Paplašinātā meklēšana

I ànkrava ² (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

‡ borava Seyershof, der Steinpilz.

Avots: EH I, 235

dabrava U., einer, der sich seine Kleidung beschmutzt. [Zu gr. δέφω "knete, walke"?]

Avots: ME I, 428

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

‡ dravantiņa C., = dravantnīca.

Avots: EH I, 331

[dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493

dumbrava, eine ausgefahrene oder vom Vieh ausgetretene, moorige Stelle U.

Avots: ME I, 514

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343

duravas, hochle. für durvis BW. 5002, [21723. 23095 var., 30776, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. 210].

Avots: ME I, 519

grava,

1): stāvas gravas BW. 26551, 13 var.;

2): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl.; ‡

4) der Raum hinter dem Ofen
(àizkrâsne) Warkl.

Avots: EH I, 400

gŗava: auch Schrunden n. FBR. XIII, 102, Blieden: dziļas gŗavas BW. 18319, 2.

Avots: EH I, 414

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

gŗava [Nigr., GR. -Essern, Selg., Dunika], gŗavaîns, s. grava, gravains.

Avots: ME I, 673

gravaîns, gŗavaîns, grubig : g. ceļš St., V.

Avots: ME I, 641

‡ iẽgŗava Frauenb., eine kleine Bodenvertiefung, ein kleines Tal.

Avots: EH I, 515

‡ iekrava, die Schiffsladung Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26.

Avots: EH I, 522

jum̃prava,

1) eine Jungfrau:
tā nebija lakstīgala, tā bij Māŗas jumpraviņa BW. 30610, 4;

2) die Jungfer (eine höher gestellte Dienstperson);

3) der Rammblock, die Ramme (Jungfer);

4) Froschköder zum Krebsen Linden:
ē̦dai mē̦dz ņemt naģes, kuŗas vēžuot ejuot drīkst saukt par jumpravām Etn. III, 95. [Nebst li. jùmprava aus mnd. junkvrowe.]

Avots: ME II, 118

kŗava, s. krava.

Avots: ME II, 296

I krava, ‡

3) "kas nederīgs, nevajadzīgs, kas par apgrūtinājumu" Auleja; ‡

4) kuģu k., die Schiffsladung.

Avots: EH I, 644

I krava, kŗava,

1) der Haufe:
liela krava grāmatu Vēr. I, 1029; kravu kravām, haufenweise C.: ... zem se̦nuo parašu un citu ikdienišķu sīkumu kŗavām Druva III, 181;

2) das Kramen
Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

[II krava, das Ufer Für. Zu krauja II.]

Avots: ME II, 264

‡ kravada "liels strēķis" A. Leitāns: liela k. malkas.

Avots: EH I, 644

kravalât, - ãju, rasch und deshalb unverständlich sprechen Kaul.

Avots: ME II, 264

‡ I kravàlda ² Auleja, Laud., Lubn., = krãms 1: piekravāts tuôs kravaldu.

Avots: EH I, 644

‡ II kravalˆda Pilda, comm., "kas dauzās apkārt" (bes. von kleinen Kindern gesagt).

Avots: EH I, 644

‡ kravalga Warkl.,

1) = krãms: ustabas augša piemē̦tāta ar vienām kravalgām;

2) ein Ort, wo Gerümpel aufgehäuft ist; unordentlich durcheinandergeworfene Gegenstände
Prl.

Avots: EH I, 644

kravata, ‡

2) "etwas Unnützes"
Warkl.: tī grāmata (tis puisis) ir tikai k.

Avots: EH I, 644

kravata, der Haufe: lejpus pilskalna bijušas akmeņu kravatas [Wolm.], PS. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

kravažas, kŗavažas [Lautb., kŗavaša St.], Gerümpel, alter Kram: kas tad tās par kamanām? tikai tādas kravažas Wain. pēc tās pašas dienas nuolikām mēs tās kravažas Ap. 21, 15. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

kŗavažas, s. kravažas.

Avots: ME II, 296

‡ *kravažât, zu erschliessen aus pìekravažât.

Avots: EH I, 644

kravažâtiês, - ãjuos, herumkramen: kuo viņš tur kravažājas? Wain.

Avots: ME II, 264

māravas U., = maranas.

