putas
putas: miega putiņas, der Schaum auf aufgekochten Molken Ramkau: suliņām tīk m. p.; kad tās liķē, tad nāk miegs.
Avots: EH II, 338
Avots: EH II, 338
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'putas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'putas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
putas
putas (li. putà), auch putes Glück Spr. Sal. 26, 23, nom. pl., der Schaum: Sprw. lai izput kâ jũŗas putas! baltāks nekâ jūras putas, teci, teci, strauj-upīte, sarkanām putiņām (Var.: putītēm) ! BW. 24518, 9. putu putās, in Schaum aufgelost, z. B. von einem Pferde, mit dem man gejagt hat U. zirgi bij putās Kaudz. M. 118. zirgi vienās putās LP. IV, 15. saimnieks apturējis savus putās nuobrauktuos zirgus JK. - putu gabaliņš, ein im VL. oft gebrauchtes Kosewort für einen schtinen und lieben Menschen: manu baltu bāleliņu, kâ tuo putu gabaliņu! BW. 21288. pulu pīpe, die Meerschaumpfeife Wand., Rnj. n. U.: iznāk pats tautu dē̦ls, putu pīpi smē̦ķē̦dams BW. 13646, 17. Zu pùst (s. dies), li. pùsti "schwellen", pùtntenos "Geschwuist", pāpautas "Schwlele" und wohl auch le. pàuts (s. dies).
Avots: ME III, 439
Avots: ME III, 439
Šķirkļa skaidrojumā (43)
aizugune
àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.
Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež
Avots: ME I, 58
Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež
Avots: ME I, 58
apsmalstīt
atšautīt
atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.
Avots: ME I, 200
Avots: ME I, 200
bangulis
izputēt
izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.
Avots: ME I, 786, 787
Avots: ME I, 786, 787
izšķilt
izšķil˜t, tr.,
1) herausschlagen:
dzirksteles;
2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,
1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;
2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.
Avots: ME I, 811
1) herausschlagen:
dzirksteles;
2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,
1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;
2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.
Avots: ME I, 811
krāce
kràce C., [Wolm., Jürg., N. - Peb., Arrasch], krãce [Lautb.], Kand.,
1) [kŗãce Dunika], der Rummel, Wasserfall:
lejā krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. viņi nuolaiž pluostus par krācēm A. XVI, 1057. tâ izputi kâ dzirnavu krāces putas Etn. III, 55;
2) eine Stromschnelle Lennewarden,
U.;
3) kŗãce, Benennung einer von einem Bächlein durchschnittenen Schlucht
Kand. Zu krākt.
Avots: ME II, 265
1) [kŗãce Dunika], der Rummel, Wasserfall:
lejā krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. viņi nuolaiž pluostus par krācēm A. XVI, 1057. tâ izputi kâ dzirnavu krāces putas Etn. III, 55;
2) eine Stromschnelle Lennewarden,
U.;
3) kŗãce, Benennung einer von einem Bächlein durchschnittenen Schlucht
Kand. Zu krākt.
Avots: ME II, 265
kraistīt
kraîstît,
1): auch Prl., (mit aĩ ) Ramkau, (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Auleja, Linden in Kurl., Liepna, N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, (kràistêt 2 ) Zvirgzdine: k. putrai putas Liepna. k. gružus ebenda. k. sìenu nuo ūdiņa Zvirgzdine. Zur Bed. vgl. auch uzkraistît.
Avots: EH I, 640
1): auch Prl., (mit aĩ ) Ramkau, (mit aî 2 ) AP., (mit ài 2 ) Auleja, Linden in Kurl., Liepna, N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, (kràistêt 2 ) Zvirgzdine: k. putrai putas Liepna. k. gružus ebenda. k. sìenu nuo ūdiņa Zvirgzdine. Zur Bed. vgl. auch uzkraistît.
Avots: EH I, 640
krastīt
kult
kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,
1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;
2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;
3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,
1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;
2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;
3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?
4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)
Avots: ME II, 308, 309
1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;
2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;
3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,
1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;
2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;
3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?
