Paplašinātā meklēšana

‡ àizspĩtêt, sich trotzig erweisen Arrasch: viņa grib neē̦duot saimniecei aizspītēt. Refl. -tiês, zu trotzen anfangen AP.: gans aizspītējies.

Avots: EH I, 50

atspĩte: par atspīti, aus Rache, zur Vergeltung BielU.

Avots: EH I, 169

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. kā tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

nùospĩtêt, sich rächen, Unangenehmes verursachen Spr.

Avots: ME II, 856

‡ nùospītinât, abtrotzen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 89

paspĩtêt, intr., ein wenig trotzen, einen Schabernack spielen: viņai acu˙mirkli gribējās paspītēt Saul.

Avots: ME III, 105

‡ paspītīgs, etwas trotzig: paspītīgā balsī iesākdams sacīja Kaudz. Izjurieši 121.

Avots: EH XIII, 175

puspîts, halb, bis zur Hälfte geflochten : puspīta vīze VL.

Avots: ME III, 432

saspĩtêt, cum dat., aus Trotz jem. etw. zuwider tun, etw. Böses antun: saspītēju (Var.: sariebu, žē̦l darīju) brālīšam pašā siena laiciņā: pļavā dūru grābeklīti, kāpu tautu kumeļā BW. 17864, 7 var. atraidītais kunga dē̦ls raudzīs saspītēt... lielmātei LP. V, 315. Refl. -tiês, stark trotzen: žē̦lums par tuo, ka bij saspītējies un neaizbraucis biedriem līdz Duomas II, 96.

Avots: ME III, 741

spīt, trotz! L., U.

Avots: ME III, 1004

spĩte: viņš tuo spĩtes pēc dara Seyershof. dieviņam spīti daru, kam atņēma arājiņu BW. 27690, 1. tīši es par spīti žē̦l darīju bāliņam 17636.

Avots: EH II, 554

spĩte Wolm., U., spìts ² Kl., -s U., ein Acc. s. spītu Ezeriņš Leijerk. II, 99, der Trotz: par spīti, spītu L., zum Trotz, zum Possen U. centuos aiz spīts darīt pret tiem Veselis Netic. Tuoma mīlest. 46. aiz spītēm Duomas IV, 3. Aus mnd. spît "Hohn., Kränkung, Verdruss (to spīte = le. par spīti); (als Präpos.) trotz".

Avots: ME III, 1004

spītenis, der Schwarm: biš[u] spītenis... pārskrēja pār namiņa čukurīti BW. 19567 (aus Lennewarden). Zu spiets, spiest II.

Avots: ME III, 1004

spīteru vaiņags, eine Art Kranz unverheirateter Mädchen ("cieti ar sarkanu drēbi apšūti luoki, pie kuriem piestiprināts sudraba brokāts ar vizuļiem un visādu krāsu zīlēm") Hasenp. n. Plutte 64.

Avots: ME III, 1004

spĩtêt, -ẽju, spītināt St., auch refl. -tiês Spr., trotzen; einen Possen spielen U.: sieva spītē vīra gribai Treum. Sveš. 37. tuo spītēju bāliņam, kam nedeva pilna pūra BW. 7632. "es neteikšu", meitē̦ns spītējās A. XI, 98. viņa pret tevi spītējas Rit. Die II s. prs. spīties (vai tu vēī spīties [spottest, höhnst?] par tuo? Pas. I, 229) wahrscheinlich von einem Infin. *spītīties.

Avots: ME III, 1004

spītgalvji,* Trotzkopfsalat Peņģ. Sakņu dārzs 49.

Avots: ME III, 1004

spĩtĩba: spītību nevajag turēt Seyershof.

Avots: EH II, 554

spĩtība, trotzige Stimmung U., der Trotz.

Avots: ME III, 1004

spĩtîgs, trotzig: Sprw. spītīgs kâ ezis Birk. Sakāmv. 71. Vielleicht direkt aus mnd. spītich "höhnisch".

Avots: ME III, 1004

‡ *spītinât, zu erschliessen aus ‡ nuospītinât.

Avots: EH II, 554

spĩtiņš: auch Raiskum, Wohlfahrt; es tev tuo spītiņu izdzīšu Zeezern. viņiem tas s. ("naids, nesaskaņas") jau ve̦lkas gadiem ebenda.

