Paplašinātā meklēšana

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

izgarinât,

1): garināji, kamē̦r izgarināji aukstu pirti Siuxt;

2): auch Frauenb. ‡ Refl. =tiês; abkühlen (intr.); sich vom Dampf befreien: durvis stāvēja vaļā, kamē̦r pirts izgarinās Siuxt.

Avots: EH I, 447

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

‡ me̦tus, -us Siuxt,

1) das Ansehen
(vgl. me̦ts 2): dze̦gūze ir tādā me̦tū kâ vēja vanaģelis;

2) "?" (in Vergleichen, von gut gemästetem Vieh):
tas īksti ir kâ tāds m. (nämlich: "brangs"). es gribē̦tu baŗuokli tādu labu uztaisīt, kâ tādu me̦tu.

Avots: EH I, 804

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

[III nùodẽt, das Wurstmachen beenden: de̦sas jau nuodē̦tas Jürg., AP.] namsen;

2) sich verschwören:
viņi nuodēvēja visi, viņš tur nee̦sus, sie verschwuren sich alle, er sei nicht da.]

Avots: ME II, 774

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

paklaîdâ, paklaîdû Naud., in der Irre, Verlassenheit; paklaidā [= nuovārtā] atstāt, laist, nuolaisi, likt, vernachlässigen Kav., Sissegal, Lems.: paklaidā atstāti bez sarga MWM. VI, 935. visu atstāt paklaldā, alles zerstreut liegen lassen Degl. paklaidā palikt, vernachlässigt werden Lems. saimniecība nebūtu palikusi paklaidā R. Sk. II, 143. [paklaidā likt U., (Heu) auseinanderlegen. mašīna stāvēja visu kaŗa laiku paklaidā (="klīda nezin kādēļ man ar viņu nepaklejuoties kādu stundiņu? JR. IV; 127.

Avots: ME III, 45, 46

plidinât, (die Flügel) bewegen: vistiņa spārniņus vien plidināja RKr. XVI, 195; FBR. VII, 70; sich baden (von Gänsen und Enten) U. Refl. -tiês, hin und her fliegen (vgl. lidināties): pie luoga plidinājas mušu bars Apsk, v. J. 1903, S. 68. (mušas) lidinās un plidinās gar ē̦kas sienmali Janš. Čāp. 19. viņš plidinās kâ vēja vanaģelis, skriedams ūbelim pakal Janš. Dzimtene ² I, 346. Vgl. pledinât.

Avots: ME III, 343

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

sagavêt, eine bestimmte resp. längere Zeit fasten Spr.: viņš sagavēja ve̦se̦lu nedēļu.

Avots: ME III, 625

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

šķē̦ri U., Bielenstein Holzb. 391, 393, Aahof, Nigr., Walk, (mit ẽ̦) Mitau, Salis, Salisb., šķēriņi U., Bielenstein Holzb. 391, 393, šķēriņš Dond., Grünh., der Aufzug beim Weben: skatāties jūriņā, kādi balti audekliņi: niedru šķē̦ri (Var.: šķieti), putu audi BW. 31003. audumam garumā ejuošie pavedieni: šķēriņš jeb me̦ti Konv. ² 227. tē̦vs tin šķēriņu pirmajam audumam A. Brigader. duomas kâ uzvilkti šķē̦ri stāvēja viņa prātā A. v. J. 1898, S. 188. Nebst estn. kǟŕ "Aufschlag der Weber" aus mnd. *scher, scheringe "Aufzug beim Weben".

Avots: ME IV, 34

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

tādieš, = tādēšu: tre̦knums bij pilnumam še, tādieš tik stāvēja viss Aus. 1, 61.

Avots: ME IV, 143

tvanîgs (li. tvanìngas "leicht anschwellend"), = tvanaîns: tvanīgs gaiss V. Eglītis Eleģijas 72. tvanīgais karstums MWM. VI, 588. ir tvanīgs šis bezvēja vakars Ed. Virza. tvanīgie pagrabu dzīvuokļi MWM. VI, 731. iebraukšanas vietas ar tvanīgām sē̦tām Vēr. I, 905.

Avots: ME IV, 288

uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),

1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;

2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;

3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;

4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,

1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;

2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;

3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.

Avots: ME IV, 369, 370

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

vanaģelis (unter vanags 1): vēja v. BW. 2563.