Avots: ME II, 583

pagrava, ‡

2) "gravas nuogāze" Waidau: pagravu pavasaŗuas skaluo upītes ūdens C.

Avots: EH II, 134

pagrava, das Wagengeleise St.

Avots: ME III, 30

‡ paravaini lini Ramkau, = lini ar paravām.

Avots: EH XIII, 166

‡ paravas Ramkau, ganz kurze Flachsstengel: linus plūcuot, p. neķeŗas saujā, tās paliek uz tīruma.

Avots: EH XIII, 166

pìekravažât, verkramen, vollkramen, vollpacken: visas malas tâ ir piekravažātas, ka ne paiet nevar Wain.

Avots: ME III, 259

I prava (?) "die Hand (?)" : tu man pravu (aus r. правую руку?) sasiti Laitzen.

Avots: ME III, 379

II prava, das Ausbessern, Remontieren: drēbju, ē̦ku prava Wirglnalen; vgl. pravît.

Avots: ME III, 379

pravans "gewandt, fix" Plātere, "hübsch, iznesīgs, dižans" N.- Peb., "dūšīgs" Lös., Nikrazen: pravani puiši Poruk. pravani gaiļi Poruk IV, 137; "tätig, energisch (zugleich reich)" Schibbenhof. Aus pravarns (< r. проворный "gewandt") "lāga" Wessen?

Avots: ME III, 379

pusjum̃prava, eine niedriger als die eigentliche Jungfer gestellte Magd: gāju pusmuižā pusjumpravu lūkuoties BW. 13891.

Avots: ME III, 428

rava: plur. ravas, eine Stelle im Meer, wo auf dem Grunde viele Steine liegen Angern n. BielU.

Avots: EH II, 360

rava Kaugurciems, ein Riff, eine Sandod. Steinbank im Meer Peterskapelle n. U., Salis: klinšu rava Seifert Chrest. II, 107. ravas - akmens kalni jūrā Skuolas druva II, 186. Dürfte auf liv. rova resp. estn. rawa "Stein unter dem Wasset" beruhen; vgl. Thomsen Beröringer 275. Hierher wohl auch: nāc, menciņ, tai rave (kann auf ravā(i) beruhen), kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 aus Alschw.

Avots: ME III, 491

ravaîns Schrunden, Kurs., Schlehk, = rāvaîns.

Avots: ME III, 491

‡ ravas Ramkau, ausgejätetes Unkraut.

Avots: EH II, 360

ravasts, eine grosse Familie Salis n. U. Aus estn. rahwas (partitivus rahwast) "Volk, Leute", s. Thomsen Beröringer 275.

Avots: ME III, 492

šķē̦ravas "?": šķē̦ravas (= šķē̦rkuoki?) un stelles pagatavuo uz vietas A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 48; šķẽ̦ravas Seppkull "= šķē̦rumi."

Avots: ME IV, 33

strava (li. sravà "das Fliessen", gr. ρ'οή "Flut") U., = strāva.

Avots: ME IV, 1083

urava Erlaa, Gr.- Buschh., Memelshof "stiprs runātājs, kliedzējs".

Avots: ME IV, 301

uravas Gr.-Buschh., Saikava, = urravas; lautes und verwirrtes Gerede, Lärmen Wid.

Avots: ME IV, 301

uŗavas, = urjavas: uŗavas kliegdarns Valdis Stabur. b. 124. bars saņēma viņu kliedzieniem, uŗavām un smiekliem Veselis Daugava 1, 430.

Avots: ME IV, 309

ur̃ravas Bauske, (mit ùr ² ) Kl., Ogershof, Hurrahschreien.

Avots: ME IV, 307

‡ uzkrava, Aufgeladenes: pieturē̦dama gaŗuo uzkravu, kas slīdēja nuost nuo šaurajiem rateļiem A. Upītis Ģertr. 247.

Avots: EH II, 725

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

‡ apladêt, zurechtmachen ("sataisīt"); = salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96

ârĩba, die Extravaganz, der Unfug: untumi, ārības.

Avots: ME I, 242

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ârišķîgs, extravagant: ļuoti ārišķīgs viņš bija Apsk.

Avots: ME I, 242

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

dambra, rava">dambrava Spr., der Sumpf: viņiem netikās vakarā uz turieni pa dambrām un siekstām dauzīties.