Avots: EH II, 554

spĩtiņš, der Trotz, das Trotzigsein Stenden, Nötk., Neugut: viņam liels spītiņš pret mani Bauske, Salis, Frauenb. vai priecīgs brītiņš nav skumjām spītiņš? St. - spītiņa māte, die Trotzige: tā tik ir spītiņa māte - skauž, spītē, kur tik piekļūdama Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 1004

‡ spĩtît, -iju (kam) Seyershof, = spĩtêt.

Avots: EH II, 554

spĩtls Gramsden, = spītenis, spiets; vgl. li. spietli(u)s dass.

Avots: ME III, 1004

spītmanis, der Trotzkopf V.

Avots: ME III, 1004

spĩtniẽks Ahs. (f. -niẽce), ein Trotziger, Trotzkopf Wid.

Avots: ME III, 1005

spītrât (so, mit ī, zu lesen!): "= pìtrât ² " (mit ì ² ) Oknist.

Avots: EH II, 554

spĩtrât "ārdīt, svaidīt" Wessen; zu pītrât.

Avots: ME III, 1004

‡ spīts, = spĩte: neliedzies, necel spīta sevī! Anna Dzilna 49.

Avots: EH II, 554

‡ spītulis, ein Trotzkopf: būsim vienu spītuli izmācījuši par cilvē̦ku Sārts Str. 172.

Avots: EH II, 554

uzspĩtêtiês, trotzig werden Adiamünde.

Avots: ME IV, 382

‡ spīteklis (aus einer Handschrift) "das Trotzmittel".

Avots: EH II, 554

‡ spītestība, der Trotz: tīša s. Daugava 1933, S. 201.

Avots: EH II, 554

spītums L., St., U., der Trotz.

Avots: ME III, 1004

bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275

biñgât [AP., bìngât ² Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7

ìespĩlêt, jem. zum Trotz etwas tun oder sich irgendwie benehmen: tiesa gan, iespītēt, vairāk ne˙kā Blaum.

Avots: ME II, 70

‡ izbrìdinêt ² Warkl.,

1) "spītēt": grib dē̦lam i.;

2) = izbrīdinât: neē̦d, grib mani i.,duomā, ka es nuobīšuos.

Avots: EH I, 436

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

kasîgs Aps., Bers., kasîklîgs, kratzig, borstig, unfreundlich, rechthaberisch, rauflustig: viņš tapa viemē̦r spītīgāks un kasīgāks A. XXI, 332. ļuoti kasīga nemiera gars A. XII, 753. pret viņu vien tu esi kasīga Dünsb. kasīklīgu cilvē̦ku viņš neciešuot A. XXI, 46.

Avots: ME II, 168

le̦pakule, le̦pukule, ein Starrsinniger, Launischer, Stutzer: bē̦rns, sadusmējies, grib saspītēt ar tuo, ka neē̦d; tē̦vs saka: ja tu ļe̦puosies, tad ne˙kā nedabūsi; le̦pakulēm ne˙kā neduod Hasenp. n. Etn. III, 65. pamanīju, ka šis le̦pukule pret jūsu pati pārāk uzmanīgs Lautb. Wohl zu le̦pns,

Avots: ME II, 452

I ņe̦rga C., Smilt., [Grünh., Alesoten, Burtn., Nikrazen, Karkel], ņê̦rga ² Matk., [Schlehk, Wandsen], comm.,

1) [ņê̦rga Nigr., ņḕ̦rga N.-Peb., ņe̦rga Dickeln, Bers., Pampeln], ein Krepierling, Schwächling, der wenig Isst
C., Stockm. u. Gold. n. Etn. I, 122, [Serben, Mitau, Nötk., Grünwald, Salgaln, Ekau, Kalnazeem], Peb., Nigr., Lub.: par cūkganu paņē̦muši tīruo ņē̦rgu Jauns. nuopirkuos tādu ņe̦rgas sivē̦nu: neē̦d un neē̦d Naud.; [ņe̦rgäpaklīdis, nuonīcis, bet spītīgs radījums, kas nepaduodas" Kokn.];

2) [ņē̦rga], ein Schwächling, der mit schwacher Stimme spticht
Lös. n. Etn. IV, 148; ņē̦rga N.-Peb., *ņe̦rga (> hochle. ņarga)"kas liekas būt nespēcis, vienmē̦r kunkst, vaid" Bers. n. Etn. IV, 4, [Gr.-Buschh.; ņe̦r̂ga, ein kapriziöses, weinerliches Kind Jakobstadt].