Avots: EH II, 756

vanags (li. vãnagas "Habicht"),

1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. ² 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;

2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;

3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".

Avots: ME IV, 468

vēdiêns, das einmalige (vollendete) Wehen, Wedeln, Fächeln: ne lapiņa nedrebēja lē̦na vēja vēdienam BW. 14856, 3 var. spārnu vēdiens Stari II, 573; 690. eņģelis laižas slaidā vēdienā Austriņš.

Avots: ME IV, 550

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è ² ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 ¹ , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. ² 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550

‡ vējuonē (loc. s.) "?": nevijās vītuoliņi, kad nav vēja vējuonē Tdz. 48933 (aus Iw.).

Avots: EH II, 775

vẽjš,

1): vējiņš tevi drebināja BW. 24917. tukšais v. Spiess, der Nordwestwind.
čigānu v. Frauenb., der Nordwind. krusta jūŗas v. BielU., Wind, der quer übers Meer kommt. lejas v. Frauenb., der Westwind. plūdu v. Sassm., der Westwind. pùļu v. Ramkau, der Südostwind. nuo vēja runāt Seyershof, Unsinn, Unwahres reden. vai viņš bija vējā? Blossfeld, ist er gegangen, um seine Notdurft zu verrichten?

2): vēja cerības Janš. Dzimtene V, 443, Hoffnungen, die sich nicht erfüllen.
liels vēja riņķis Frauenb., ein grosser Umweg. ar tuo vēja vicekli (= vicele III?) es vairs tālāk nerunāju Daugava 1934, 587. vẽja nâtre ² Sassm. "Steinsame": v. nātres aug laukuos. vẽja plũme "?" und vēja pâkste ² "?": dažugad plūmēm daudz v. plūmes, v. pākstes Ahs., Sassm.;

4): Kraft
Saikava: tev nav tik daudzi vèja ² .

Avots: EH II, 775

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vè̦sma ² : mit ẽ̦ Iw.; "gaiss; leichter Windhauch" (mit ẽ̦) AP.; vēja vē̦smas BW. 34480. vē̦smas ceļš Blaum. Raksti IX4 (1937), 131. "vē̦smu vēdināt" ME. IV, 570 zu ersetzen durch "kâ v. vedinādama".

Avots: EH II, 779

vè̦sma ² (li. vėsma "die Kühle" Miežinis) Kl., Prl., ein Lufthauch (mit ẽ̦ ) C., Dond., Dunika, (mit ê̦ ² ) Salis, (vẽsmiņa) Widdrisch, (vḕsmiņa ² ) Oknist; ein leichter Windhauch am Abend Frauenb,; eine kühle Luft, Luftströmung, Kühlung U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Jürg., Salis, (mit è̦ ² ) Golg., Sessw.; der Atem (mit è̦ ² ) Golg., Lös., Sessw.: vēja vē̦smas Līgotnis. siltas zieduoņa vē̦smas JR. IV, 2. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, apšu lapa, ... vēsmiņā (Var.: vējiņā)! BW. 12709 var. ne vēsmiņas nenuopūtu 4118 var. neuzlaid putniņiem vē̦smu! Golg., Kl. vē̦sma nāk pa durīm iekšā, vēsmu vēdināt Kundziņš Vecais Stenders I 14. (fig.) sludināt jaunās ticības vē̦smas MWM. VIII, 429, viņš man uzpūta vē̦smu Sessw. viņš izlaida vē̦smu (er starb) Golg. - vē̦smas rīkle AP. (mit ẽ̦ ), Golg., KL, Ogershof, Saikava, Sessw. (mit è̦ ² ), die Luftröhre: mirst pēc vē̦smas rīkles iegriezuma Ārstn. kal. II, 67. - vè̦smas ² ķe̦rts, vöm Schlag getroffen Mar.

Avots: ME IV, 570

vẽ̦tra: vē̦trā braukt Frauenb., sehr schnell, waghalsig fahren. laukā šuodien tāda maza vēja v. ("vējš, kas ķeŗas klāt"): jāsaģērbjas siltāk Sessw.

