Paplašinātā meklēšana

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

[lāčgrauds "evonymus verrucosa" Ludsen.]

Avots: ME II, 435

pusgraûds,

2): apstrādāt zemi uz pusgrauda Ramkau. centīgākie ... iesāka ar pusgrauda un grauda vietām Anna Dzilna 5. mājas izduot uz pusgraudiem Jauns. B. gr. ³ I, 86 (so auch in Sonnaxt).

Avots: EH II, 332

pusgraûds,

1) das halbe Korn;

2) das Halbkorn;
izduot zemi uz pusgraudu, Land auf Halbkorn vergeben, d. h. vom Bearbeiter für die Benutzung des Landes die Hälfte der Ernte verlangen: mājas izduošanu uz pusgraudu uzskata par puslīdz druošu zīmi, ka ar grauduotāja saimnieka saimniecību "iet uz ieju" Etn. III, 135. uz pusgrauda dzīvuot. mēs tur turam pusgraudu Purap., wir haben da Land auf Halbkorn.

Avots: ME III, 427

I raũds: auch Schnehpeln; r. zirgs Perkunen; "bläulich grau; weisslich (balgans)" (mit au) Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 356

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds ² Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483

II rauds, s. rauda III.

Avots: ME III, 483

*III rauds od. *rauda, Stahl: ja tev dze̦lza dzirnaviņas, ņem raudiņu (Var.: tē̦rauda) malējiņu! BW. 15224, 1. Aus liv. od. estn. raud "Eisen".

Avots: ME III, 484

sā`lsgraûds, das Salzkorn Vēr. II, 521.

Avots: ME III, 803

sasprauds "?": matu saspraudi (Haarnadeln?) Dz. V., Golg., Schwanb., Warkl.

Avots: ME III, 742

‡ spraûds Ramkau, ein ganz kleiner Holzspan, der beim Spinnen in die Enden der Spule gesteckt wird, um das Herabgleiten des Garns zu verhindern.

Avots: EH II, 556, 557

tē̦raûds Serbigal, Wotm., (mit àu) AP., (mit aû ² ) Iw., Līn., Ruj., Salis, tè̦raûds ² Kl., Los., Nerft, Prl.,

1) der Stahl:
ciets kâ tē̦rauds Br. 265. ve̦se̦ls kâ tē̦rauds 395. es izkalu zuobentiņu deviņiem tē̦raudiem BW. 34043, 2. grūt[i] sieniņa pļāvējam: silta saule, zaļa zâle, tē̦rauds kāta (Var.: kuoka) galiņā 28651;

2) in genitivischen Verbindungen:
tē̦rauda ruoze Br. 162 "?"; tē̦rauda uogles Br. 30. Nebst tē̦ruods aus liv. tērōda, s. Thomsen Beroringer 281 f.

Avots: ME IV, 172

traûds: auch (mit au) Kalz. n. BielU.; līdakas gaļa un šķirgatas aste ir tràuda ² ("trausla") Nautrēni.

Avots: EH II, 691

traûds Sunzel, sprode, zerbrechlich: trauda āda (neben: trausis kuoks) Sunzel; "mīksts, šūnains, viegli bir̂stuošs" Meiran: traûds kuoks. Nebst trûdi, trunêt zu lat. trūdere "stossen", got. ƥrūtsfill "Aussatz" und wohl auch aksl. truдъ "Mühe", mhd. drôz "Beschwerde, Verdruss" u. a., vgl. Johansson IF. XIV, 320 und Trautmann Wrtb. 326.

Avots: ME IV, 224

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157

čaũga,

2): nav ne viena cieta kāpuostu galviņa, - visas čaugiņas vien Dond.; ‡

5) Plur. čaugas ² Saikava, Unkraut im gedroschenen Kleinkorn; Spreu
Warkl.: tādas č. vien bij, tik pa re̦tam kāds grauds Saikava.

Avots: EH I, 286

I čiêkstene [Kl.], Lub., Fest., Fehteln, čiekstere Erlaa, eine Spalte in der Wand: kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds Etn. II, 135. sukā, māte, man galviņu, bāz matiņus čiekstenē BW. 2984. lai tev cāļa veselība, zvirbuļa mūžs, čiekstenē ielīst un tur gala nedabūt Etn. II, 43. nauda bij paglabāta čiekstenē aiz skapja Lib.

Avots: ME I, 417

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

dîdzējs, etw., was keimt, gedeiht: dīdzējs grauds, das gut keimende Korn. [tie nav dīdzēji U., aus denen wird nichts.] Sprw.: kas dīdzēji, dīgst, kas nIcēji, nīkst.

