Paplašinātā meklēšana

atprasît, Refl. -tiês,

1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.

Avots: EH I, 159

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183

‡ atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159

‡ atprecinât dē̦lam sievu nuo cita pagasta, für den Sohn ein Mädchen aus einem andern pagasts (Gebiet, Gemeinde) als Frau heimführen.

Avots: EH I, 159

‡ atpriêcâtiês, sich zur Genüge belustigen: kamē̦r viņš gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. 11, 170 (ähnlich Līgava II, 274).

Avots: EH I, 159

‡ atpruodît Wessen "?": tevi nevar a. (gebend befriedigen, zur Genüge beschenken?).

Avots: EH I, 159

aûgstpràtĩba, Hochmut, Hoffart: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā Kaudz. M.

Avots: ME I, 217

aûgstpràtîgs, hochmütig, dünkelhaft: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 217

‡ aûgstprâtis ² Ahs., = aûgstpràtnieks.

Avots: EH I, 184

aûgstpràtnieks, der Hochmütige A. XVI, 609.

Avots: ME I, 217

ciêtpràtîgs, unbussfertig: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 396

‡ kar̂stprātîgs M. 518, reizbar.

Avots: EH I, 590

lẽ̦tpràtĩba, der Leichtsinn. Gew. vieglprātība.

Avots: ME II, 463

lẽ̦tpràtîgs: auch Lng.

Avots: EH I, 739

lẽ̦tpràtîgs, leichtsinnig: lē̦tprātīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 463

lẽ̦tpràtis, der Leichtsinnige: tu, puisīti, lē̦tprātīti BW. 21706, 1.

Avots: ME II, 463

lìetpratẽjs,* der Sachverständige, der Expert.

Avots: ME II, 507

lìetpratĩba, die Sachlcenntnis, Sachkunde: sarakstīta ar lietpratību A. XIII, 650.

Avots: ME II, 507

lìetpratîgs,* sachkundig, sachverständig: lietpratīgs biškuopis, zemkuopis, valuodnieks.

Avots: ME II, 507

lìetpratis,* der Sachkundige, der Espert.

Avots: ME II, 507

nelietpratējs ,* der Laie.

Avots: ME II, 722

pretprasĩjums Dr., die Gegenfrage.

Avots: ME III, 389

pretprātîgs* Mag. IV, 2, 136, absurd.

Avots: ME III, 389

tpr! tprs! tprš! tprši! tpršiņ! Interjektionen, als Zuruf Tieren (hauptsächlich Kühen) gebraucht: tpr, telīt, še maizīte! BW. 28958 (ähnlich: 29530), tpr, dūkani kumeliņi! 28894. tprs, telīte, laidarā! 14518. tprš, guotiņa! 16482. tprši, manas raibas guovis! 29049. tpršiņ, mana raiba guovs! 28902, 20 var. Das pr bezeichnet hier wohl einen silbischen labialen Zitterlaut.

Avots: ME IV, 216

tpru: Interj., mit der man Kühe lockt Auleja.

Avots: EH II, 689

tpru! Interjektion, gebraucht, um Pferde zum Stehen zu bringen Wessen. Vgl. tprū.

Avots: ME IV, 216

tpŗu! Interjektion: tpŗu, telīt, še maizīte! BW. 16434, 2.

Avots: ME IV, 217

tprū! Interjektion, gebraucht

a) als Zuruf für Kühe
Etn. III, 11,

b) um Pferde zum Stehen zu bringen
Etn. III, 1: tprū, ķēvīte! BW. 2281. Wenigstens für die Bed. b be. zeichnet pr hier einen labialen Zitterlaut.

Avots: ME IV, 217

tpruciņa, Kosename für eine Kuh Kokn. n. Etn. II, 185.

Avots: ME IV, 216

tpru-inât, einem Pferde tpru! zurufen: zirgu tpru-ināja A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 216

‡ tpruka, Kosename für Kühe Auleja.

Avots: EH II, 689

tprundinât "?": viņa skrēja gar meža malu tprundinādama Vīt. 34.

Avots: ME IV, 216

tpruš! tprušā! tprušiņ! Etn. III, 11, Interjektion, Zuruf für Kühe: tpruš, telīte, laidarā! BW. 14268, 1. tprušā, guov[i]s, laiderī! 14517 var.

Avots: ME IV, 216

‡ tpruse Auleja, tpruseņa ebenda, = tpruciņa.

Avots: EH II, 689

‡ tprušiņa Gr.-Buschh., eine Kuh (kosend).

Avots: EH II, 689

tprusinât, s. tprušinât.

Avots: ME IV, 216

tprušinât Wessen, tprusinât, Pferden od. Kühen (Wessen) tpru(š)! zurufen: zirgus tprušināju (Var.: tprusināja) BW. 21988, 14 var.

Avots: ME IV, 216

tprūta Konv. ¹ 211, tprũtiņa ebenda,

Avots: ME IV, 217

‡ tprutala AP., eine Kuh.