Avots: ME I, 436

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

dejums, der Tanz: jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā RKr. VII, 1127. Dafür deijums RKr. XVI, 222.

Avots: ME I, 453

I drāva, die innere Höhlung des aulis Schlehk n. Biel. Mag. XX, 3, 113; [drāvas kuoks Lng., ein Bienenstock. (Vgl. li. drovė˜ "дупло" und le. drava.]

Avots: ME I, 494

dreve [li. drẽvė], ein Baum, in welchem ein Bienenstock ist PK. n. U.; vgl. drava.

Avots: ME I, 497

[duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550

gaspaža,

1) die Frau, die Herrin (veraltet):
tad turēs visas gaspažas savus kungus guodā;

2) die Dame in der Karte:
kārava, pīķa gaspaža. Aus госпожà.

Avots: ME I, 608

guôzaîns, sonnicht: mirdzuošā klajumā guozainas gravas.

Avots: ME I, 693

izaizuôt, tr., Risse bilden, zerklüften izaizuota grava MWM. VIII, 117.

Avots: ME I, 712

izte̦ka,

1) der Aus-, Abfluss, ein Fluss, der von einem See od. Sumpf abfliesst:
upītē dzerti gāju, ezeriņa izte̦kā BW. 26480. tai vietā radusies dziļa grava ar izte̦ku (upīte) LP. VI, 204. purva izteciņa BW. 21406;

2) ein Flussarm, der vom Fluss abmündet;

3) die Quelle
St.; [bei Glück als o - Stamm: baušļi ir (gudrības) izte̦ki Sir. 1, 5].

Avots: ME I, 816

krabažas, allerlei zusammengeraffter Kram U. [Entstanden vielleicht durch Mi- schung von grabažas und kravažas.]

Avots: ME II, 255

kramuôts [li. kramúotas "шершавый"], grindig: diži gaŗa jumprava, kramuota galva (Rätsel - der Hanf).

Avots: ME II, 259

kristît: praes. auch -u (z. B. in Rutzau n. FBR. VIII, 135), ‡

2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡

3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡

2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡

3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.

Avots: EH I, 655

kũvîgs, albern, extravagant: tava mīļā tē̦va jūtas tādas kūvīgas Latv.

Avots: ME II, 339

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431

‡ lùsêtiês ² Auleja, Schallverbum: kad cir[tī]sim diravas, tiê lūsēsies vien.

Avots: EH I, 764

Mãŗa, Mãre, ein Demin. Mārinĩte BW. 32449, 4,

1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;

2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;

3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;

4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.

Avots: ME II, 585, 586

maranas, ["maralas" N.-Peb.], = madaras, Labkraut (galium L.) RKr. II, 71. lielās od. zirgu m., nördliches Labkraut (galium boreale L.) RKr. II, 71 (n. U. lielās m., galium verum); mazās m., galium uliginosum U. [Eher wohl (s. Berneker Wrtb. II, 18) nebst estn. maran dass. (vgl. Thomsen Beröringer 268) entlehnt aus r. маренá "Färberröte", als (nach Zubatý AfslPh. XIII, 431 ff.) verwandt damit u. a., weil dies Wort im Baltischen ganz isoliert erscheint. Vgl. übrigens auch le. marnakas und māravas.]

Avots: ME II, 562, 563

maũrs [li. mauraĩ "Entengrün", r. муръ "Wiesengras"], maura, oft das Demin. mauriņš, eigentlich das Gras am Hause, um`s Haus herum, dann Rasen überhaupt U.: Sprw. zaļš kâ maurs. maurs izrakņāts un nuoē̦sts Apst. II, 7. tautieša kumeliņš mauru mina sētiņā BW. 7462. šķiries pušu, zaļa maura, glabā manu augumiņu! 8881, 2 var. lielā maũra zâle, Wegetritt (polygonum aviculare), mazā maũra zâle, Angergras (poa annua). [Nebst mauragas zu slav. murava "Rasen", s. Būga РФВ. LXXII, 196 und Trautmann Wrtb. 172.]

Avots: ME II, 569, 570

mežala, mežaļa,

1) ein albernes, extravagantes Frauenzimmer:
mežala - auša, sieviete, kas ātra iekš izturēšanās un runas Lös. n. Etn. IV, 146, Lub.;

2) der Name einer Kuh
Smilt. Zu mežs.

