Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'svips' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'svips' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (18)

nosvipstināt

‡ nuosvipstinât, eine kurze Weile wedeln Frauenb.: lapsa asti nuosvipstināja, un mežā iekšā.

Avots: EH II, 94

svips

svips! Interjektion, s. unter svipsnuôt,

Avots: ME III, 1160

svipsnāt

svipsnât: "svipsnuošana" ME. III, 1160 zu verbessern in "svipsnāšana".

Avots: EH II, 619

svipsnāt

svipsnât Drosth., svipsnuôt, geziert (mit der Zunge und mit den Lippen) artikulierend, lispelnd sprechen Aps.: viņa runāšana izklausījās kâ svipsnuošana, pruoti tâ: svips, svips, kâ jau smalki cilvē̦ki pa laikam mē̦dz runāt Plūd. Rakstn. II, 334.

Avots: ME III, 1160

svipsnot

svipsnuôt (unter svipsnât): "lielīgu žestu taisīt itin kâ uzsvilpjuot, - tā man nieka lieta" Nötk.

Avots: EH II, 619

svipstiķis

svipstiķis, ein Hasenfuss, Windbeutel U., Mag. XIII, 2, 48, ein Zierbengel U.: pēc tāda svipstiķa vien izskatās: skrullējās un sukājās un spuogulī vien daiņuojās cauru dienu Asp.

Avots: ME III, 1160

svipstināt

svipstinât,

1): auch Lemb.; "= svipsnuot" Nötk.; ‡

2) schnell bewegen
Smilt.: s. asti, lūpas; schnelle und zwecklose Bewegungen machen Kalz.

Avots: EH II, 619

svipstināt

svipstinât Drosth., = svipsnât: kungs brīžiem rūca, ar lūpām svipstinādams MWM. VIII, 491; undeutlich sprechen Adsel, AP. Zu svepstêt mit dem i von (pa)vipšķinât II?

Avots: ME III, 1160

svipstiņš

svipstiņš: ein unzuverlässiger, leichtsinniger Mensch Siuxt.

Avots: EH II, 619

svipstīte

‡ svipstīte Orellen "?": viņai tāda maza maza bižīte kâ s. (auch von einem kleinen Schwänzchen gesagt).

Avots: EH II, 619

svipstot

svipstuôt Aps. Pie pag. tiesas 19, = svipsnât: kungs svipstuoja Plūd. Rakstn. lI, 336.

Avots: ME III, 1160

svipstulis

svipstulis* A. v. J. 1887, S. 139 "sibilans".

Avots: ME III, 1160

uzsvipstēt

uzsvipstêt, lispelnd einiges sagen Plūd. Rakstn. II, 341.

Avots: ME IV, 387

Šķirkļa skaidrojumā (11)

svaipīt

svàipît PS., -ĩju, peitschen L., Wolmar u. Trik. n. U., Celm. Nebst svipstis zu an. svīfa oder sveifla, ahd. sweibōn "schwingen" u. a., s. KZ. XLIV, 64 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520.

Avots: ME III, 1141

švipstēt

švipstêt, -u, -ẽju Vīt., leise erzählen; lispeln; undeutlich pfeifen. Vgl. svipstêt.

Avots: ME IV, 116

švīpstēt

švīpstêt "(ironisch) lächeln" (?); vgl. li. svipsoti "auslachen" bei Geitler Lit. Stud. 114.

Avots: ME IV, 119

švipstināt

švipstinât,

1) = svipstin%C3%A2t">svipstinât, lispeln, undeutlich sprechen Arrasch (bē̦rns vēl lāga nerunā, tikai švipstina), Bers., Ogershof; flüsternd und dabei unverständlich sprechen Vīt.; leise, stimmlos pfeifen Holmhof, Stockm.;

2) wedeln:
š. ar asti C. astes nerimstīgu švipstināšanu Vid. Pas. zīd. kust. 93; schnelle und zwecklose Bewegungen machen (auch: svipstin%C3%A2t">svipstinât) Kalz.: kuo tu pa bļuodu švipstini? tur vairs ne˙kā nav! Lubn.;

3) leichtfertig verschenken; vergeuden
Frauenb.

Avots: ME IV, 116