Avots: EH II, 689

tprutaliņa, tprutulē̦ns, Kosenamen für eine Kuh, ein Kalb (?): vai ir jē̦ri, vai kazIē̦ni, vai mazie tprutulē̦ni BW. 33456. raibu tprutaliņu 16398.

Avots: ME IV, 217

tprũte, das Pferd (in der Kindersprache).

Avots: ME IV, 217

‡ apraûtĩba,* Einsilbigkeit (Schweigsamkeit): augstprātīgā a. ceļas.., nuo valuodas nezināšanas Ezeriņš Leijerk. I, 17.

Avots: EH I, 108

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

ce̦na, in Trik. ce̦ns, der Preis, Marktpreis: ce̦nas krīt, ceļas; aus цѣна.

Avots: ME I, 372

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 ^1. Feist Wrtb. ² 291 f., Fick Wrtb. I ^4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550

gar,

1): nuoliek maisu g. siltumu (an, neben die Ofenröhre)
AP.;

4): gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. II, 170.

Avots: EH I, 383

II glīsis Wend. n. Mag. XX, 3, 120, glīste L. Bernstein. { Wenn zuverlässig, wohl aus dem Altpreussischen durch kurische Vermittelung entlehnt, wo ī aus ē (vgl. lat. - germ. glēsum "Bernstein", mnd. glār "Harz" ) entweder im Samlädischen entstanden, oder aber schon aus dem Spätgotischen übernommen war; vgl. Bezzenberger KZ. XLIV, 291 und Būga KSn. I, 255 ff.]

Avots: ME I, 627

[ierandans (gestpr.: irondocn) Warkh.], ierandins Spr., lau. [Vgl. re̦mde̦ns.]

Avots: ME II, 55

ĩle̦ns, ĩlē̦ns Līn., [Serbigal], ĩlins Smilt., [Trik., Ronneb., ìlenis ² Kl.], Demin. auch ĩlentiņš, die Ahle, der Pfriem: Sprw.: ej nu, sasildi ar īle̦nu e̦ze̦ru, von etw. Unmöglichem. lien kâ īle̦ns, von etw. Saumseligen, Faulen. sasildis kâ īle̦ns. pievilcies kâ īle̦ns, er ist besoffen wie eine Spritze. Zu li. ýla [und ylo dass. Mit ahd. āla und ai. ārā dass. wird man diese beltischen Wörter am ehesten wohl durch die Annahme verbinden können, dass die Letten und Litauer ihre Bezechnung der Ahle aus dem Altpreussischen bezogen haben, ylo aber aus einem got. * ēla zu einer Zeit bezogen ist, als got. ē einem ī schon sehr ähnlich oder - wie im Krimgotischen - schon vollständig mit ī zusammengefallen war. Diese Annahme setzt voraus, dass nach Abzug der Hauptmasse der Goten nach dem Süden ein Rest von ihnen noch in der Nachbarschaft der alten PReussen nach geblieben war. Etwas anders darüber Vasmer und Būga, s. Būga KSn. I, 256 f.]

Avots: ME I, 836

jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I ⁴ , 114, Walde Wrtb. ² 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]

Avots: ME II, 104

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. ² 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193

klaņi, die Verbeugung, das Kompliment: Dienas Lapa diezgan augstprātīgi saņēma atgrieztā ve̦cmuodnieka klaņus Balss.

Avots: ME II, 214

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern; ‡

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641

mãma [Ruj., Drosth. (li. momà (Kinderwort), slav. mama "Mutter", ahd. muoma "Muhme, Tante")], Demin. mãmiņa, māmuks Vārpas 6,

1) die Mutter
[voc. s. màm! PS.], das Mütterchen: duos māma cicīša Gold. n. Etn. II, 43. mirtin miršu es, māmiņa! BW. 27812, 20;

2) māmiņa, Mütterchen, - freundliche Anrede älterer Frauen. -
[Vgl. Berneker Wrtb. II, 14 f., Loś РФВ. XXIII, 60 und Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 582

[*I  mañta od. * mañt(u)s, zu entnehmen aus der erstarrten Verbindung visu mañtu (instr. s.?) "mit voller Überzeugung" Nigr.: es visu mantu biju duomājis, ka... Janš. Dzimtene ² II, 175. - Etwa als ein Kuronismus mit der Bed. "Verstand" zur Wurzel von minêt? Vgl. auch li. und apr. -mant- in Eigennamen bei Trautmann Die altpr. Personennamen 144, sowie LtT. I, 231 und 234 f. und li. mentrùs "supratingas" Viltis v. J. 1908, 83.]

Avots: ME II, 561

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704

ne˙kas (gen. ne˙kà) (li. nekàs nicht so leicht jemand"), niemand, nichts: pie mums tādi kāpuosti ne˙kas Lp. III, 100. te nav ne˙kā kuo nesaprast IV, 7. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen LP. II, 23. "ne˙kas!" meita mierinājusi (tut nichts) V, 306. viņš pārdevis savas lietas tīri par ne˙kuo, er hat seine Sachen für einen Spottpreis verkauft. Dagegen: viņš ne par kuo nepārduod avas lietas, er verkauft um keinen Preis seine Sachen. [viņš tāds ne˙kas Dond., er hat Keinerlei Bedeutung, ist ein nichtiger Mensch.]

