Paplašinātā meklēšana

apstâsts, die Erzählung: visiem tīri kā par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.

Avots: ME I, 126

atstâsts, atstâstījums, Bericht, Referat. *

Avots: ME I, 197

izstâsts, die Erklärung, Aussage: viņa ļaudīm jāizstāsta pie notāra par nuotikumiem, kuo lietviešu jūrnieki mē̦dz saukt par izstāstu.

Avots: ME I, 805

nuõstâsts, die Erzählung, Überlieferung: se̦kuošu nuostāstu stāstīja ve̦cs zaldāts LP. VII, 33. teiksmaiņi nuostāsti, sagenhafte Überlieferungen Vēr. II, 240.

Avots: ME II, 858

‡ pastâsts,

1) eine ganz kurze Erzählung (als ein Literaturgenre)*;

2) = nuõstâsts: bijušas tādas istabas lietas, kuo tagad dažs labs pazīst tikai nuo pastāstiem Balt. Vēstn. 1895, № 86 (im Feuilleton).

Avots: EH XIII, 176

piestâsts, = nuostāsts: tautā par šuo dienu dzirdami šādi piestāsti Etn. IV, 102. uzglabājušies biedru mutē daudz piestāstu A. III, 98. mednieku piestāsti A. XX, 143.

Avots: ME III, 296

stâsts, die Erzählung, eine Geschichte U.; stāstu grāmata, Geschichtsbuch, Chronik U.

Avots: ME III, 1051

tāsts, -s, tāste Jürg., = tāss: nuorāvu abiem (jē̦riem) ādas kâ tāstis Kaudz. M. 38. tâšu, Adv., so: tāšu bija nabagam kāšu visu bagātam BW. 35553 var. Aus tâ . šu.

Avots: ME IV, 151

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

ìelasît, tr.,

1) einsammeln:
kartupeļus pūrā;

2) anfangen zu lesen:
kâ ielasītais stāsts beidzas? Refl. - tiês,

1) sich einsammeln, sich Nahrung suchen:
lai cāļi ielasās;

2) sich einfinden:
niknas zāles visur ielasās;

3) sich einlesen, im Lesen Fertigkeit gewinnen:
viņš jau grāmatā labi ielasījies.

Avots: ME II, 36, 37

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

prìekšpùlks,* das vordere Regiment: tu stāvi priekšpulkū, ar bultām apber kareivjus Stāsts-Krieviņ. 10.

Avots: ME III, 397

prùods ² Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741

satuvinât: stāsts vēl vairāk satuvināja abus cilvē̦kus Br. Zeme 1939, № 164, S. 4.

Avots: EH XVI, 458

sekmĩba, das Gedeihen Neik. n. U.; der Erfolg: šīs metodes sekmība Stari II, 789. darbā visa sekmība un auglība atkarājas... Krieviņ Stāsts 11.

Avots: ME III, 814

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818

sensir̃ms* vor Alter grau, uralt: nuo sensirmiem laikiem Apsk. v. J. 1903, S. 326. sensirms stāsts Vēr. 11, 265.

Avots: ME III, 818

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šùobal˜tdìen, Adv., (noch) heutzutage Pas. II, 136: pirmatnes stāsts vēl šuobaltdien ir jauns Vēr. I, 1428. prasījums šuobaltdien piede̦r teiku valstei MWM. VII, 116. mēle un rīkle viņam sarkana līdz šuobaltdien RKr. VIII, 78.

Avots: ME IV, 112

spēcība Warkl., Kraft, Stärke U., Möglichkeit Für. I: tie iet nuo spēcības uz spēcību Psalm 84, 8. spēcības simbols Krieviņ Stāsts 18. duomu spēcība Rainis Ģēte VI, 7.

