Paplašinātā meklēšana

‡ apraustam (wohl mit -ā-) runât Festen, stottern (oder lispeln?).

Avots: EH I, 108

‡ izraûstaîns Ramkau, ungleich (stellenweise besser, stellenweise schlechter) gewachsen : izraustaini rudzi.

Avots: EH I, 476

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

nuoraustas, die Hede nebst den Fasern, die man beim Flachsreinigen abreisst: visas nuoraustas sakasiet! Fest.

Avots: ME II, 837

rausta, ‡

2) die Eile
Frauenb.: siena laikā liela r. (mit aû ² ).

Avots: EH II, 358

rausta, die Zuckung: vienmē̦r stiprākas kļūst krampju raustas Plūd. Llv. II, 257. Zu raustīt.

Avots: ME III, 488

skraustaîns, mit harten Lehmhügeln (skrausti) bedeckt: mūsu tīrumi ir skraustaini: skrausts pie skrausta Tirs. n. RKr. XVII, 77.

Avots: ME II, 888

sprausta U., Bielenstein Holzb. 243, = spraustava.

Avots: ME III, 1013

spraustala, in der Verbind. skalu spraustala Celm., = spraustava.

Avots: ME III, 1013

spraustava: auch Lubn., (mit aû ) Ramkau. - "iededz" ME. III, 1013 zu verbessern in "iede̦dz".

Avots: EH II, 557

spraustava Bielenstein Holzb. 245, Wid., Dr., spraûstave Golg., sprausteve Erlaa, (mit aû ) Saikava, spraustuve C., Jürg., Arrasch, Selsau, Kl. (mit aû), Etn. IV, 129, Schujen, Ronneb., Selsau, Laud., das Gestell, in welches der brennende Pergel gesteckt wird; ein Leuchter: spraustavā de̦g priežu skals Zalktis № 4, S. 34. iededz skalu spraustuvē! A. v. J. 1896, S. 3. svece skārda spraustuvē DL. ze̦lta spraustuvēs mirdzēja ... sveces Bērz. Lat. teik. 37 (ähnlich LP. VII, 624). paņēma lāpu nuo spraustuvēm A. XXI, 447.

Avots: ME III, 1013

raustava, eine Raufe zum Abraufen der Leinsaatköpfchen U., Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbi1d.). Zu raustît.

Avots: ME III, 488

atslejus, zurück, zurückgelehnt, zurückgeschoben: atslejus uzsprausta ce̦purīte Seltm.

Avots: ME I, 193

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

II deideris [Roop, ein magerer, abgezehrter Mensch]: bet vīra nuo viņa tik˙pat nebūs, - ir tāds sauss deideris, rausta valuodu Švābe Duomas III, 201.

Avots: ME I, 453

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta">rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts ² Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640

iepini, ins Haar geflochtener Flachs, "lini, kuo iepin bizēs, kuŗas tad sakrausta galvas augšā un sasien pakausī" RKr. VII, 188.

Avots: ME II, 51

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773

izraûstît (li. išráustyti), ‡

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476

‡ izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479

izstreipuļuôt, intr., hinaus -, heraustaumen: es izstreipuļuoju pa durvīm A. XX, 563.

Avots: ME I, 806

izteñterêt, intr., hinaus -, heraustaumeln: nuo istabas iztenterēja divi pusmūža vīrieši Latv.

Avots: ME I, 817

kaspins (li. kãspinas "Haarflechtenband"), [kaspine kãspinė) Rutzau], ein seidenes Stirnband: mārte (brūte) un kāzu meitas valkā vaiņaga vietā kaspinus, t. i. vairāk zīda bantes ap pieri, kuŗas pakausī tâ saspraustas, ka gali plivinās uz muguru Rutzau n. RKr. XVI, 101.

Avots: ME II, 169

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

‡ nuogāzeniski, Adv., abschüssig: ce̦pure ... ir piesprausta n. pret de̦gungalu Brigadere Skarbos vējos 175. pie mājas, kuŗa atradās piekalnē, tecēja ... upīte, bet nuo dienvidiem tai pieslējās birze, un n. (den Abhang entlang?) bija iedzīti zemē ... mieti, apaļi un labi sargājuoši Vindedze 49.

Avots: EH II, 45

pieļipa, pieļipe, Angeklebtes od. Angeheftetes beim Spinnen oder Fiechten (vgl. pielips I): māte man ieduos pieļipu nuoraustas Vīt. 74; vgl. pielīpi II.

Avots: ME III, 270

pìeràust,

1) hinzuscharren:
pierausu (Var.: pierušināju) .. . burkantiņu BW. 35032 var.;

2) anhäufen, ansammeln:
mantas pieraust DL.;

3) scharrend, schaufelnd anfüllen:
cilvē̦ki, kuru... pieraustuos ratus (die mit Mist angefüllten Wagen) vadāja nuo kūtīm uz tīrumiem Etn. II, 182. kad cūka rakdama aizme̦t ar mē̦sliem sili aizgaldā, tad saka: "pierausta sile" Mar.

Avots: ME III, 283

raûstîklis C. "rausta">ar kuo rausta".