Avots: ME II, 900

ņe̦rgâtiês,

3): ruopelnieks spītīgu smīņu smīnē̦dams ņe̦rgājas juo pruojām P. W. Šis ar mani tiesāties? 16;

4): suņi ņe̦rgājas taisīdamies uz plēšanuos Nötk.

Avots: EH II, 113

nùolùgt, tr.,

1) abbitten;

2) herabbitten:
nuolūdz mani nuo kumeļa VL. nedzen dievu kuokā; pēc ne lūgdams nenuolūgsi. Refl. - tiês,

1) abbitten:
gribēja tē̦vam atspītēt, kamē̦r tas nebūs nuolūdzies Purap.;

2) sich erbitten:
nuo dieviņa nuolūdzuos divi lietas, kā vajaga BW. 11089.

Avots: ME II, 813

pãrgalˆvis (li. pargalvís Daukants Darbai 77): auch BW. 12979 var., 19523, 4 var., 19529; šie pārgalvji spītē ... man Dünsb. Odiseja 22.

Avots: EH XIII, 200

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pirmītẽjais, der frühere, vorhin gewesene: pirmitējā saruna sākās nuo jauna LP. VII, 579. pirmītējais satikšanās priēks... bija aizbēdzis Apsīšu J. Bag. radi 27. atspītēt par pirmītējuo piezuobuojumu Vīt. 64. saviem pirmītējiem vārdiem pretī runā A. v. J. 1897, II, S. 134. pirmītējie Pētera vārdi kuoda sirdī Blaum, Pie skala uguns 113.

Avots: ME III, 226

sagudruôt, tr., intr., ausklügeln, zusammenklügeln, durch Klugheit zusammenbekommen U.: sagudruot zâles LP. tIII, 158. viņš sagudruoja vēl gŗūtāku darbu ebenda 787. mednieks sagudruo putnu dzīvu nuoķert IV, 24. sagudruojis tādam atspītēt V, 2. ķēniņš sagudruojis lielas dzīres sarīkuot VI, 323. kuo nu darīt? sagudruojis tâ:... V, 260. medinieks sagudruoja iziet . . . pastaigāt Pas. I11, 314, puiši sagudruojuši iztaisīt kādus juokus Adsel. tu trīs dienas taisījies šuo nieka grāveli izpuost un nu tikai varēji sagudruot R. Kam. 59.

Avots: ME II, 632

sašķeñnêtiês Schibbenhof, Sessau, sašķenêtiês, = sabārties, salamâtlês: kad pate ar sievām bijuse sašķenējusēs. tad paskubinâjuse Stepiņu. lai sievām atspītē JK.

Avots: ME III, 755

saslìmt, krank werden, erkranken: mežsargs... piepeži grūti saslimis LP. V, 130. ar garuo kāsu saslimst vis˙vairāk bē̦rni SDP. VIII, 58. meitas saslimušas ar tuo gūžu nelaimīti BW. 839, 1. Subst. saslimšana, das Krankwerden, Erkranken: saslimšanas gadījums Apsk. v. J. 1905, S. 146, der Krankheitsfall; saslimums, das einmalige Krankwerden, die Erkrankung: par spīti manam nuopietnam saslimumam A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 737

saspĩrinâtiês Schibbenhof, sich ausspreizen, sich stemmen, sich aufraffen Vank.: guovs saspīrinājās un negāja N.-Peb. aita tâ saspīrinājusies (stingri, spītīgi nuostājusies), ka ne˙kā nevar nuoguldīt (cirpšanai) Schibbenhof.

Avots: ME III, 741

I satim̃mêtiês, zornig werden Salisb., Wrangelshof: pate satimmējas M. Liepa MWM. X, 922; trotzig werden ("saspītēties") Seppkull.

Avots: ME III, 763

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

II spiêst ² (li. spiẽsti "schwärmen") Dunika, spiešu, spietu, schwärmen (von Bienen): bites spieš oder (reflexiv, bei Für. I) spiešas. Nebst spiets, spītenis zu li. speĩsti "umringen", spìsti "in Schwärmen ausbrechen", la. spissus "dicht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 658 und Persson Beitr. 393 und 399.

Avots: ME III, 1006

špĩtîgs: auch Dunika, (mit ì ² ) Meiran, (angeblich mit "humoristischer" Färbung neben gewöhnlichem spītīgs) Neugut; "ieduomīgs" (mit ì ² ) Lubn.

Avots: EH II, 655

‡ II spitka (seltener: spĩtka) Raiskum "spītīgs cilvē̦ks; palaidnis".

Avots: EH II, 552

spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").

