apkaustīt
apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'raudiņa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'raudiņa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (18)
brūnis
I brũnis, ein braunes Pferd: uz brūņa jāt. brūnītim auzas devu. nu apkalu brūnīšam te̦raudiņa pakaviņus BW. 29872,4.
Avots: ME I, 341
Avots: ME I, 341
dzirt
dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês 2 Bl.],
1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;
2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;
3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. 2 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]
Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita
Avots: ME I, 555
1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;
2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;
3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. 2 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]
Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita
Avots: ME I, 555
ieknābāt
ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
ieknābāties
ìeknãbât(iês), (hin und wieder) picken, pickend essen: Late viņai pameta pa graudiņam kuo ieknābāt A. XXI, 418. aizlicis cālītim graudus priekšā, lai ieknābājas LP. VI, 1, 49.
Avots: ME II, 28
Avots: ME II, 28
izvilkt
izvìlkt (li. išvil˜kti),
1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;
2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;
3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;
4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;
5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;
6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,
1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;
2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);
3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.
Avots: ME I, 828, 829
1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;
2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;
3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;
4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;
5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;
6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,
1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;
2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);
3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.
Avots: ME I, 828, 829
pakava
pakava [Manz., Salisb.], häufiger pakavs [PS.], das Hufeisen: es apkalu kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem (Var.: pakavām) BW. 29698, 3. viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt. Aus r. подкова dass.
Avots: ME III, 42
Avots: ME III, 42
pavilkt
pavìlkt (li. pavil˜kti), ein wenig ziehen, (nach Ausdrücken des Könnens) ziehen, von der Stelle ziehen, unter etwas ziehen, in die Länge ziehen, ein wenig verziehen: līdz pusei vien pavilka tē̦raudiņa zuobintiņu BW. 19030, 3. zirgs ne.. pavilkt nespējis LP. VI, 1, 33, ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. es nevaru vairs kāju pavilkt, kâ e̦smu nuokususe A. XX, 401. kas nemāk rakstīt, lai sava vārda vietā pave̦lk krustu apakšā! pavilka (fing an zu artikulieren) gan tuo vārdu, bet līdz galam neizteica N.-Peb. pavelciet valuodiņu! BW. 15100. zē̦ns pavilka... muti uz smaidiem JR. IV, 46. Refl. -tiês, sich verzögern U.
Avots: ME III, 137
Avots: ME III, 137
piegrīst
pìegrīst, (dichtnebeneinanderlegend) vollständig bedecken: pilnu galdu piegriduši tēraudiņa zuobentiņu BW. 26395 var.
Avots: ME III, 252
Avots: ME III, 252
pierietenis
pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis 2 Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.
Avots: ME III, 285, 286
Avots: ME III, 285, 286
rauda
II raûda (li. raudà "Wehklage"), gew. der Plur. raûdas Gr.-Buschhof, raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben raûdât!), auch raudi BW. 10951 var., die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal) nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1. jau dažam . . . par maniem (für mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1. es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1. ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608. mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127. es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227. aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298. balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284. sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14. raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14. kas man ādu nuovilcīs (für nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038. gan brēcu gaužām raudām St, kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5. - raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A. raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25), das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33, das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.
Avots: ME III, 481, 482
Avots: ME III, 481, 482
rauda
simts
sìmts (li. šim̃tas),
1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;
2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. 2 152.
Avots: ME III, 841
1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;
2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. 2 152.
Avots: ME III, 841
šķelt
šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,
1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;
2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,
1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;
2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;
2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III 4 , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.
Avots: ME IV, 25, 26
1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;
2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,
1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;
2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,
1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;
2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III 4 , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.
Avots: ME IV, 25, 26
taurads
*taurads oder *taurada "?": šuj, māmiņa, man krekliņus, liec tauradu padusē! BW. 7376, 2 var. (aus Wessen). Wohl umgestellt oder entstellt aus hochle. tārauds < tē̦rauds "Stahl" (vgl. šūn, māmiņa, man krekliņu, liec pusīti tē̦raudiņa! BW. 7372).
Avots: ME IV, 139
Avots: ME IV, 139
tērauda
tērods
vīle
I vìle (li. vylė˜ "Strieme" bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 942; "Schwiele"),
1) der Saum, die Naht:
bikšu vīles BW. 18922, 3 var. kre̦kla vīlītē 5628. svārkiem vīle nuoplīsuse 20642. šūn . . lindraciņas tē̦raudiņa vīlītēm! 7476. dižam šuvu rakstīdama, mazam vīli vīlē̦dama 10513, 3. drēbju vīles A. XX, 558. aukstums ve̦lkas caur visām vīlēm 1944;
2) eine Schramme
L., Strieme, Narbe U.;
3) "?": labības vīle Stari III, 24. Wohl zu vît, s. Leskien Abl. 288 und Nom. 462, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 270, Walde Vrgl. Wrtb. I, 230.
Avots: ME IV, 639
1) der Saum, die Naht:
bikšu vīles BW. 18922, 3 var. kre̦kla vīlītē 5628. svārkiem vīle nuoplīsuse 20642. šūn . . lindraciņas tē̦raudiņa vīlītēm! 7476. dižam šuvu rakstīdama, mazam vīli vīlē̦dama 10513, 3. drēbju vīles A. XX, 558. aukstums ve̦lkas caur visām vīlēm 1944;
2) eine Schramme
L., Strieme, Narbe U.;
3) "?": labības vīle Stari III, 24. Wohl zu vît, s. Leskien Abl. 288 und Nom. 462, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 270, Walde Vrgl. Wrtb. I, 230.
Avots: ME IV, 639