Avots: ME III, 991

staĩgât, -ãju, gehen, wandeln, wandern U.: staigāt pa ceļu. staigāt se̦ntē̦va pē̦dās Stāsts Kriev. 17. augšā staigāt, das Bett verlassen haben (namentl. nach einer Krankheit) U. Sprw.: nāves ceļš visiem jāstaigā . staigāts ceļš, ein betretener Weg. L., U. vējš staigā Kav. staigā laimīgs! als Abschiedsgruss gebraucht. Refl. -tiês, einander besuchen: kaimiņi staigājas Selsau, Saikava; mit andern zusammenkommen Ar. - Subst. staĩgâšana, das Gehen, Wandeln, Wandern: drēbes nuolika tādā vietā, kur nav ne˙kādas staigāšanas (wo nicht gegangen wird) BW. III, 3, S. 862; staĩgãjums, das einmalige, vollendete Gehen, Wandern; das Resultat des Gehens, die Spur: vai (suņi) uzgaja vilka pē̦das, vai puisīša staigājumu? BW. 12653; staĩ-gâtājs, der Gehende, Wandernde; staigātāji, Spottname für Herrnhuter Mag. IV, 2, 148. Zu stêigt.

Avots: ME III, 1038

straujĩba, = straujums: straujībā pārspēt putnu Stāsts Kriev. 15.

Avots: ME IV, 1081

strē̦la (li. strėlà, slav. strĕla, ahd. strāla. "Pfeil") U., (mit è̦ ² ) Kr., strēlis U., strēles U.,

1) strē̦la Bielenstein Holzb. 595; Stāsts Krieviņ. 9, strēle (li. strėlė˜) J. Allunan, strēlis Bielenstein Holzb. 595, das Geschoss, der Pfeil :
šī kâ izšauta strêle ² klāt Janš. Bandavā II, 111, vārduos paslē̦ptā asā strēle bija vē̦rsta pret... brāli Dzimtene ² I, 378. it kâ palma..., zibens strēles skaldīta Asp.;

2) *strēle od. * strēlis "?" : ar cē̦liem strēļu luogiem MWM. VI, 335;

3) ein Streifen
(strè̦la) Salisb.: padebešu strè̦las ² Ruj. padebeši sadalījušies strè̦lām Jürg. debesis vienās strē̦lās Salisb. mākuoņu strēles MWM. VI, 912. šaurā gaismas strē̦lā Veselis Daugava I, 432. gaiša zibens strē̦la Pē̦rkuondē̦ls; ein Streifen im Zeuge U.; strè̦la ² Gr. - Buschh., der Windstoss, die Luftströmung : nuo meža virsū uzpūte silta strē̦la. pa gaisu iet strē̦las; lietus strè̦la, ein Regenguss Jürg.; strè̦la ² Saikava, ein Wasserstrahl; strē̦las ² miesā Ruj. "= pušumi";

4) strē̦las, sich plötzlich einstellende Krankheiten
Etn. I, 29; strè̦la ² Meselau, strè̦las ² Gr. - Buschh., strēles Plm., der Feifel, eine Drüsenkrankheit beim Vieh U.; strē̦las Ronneb., Drehkrankheit Lind. n. U. : cūkām strē̦las Gr. - Buschh. cūkai liesa, kazai strē̦la, pats ar meža vīvelēm BW. 20798, 1. ja luopam ganuos uznāk strē̦las, tad ganam jāizrauj alksnis... un... ar tuo... jāsit luopam, kamē̦r pāriet Etn. IV, 120. griežas uz riņķa kâ aita, kam strē̦las Ronneb. viņš kaujas kâ ar strē̦lām,

a) er agiert, als hätte er die Drehkrankheit
Mag. XIII, 2, 61;

b) er ist schläfrig
U., Mag. XIII, 3, 53, Celm. - trakuma strē̦la Fest., = tr. brīdis, lēkme. Das li. ė (s. Būga KSn. I, 138) und die Bedeutungen des le. Wortes sprechen dafür, dass dieses Wort schon im Urbaltischen da war; vgl, noch ostfries. strāl und d. dial. strām " Streifen " u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637).

Avots: ME III, 1088

‡ stir̃nāzis, der Rehbock Pas. XIV, 392, Saul. Stāsts par divi draugi 12.

Avots: EH II, 581

svètît, -u (gew. in der Bed.

