Paplašinātā meklēšana

‡ pilsāta Lng., die Stadt.

Avots: EH XIII, 233

I sãta Upesgrīva "ugunskurs nuo prauliem un ve̦ciem kuokiem"; wohl aus *sārta (zu sãrts II), vgl. auch *sāts V.

Avots: ME III, 808

II sāta (unter sãts 1): vai dzīvē viņam trūkst sātas vai veiksmes? Daugava 1934, S. 581.

Avots: EH XVI, 473

II sāta, s. sāts I und IV.

Avots: ME III, 808

III sāta (unter sāts IV): "Zaun und Pfosten, die durch Stangen od. Planken verbunden sind" Livl. n. BielU. Vgl. auch Pẽteŗ-sāt u. a. in Edw. n. Plvv. I, 265.

Avots: EH XVI, 473

‡ sàtanīca ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Schimpfname für ein Weib.

Avots: EH XVI, 473

sãtans Selg., sàtans ² Lis., Golg., Saikava, sãtãns PS., Wolm., C., sãte̦ns Līn., lw., sāte̦ns Pas. IV, 350 (aus N.-Bartau), sãtẽ̦ns Bauske, sàtins ² Gr.- Buschhof, der Satan.

Avots: ME III, 808

apnẽ̦sât, dial. apne̦sât, abtragen (Kleider), freqn.: divreiz lika apnē̦sātas mices brūtei galvā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 109

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776

iztìesât,

1): iztiesāta lieta, = zināma lieta, eine ausgemachte Sache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausmachen"); ‡

2) auf gerichtlichem Wege erlangen:
lai bē̦rnam iztiesātu kādu pabalstu Austriņš Nopūtas vējā 48; ‡

3) ausessen
Dunika: i. visu skutulu. Refl. -tiês: eine Zeitlang (ohne Erfolg) prozessieren: iztiesājās, bet ne˙kā nepanāca.

Avots: EH I, 490

kam,

1): kam ļaužu? Pas. IX, 259;

4): kam ar svešu kaitējuse, sen slavīte maliņā Tdz. 39361; ‡

5) weil:
meita ... nuotiesāta ..., kam atsagrieze bez vīra Pas. IV, 276 (aus Dricēni).

Avots: EH I, 580

kratas,

1) alte, zerfetzte Kleider,
ve̦cas, nuoņē̦sātas drēbes, kuŗas var vai nuokratīt Lis., Tirs., Druw., Oppek., [Stelp.: valkājat šās me̦lnās kratas Austriņš Vērpetē 12];

2) der Schauer (vor Ekel), das Zittern
[Stelp.]: tīri kratas vien nāk, kad jādzeŗ šņabis Tirs., Lös. kratas vien nāk: salst Mar. n. RKr. XV, 119. kratas viņā purinājās un drebinājās A. XII, 647. Zu kratît, [li. kratà "растрасыванiе"].

Avots: ME II, 261

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

nadzene, naģene,

1) eine Mütze mit einem Schrim
(nags): nuonē̦sāta naģene Brig. jaunā naģene bij pārmaukta gan˙drīz pāri rudajām vanaga acīm Vēr. II, 543. tam likās, ka viņš kur ne˙būt būtu redzējis Sarkanbārdas nadzeni A. XXI, 32;

2) ein knapper Schuh,
[pastala, s. Būga PФB. LXXII, 201], Handschuh: tā bij brūtes īstā māsa ar tām kuiļa nadzenēm (Var.: baltas ķēves naģenēs) BW. 20600. Zu nags nebst li. mãginė "Schuh armer Leute"."

Avots: ME II, 686

I nuocietas "?": ja ne vairāk, tak nuocietas [das Erlittene?] būšuot atmaksātas U. Medn. laiki 54; [in Serben sei es gleichbed. mit bē̦das].

Avots: ME II, 768

‡ nuolekšât Frauenb. "beschmutzen": zeķes nuoleksātas vienuos dubļuos.