4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)
Avots: ME II, 308, 309
kupot
kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]
Avots: ME II, 320
Avots: ME II, 320
kūsāt
I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât 2 Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt 2 aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]
Avots: ME II, 337, 338
Avots: ME II, 337, 338
laišķa
laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.
Avots: ME II, 414
Avots: ME II, 414
meita
meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
nokraistīt
nùokraistît, tr.,
1) abschmänden, abnehmen:
krējumu [BW. 34478], putas. krējumu nuo diviem spainīšiem nuokraistīju A. XVIII, 497;
2) obenhin etw. verrichten, zu Ende bringen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistīt nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 800
1) abschmänden, abnehmen:
krējumu [BW. 34478], putas. krējumu nuo diviem spainīšiem nuokraistīju A. XVIII, 497;
2) obenhin etw. verrichten, zu Ende bringen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistīt nuokraistīju BW. 28163.
Avots: ME II, 800
nomaisīt
[nùomaisît,
1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;
2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,
1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;
2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]
Avots: ME II, 815
1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;
2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,
1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;
2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]
Avots: ME II, 815
noņemt
nùoņemt, tr.,
1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;
2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;
3) photographieren
Stari I, 112;
4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;
5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,
1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;
2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];
3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.
Avots: ME II, 825, 826
1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;
2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;
3) photographieren
Stari I, 112;
4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;
5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,
1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;
2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];
3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.
Avots: ME II, 825, 826
noputēt
nosmalstīt
nùosmalstît, tr., freqn. zu nùosmelˆt, von oben wiederholt abschöpfen Katzd.: raganas nuosmalstuot kreimu LP. V, 11. nuosmalsta nuo vārāmā katla putas VII, 93.
Avots: ME II, 854
Avots: ME II, 854
nosmelt
pārkūsēt
pãrkûsêt (unter pãrkûsât): auch Oknist; vakarblāzma ir pārkūsējusi kâ ruožainas putas pār mākuoņiem Akurāters Degošā sala.
Avots: EH XIII, 204
Avots: EH XIII, 204
pārsmalstīt
pasmalstīt
pasmalstît, tr., ein wenig schöpfen: amatnieks prasa putas pasmalstīt LP. VII, 98.
Avots: ME III, 103
Avots: ME III, 103
pauts
pàuts (li. paũtas "Ei, Hode"),
1) das Ei
Dunika (in dieser Bed. jetzt durch uõla verdrängt): Sprw. ve̦se̦ls kâ pauts. pauts māca dējēju od. grib gudrāks būt par vistu. pauts nemāca vistu dēt. gaidi gaili pautu izdējam!
2) die Hode;
pautu kulīte, der Hodensack U.; vēja pauti "Bruch" Mag. XIII, 3, 59;
3) pautiņi, ein Handschuhmuster
RKr. XVII, 31;
4) auna pauts "geum" Arrasch; be̦bru pauti, Bibergeil
U., Konv. 2 329; ērzeļa pauti, eine Art im Frühling wachsender Pilze Mar. n. RKr. XV, 113; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium arenarium) Mag. IV, 2, 89; kungu pauti, Stechapfel (datura stramonium L.) Peņg., Konv. 2 219; runča pauti, Benediktenkraut Zoden, Behnen; suņa pauti,
a) Zeitlose (colchicum autumnale L.)
Peņg.,
b) eriophorum polystachion Mar. n. RKr. XV, 138. Nebst apr. pawtte "Eier"
wohl zu pùst, putas, pūte "Blase", li. pùsti "schwellen", pãpautas "Schwiele", wruss. nomka "männliches Glied", la. praepūtium "Vorhaut" u. a. s. Persson Beitr. 243 f., Berneker IF. IX, 362, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.
Avots: ME III, 130
1) das Ei
Dunika (in dieser Bed. jetzt durch uõla verdrängt): Sprw. ve̦se̦ls kâ pauts. pauts māca dējēju od. grib gudrāks būt par vistu. pauts nemāca vistu dēt. gaidi gaili pautu izdējam!