2) od. -ĩju (gew. in der Bed. 1), -ĩju,

1) segnen:
dievs druvu ir svētījis U., Gott hat das Getreidefeld gesegnet. svētīti laiki (reiche Zeiten) Stāsts Krieviņ.12. bauda, ar kuo dievs viņu svētījis (womit ihn Gott segnend bedacht hat) Aps. III, 5. ēdi, kuo dievs man svētījis! LP. III, 92. svētīts nuo visām vainām (bewahrt von allen Gebrechen) Br. 515;

2) heiligen
U.; feiern: svē̦tu dienu svētīt, den Feiertag heiligen U. vazanka cauru nedēļu tâ˙pat svētī L., dem Faulen sind alle Tage Sonntage. saulīti svētīt St., Sonnenuntergang feiern und alsdann die Arbeit aus der Hand legen. nesvē̦tu svē̦tvakaru, ne svētdieniņas BW. 31653, nu svētām Jāņa nakti 32886, 1 var, paganīšu rīta rasu (Var.: svē̦tu rītu) svētīdama 28929, 2 var. svētāma diena Etn. II, 65, ein Feiertag. kāzas svētīt LP. IV, 86;

3) scheltend belehren
Dunika: māte ilgi svētīja meitu. Refl. -tiês,

1) sich segnen (lassen):
neļaujas nuo mākslas un zinības svētīties Vēr. I, 1178;

2) sich feiern (lassen):
svē̦tki nāca svētīties BW. 33266. svētījies, svē̦ta diena, ne tu mana svētījama! 7659, 1. - Subst. svètîšana,

1) das Segnen:
svētīšanas vārdi, der Segensspruch Brasche;

2) das Feiern;
svètĩjums,

1) das einmalige Segnen, der Segen;

2) ein Heiligtum
U.; svètîtãjs,

1) wer segnet;

2) wer feiert.
Aus r. святи́ть "heiligen".

Avots: ME III, 1155

tāliena, tāliene C., Kl. (mit â), U., tālene U., tāļiena, tāļiene, tāļene, die Ferne: nuo tālenes, aus der Ferne, weit her U. uz tāleni, nach ferner Gegend U. ļaudis nuo tuvienes un tālienes LP. VII, 355. bērinieki gan iz tuvienas, gan tālienas Aps. Bagātie radi 46 (ähnlich: Aus. l, 104). tu man esi vienīgā tuvienā un tālienā JR. IV, 27. iz tālienes atsteigties Stāsts Krieviņ 14. nuo tāļienas tautas nāca BW. 9645, 2 var. nuo tālienes (Var.: tālienas 28671 var.; 29686, 8, tālenes 9816 var. [aus Kand.]; 29686, 8 var. (aus Zierau), tāļenes 18471 var.) es pazinu 18471; 28670; 29686, 8. redzēja viņš tuo vietu nuo tāļenes Glück I, Mos. 22, 4. māsa stāvēja nuo tāļenes II. Mos. 2, 4.

Avots: ME IV, 145

tâls (li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â ²⁾ Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â ²⁾ Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. - Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis "weiter" und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti "cunctari"; slav. dalь "Ferne" nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

Avots: ME IV, 146

tàure (li. taurė˜, acc. taũrę Tiž. II, 475, hölzerner Becher; Schröpfkopf) Arrasch, Drosth., Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit aũ) AP., Jürg., (mit àu ²⁾ Adl., Golg., Kl., Lös., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., (mit aû) Gr.-Buschhof, Kr., Nerft, Preili, (mit aû ² ) Bershof, Ruj., Salis, Stenden, ein Jagdhorn, Hlrterihotri (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 723), Waldhorn U., Jürg.: kaŗa taure Stāsts Kriev. 7. tāšu taure Libek Pūķis 25. taures (Blasinstrumente) nuo alkšņa mizas Vēr. v, J, 1904, S. 649. vienā taurē pūst RKr. VI, sak. v. 892, einerlei gesinnt sein. taures pūst Kra. Vīt. 124. tauri vaļā laist (ironisch) U., anfangen zu weinen. bada taure U., der Wiedehopf. dūmu taure (so zu lesen ist wohl auch der Name Dumetouwer bei Blese Latv. pers. v. I, 174) "?": istaba kâ dūmu taûre Gr.-Buschhof. dē̦lu māte, dūmu taure BW. 25273 (ähnlich 4274); vgl. tauris. Urspr. wohl das Horn eines Stiers oder Auerochsen. Nebst tauriņš und den Ortsnamen Tàurupe, Taurkalne u. a. zu li. taũras "Büffel, Auerochse", apr. tauris "Wisent", sloven. tûr "Auerochse", gr. ταῦρος, lat. taurus "Stier" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Būga Изв. XVII, 1, 40 ff., Uhlenbeck got. Wrtb. 141, Thomsen Beröringer 228 f. und 230, Walde Wrtb. ² 764 f., Boisacq Dict. 945, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 227 f.