Avots: EH II, 61

‡ pārildzinât "?": nauda, kas netiek izmaksāta par pārildzinātiem ... papīru kupuoniem Pēt. Av. III, pielik., S. 49.

Avots: EH XIII, 201

pìenasât Dond., Kreuzb., Gr.-Busch hof, Saikava, = pìenẽ̦sât: p. istabu ar gružiem. nuoauni vîzes! diezgan jau tās pienasātas, sind schon lange genug getragen worden Saikava.

Avots: ME III, 275

pluceņi, die Charpie: vilnainas nuone̦sātas drēbes, zeķes, cimdus ārda pluceņuos Fest.

Avots: ME III, 352

puõčas Autz, puôčas ² MSil., die Ruine; "zerfallene Hütten" Tals.; Stelle, wo früher ein Gesinde stand Autz n. U., Neu-Bergfried: es darīšu jūsu pilsātas par puočām III Mos. 26, 31. pretim Kuokneses pils puočām Konv. ² 453. izrakumi puočās izdarīti ebenda 1390. bezdelīga nuolaidās zemē, palika par peli, iespruka puočās Pas. III, 397. Dissimilatorisch aus *puoščas (< aruss. пуща, woher auch li. pūščià "Wüste")?

Avots: ME III, 454

pusàlga, auch (indekl.) pusàlgas, pus˙àlgas, halber Lohn: pusalga izmaksāta, puse nemaksāta. saimnieks izmaksājis tikai pusalgas Lis.

Avots: ME III, 422

‡ sabe̦ndaruôtiês, =sabìedruôtiês: s. ar citiem pilsāta buršiem Dünsb. Piķis un Stintis 20. Vgl. ‡ sabe̦ndruôtiês.

Avots: EH II, 396

sagša Karls.,

1) ein instr. pl. sagšiem BW. 13282, 9, ein wollenes Umschlagetuch
Bielenstein Holzb. 413; 429, eine Hülle, Decke der Frauen U., die Bettdecke Salisb., wollene Nachtdecke U.: meitu māte sagšus (sic!) auda VL. aus Rutzau. sagšas nē̦sātas uz ple̦ciem Plutte 68. ziemā braucuot sedzās ar sagšu Etn. IV, 108. sagšu segšu, ne vilnaini es tai dē̦lu māmiņai BW. 25335. ja būs māte, sagšu (Var.: deķi) segšu, ja pamāte, villainīti 25336. neauž sagšas audekliņu! 27368, 1;

2) eine mit Stroh od. Baumrinde gedeckte Hütte auf einem Floss
Bielenstein Holzb. 626. Zu segt.

Avots: ME II, 631

sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;
‡

8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla; ‡

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

IV sāts, = sē̦ta U.; eine Baustelle Kurl. n. Mag. II, 2, 184, alte Gesindestellen Edwalen, Sackenhausen n. U.; westkur. sāts, sāta "Zaun, Bauerhof" Bielenstein Holzb. 137 f., 156 f., 169 f., Häufig (zusammengestellt von Plāķis Izgl. Min. Mēnešr. 1926 I, 319) in Namen von Gesinden, Gütern, Wiesen und Feldeln. Dürfte aus dem Livischen (vgl. estn. sāt "eingezäunter Platz; Rödung") entlehnt sein.

Avots: ME III, 809

*V sāts od. *sāta, *sāts, -s od. *sātis "?": riņķī situ, sātī (Var.: sātā; =zārdā?) krāvu... baltuo ābuoliņu BW. 28625, 1 (aus Gold. resp. Kabillen); sãtī kraut (žagarus, sìenu) "schichtweise aufhäufen" Koddiack; žagaru sāts Dond., ein Reisighaufen. Wohl mit āt aus ārt und zu sãta I; oder aus dem Livischen (vgl. estn. sāt "kleiner Heuschober")?

Avots: ME III, 809

šķirîgs,

1): šķirīga galva "offener Kopf"
Diet; ‡

2) uneinig:
ja ... sātans savā starpā ir š. Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 65).

