Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'tikmē' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'tikmē' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

tikmē

tikmẽ̦ (unter tikmẽ̦r): auch Pas. XI, 159 (aus Serbig.), RKr. XX, 79 (aus Smilt).

Avots: EH II, 680


tikmēr

tikmẽ̦r: "2) Konj." ME. IV, 183 zu verbessern in "2) Adv.".

Avots: EH II, 680


tikmēr

tikmẽ̦r, tikmē, Pas. III, 464,

1) Adv., so weit
U.: ielej glāzē ūdeni tikmē̦r! hierher, (bis zu dieser Stelle) Golg.,

2) Konj., = tikām 3: tikmē̦r meklē, kamē̦r atruod;

3) Konj., während:
Klāvs ar māti runājas, tikmē̦r slauku istabiņu BW. 14355, 3 var.

Avots: ME IV, 183


tikmērt

tikmērt Linden in Kurl., = tikmē̦r (?).

Avots: EH II, 680

Šķirkļa skaidrojumā (59)

aizvēnis

àizvẽnis,

1) schattiger Ort, geschützt vor dem Winde:
jāsadze̦n luopi aizvēnī C., Sessw.;

2) der Schutz, die Obhut:
kamē̦r tē̦vs bija dzīvs, tikmē̦r bē̦rniem bija aizvēnis Aps., JK., Sessw.

Avots: ME I, 59


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170


braunāt

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327


čuknīt

čuknît: auch Orellen,Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 294


dāļāt

dãļât, -āju, tr., namentl. in der Zstz. mit iz-, leichtsinnig weggeben, verteilen: viņš tikmē̦r visiem dāļāja, kamē̦r pašam ne+kā neatlika AP.

Avots: ME I, 447


gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583


gnīdāties

gnĩdâtiês, - ājuos, sich jem. aufdrängen: bē̦rns gnīdājās tikmē̦r mātei apkārt, kamē̦r tuo paņēma līdz ciemā Sassm.

Avots: ME I, 634


iegūroties

I ìegūruôtiês,

1) trödeln, sich langsam zu etwas vorbereiten:
kamē̦r tas iegūruosies, tikmē̦r jau cits būtu gabalā Wend.;

2) "?": tad ta tu nevari iegūruoties, es tevi jau trīs reizes saucu Grob.; [ìegũruôt(iês) Jürg., schwerfällig und mühsam hineingehen od. hereinkommen].

Avots: ME II, 21


ienākt

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. - tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48


ildzināt

il˜dzinât (li. ìlginti), tr.,

1) längern, verlängern, fristen:
brigdi beidzamuo vēl it kâ ildzinātu MWM. VI, 768;

2) lange behalten:
kur viņu tikmē̦r ildzināja, kamē̦r nuoziedznieks nāca nuolūgties A. XV, 2. 24; [

3) (ver)zögern, auf die lange Bank schieben U.] Refl. -tiês, sich lange aufhalten, zögern, anhalten:
kou viņš tur ildzinās? dziļāk mūsu atmiņā iespiežas un ilgāk ildzinājas jauki piedzīvuojumi nekâ nekuoši un bēdīgi atgadījumi Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 705


izsmalstīt

izsmalˆstît, tr.,

1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;

2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.

Avots: ME I, 800


kamarīt

kamarît, ‡

2) auch refl. -tiês, an etw. herummeistern (z. B. bei der Reparatur eines komplizierten mechanismus)
N.-Peb.: kuo tu kamaries, ka nemāki! tikmē̦r kamarījies apkārt, kamē̦r nu ir pa˙galam. kuo viņš tur kamarījas (krāmējas)? Druw.

Avots: EH I, 581


kārpīt

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît 2 Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît 2 Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198


koks

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]

Avots: ME II, 342, 343


krezināt

krezinât, tr., heilen Dond. Refl. -tiês, sich erholen, zu Kräften kommen: viņš tikmē̦r krezinājās, kamē̦r palika ve̦se̦ls Sassm.

