizmidzējušas (scil. "pilnas sniega") acis.

Avots: EH I, 39

‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.

Avots: EH I, 39

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

‡ àizmiģēle Memelshof, Oknist, Sussei "eine weibliche tūļa".

Avots: EH I, 39

àizmĩlêt, lieb gewinnen. Refl. -tiês: man neviena nav vēl gaŗām aizmīlējusies, keine ist meiner Liebe entgangen. Aps.

Avots: ME I, 41

àizminêt, tr., gedenken, anrufen: papriekš dievu aizminēju BW. 18912, gew. pieminêt.

Avots: ME I, 40

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40

‡ àizmudêt, ein wenig verderben (intr., von Brot und Grützkorn) Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 25; zu schimmeln anfangen Laud., Saikava, Sessw.: aizmudējusi putra. Refl. -tiês, einen schlechten Geschmack annehmen AP.: aizmudējies alus.

Avots: EH I, 40

‡ àizmudžêt, sich wimmelnd entfernen Trik.: kas tur gar luogu aizmudžēja?

Avots: EH I, 40

‡ àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40