Avots: EH II, 637

slànît Ronneb., Drosth., slânît ² Karls., Dond., slànît ² Prl., Erlaa, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) zusammenwerfen
(linus mārkā) Adsel; schichten, aufschichten U., Wolm., Ronneb., Drosth., Dond.;

2) niederlegen
Allend. n. U.; "gāzt, nuotriekt gar zemi" (mit â ²⁾ Stenden;

3) schlagen
Mar., Drosth., Ulpisch, Ruhtern, peitschen, prügeln Gr. - Sessau, Grünwald, Stenden, Erlaa n. U., derb (z. B. mit einem Stock) prügeln (mit à ²⁾ Kalz., Stockm.: sagrābis sē̦rmuokšļa nūju un sācis slānīt neliešus LP. V, 133. me̦lnais ņe̦m kančuku ruokā un nu tikai slānī kâ slānī... ērzeli LP. VII, 104; JK. III, 74. kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt De̦glavs Rīga II, 1, 439. kāzinieki . . . saskrējuši ar rungām un dakšām un sākuši tuo (= vilku) slānīt, gribē̦dami viņa siltā kažuoka Pas. I, 192 (aus Kreuzb.). viņš slānīja pa vienu, pa uotru ausi Ulpisch, Ruhtern;

4) töten
U., schlachten Dond.: blusas U.; luopus Dond.;

5) stechen (im Kartenspiel)
U.;

6) grob schimpfen:
tad tik varēja kruodzinieks savu sievu slānīt! vai mati stāvu slējās tuo dzirduot Selb. Refl. -tiês, nicht ordentlich arbeiten Allend. n. U. In den Bedd. 1 und 2 jedenfalls von slānis abgeleitet, in der Bed. 3 (woraus wohl die übrigen aktiven Bedd.) - zu slāns I.

Avots: ME III, 922, 923

I smīkstêt "?" : (dziesma) it kâ smīkstuošiem (sausenden?) svē̦tā gara spārniem izne̦sāta Mērn. laiki 279. sita ar žagaru guovij, ka smīkstēja (schallte) vien AP. pfeifen (wie eine Maus) Lemsal (mit ĩ ).

Avots: ME III, 967

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144

truoksnêt(iês), = trùokšņuôt, lärmen: pilsāta truoksnēšanu Glück Hiob 39, 10. tu nebīsies . . . nuo truoksnēšanas Spr. Sai. 3, 25. precinieki . . . truoksnējās Dünsb. Odiseja 1, 12.

Avots: ME IV, 253

truoksnêt(iês), = trùokšņuôt, lärmen: pilsāta truoksnēšanu Glück Hiob 39, 10. tu nebīsies . . . nuo truoksnēšanas Spr. Sai. 3, 25. precinieki . . . truoksnējās Dünsb. Odiseja 1, 12.

Avots: ME IV, 253

uzviñnêt, gewinnen; siegen, besiegen L., U., Spr.: tev būs jātrampā, tu pastāvīgi... uzvinnēsi Pas. IV, 145 (aus Lieven - Behrsen). vīrs..., kas visus uzvinn uz kārtīm spēlējuot ebenda. sātans uzvinnējis Daugava I, 319.

Avots: ME IV, 399

vā`rti (li. var̃tai, apr. warto, r. воротá, serb. vráta dass.),

1) vārtis (nom. pl.) Manz., Elv., Glück, Demin. vãrteļi (li. varteliai) Līn., die Pforte, das Tor
U.: elles vārtis Manz. Post. I, 7. debess vārtis Glück I. Mos. 28, 17, caur... pilsāta vārtīm I. Mos. 23, 10. pagalma vārtu apse̦gs II. Mos. 38, 18. pie vārtu durvīm Richter 18,16. caur šaurām vārtīm Matth. 7. pilsāta vārti tuop atvē̦rti Judith 10, 9;

2) ein Gestell zum Kleetrocknen
Golg., Ogershof, Waridsen. vārtis für vārti wohl nach duris "Tür". Zu vēri "auf- resp. zumachen (eine Tür)".

Avots: ME IV, 510

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533