Avots: EH II, 780

vẽ̦tra (li. véčra "Sturm", apr. wetro "Wind"), Sturm, ungestümes Wetter U.: nikna vẽ̦tra pluosās LP. I, 176. nu nāk vēja liela vẽ̦tra BW. 16213. liela vēja vẽ̦tra krāc 18454. vē̦tra lauza vītuoliņu 17700, 3. - Demin. vētriņa, ein leichter Wind(hauch) Spr. Nebst slav. větrъ (serb. vjȅtar) "Wind" zur Wurzel von vẽjš.

Avots: ME IV, 572

‡ *vicekle (od. *viceklis?) "?": ar tuo vēja vicekli (von einer weiblichen Person) es vairs ... nerunāju Daugava 1934, S. 587.

Avots: EH II, 780

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

I vir̂pulis (li. virpulỹs "das Zittern") Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., (mit ir̃ ) N.-Wohlfahrt,

1) vir̂pulis Burtn., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, KatrE., Kl., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Wohlfahrt, Schwanb., Selsau, Sessw., Smilt., Trik., Warkh., Wenden, Wolmarshof, vìrpulis PS., vir̃pulis A.-Ottenhof, AP., C., Frauenb., Jürg., MSil., Nötk., N.-Salis, Salis, Salisb., Selg., Sermus, Siuxt, Wandsen, vir̂pulis ² Arrasch, Nauksch., Ruj˙· Thorney, virpulis ² Zvirgzdine, virpulis Adl., Alswig, Autz, Behnen, Behrshof, Bers., Erlaa, Essern, Gr.-Buschh., Grenzhof, Kalzenau, Kokn., Laud., Loddiger, N.-Peb., Popen, Ramkau, Salwen, Saucken, Schwarden, Selb., Usmaiten, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, ein Wirbel, ein Wasserwirbel Meselau, Schrunden, ein Windstoss Vīt., der Sturm, Wirbelwind (virpuls) U.: vēja, ūdens, sniega, smilšu, lapu virpulis. ziemu sniegs tiek griezts virpuļuos Frauenb. nuo viesula uz lielceļa griežas smiltis virpulī Frauenb. sacē̦lusies auka, virpulī vien griezusies LP. VIl, 1041. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pürs II, 68. putekļu virpuļus Apsk. v. J. 1903, S. 462. upēs... virpuļus . . . saceļ ve̦lni Pūrs I, 114. Gaujas virpulī LP. VII, 586. sniegs griezus un virpuļuoja balti pe̦lē̦kā virpulī A. XX, 401. vējš sacēla virpuļuos nuobirušās lapas Aps. IV, 90. augat, mani gari lini, virpuļuos grìezdamies! Etn. II, 35. izgrūst kuplus dūmu virpuļus Jaun. mežkungs 2. dūmi lieliem virpuļiem griezās A. v. J. 1897, S. 135. tas sāka uz papēža virpulī grìezties Poruk MWM. v. J. 1896, S. 902. dejas virpuļuos Janš. Līgava II, 495. juoņuo negantuos virpuluos Skalbe Ab. 34. (fig.) smieklu virpuļi Stari II, 769; A. XVII, 303. sadzīves virpulī A. v. J. 1898, S. 43. virpul[u] virpuliem U., virpuļu virpuļiem Nötk., virpuļu virpuļuos, im Wirbel, wirbelartig: sniegi gāja virpul[u] virpuliem, von Schneewirbeln U. dzeja iet virpuļu virpuļiem Apsk. v. J. 1903, S. 109. matu grīztes, kas virpuļu virpuļiem nuovēlās uz kakla 209. virpuju virpuļuos aizrauj katru Asp. Ziedu klēpis 135;

2) eine zusammengedrehte Stelle im Haar, der Haarschopf
Erlaa, Kalzenau; eine vom Winde zusammengedrehte Stelle im Getreide;

3) eine unruhige, bewegliche Menschenmenge
Autz, Behnen, Popen, Salwen, Usmaiten, Warwen;

4) ein beweglicher Mensch, der hin und her geht
Vīt.;

5) "?": teci, teci, virpulīt, uz avuotu ūdenī! VL. SDP. III, 28. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 609, 610

I žuvêt: žuvēja visa pamale, kad šāva A.-Schwanb.

Avots: EH II, 822

I žuvêt (< ostle. žoviêt), -u, -ẽju, rauschen; dumpf wiederhallen: mežs vējā žuvēja vien Mar. n. RKr. XV, 146. sit pa kuoku, lai žuv! ebenda.

Avots: ME IV, 835