Avots: ME III, 1005

II stēnît "?": baru bariņu nuogāju pa lieluo tīrumiņu. brāliņam stēnīdama (Var.: spītē̦dama, tītīdama), ka neņēma līgaviņas BW. 28410, 1 var. Refl. -tiês"?": pieci, seši tē̦vam dē̦li, viens tē̦vam kumeliņš, i[r] tā paša nebaruoja, cits citā stēnījās (Var.: cits citam spītē̦dams, tītīdams) BW. 3138, 1 var.

Avots: ME IV, 1063

‡ tīdêt "?": bāliņam tīdē̦dama (Var.: spītē̦dama) vien dzīvuoju BW. 29332, 1 var.

Avots: EH II, 685

timmîgs, eigensinnig, "spītīgs, ieduomīgs" Allendorf Kegeln, Sepkull, Wolmarshof, (mit im̃) Widdrisch, auf etwas Falschem beharrend Budenbrock, Dickeln: neesi nu tik timmīgs! tā tikai tāda izlikšanās Dz. V.

Avots: ME IV, 191

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì ² ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.

Avots: ME IV, 208

uzšņaũkât, ein wenig schnauben: spītniece uzšņaukāja un aizgāja Bauske.

Avots: ME IV, 390

vànckare ² Erlaa, Prl., van̂ckaris ² (li. nom. pl. vanskariai "unausgebrütete Eier" Lit. Mitt. I, 52) Līn., van̂ckars ² Iw., van̂ckurs ² Karls.,

1) vànckare ² KatrE., Kl., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw., Sonnaxt, van̂ckare ² AP., Ramkau, vanckare Spr., Memelshof, Selb., vanskare Spr., Wessen, vànckaris C., Salisb., vànckaris ² Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Sehren, van̂ckaris ² Bauske, Dunika, Katzd., Pankelhof, Siuxt, vànckars PS., Wolm., van̂ckars ² Arrasch, Jürg., Katlekaln, Stenden, Wahnen, vanckars Grünh., Schorstädt, vanskars Bl., PlKur. (mit añ ), St., U., vanckuris, ein besessenes, aber unfruchtbar gebliebenes Ei, ein Windei:
pauts (uola) gāja vanskaruos U. dze̦guzei divas uolas, abas gāja vanskarēs (Var.: vanskarē̦vanskaruos, vanckarā) BW. 30607. vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis vanskarē (Var.: vanckarē, vanckarā, vanckarī, vanckarēs, vanskarā, vanskarēs, vanckurī) 15633 (ähnlich: 8607, 18923). Sprw.: klaudz kâ izkaltuse vanckare RKr. VI, 938. sapūst kâ vanckaris Br. 204. uolas visas vanckaŗuos vien aizgāja Janš. 5. nuo desmit uolām tikai viena vanckare palika, citādi visas izperēja Selb. vāluodze . . . izveda deviņus bē̦rnus; deviņi palika vanskarā VL. - (fig.) meita palika vanskara (U.), vanckare (Sessw.), vanckarā (Jürg., Wolmarshof), vanckarēs (Saikava), das Mädchen blieb unverheiratet (ironisch). mana sieva allaž vanskara U., ist unfruchtbar;

2) etwas nicht Gelungenes (auch von Gegenständen gesagt):
vànckaris (van̂ckars ² Salis) vien iznāca C. dzīves vanckaŗi, kas nespēj spītēt dzīves nelabvēlībai Janš. Bandavā II, 38; ein ungeratener, schlecht erzogener Jüngling (vànckaris ²⁾ Saikava, (vànckars ²⁾ Sessw.; verächtl. Bezeichnung für einen unartigen Knaben (vanckaris) Frauenb.; Schimpfwort (van̂ckars ² ) Stenden : gans lamā guovi: kur tu līd, vanckars tāds! Stenden. ak tu vanckare ! (auf ein Weib bezogen) Ezerietis. vansk- wohl dissimiliert aus vansp-; in diesem Fall zu got. wans "ermangelnd" und le. perêt "brüten", s. KZ. LII, 119.

Avots: ME IV, 468, 469

vel˜nišķs, velnišks, teuflisch: uz... velniškā sveicinājuma atcirtuse LP. VI, 109. velnišku darbu pastrādājis JK. III, 2. velnišķas dusmas Austr. velnišķa spīte A. Brigader Daugava I, 10. velnišķs nuoduoms MWM. VIII, 207.

Avots: ME IV, 532