Avots: ME II, 609

mežâniẽtis,

1) der Waldmensch, der Wilde
[Zaravič, N. - Peb. (mežānietis)], Wäldler; ein alberner, extravaganter Mensch Lub., Lös. n. Etn. IV, 146;

2) Bezeichnung des Wolfes
Mag. IV, 2, 128.

Avots: ME II, 609

‡ neprauns "nestalts, nele̦pns, neiecirtīgs" Frauenb.: Alvīne ir pa˙visam nepraũna meita; "neizdarīgs" Fockenhof: n. puisis. Zu pravans.

Avots: EH II, 17

niêdrãjs, niêdrãja, niedrējs, rava">niedrava, niedraiņa, niedriens, niedruols, [Niêdruola ² Lvv. II, 94], niedruļa, niedruls, n,iedraine, n,iedriene u. a., das Röhricht, Schilficht: lai uzauga man liniņi kâ e̦zara niedrājiņi BW. 28356. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum. mātīte dēj niedrājās Konv. ² 78. laižam vēršus niedrājā (Var.: niedraiņā, ņiedrainē, ņiedrienē, niedrējā, ņiedrājā, niedruļā, niedruolā, ņiedruolā, ņiedrulā, niedrulā) BW. 2910. vai pazuda niedrienā (Var.: niedrājā, niedrainē), vai baltā ābulā 28921. sit, tautieti, ze̦lta vadzi niedraviņas (Var.: nieduolāja) klētiņā! 24618, 10.

Avots: ME II, 749

nùogâzt, tr.,

1) zum Fall bringen, um-, herunter-, abwerfen, herunterstürzen:
kuļamao labību nuo ārdiem nuogāž vīrieši Etn. III, 73. te̦kulis zē̦nu nuo-gāzis gar zemi. es nuogāzīšu tevi nuo tavas vietas Jes. 22, 19. nuogāzt nuo truoņa, vom Throne stürzen;

2) erschiessen, töten, schlachten:
mednieks nuogāzis briedi LP. III, 97. vakar jau nuogāzām divus pussuķus Degl.;

3) abmähen:
līdz dienas vidum nuogāzis lieluo riežu LP. gājējs jau pļavu nuogāzis Drava II, 270;

4) herabsetzen, heruntermachen: tu esi nuogāzts tâ, ka suns nuo tavām ruokām maizes neņe̦mtu Kaudz. M.;

[5) bewerfen:
mē̦slu ir pa˙pilnam, var nuogāzt visu lauku biezum+biezu kārtu Janš. Dzimtene V, 354.] Refl. -tiês, ab-, hinab-, herabstürzen, umstürzen, umfallen: viņš nuogāzies nuo klints, nuo ve̦-zuma, rumpis nuogāzies gar zemi LP. IV, 63. lācis nuogāzies kâ akmens A. XX, 54.

Avots: ME II, 784

‡ nùoreidzêt Warkl., = nùorìbêt: viss nuoreidzēja vien, kad bē̦rni aizcirta duravas.

Avots: EH II, 81

nùotrĩcinât, ‡ Refl. -tiês, erschüttert werden, erzittern: sprāgst te spēriens tāds, ka viss nuotrīcinājas Dünsb. Divpadsmit gulošas jumpravas 12.

Avots: EH II, 101

nùotrumpêt, [nùotrumpuôt Dond., abkappen Bielenstein Holzb.: nuotrumpuot kuokiem zarus. bišu kuokiem mežā gali jānuotrumpuo, lai drava neaizaug Dond.]

Avots: ME II, 877

uotrmal, = uotrpus 2: divi kalni viens vienmal gravai, uotrs uotrmal LP. VI, 205.

Avots: ME IV, 425

pagrāve: "das Ufer eines Baches" (mit ã) Ramkau; "grava" (auch pagrãvis) AP.: eita uz pagrāvi! tur ir daudz riekstu AP. meita pagrāvē velējās Tdz. 46116 (aus Fest.).

Avots: EH II, 134

‡ pakāpalêt, = pakāpelêt: kādu gabaliņu pa ... gravainām ielām pakāpalējis Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 131.

Avots: EH II, 142

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167

pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.

