Paplašinātā meklēšana

‡ ķerstikla Latv. Av. n. Diet. "ein Zwinger, Verliess".

Avots: EH I, 697

kùlstikla ² : die Flachsschwinge (mit ul˜ ) Irm.

Avots: EH I, 672

[kùlstikla ² Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308

stikla, s. stikls.

Avots: ME IV, 1066

‡ stiklacis A.-Schwanb., jem., der eine Brille trägt.

Avots: EH II, 578

stiklaîns, ‡

2) "rūtains" Zvirgzdine: s. galdauts.

Avots: EH II, 578

stiklaîns, gläsern, glasartig Wid.: stiklainas acis Seifert Chrest. III, 2, 205; MWM. VI, 335. stiklains skats P. Ērmanis.

Avots: ME IV, 1066

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

‡ bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

ìespẽt, vermögen, können: tuo ne˙viens neiespēj. ķēniņš izsludināja, ka atduošuot tas savu meitu, kas iespēšuot viņa meitai uz stikla kalnu piejāt klāt LP. IV, 56. Refl. - tiês, sich möglich machen: ja mēs ar tavu māti varēsim tâ iespēties, tad laidīsim arī vē̦lāk tevi pielsē̦tā Tirsm.

Avots: ME II, 69

lẽ̦ca,

1) auch lẽcis [Līn.], Janš., die Linse; Wicke,
gew. Pl. lē̦cas [auch lēces U.]; dze̦lte̦nās lē̦cas, Wiesen -, Platterbse (lathyrus pratensis L.) RKr. II, 73; smilts lē̦cas, vicia villosa; vanaga l., Vogelwicke (vicia cracca) RKr. II, 80; Habichtserbsen St. sēt griķus un lēčus Janš. [lẽči, Wicken Rutzau];

2) die Linse, ein Teil des Auges:
acs lē̦ca MWM. VI, 951;

3) Linse (in der Optik):
lē̦ca - caurspīdīgs, slīpē̦ts stikla gabals Konv. ² 2428;

4) lē̦cas, Masern
L., Mar. n. RKr. XV, 123. [Aus aruss. "ļē > dial. *"ļę "linse". Zur Bed. 4 vgl. estn. lätsas "Linse; Masern", hernes "Erbse; Blatter, Pocke".]

Avots: ME II, 455

‡ lum̂zna ² Wandsen, Teilchen einer sich teilweise abgeschält habenden Kieferrinde; lùmznas Ermes "drubazas": birdinādamas nuo luogiem stikla lumznas kâ iztecējušas acis A. Jansons Ērglēns.

Avots: EH I, 761

mĩstîklas: auch Dunika, Grob., PS., Rutzau, (mîstiklas) Saikava, (mĩstiklas) Seyershof; nom. s. mîstikla Saikava, ein ungewandtes Lebewesen.

Avots: EH I, 822

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 ^1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

nùodzilkstêt, intr.,

1) [erklirren
Gr. - Buschhof, Selsau]: tā (izkapts) nuodzilkst, ka smietuos aiz prieka Bārda Zemes dē̦ls 259. krīt stikla zīlīte - nuodzilkst un saplīst tumsā Stari II, 491;

[2) "?": pieduŗuoties nātrēm kājas nuodzilkstēja Vank.].

Avots: ME II, 780

nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]

Avots: ME II, 870

‡ pabalsnît ein wenig weisslich schimmern: sienas pakrēslī pabalsnīja mazs stikla luodziņš Upītis Pirmā nakts 265.

Avots: EH II, 119

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

‡ paskribinât, ein wenig skribinât: piegājis pie stikla, sāka grabināt ar pirstiem; kai tik paskribinā ... Pas. VIII, 52.

Avots: EH XIII, 173

pieduzt,

1) in grosser Menge entzwei gehen:
te daudz stikla pieduzis Warkh.;

2) sich mit Entzweigehendem anfüllen:
grīda pieduzusi ar trauku drupanām Warkl.

Avots: ME III, 247

plãksna, plãksne,

1) die Fläche:
punkti . . . atruodas vienā un tai pašā apgaismuojamā plāksnā MWM. VI, 237. plāksnu jeb plašuma mē̦ri, Flächenmasse;

2) die Platte, Tafel:
stikla plāksnas MWM. VIII, 154. āda palika tikai kâ uodere apakš metala plāksnām Konv. ² 452. fōtografisā plāksne Vēr. I, 1545, die photographische Platte. piemiņas plāksne, die Gedenktafel. šūniņas dažādi izveiduojas, gan par gariem pavedieniem, gan par bumbuļiem un plāksnēm Vēr. II, 721. savas uoliņas uodi dēj lē̦ze̦nās plāksniņās A. v. J. 1897, S. 618. Zu plākans resp. (wenn mit -ksn- aus -skn-) zu plāskans.

Avots: ME III, 329

plāksnît, die schlaftrunkenen Augenlieder heben, mit Mühe blinzeln N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, No 37/38, S. 411. Refl. -tiês, -ĩjuos, (flatternd, unstät) schimmern Bauske: uz luogu stikla plāksnījās uguns gaisma Vēr. I, 1059. rīta gaisma jau sāk plàksnīties ² Kreuzb.

Avots: ME III, 329

‡ pūsteris, = pùtējs 1: apme̦tušies uz dzīvi stikla taisītāji un pūtuši visādus traukus. tādēļ arī ļaudis tuos sākuši saukt par "pūsteŗiem" Anekd. IV, 290.