Avots: ME I, 477

dràudi: draũdi Dunika; in Warkl. auch der Sing. drauds.

Avots: EH I, 330

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. ² 3323;

[2) gràšļi ² Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

izzibenêt,

1): dažreiz arī izzibe̦nē̦tā vārpā aizme̦tas grauds Janš. Dzimtene III ² , 377; ‡

2) (her)ausschlagen
Frauenb.: tu vari man tâ acis i.

Avots: EH I, 497

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

mìezis [li. miežỹs],

1) gew. im Pl., die Gerste:
miežu od. mieža grauds, das Gerstenkorn; miežu putraimi, gerstengrütze. vistiņai miezi (Var.: miezis) de̦r iesalam

23824. divkantu (divkanšu Dobl. n. U.) mieži, zweizeiligie Gerste (hordeum distichum
L.) RKr. II, 72; seškanšu (Dobl. n. U.) mieži, sechszeilige Gerste RKr. II, 72; jūŗmalas mieži, elymus arenarius L. Konv. ² 1499; mežu mieži, hordeum spontaneum Konv. ² 2680; plikais miezis, Bart - od. Pfauengerste Mag. IV, 2, 24; RKr. II, 72; bei U. pliki mieži - nackte Gerste;

2) miezītis, (scherzweize) das Bier:
miezīti iedzert;

3) miezis Kand., Tals., mìezis ² Mar. n. RKr. XV, 126. cietais miezis Konv. ² 2682, das Gerstenkorn am Auge:
kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds; miezis acī ar tuo jāizbada un grauds jāatliek atpakaļ kur bijis Etn. II, 135. [Nebst apr. moasis "Gerste" zu le. màize "Brot".]

Avots: ME II, 657

mil˜tuôt (li. mìltuoti Arch. Phil. III, 52 f.); ‡

2) "gar gekochte Kartoffeln über dem Feuer schwenken, damit sie mehlig werden"
Ermes; ‡

3) schlagen
(mit ìl ² ) Alswig; ‡

4) bröckeln
(intr.) Segew.: tē̦rauds bir̂st, miltuo nuost.

Avots: EH I, 815

nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.

Avots: ME II, 841

pagale,

1): kâ p. sprakšķē̦dama BW. 9807. vēl viena p. pę̄rnās malkas 25969;

2): slinks kâ p. Wessen. grē̦ku p., ein Ungläubiger
Kand.; "me̦lns grauds" Mar.: mieži jāsēj jaunā mēnesī, tad neaug pagales.

Avots: EH II, 132

pãrmitêtiês,

1) "?": grauds mitējas būt grauds,... "pārmitējas"; graudu pārmitējums Pürs III, 94; ["gesetzter, mannbar werden":
jauneklis pārmitējas Segew.; pãrmitẽjums* " climacterium; pubertatis tempus";

2) endgiltig auihören:
man nu lielās sāpes jau pārmitējušās Vank. kaut nu lietus reiz pārmitējies! Oppek., Vit., Selsan, Aahof, Golg., Stomersee, N.-Peb., Rutzau;

3) "eine Zeitlang verweilen"
Mesoten].

Avots: ME III, 167

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

plâvât C., plâvât ² Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332

I rauda, raũda Neuenb., Līn., lw., ràuda ² Kl., Kr., Prl.,

1) ràude Ronneb., raûde ² Sessau, raũda Kurs., Selg., Lautb., Behnen, Gr.-Essern, Salis, Tr., raûda ² Bauske, Dond., Wandsen, Zögenhof, Bl., ràuda C., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolm., ràuda ² Warkl., Saikava (li. raudà Ponev. ros. II, 24), das Rotauge (leuciscus erythrophtalmus
L.) L., U., Karls., RKr. VIII, 104; Konv.2 3667; Bleyer (leuciscus rutilis L.) Natur. XXXVII, 36; RKr. IX, 94; le̦dus raũda, eine Art Fisch Sassm.: le̦dus raudas nērš le̦dus laikā; ruču rauda U., der Alant, der Dünakarpfen;

2) (vgl. li. raudẽlė "eine grosse, rötliche wilde Ente") eine wilde Ente
U. Zu rauds "rot".

Avots: ME III, 481

III ràuda ² Kl., Bers., raudiņa Bers., rauds">rauds V. Eglītis, ràudiņš ² Gr.-Buschhof, die Pupille: me̦lnie acu raudiņi viņam bija tik lieli V. Eglītis Zilā cietumā 167. acu rauds spuožs Elegijas 21.