Avots: ME III, 489

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

sakŗaũt, sakraũt, freqn. sakŗaũstît, sakraustît Wid., tr., zusammenpacken, (zusammen) häufen, vollpacken: ve̦zumu. kâ lai es salmu ve̦zumu atkal sakrauju? Dīcm. pas. v. I, 56. sagrābtu sienu... vakaruos sakŗauj"tupešuos" Etn. lll, 103. (pļava) palika vēl juo kuoša, kad sakŗāva (Var.: sameča, sagrāba) kaudzītē BW. 28644 var. (bizes) sakrausta galvas augšā un sasien pakausī RKr. XVl, 188. Refl. sakŗaiztiês,

1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;

2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.

Avots: ME II, 657

saràust, tr.,

1) zusammenschüren:
uguni. sarauš kuopā apde̦gušuos pagaļu galus Saul. III, 227. mitras augu daļas, kaudzē saraustas, rada siltumu Pūrs I, 34;

2) zusammenraffen:
atņēma tiem beidzamuo luopiņu un pārdeva, lai tik vairāk naudas saraustu JK. V, l, 52. kluosternieki sarausa lielus ieņē̦mumus Pūrs III, 51. sarausa visādu svētību LP. V, 112. kuo tu pa ilgiem gadiem esi sarausis Alm. Kaislību varā 33. saraust tâ visu kuopā ebenda 150.

Avots: ME II, 712, 713

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

I skrausts,

1) skràusts ^2, was rasselt, knirscht
Mar. n. RKr. XV, 135;

2) ein harter Lehmhügel
Tirs. (skràusts ^2), ein steinichter Hügel Wid., eine steinichte Stelle im Acker (skraũsts) Wolm.: mūsu tīrumi ir skraustaini: skrausts pie skrausta Tirs. n. RKr. XVII, 77;

3) auss skràusts ^2, der Knorpel des Ohrs
Mar. n. RKr. XV, 135;

4) skrausts od. skrausta zirgs, ein altes, schlechtes Pferd
L. Zu skraustêt.

Avots: ME II, 889

spraustene Erlaa, = raustava">spraustava.

Avots: ME III, 1013

sprausteve,

1) s. spraustava;

2) eine (unsaubere) Arbeitsschürze
N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: me̦lna mute kâ sprausteve ebenda.

Avots: ME III, 1013

spraustulis Walk n. U., = raustava">spraustava.

Avots: ME III, 1014

spraûstuve C., s. spraustava.

Avots: ME III, 1014

I žaga Selb., Stockm., Warkl., žags Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Mahlup, Memelshof, Oknist, Warkh., Warkl., Wessen, žagus Manz. Lettus, L., U., Wessen, häufiger Plur. žagas Spr., Aiviekste, Alschw., Amboten, AP., Autz, Bers., Burtn., Dond., Drosth., Dunika, Erlaa, Funkenhof, Gotthardsberg, Gramsden, Gr. - Roop, Heidenfeld, Kabillen, Kalz., Kokn., Lennew., Linden, Lubessern, Lubn., Luttr., Makašēni, Meiran, N. - Bergfried, Nautrēni, Nikrazen, Ogeŗ Ogershof, Pilda, Popen, Prl., Pamelshof, Rēzna, Ronneb. - Neu- hof, Schnehpeln, Schrunden, Schujen, Selb., Selsau, Sessau, Sessw., Stenden, Trik., Wandsen, Warwen, Wenden, Wolmarshof, žagi Etn. I, 54; 113, Spr., Peb., Ronneb., Serben und Sessw. n. U., Adl., AP., Arrasch, Bers., Bewershof, C., Druw., Golg., Grünwald, Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., PS., Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, das Schnucken, Schlucksen, Schluchzen: žagas (žagi, žagus) rauj (rausta Manz. Lett.). Sprw.: žagi rauj, vai radi piemin, vai skauģi lād RKr. VI, 826. žagi tik tad raunuot, kad kāds pieminuot Etn. I, 54. žagas rauj - mani kāds lād Aiviekste. žagi rauj - mani daudzina Nötk., Schwanb. viegli mani žagas (Var.: žagus, že̦gi, žagri) rāva BW. 14070. sīvi manim žagas (Var.: žagi) rāva 10676 var. mīšķi mani žags nuorāve 12598 var. liegi mani žagas rāva; kas jel mani pieminēja? 34085. lē̦ni mani žagi rāva, tāli mani pieminēja 34086. rauj man žags, vaicā tautas: kas tev[i] svešu pieminēja? 34092. līdz māmiņu atce̦ruos, sāk man ātri žagi raut, - vai māmiņa pieminēja? 13254. atrauguojuoties nāk žaga Latv. Sprw.: kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827. Anscheinend (wegen des ž- für z-) als ein Lituanismus (wenn nicht mit ž- aus zj-) zu li. žegulys (bei Miežinis) "das Schlucksen", žeksė´ti "mehrfach schluchzen", žagsyti "schnucken" u. a. (bei Leskien Abl. 314), wozu Zupitza Germ. Gutt. 203 und Bezzenberger Lit. Mitt. I, 45.

Avots: ME IV, 784, 785