Avots: EH II, 344

‡ redeļuots, = redeļaîns, mit einem Gitter versehen: aiz dzelzs redeļuota stikla durvīm A. Upītis Ģertr. 179.

Avots: EH II, 362

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

‡ skabarns, der Splitter (?): stikla skabarni Pas. IX, 484 (aus Dünaburg).

Avots: EH II, 496

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è ² ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

šķilde̦ns "?": žē̦lums ... pieauga š. Sārts Str. 297. acis iespīdējās aiz stikla plāksnītēm šķilde̦ni: "kâ gan jūs tâ drīkstat ieduomāties?" 308.

Avots: EH II, 635

sklids (li. žem. sklidus "glatt" Извѣст. X, 385, sklidus "slids" Miežinis) Rothof n. FBR. VIII, 120, N.u. Ob.-Bartau, Rutzau, Dunika, Suhrs, Sassm., glatt, schlüpfrig: sklids le̦dus, ceļš Sassm. sklidas bij mātes kurpes Suhrs. nevarēsi viņā (= stikla kalnā) uziet, juo tas būs ļuoti sklids Pas. IV, 497 (aus Leegen). uz sklidaju ezeriņu BW. 23621, 1 var. Über skt- neben sl- (in slids) vgl. Le. Gr. § 105a.

Avots: ME II, 883

smeldžuôts, mit smeldzes 1 versehen: kursisks vaiņags (= zīļu v. A. XX, 712) smeldžuots ("izrakstīts ar stikla . . . krellītēm") Konv. ² 142. smeldžuoti raksti 1990. kre̦kli ar smeļdžuotu apkakli Plutte Katal. 69. smeldžuotās apkakles A. XX, 376; zu smeldze 1.

Avots: ME III, 957

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spindiêns, ein heller Klang: kāds griezīgs spindiens, kâ nuo stikla! MWM. VIII, 802.

Avots: ME III, 997

stikls, auch stikla">stikla L., U., das Glas (als Stoff) Bershof, Golg., Festen, Saikava, Lubn., Selsau, Sessw., Schujen, Pilda, Zvirdzine, Warkl., C., Jürg., Arrasch; das Fensterglas, die Fensterscheibe Oberl. n. U.; die Glasscheibe U.: stikla durvis, eine Glastür. luoga stikls. (acu) stikli, eine Brille Infl. n. U.: es nevaru redzēt bez stikliem. izdzert līdz stiklam, (das Glas) bis auf den Boden leeren Selsau. stiklu stiklās sasist, in kleine Stücke zerschlagen U. stikla luogi BW. 31090; stikla durvis 29642. Wohl nebst li. stiklas und apr. sticlo "Glas" zunächst aus slav. stьklo dass.

Avots: ME IV, 1067

ur̃kņât, -ãju Drosth., PS., Salisb., Wolm., (mit ur̂) Adsel, in der Erde wühlen U., Gr.-Buschhof; "bakstīt, rakņâties pa" (mit ùr ² ) Saikava (u. pīpi), A.-Schwanb. (ùrknât ² Mar. n. RKr. XVII, 125): kam tad mums vienam uotra sirdi vēl bez tā plêst pušu un urkņāt tur? Kaudz. Izjurieši 280. Refl. -tiês, wühlen: urkņāšanās . . . ar stikla gabalu pa vâtīm - Kaudz. Izjurieši 90. Aus einem mnd. *vorkenen (wovon vorkener "der mit der Forke arbeitet")?

Avots: ME IV, 305

uzkvêpinât,

1) auf etw. räuchern
(perfektiv): uzkvēpināt bitēm dūmus. uzkvēpināt uz stikla Stenden;

2) beräuchern, russig machen
(perfektiv): gaļu uzkvēpināt KatrE., Mahlup, Ogershof. uzkvēpināt stiklu;

3) = izkvêpinât: istabu ar paegļiem uzkvēpināt Bers.

Avots: ME IV, 349

uzskrĩpât, uzskrīpuôt, ritzend, schrammend aufschreiben: uzskrīpāt vārdu uz stikla. uzskrīpuojiet kādu vārdiņu! Vēr. II, 818.

Avots: ME IV, 378

‡ uzvācenis,* die Kuppel: mušiņas zem ... stikla uzvāceņa Sudrabkalns V. b. 1. 96.

Avots: EH II, 738

zaigs,

1) Subst.,s. zaiga;

2) Adj., glänzend, schimmernd, flimmernd
Windau, Lub., (mit aĩ ) Assiten, (mit aî ) Laud., (mit ài ² ) Vīt.: zaiga blāzma Laud. stikla gabaliņš, kam iztālē tik zaigs izskats Vīt.

Avots: ME IV, 680

žņerkstêt (auch mit -gst- geschrieben), -u, -ẽju,

1) knirschen
(mit er̂ ) AP., C., Schwanb., Setzen, (mit er̃ ) Schibbenhof: smiltis žņerkst zuobuos Schibbenhof. žņerkst stikla vai dzelzs gabali, vienu gar uotru trinuot Setzen. zņe̦rkstuot... tās (važas) muodina mani Druva II, 754. kaķis peli ē̦d, ka žņe̦rkst vien Frauenb. ja ruokā džerkste, tad tuo luokuot luocītava žņe̦rkst C.;

2) weinerlich, unruhig sein, murren
Bauske, Vīt., (mit er̃ ) Grünw.: bē̦rns šūpulī žņe̦rkst Bauske. sivē̦ni žņe̦rkst pēc ēšanas Vīt. Vgl. šņerkstêt.

Avots: ME IV, 825

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780