Avots: ME IV, 139

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

‡ te̦m̃pulis Salis "teika, pasaka, māņu stāsts".

Avots: EH II, 675

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

uzklaušinât Golg., hinhörend, aufmerkend, Erkundigungen einziehend zu wissen bekommen, auffinden: viņš pilsē̦tās uzklaušināja izveicīgus cilvē̦kus Stāsts Krieviņ 33. uzklaušini un uzmeklē tu kur tādu gudru sievu! Janš. Mežv. ļ. I, 329.

Avots: ME IV, 341, 342

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352

uzšķir̃t, (ein Buch) aufschlagen U.: uzšķirt grāmatā me̦klē̦tuo vietu. ņe̦m dziesmu grāmatu un liek tuo ar nazi vai virbu uzšķirt Etn. II, 141. Refl. -tiês: man uzšķīrās neīstā vietā, versehentlich schlug ich (im Buch) die falsche Stelle auf. kâ pirmais viņam uzšķīrās stāsts par dzirnavām Purap. J. str. 23.

Avots: ME IV, 389

vâjĩba,

1) die Schwachheit
U., Schwäche: savā vājībā tik lielās JK. II, 329. kņe̦zu ķildas - krievu vājības ieme̦sls Stāsts Krieviņ 12;

2) die Krankheit
U., Druw., Salis: Sprw. tāda kungam vājība, kāda zemniekam veselība JK. 244. viņa nuo vājības piecē̦lusies Druw. kungs caur... izbailēm un... sitieniem iekritis gŗūtā vājībā Kaudz. M. 350. vājību ne˙viens nezināja, nedz prasīja, kas kuŗa bija par vājību, un kâ tās katru nuosauca Kaudz. Izjurieši 14. vai nu tie ar vājību mirst? ve̦cums klāt - jāmirst Aps. II, 45.

Avots: ME IV, 493

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. ² 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

I vèicinât C., Wolm., (mit èi ² ) Kl., Prl., (mit eĩ ) Iw., Wenden, gelingen lassen, fördern St., U.; segnen (von Gott gesagt) U.: daudz ruociņas, daudz kājiņas, tās darbiņus veicināja BW. 28417. tas kāpuostu augšanu veicinuot LP. VII, 344. veicinām visu tuo, kam pamatu likuse skuola Vārpas 19. arāja gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. - Subst. veicinâšana, das Fördern: zinātnisku mērķu veicināšanai Āronu Matīss Kr. Valdemārs 17; veicinâtãjs, der Förderer: audzelības veicinātājs Stāsts Krieviņ 6. kultūras veicinātājs Vēr. I, 1288. Zu veikt.

Avots: ME IV, 522

veĩklĩba C.,

1) die Geschicklichkeit, Behendigkeit
U.: vanags ir veiklības simbuols Stāsts Krieviņ 18;.

2) das Wohlgediehensein
U.;

3) die Erspriesslichkeit
St.

Avots: ME IV, 523

vējulĩtis, ein kleiner Wind(stoss): ai vējiņ, vējulīt! Stāsts Krieviņ 19. istab[a]s mazais vējulīt[i]s (Var.: dižais šūpļa vējš), tas tuos matiņus lecināja BW. 2063, 1.

Avots: ME IV, 554

vèstît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) benachrichtigen, zu wissen tun
U.: rīta blāzma vēstī gaismu Stāsts Krieviņ 9. kapa akmens . . . vēsta, kas Glüks bijis Latvju tauta XI, 1, 28;

2) schicken
U.: cietumniekus vēstīt, Arrestanten transportieren Erlaa, Kokn. und Peb. n. U.