2) die Hode;
pautu kulīte, der Hodensack U.; vēja pauti "Bruch" Mag. XIII, 3, 59;
3) pautiņi, ein Handschuhmuster
RKr. XVII, 31;
4) auna pauts "geum" Arrasch; be̦bru pauti, Bibergeil
U., Konv. 2 329; ērzeļa pauti, eine Art im Frühling wachsender Pilze Mar. n. RKr. XV, 113; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium arenarium) Mag. IV, 2, 89; kungu pauti, Stechapfel (datura stramonium L.) Peņg., Konv. 2 219; runča pauti, Benediktenkraut Zoden, Behnen; suņa pauti,
a) Zeitlose (colchicum autumnale L.)
Peņg.,
b) eriophorum polystachion Mar. n. RKr. XV, 138. Nebst apr. pawtte "Eier"
wohl zu pùst, putas, pūte "Blase", li. pùsti "schwellen", pãpautas "Schwiele", wruss. nomka "männliches Glied", la. praepūtium "Vorhaut" u. a. s. Persson Beitr. 243 f., Berneker IF. IX, 362, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.
Avots: ME III, 130
pērļains
plogāt
plogât, sich auf der Oberfläche des Wassers halten: ūdenim plogā pa virsu putas, ziepju burbuļi Dond.; vgl. auch nùoplogât.
Avots: ME III, 352
Avots: ME III, 352
punte
I punte, die Beule U.; der Auswuchs an Bäumen U.; der Halmknoten; Berg im Monde, am 9., 10., 11. und am 19., 20., 21. Tage seines Alters Depkin n. U.; hervorstehender Bauch bei Tieren und Menschen W.-Livl. n. U.; punti izmest U., flügge werden. punt- etwa aus pun- (in puns) und put- (in putas u. a.)?
Avots: ME III, 413
Avots: ME III, 413
pūst
pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
puta
‡ puta, = putas: kad sāks puôds vārīt, nuosmeļ putu Kaltenbr. virsā maza puteņa ebenda. ūdens, atsizdams putu, grìezās me̦lns un baigi dziļš Brigadere Dievs, daba, darbs 10.
Avots: EH II, 338
Avots: EH II, 338
putene
rūgu
rūgu
rullis
rullis: bē̦rni aug ... ruļļu re̦snumiņu BW. 4833, 6 var. (Var.: tev pašai bē̦rni aug, cits būs r., cits - re̦sgalis);
6): jūŗā ir rul˜lis (lieli viļņi, kas veļas cits aiz cita šūpuodamies, bet neme̦t baltas putas) Salis, viļņi tâ nereibina cilvē̦ku kâ rullis ebenda.
Avots: EH II, 383
6): jūŗā ir rul˜lis (lieli viļņi, kas veļas cits aiz cita šūpuodamies, bet neme̦t baltas putas) Salis, viļņi tâ nereibina cilvē̦ku kâ rullis ebenda.
Avots: EH II, 383
sakuļināt
sapļukt
sašļukt
sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.
Avots: ME III, 757, 758
Avots: ME III, 757, 758
šķūmes
šļaka
I šļaka,
1) = slaka, šļakata: viļņu šļakas Stari II, 732. putas un ūdeņa šļakās JR. VII, 65. saltas šļakas līst gar vaigiem MWM. XI, 223;
2) auch šlaka, Schlackenwetter
U.
Avots: ME IV, 61
1) = slaka, šļakata: viļņu šļakas Stari II, 732. putas un ūdeņa šļakās JR. VII, 65. saltas šļakas līst gar vaigiem MWM. XI, 223;
2) auch šlaka, Schlackenwetter
U.
Avots: ME IV, 61
šļakata
šļakata Bers., Bershof, C., Ermes, Fest., Golg., Lennew., Lub., Lubn., Mar., Nötk., Siuxt, Smilt., Schwanb., šlakata, šļakate Saikava, der Tropfen, der Spritzer, der Strahl (einer Flüssigkeit): ūdens šļakatas, kas atsitas Bers. u. a. ūdens šļakatas nuošļakatājās pa gaisu Kleinb. st. 10 (ähnlich MWM. v. J. 1896, S. 919). nuo visas šalts mani ķēra tik neliela šļakata Fest. baltas putas pār galvu man šlakatas šļāc Sudr. E. (meiča) krita... baseinā, un šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīrumu ļaudis, kamē̦r līķis mājās, nedrīkst velēties, juo šļakatas krītuot līķim ģīmī BW. III, 3, 862. zapts nuogāja (izlija nuo trauka) šļakatēm Saikava.