Avots: ME II, 275


kurināt

kurinât,

3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!

2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!

3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.

Avots: EH I, 678


labināt

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395


lakt

lakt (li. làkti), lùoku, laku, tr., leckend fressen, Dünnes fressen, schlappen, mit der Zunge schlürfen: kaķītis luok pienu. Sprw.: labi paēdis; kas nekaiš labi runāt? bet tu ej kâ suns ūdeni lakdams. ve̦lns luok tikmē̦r jūŗas ūdeni, kamē̦r pārsprāgst. diezgan spilve̦ns asaru lacis MWM. VIII, 452. [Zu slav. lokati dass., vgl. Berneker Wrtb. I, 727.]

Avots: ME II, 416, 417


liekšēt

liekšêt, liekšķêt, -u, -ẽju, übel werden: tikmē̦r ēdu, kamē̦r sāka liekšēt Burtn.; [s. auch apliekšêt].

Avots: ME II, 496


nīcināt

nĩcinât, fakt. zu nĩkt, tr., quälen, zerstören, zu nichte machen, dem Untergang entgegenbringen: tautu; es tevi tikmē̦r nīcināšu, kamē̦r nuonīcināšu badā Sassm.; mühsam verbringen, totschlagen (von der Zeit): mēs klaknam te visu dienu salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. nevajadzēs citu dienu nīcināt Latv. viņš ir tik labs, ka viņš darba dienas nakti nīcina manis dēļ Jauns.

Avots: ME II, 746


nočalbāt

nuočal˜bât Orellen "nuomīņāt": tikmē̦r te čalbās, kamē̦r nuočalbās tuos cālē̦nus.

Avots: EH II, 37


notipināt

nùotipinât, intr., hin-, wegtrippeln: līdz vērši... verstis nuotipinas, tikmē̦r pulkstenis būs astuoņi Kaudz. meža gabals mums bij jānuotipina vienuos suolīšuos pa tumsu Austr.

Avots: ME II, 875


paķekoties

paķe̦kuôtiês, ein wenig charmieren: Juosts tikmē̦r paķe̦kuojās ar Trīni DL.

Avots: ME III, 53


pierunāt

pìerunât,

1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;

2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;

3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;

4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;

5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;

6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.

Avots: ME III, 286


pluinīt

pluinît Postenden, pluĩnît Karls., plùinît Kaugershof, Jürg., N.-Peb., pluînît 2 Līn., Pl., Dond., pluînît Gr.-Buschhof, plùinît 2 Lis., Selsau, Golg., -u, -ĩju, tr., wiederholt zupfen; raufen, stossen, Rippenstösse geben U., weich schütteln, stark rütteln Janš.: Pēteriene tâ nuoskaitusēs, ka ir gatava skuķi pat pluinīt Jauns. dzinās vilkam pakaļ un tikmē̦r pluinīja tuo . . . JK. V, 19. ķeizars nemitējās krievus pluinīt Druva 1, 368. Refl. -tiês, sich raufen: pluinās kâ gaiļi Alksnis-Zundulis. Reimwort zu puinît.

Avots: ME III, 354, 355


plūkt

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt 2 Kl., Kr., plûkt 2 Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362


rakšņāt

rakšņât: rakšņāja tikmē̦r, kamē̦r uzraka naudu Pas. XII, 270.

Avots: EH II, 352


redzīte

redzĩte "?": tās (= asaras) tikmē̦r plūst un nenuožūst, līdz tās par ze̦lta redzītēm kļūst Asp. Duomas I, 1147.

Avots: ME III, 504


sanīdēties

sanīdêtiês U., sanīdîtiês, sich verfeinden, in Hass, Zank, Feindschaft geraten U.: tikmē̦r dzīvuojuši, kame̦r sanīdījušies LP. V, 102. kas sanīdījās ar turienes raganu ebenda S. 4.

