Paplašinātā meklēšana

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

‡ aprũcinât (li. aprūkìnti "dūmuos apžāvēt") Rutzau, im Rauch (teilweise oder viele Objekte) dörren: a. mencas.

Avots: EH I, 110

‡ apŗũcinât Dunika, = ‡ aprũcinât.

Avots: EH I, 111

[ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. - tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59

‡ izrūcinât māju ar lāci A.-Sehwanb., in einem Gesinde (zwecks Reinigung) einen Bären tüchtig brummen lassen: māja, kur ļaudis dzīvuojuši naidā, jāizrūcina ar lāci; tad ļaunums aiziet.

Avots: EH I, 477

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

‡ I nuoŗũcinât Dunika, = nùograust 1: pē̦rkuons nuoŗūcināja.

Avots: EH II, 83

‡ II nuoŗũcinât Dunika, Rutzau, ausräuchern: nuoŗūcināta me̦nca.

Avots: EH II, 83

[nùotrūcinât,

1) erschrecken
(tr.): n. bē̦rnu Bauske;

2) = aizlaist 3: n. guovi, pienu Warkl.;

3) (wegnehmend) verringern:
tu man esi sviestu nuotrūcinājis Lautb. Refl. -tiês, erschrecken (intr.) Ruj., Bauske.]

Avots: ME II, 878

[pãrtrūcinât, heftig erschrecken (tr.): šī ziņa viņu pārtrūcināja. Refl. -tiês, heftig erschrecken (intr.) Bauske.]

Avots: ME III, 184

‡ I paŗũcinât Dunika, = parùktiês: pē̦rkuons parūcināja, bet lietus neuznāca.

Avots: EH XIII, 169

‡ II paŗũcinât Dunika, Rutzau, eine Weile räuchern (trans.): me̦nci tikai drusku paŗūcināti.

Avots: EH XIII, 169

‡ patrūcinât Ruhental, ein wenig erschrecken (tr.).

Avots: EH XIII, 183

pìetrũcin, pietrũciņ, pietrũcens, Adv., nicht genügend, zu wenig: tēliņam pietrūcin alutiņa BW. 19697. pietrūcin (Var.: pietrūciņ) man spēciņa. atlicin paduomiņa 27284. tev maizītes pietrūcens (pietrūciņ BW. 21508) Lös.

Avots: ME III, 305

rùcin, ŗùcin, Adv., zur Verstärkung von rùkt, rùkt: rūcin rūca dzirnaviņas BW. 8175.

Avots: ME III, 566

ŗūcin, s. rūcin.

Avots: ME III, 588

rũcinât PS., Bauske, ŗûcinât Līn. Nigr., Dunika, rùcinât Wohlfahrt,

1) rūcenêt Spr., ŗûcinât ² Ahs., intr., freqn., wiederholt ein wenig brüllen, brummen, tosen; sausen, brausen Ahs.: pē̦rkuoniņš rūcināja (Var.: ŗūcinaja) visu gaŗu vasariņu BW. 28826. stiprs vējš ŗūcina cauru nakti gar ē̦ku pakšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ŗūcinât Wid., tr., fakt., brummen, dröhnen machen, lassen :
lē̦ni tautu (sc.: dzirnus) rūcināju BW. 22478, 1 var. pipari kuoda mutē un rūcināja vē̦daru Duomas I, 229;

3) erbittern
U. zu rùkt.

Avots: ME III, 566

I rũcinât,

1): dzirnaveņas r. Tdz. 50422. ‡ Refl. -tiês. brummen (?);
Peizistrats ..., ar miegu cīnīdamies, rūcinājās, gribē̦dams vēl gulēt Dünsb. Vecie grieķi II, 164.

Avots: EH II, 387

I ŗūcinât, s. rūcinât.

Avots: ME III, 588

‡ II rũcinât NB., Rutzau, = ŗũcinât II.

Avots: EH II, 387

II ŗũcinât Dunika, tr., räuchern: ciemiņi ŗūcina plekstes. man ŗūcinātas me̦ncas tīk labāki nekâ (saulē) žāvē̦tas N.-Bartau. Vgl. li. rūkìnti dass., sowie le. ŗūks und rūks.

Avots: ME III, 588

I saŗũcinât, = sarucinât ² : pē̦rkuons saŗūcināja, bet lietus nelija Dunika.

Avots: ME III, 726

II saŗũcinât, ausräuchern: s. daudz me̦ncu Dunika.

Avots: ME III, 726

satrūcinât,

1): Jēzus ... ir ... nāves saiti satrūce̦nājis Manz. Post. I, 36.

Avots: EH XVI, 458

satrūcināt, tr.,

1) "zerbrechen machen":
grē̦ku saites satrūcināt Für. I (unter trūkt);

2) plötzlich erschrecken
(tr.): satrũcināt bē̦rnu Ermes, Wandsen.

Avots: ME III, 767

trũcin, Adv. zur Verstärkung von trũkt: trūcin vien trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. trūcin trūkst visa Vīt. trūcin viņam tagad ne˙kā netrūka Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 114.

Avots: ME IV, 249

trũcinât Karls., fakt. zu trũkt,

1) mangeln lassen, Abbruch tun
Bielenstein LSpr. I, 423 (mit ũ), U.: tu man ne˙nieka trūcinājis, du hast mir nichts entzogen U.;

2) erschrecken
(tr.) L., U., (mit ũ) Bauske, Segewold.

Avots: ME IV, 249

‡ trùcins ² Nautrēni, fehlend (od. Mangel?): pavasar visa t. meitu nav t. sliktuma pasaulē nav t.

Avots: EH II, 699

uzŗūcinât Dunika, = uzrùkt 2.

Avots: ME IV, 375

‡ uztrūcinât,

1) aufgehen od. entzweigehen machen
Jürg.: u. auguonu;

2) aufschrecken (tr.)
Zögenhof: u. bē̦rnu nuo miega. Refl. -tiês, sich aufregen: re̦dzē̦dams, kādu uztrūcināšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši Janš. Dzimtene III, 18.

Avots: EH II, 737

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173

grellinât "?". rūcina, grellina pavediens D. 116, 72.

Avots: ME I, 648

[ìeŗũcinât Nigr., = ierūcinât: rūce̦klu.]

Avots: ME II, 60

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820

nebèdîgs, sorglos, [übermütig; herzlos Fest., Stelp.]: nebēdīgs cilvē̦ks. [nebēdīgu muoŗu zemi iztrūcināt Glück Ezechiel 30, 9.]

Avots: ME II, 708

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons ² Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis ² Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569