Avots: ME IV, 571

I zvaņa, das Läuten, das Geläut; Plur. zvaņas "ar kuo zvana" Warkl.: zvaņu dzirdēja Stāsts Krieviņ 10. sirds šūpuojas kâ svē̦tku zvaņās Druva I, 5. rīta zvaņas stāstuošās Krūza Zelta laipa 77.

Avots: ME IV, 766

zvanārs,

2): ar tirgū sapirktiem ve̦ciem zirgiem, tâ sauktiem zvanāriem Mellups un Brazilietis, Vectēva stāsts 41. es bijis smags kâ z. ("?") Austriņš Raksti VII, 6.

Avots: EH II, 814

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765

žvaršķinât, klappern (klirren, rasseln) machen: ž. ķēdes Sadz. viļņi 123. ž. ar zuobe̦nu pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 10.

Avots: ME IV, 843

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr ² ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst ² grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr ² ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842

zvêrĩba,

1) die Brutalität, Bestialität; bestialisches Wesen
Golg., Wid. u. a.;

2) eine tierische, bestialische Tat:
nuostāsts... par Afrikas pagānu zvērībām Deglavs Rīga II, 1, 335.

Avots: ME IV, 773

I zvìrgzds (li. žvir̃gždas "Kies") Wolm., (mit ìr ² ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Mahlup, N. - Laitzen, Schwanb., Sessw., (mit ir̂ ² ) Dond., zvirgzds Hochrosen, Memelshof, zvirgzde Hochrosen, (mit ir̂ ² ) Schibbenhof, Demin. zvirgstiņš Glück II. Sam. 17, 13, der Kieselstein; zvirgzde St., U., (mit ir̃ ) Bl., Plur. zvirgzdi L., Spr., Dond., (mit ìr ) Neuenb., PS., (mit ìr ² ) Kl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., nom. pl. zvìrgzdis C., Kies, Grand, grober Sand; zvirgzde Vīt., (mit ir̂ ² ) Schibbenhof, Kieserde; zvir̃gzde Nötk., eine kiesichte Stelle; zvir̂gzdi ² "smalki akmens sadrupumi" Frauenb., Siuxt, "dedzinuot smiltīs sairis akmens" Nigr.: zirņi cieti kâ zvirgzdi Golg. zvirgzdiņš iekrita acī Lubn. druoši bridu pār upīti, zinu zvirgzdus (Var.: uolas) dibinā BW. 11095, 1 var. jūŗas zvirgzdus izlasīt 10034. čirkst... zvirgzdi 32931, 7 var. dieviņš jāj zvirgžu tiltu 33672. sīkuo zvirgzdiņu putriņu vārīja 33591. ar zvirgzdiem berž traukus Dond. zvirgzde iekritusi zirņuos Bauske. kungs kuoda... maizi, it kâ e̦suot zvirgzde Stāsts Kraukļu kr. 92. viņš ir manus zuobus ar zvirgzdiem sagrūdis Glück Klagelied. 3, 16. mēness atspīdēja nuobē̦rdams... lielceļu kâ ar sidraba zvirgzdiem Domas II, 1439. viss bij pārklāts kâ dimanta zvirgzdiem Apsk. v. J. 1903, S. 284. pēc lietus zvirgzdi dzied Zalktis Nr. 3, S. 47. zniega zvìrgzdi Jürg., körnichter Schnee (als Folge von Tauwetter). zvirgzdu akmins sadrupa, kad sita; tas neplīsa Siuxt. zvirgzdes zeme Vīt. mūsu zvirgzdē (Kieserde) aug labi ders. Nebst zvirgt, zvirgžņi, zvirksnis und li. žvirždas, žvir̃zdai "grober Sand" zu serb. zvr̂st "eine Art weichen Steines", s. Trautmann Wrtb. 375. Zum Suffix vgl. apr. sixdo "Sand". Der -ì Stamm in zvìrgzdis wohl nach smìltis.

Avots: ME IV, 777, 778