Avots: ME III, 424

pusbrũtgãns, halbwegs ein Bräutigam: pusbrūtgāna puisītis biju, pusbrūtgāna kumeliņš; nu es jāšu uz pusmuižu pusjumpravas lūkuoties BW. 13891, 1.

Avots: ME III, 423

‡ pužvir, Adv., = pušvirā I Zvirgzdine: atstāt duravas p. acis p. jam, kad guļ.

Avots: EH II, 340

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

II rāva,

1) eine tiefe Stelle im Meer
Büttner n. U., Durben: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā, tās rāviņas me̦klē̦dams, kur menciņi lidināja VL. aus Durben. nāc, menciņ, tai rāve (kann auf rāvā(i) beruhen), kur dzird[i] mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var.;

2) ein Wasserfall, eine Stromschnelle
Harder n. U.;

3) *rāva od. *rāvs "?": tas sašķīdīs pret kļū-muo klinšu rāvu Plūd.;

4) râva Bers. "raušanās; viel Arbeit":
tur bij liela rāva;

5) "?": pār kalniem brāžuoties ar rāvu Rainis MWM. v. J. 1898, S. 81. te visu aizrauj nikna šalts ar rāvu MWM. v. J. 1897, S. 811;

6) râva, eine Spalte, ein Riss
Jürg. Wenigstens in den Bedd. 2, 4, 5 und 6 zu raût. Zur Bed. 1 und 3 vgl. rava,

Avots: ME III, 499

reņ̃ģe: auch Ermes, Lieven-Bersen, Selg., Smilt., Trik., (mit èņ) AP., Veļķi (unbek. [in der gewöhnlichen Bed.] in Dunika [wo dafür strimala ], Popen und Windau [wo dafür siļķe ]); r. man vē̦de̦ra baruotāj[a] BW. 30834. le̦dus od. ūdeņa r. Kaugurciems, ein sehr magerer Strömling; ravas r. ebenda, ein in der rava lebender Strömling.

Avots: EH II, 366

sagumt: veļa sagumst (beim Plätten ohne Brett) BielU. biezuoknis nuo abām pusēm sagumis ceļa gravai pāri A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XVI, 411

saspiêst, ‡

2) (mehrere Türen) fest zudrücken (zuriegeln?):
kalpūne saspiede stipri visas duravas Pas. X, 509.

Avots: EH XVI, 449

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. ² 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920

spēša "= rava">drava" Lubn.: bites lien spēšās.

Avots: ME III, 993

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555

I stãvs (li. stovus "stãčias" Miežinis),

1) stehend, aufrecht; steil
U.; stāvs kalns, ein steiler Berg U. gravas ar stāviem krastiem Vēr. II, 1. stāvs lietus, ein Platzregen U.;

2) gerade heraus, aufrecht
(fig.); widerspenstig; jautāt stāvuos vārduos Kaudz. M. 92. nuo Linuma stāviem izteicieniem... visi... vairījās Izjurieši 46. vai šādam pārāk stāvam apgalvuojumam ir savs īsts pamats Druva II, 115. stāva būt pret viņu nedrīkstu Janš. Bandavā I, 122. - Subst. stãvums,

1) die Steilheit
U.; eine steile Anhöhe, etwas Steiles; viss stāvums bij piestādīts... lazdiem Dz. V. te rādījās tāds stāvums, ka tuo nevarēja uzjāt JK. V, 115. nuo stāvuma iemeta upē MWM. VIII, 116;

2) die Positur
U.

Avots: ME III, 1055

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082

strutene, Plur. strutenes, Schöllkraut (chelidonium majus L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 69, U. (sarkanās str. od. gravas str.), Brucken n. Etn. I, 67, Gr, - Buschh., Etn. III, 6; LP. VII, 595; Kronv. ² 4057; Johannisblut, Hartheu (hypericum L.) RKr. II, 72, U. (dze̦ltānās str. od. meža str.), Karls.; Maulbeeren Fischer 243: pret krītamuo kaiti jādzer struteņu virums RKr. XII, 14. Zu strutas.