Avots: ME II, 693


saraudzēt

saraûdzêt, ‡

2) verfaulen lassen
Orellen: tikmē̦r tuo veprīti nesālīja, kamē̦r ņēma un saraudzēja. saraudzē̦tas reņges.

Avots: EH XVI, 440


sašļūkāt

sašļūkât,

3): eine gewisse Zeit hindurch
"slidināties" Saikava: puika tikmē̦r sašļùkāja 2 pa le̦du, kamē̦r bija sasalis.

Avots: EH XVI, 454


šķerbala

šķe̦rbala, ein flacher Splitter N. - Wehlfahrt, Marzenhof, Sermus (mit "è̦r"), Lennew., Kroppenhof bei Kokn.: tikmē̦rt situ tautu galdu, kamē̦r leca šķe̦rbalās (Var.: šķēpelēs) BW. 26296, 17 var.; ein Fetzen Smilten (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof. Zu šķe̦rbs.

Avots: ME IV, 28


šļucināt

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73


šveibināt

šveibinât,

1) = sveibinât: šv. asti N.-Peb. tikmē̦r rīksti šveibināsi, kamēr uotram ķers pa acīm Ramkau;

2) "?": šveibināt nuo kambara kambarī BW. 9914, 1 var. (aus Jāsmuiža, wo ei aus ī entstanden sein kann).

Avots: ME IV, 114


taleit

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127


tālīdz

tālīdz (li. tolygiai "ähnlich"),

1) so auch, zugleich
U.: tālīdz arīdzan . . . mēness tuop . . . sarkans Manz. Post. I, 16. tālīdz arī ir man neapgraizītas lūpas Glück mutes izkalšana un tālīdz slāpes A. v. J. 1900, S. 505;

2) "tikmē̦r" Gr.-Buschh.; tālīdz - kālīdz, so lange - bis: darbi iet... gauši un ies tālīdz gauši, kalīdz speciālisti neķersies pie vienkāršiem pajēmieniem L. W. 1921, No 39, 12.

Avots: ME IV, 145


tamēr

tamẽ̦r: "tikmē̦r" Matk.; unterdessen Gr.-Salwen, Neugut, Smilt.: kamē̦r tu te sēdēsi, t. es aiziešu uz mājām.

Avots: EH II, 666


tamērt

tamẽ̦rt N.-Schwanb., Stomersee, tamē̦rt Daudsewas, Neuhausen, Rönnen, Salgaln, Schwitten, tamē̦rtam, tamẽ̦rts Rothof n. FBR. VIII, 120, = tamẽ̦r, tikmē̦r: kamē̦rt (Var.: talēt) kāzas turēsim, tamē̦rt (Var.: talēt) mīļi dzīvuosim BW. 13017, 8. es tamē̦rtam (bis zu dieser Stelle) iekritu ūdenī U. Zum -t- vgl. Le. Gr. 821.

Avots: ME IV, 129


tamet

tame̦t (unter tamert): "tikmē̦r" Borchow.

Avots: EH II, 666



tikām

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182


tikām

I tikām: "tikmē̦r" Frauenb., Ramkau.

Avots: EH II, 680


tikāmēr

tikãmẽ̦r AP. "tikmē̦r, pa tuo laiku".

Avots: EH II, 680


tikams

tikams Kaltenbr. "tikmē̦r".

Avots: EH II, 680


tikilgst

tikìlgst 2 Sonnaxt "tikmē̦r".

Avots: EH II, 680


tikļam

tikļam Seyershof "tikmē̦r (solange)".

Avots: EH II, 680


tikmet

tikâme̦t Heidenfeld, Saikava "tikmē̦r": t. ēdis un dzēris.

Avots: EH II, 680


tikmet

tikme̦t Lems. "tikmē̦r".

Avots: EH II, 680


tikomet

tikuome̦t Sessw. "tikmē̦r".