Avots: ME IV, 61
Avots: ME IV, 61
šļamstināt
šļamstinât, (eine Flüssigkeit hörbar) durchrühren (mit am̂) Lubn.; schlürfend, saufend mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen (mit àm 2 ) Kl. (vom Pferd), Saikava, Sessw. (vom Schwein u. a.); (die Zähne hörbar) gegeneinanderschlagen (mit am̂) Saikava; kad kuiļi rejas, tad abi zuobus šļamstina, ka putas vien šķīst Saikava. kad kuili laiž pie cūkas, tad kuilis zuobus šļamstina ebenda; "mit der Zunge schmalzen" Ar. Refl. -tiês Saikava (mit am̂), mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen: kad svešas cūkas tiek kuopā, tad šļamstinās Saikava.
Avots: ME IV, 63
Avots: ME IV, 63
uzkult
uzkul˜t,
1) aufschäumen
(tr.), zu Schaum schlagen (perfektiv): uzkult ziepes. uzkult putas;
2) schlagend, prügelnd hervorbringen, zum Vorschein bringen:
māte bē̦rnam uzkūlusi čūlas Salis;
3) noch, von neuem dreschen:
rudzus vēl uzkult Drosth. Refl. -tiês,
1) umherschlenkernd sich einfinden
LKVv.: atkal jau tas žīds uzkūlies Grūnh., N.-Peb., Schibbenhof, Stockm. netīši es te uzkūluos JK. V, 131. viņš uzkūlās uz kapiem LP. VII, 150;
2) sich aufdrängen
Gļiebava: uzkulties uotram (uz kakla) Schibbenhof.
Avots: ME IV, 346
1) aufschäumen
(tr.), zu Schaum schlagen (perfektiv): uzkult ziepes. uzkult putas;
2) schlagend, prügelnd hervorbringen, zum Vorschein bringen:
māte bē̦rnam uzkūlusi čūlas Salis;
3) noch, von neuem dreschen:
rudzus vēl uzkult Drosth. Refl. -tiês,
1) umherschlenkernd sich einfinden
LKVv.: atkal jau tas žīds uzkūlies Grūnh., N.-Peb., Schibbenhof, Stockm. netīši es te uzkūluos JK. V, 131. viņš uzkūlās uz kapiem LP. VII, 150;
2) sich aufdrängen
Gļiebava: uzkulties uotram (uz kakla) Schibbenhof.
Avots: ME IV, 346
vērpele
II vḕrpele 2 Lubn.,
1) getockte Wolle
(auch in Wessen);
2) zusammenge drehtes, abgegangenes Tierhaar;
3) eine kleine, länglich runde Heuwulst, die sich beim Anführen einer
guba unter den lapas 3 zusammendreht;
4) zirgs sabraukts vērpelēs (= putas). Zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
1) getockte Wolle
(auch in Wessen);
2) zusammenge drehtes, abgegangenes Tierhaar;
3) eine kleine, länglich runde Heuwulst, die sich beim Anführen einer
guba unter den lapas 3 zusammendreht;
4) zirgs sabraukts vērpelēs (= putas). Zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
zieds
I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),
1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. 2 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";
2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;
3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;
4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,
a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;
b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;
c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;
5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;
6) Schimmel
L. (ziedi), U.;
7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. 2 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;
8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;
9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);
10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;
11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;
12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;
13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.
Avots: ME IV, 739, 740
1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. 2 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";
2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;
3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;
4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,
a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;
b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;
c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;
5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;
6) Schimmel
L. (ziedi), U.;
7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. 2 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;
8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;
9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);
10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;
11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;
12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;
13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.
Avots: ME IV, 739, 740