Avots: ME IV, 1096

I tirinât,

1) schütteln
U., (mit den Beinen) zuckende Bewegungen machen Adsel, AP., Arrasch, Bauske, Bers., Druw., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg., Kabillen, Karls., KL, Ligat, Lubbei, Mar., Marzen, Meiran, Meselau, MSil., Nötk., Orellen, Raiskum, Ronneb., Ruj., Salis, Schujen, Selg., Sessau, Sessw., Siuxt, Weissenstein, Wenden, Wessen, Wolmarshof (in Dond., Stenden und Pilda nicht bekannt): kājas. kad zaldāts... ar bises re̦zgalu bija mieluojis, tad ve̦lns tikai vēl kājas vien tirināja LP. VI, 360. ruokas, kājas tirināju BW. 34486. zaķīt[i]s (ļipu tirināja (Var.: šķurināja) 16773 var. (ähnlich: 20415). tirināt nuosalušus pirkstus Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 21. cīrulītis . . . spārniņus tirinādams stāv gaisā Stari II, 101;

2) reizen, zörgen
St., U., zum Zorne reizen St., Erlaa, Gr.-Jungfernhof, Lems. und Oppek. n. U.: kam puisīšus tirināji (Var.: kairināji, kaitināji)? BW. 11898 var. tuo tirināja ar savām bildēm (reizten ihn mit ihren Götzen) Psalm 78, 58. caur . . . ģeķīgu tautu tirināšu es tuos uz dusmību (an einem närrischen Volk will ich sie erzürnen) Glück V. Mos. 32, 21. netirinājiet jūsu bē̦rnus (reizet eure Kinder nicht)! Epheser 6, 4. Refl. -tiês, zucken, sich schütteln: kājas puišiem tirinājās vien R. Sk. II, 142. eji tai jumpravai gaŗām tirinādamies! LP. VII, 456. Reimwort zu stirinât; falsch abstrahiert etwa aus nuostirinâties (als nuo-s-tirinâties aufgefasst)?

Avots: ME IV, 195

tùmšuot,

1) tr., dunkel machen, verdunkeln
L.: asaru tumšuotām acīm A. XX, 905. (fig.) kas manu tautu tumšuo, vilstī? Deglavs Rīga II, 1, 164. mēs šuo savu pretpusi . . . e̦sam gan zinājuši tumšuot (in schlechtes Licht stehen, verleumden) draudzes kunga priekšā Kaudz. Izjurieši 60;

2) intr., dunkel sein, (er)scheinen:
priekšā tumšuoja tam šauras gravas sprauga A. v. J. 1899, S. 403. Refl. -tiês, dunke1 werden, sich verfinstern: kas ausis gaišs, tas dažkārt tumšuojas Juris Brasa 199.

Avots: ME IV, 263, 264

‡ uztraust, mühsam auf etwas hinaufbewegen: ve̦ctē̦vs uztrausa gurnu ratu malai Sārts Dravas san 182. Refl. -tiês (s. ME. IV, 393): u. uz istabas augšas Jauns. Augšz. 4; "uzcelties" (mit aû ² ) AP.

Avots: EH II, 737

ve̦daks (?), ein langes Stemmeisen, womit man Bienenstöcke aushöhlt: ar ve̦daku duŗ dravas Dond. n. RKr. XVII, 62. Zu ve̦dga.

Avots: ME IV, 519

‡ vidželêt,

1): "?": jumprava tik vidželēja gar galdu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 212;

2) zu sprechen beginnen (von kleinen Kindern)
Siuxt.

Avots: EH II, 781

‡ viênmal,

1) an einer Seite:
viens v. gravai, uotrs ... Pas. XV, 284;

2) "zusammen"
v. iet.

Avots: EH II, 796

I vilinât, betrügerisch locken, verführen U.: Viļums mani vilināja nuo kalniņa lejiņā BW. 9555. mani vilināja viņas... skaistums Skalbe Kâ es 28. jumprava vilināt vilina pie sevis LP. VII, 1070. augļi karājās vilinādami Pas. IV, 268. viss vilina, valdzina R. Sk. II, 173. tautieti, kam tu mani vilināji? ne tev bē̦ra kume liņa, ne slide̦nu kamaniņu BW. 25867. Zu vilˆt.

Avots: ME IV, 587

zir̂guôt: jie stāv tik in zirguo in kliedz uravas Jauns. Raksti VIII, 353. Refl. -tiês: kuo jūs te zirguojaties (pluosāties)? Ermes.

Avots: EH II, 808