Avots: EH II, 681


tiku

tiku. = tikām 3, tikmē̦r 2: tiku situ tautu galdu, līg atlēca skabardziņa Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: ME IV, 186


timerēt

timerêt, -ẽju,

1) timmerẽt Manz. Lettus, Elv., timerēt U., zimmern;

2) machen, meistern, anfertigen
C., Notk., N.-Peb., PS., Ramkau, (timmerêt) Wandsen, bearbeiten Wolmarshof; eine kleine (feine, winzige, langweilige Bers., Kalz.) Arbeit verrichten Saikava; irgend etwas machen, um nur die Zeit zu vertreiben Meiran; knibbern Lis. n. FBR. I, 33: taisu, timerēju ceļam jaunas kamaniņas VL. aus Ramkau. kamē̦r kalpi sienu pļāva, tikmē̦r saimnieks mājā šuo, tuo timerēja Saikava. Made, tumšumā iegriezusēs, nezin kuo timerēja Saul. II, 54. kuo nu tik daudz timerē ap tuo pulkste̦nu! N.-Peb. cimdu, zeķu, tuo nevaida. tuo nemāku timerēt BW. 7346. suns saķēris vistu un tuo timerē (zupft die Federn aus, beisst usw.) Wolmarshof;

3) essen
Wolmarshof: brāļa sieva nemieluoja, sāku rutku timerēt BW. 26602 (ähnlich: Latv. Saule 1928, S. 725, aus Kegeln);

4) "miera neduot" Segew., Wolmarshof: ne gribē̦dams, ka Mierinš tuos bē̦rnus timerē MWM. VII, 179; antreiben;
t. augšā, wecken Segew.; anruhren Meiran, Sessw., Widdrisch;

5) schreien (vom Habicht)
BW. I, S. 410 (??): vanadziņš timerēt timerēja BW. 2562. Refl. -tiês,

1) sich ohne Erfolg mit etwas abmühen
Tirs.; sich mit einer leichten Arbeit (mit unnützen Dingen Odsen) abgeben Saikava: viņš ilgi timerējās gar sarežģījušuos tīklu, tuomē̦r netika kārtībā Tirs. n. RKr. XVII, 83. saimnieks timerējās ap vārstuvi Saikava;

2) anrühren
Meiran, Sessw., Widdrisch. Abgesehen von der Bed. 5, wenn sie zuverlässig ist, aus mnd. timmeren "bauen (aus Holz)".

Avots: ME IV, 190, 191




uzņurdzīt

uzņur̂dzît C., knutschend, quälend aufwecken: viņš gulē̦tāju tikmē̦r ņurdzīja, kamē̦r uzņurdzīja C.

Avots: ME IV, 363


vājot

vâjuôt,

1) = vâjêt, mager werden Vīt.;

2) kränkeln
U., AP., Jürg., (vâjât) Mahlup: cik ilgi tâ vājuosi un gulēsi? AP., Jürg. viņš tikmē̦r vājās, kamē̦r dievs viņu piejems Mahlup. Refl. -tiês, = vâjêtiês: viņš sāk vājuot; nezin, vai tik negrib tīšām vājuoties Vīt.

Avots: ME IV, 494


viteņu viteņiem

viteņu viteņiem "?": Anniņa viteņu viteņiem skrien MWM. VIII, 242. Aija ... devās viteņu viteņiem uz istabu A. XVI, 291. vārnas, žagatas un lapsa ... tikmēr ar šuo (= kraukli) lakstuojušās viteņu viteņiem, kamēr sieru nuoņēmušas Pas. I, 178 (aus Planhof). suņi aizskrēja plê̦sdamies viteņu viteņiem (kūleniski) AP.

Avots: ME IV, 628, 629


zaglis

zaglis,

1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;

2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;

3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.

Avots: ME IV, 679


zelba

ze̦lba Drosth., = zalba, Schaden, Verletzung am Körper; ein Brandmal Wid.: tikmē̦r skraidīsi, kamē̦r dabūsi kādu ze̦lbu!

Avots: ME IV, 703