Avots: ME III, 482

*V rauda (unter *rauds III): auch (gesprochen: roud) Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: EH II, 356

II raũdas Talsen, Dost, Wohlgemut, wilder Majoran (origanum vulgare) Fischer 259, U., Konv. ² 1897: sarkanu krāsuoja ar ... raudām A. XI, 12. salasīja priekš vasarassvē̦tkiem raudas ar ziediem Etn. III; 58. Zu rauds "rot"; vgl. li. raudolė˜lė˜ "Dost."

Avots: ME III, 482

raude̦ns Kav., Wid., Ar., raudans, = rauds">rauds, ruds, rötlich braun: raudana krāsa Etn. IV, 5. vasarēji paliek od. me̦tas raude̦ni Mag. XX, 3, 66.

Avots: ME III, 483

raudêt "stählen"; zu *rauds III.

Avots: ME III, 483

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483

raũmins, geräuchertes Muskelfleisch (von Schweinen) Dunika. Wohl ein Lituanismus, vgl. li. raumuõ (mit m aus dm: zu rauds I) "Muskelfleisch".

Avots: ME III, 487

ruõds Nigr., = rauds">rauds, ruds, rötlich, bräunlich, rotbraun. Aus mnd. rôt "rot"?

Avots: ME III, 577

‡ sašķē̦luôt, = sašķēlêtiês: baļķes sašķē̦luo N.-Peb. tē̦rauds, akmens var s. Lennew.

Avots: EH XVI, 453

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

*taurads oder *taurada "?": šuj, māmiņa, man krekliņus, liec tauradu padusē! BW. 7376, 2 var. (aus Wessen). Wohl umgestellt oder entstellt aus hochle. tārauds < tē̦rauds "Stahl" (vgl. šūn, māmiņa, man krekliņu, liec pusīti tē̦raudiņa! BW. 7372).

Avots: ME IV, 139

tè̦raîds ² (?) N.-Schwanb., = rauds">tē̦rauds?

Avots: ME IV, 172

trapans,

1) trapans Wilzen n. Etn. I, 106, Aahof, Alswig, Daudsewas, Kl.Salwen, Meiran, Memelshof, N.-Laitzen, Römershof, Salis, Sauken, Serbigal, Sessw., Warkl., Wessen, St., trapans Gr.-Buschh., trape̦ns Kokn., Adj., morsch, verwitternd, brüchig, brockelig:
elksnis ir trapans kuoks Memelshof. trapani kliņģeŗi ebenda. tē̦rauds ir trapans Romershof. kauli paliek trapani Veselis Tīrumu ļaudis. tam (= vītuolam) bij tik trapani zari, ka paši nuo sevis bira nuost Jauns. Baltā grām. I, 15. trapans māls Wilzen n. Etn. I, 106, Alswig. trape̦na zeme Gr.-Buschh. trape̦na ve̦lē̦na ebenda. trapans biezpiens, siers, plācenis Aahof, N.-Laitzen u. a.;

2) Subst., ein morsches, verwittertes Holzstück
Alswig, Assiten, Mar., Serben; bröckliges Brot Bornsmünde;

3) "?": kas tev, tādam trapanam, tur nekait? Alm. meitai bij atsūtīts pakaļ kāds ve̦cs trapans B. Vēstn. Zu trapjš I.

Avots: ME IV, 222

traušs (li. traušus "trapus" Miežinis),

1) traûšs ² Amboten, Dond., Dunika, Erwalen, Funkenhof, Gramsden, Iw., Kalleten, Līn., Neuhausen, Nikrazen, Pampeln, Preekuln, Rutzau, Schrunden, Stenden, Wain., traušs U., = trausls: traušs kâ tē̦rauds Amboten, Nikrazen. tev, alksnīti, trauša miza BW. 21706, tas ir ļuoti traušs, man bail, ka viņš nesalūst Wain. (fig.) tavs spē̦ks nuo tā ļaunuma traušs ir? Dünsb. Par. 79. celt traušas (hinfällige) hipotezes A. v. J. 1896, S. 74;

2) scheu (von Pferden)
U.: traušs zirgs Etn. III, 148.

Avots: ME IV, 227

trušls Ahs., trušļs, = trusls: trušls tē̦rauds ātri lũst Ahs. tev, alksnīti, trušļa (Var.: trusla, trausa u. a.) miza BW. 21706, 1 var.

Avots: ME IV, 249

virpuļuôt, ‡

2) wirbelartig drehen
(?): Grauds ... virpuļuoja saimnieces pasmaguo augumu Atpūta, № 634.

Avots: EH II, 787

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729