Avots: ME II, 718

nùojūkt: li. nujùnkti "atprasti" A. Smetonos r. žod. 66.

Avots: EH II, 50

nùošķir̃t, tr.,

1) absondern, abtrennen, abteilen:
sijā auzas kumeļam, ar ruociņu nuoškirdama BW. 14576. mati nuošķirti ar celīti MWM. VIII, 43. bē̦rnu nuošķirt, oft mit dem Zusatz nuo krūtīm, nuo pupa, ein Kind entwöhnen: ja nuošķirts bē̦rns vēl kādreiz pupu dabūjuot, tad viņš liels būdams uotru varuot nuoskaust Etn. lI, 144;

2) unterscheiden:
gaisma tur spuodrāka, bet labāk nuošķiŗamas arī ē̦nas Vēr. II, 667. Refl. -tiês, sich absondern, sich abtrennen, auseinandergehen: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā? Kaudz. jē̦rs būšuot nuošķīries nuo aitu pulka LP. VII, 982. lai tik ļaudis nuošķiŗas Degl. it priecīgs nuošķiršuos, froh werde ich dahinscheiden GL.

Avots: ME II, 866

nũžinât tr., nūž, nūž sagend veranlassen, dass die Kühe sich hinlegen: kur viņš zirgus tprusināja, tur tu guovis nūžināji (Var.: guldināji) BW. 21988, 4.

Avots: ME II, 755

pašpãrbàudĩjums,* pašpãrbàudîšana, die Selbstprüfung.

Avots: ME III, 116

pašraûdzêts, selbstpräpariert: pašraudzē̦ta tabaka A. XI, 758.

Avots: ME III, 116

pašsagatavuôts, selbstbereitet, selbstpräpariert: pašsagatavuots papīrs Stari II, 318.

Avots: ME III, 117

pezere,

1) "?": velcies, pezere, par duru slieksni! BW. 18850, 3;

2) "?": pezere (das männliche Glied?)
ruokā BW. 19357, 1; vgl. etwa li. bulpėzerus "Ochsenziemer", ostpreuss. peserik bei Bezzenberger Lit. Forsch. 154.

Avots: ME III, 204

piede, in ne̦stuvas piede, Eimertrage Kur. Nerung n. Mag. XVII, l, 87. Auf d. ostpr. pēde dass. (wozu Trautmann Apr. Spr. 398 und Gerullis AfslPh. XLI, 155) beruhend, oder umgekehrt?

Avots: ME III, 243

pìenãcîgs, gehörig, zukommend, entprechend: pievest miesai pienācīguo barību. izšķirties pienācīgā atstatumā Kaudz. M. 63. lai katram nuotiek pienācīga tiesa Lapsa Kūm. izrīkuotāji ne˙kad negrieza pienācīgu vērību uz biļešu kontrollēšanu Vēr. I, 1417.

Avots: ME III, 275

šaûtruos ² iet Nigr., vilkties, uz šautriem iet Nigr., šaûtrus ² (šaûtras ² Stenden) vilkt Wandsen, einander herüberzuziehen suchen (bei gegeneinandergestemmten Füssen,als Kraftprobe) Wid. Zu šautrs I.

Avots: ME IV, 11

se̦nprūši* (nom. pl.), die alten Preussen; se̦nprūšu valuoda, die altpreussische Sprache.

Avots: ME III, 818

silgme* die Bläue: (gadi) atprasīt nebij paguvuši pat de̦be̦su silgmes nuo acīm Ezeriņš Leijerk. I, 28. - Wohl fehlerhaft für zilgme.

Avots: ME III, 838

‡ šlūderêt "für einen Spottpreis losschlagen, verschleudern" Diet.

Avots: EH II, 643

strèmbelis ² Mar., ein kurzes Holzstück: svied ar strembeli viņam pa galvu! Mar. n. RKr. XV, 138. Wohl als ein Lituanismus zu apr. strambo "Stoppel", mnd. strump, ostpr. strempel "Stumpf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632 f.); vgl. striebs.

Avots: ME IV, 1086

strìebs Wolm., Jürg., striêbs ² Ruj., U., Plur. striêbi ² Ruj., Salisb., striebi W. - Livl., Peb. n. U., = stiebri, Binse(n). Wohl nebst striebulis und strùobs zu apr. strambo "Stoppel", mnd. strump, ostpreuss. strempel "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 440 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 632 f.

Avots: ME IV, 1092

ter̃rinât (ein Pferd) anhalten (mit dern Zuruf tprū!): izdzirdu Lapiņu terrinām zirgus Janš. Bandava II, 211.

Avots: ME IV, 167

tìrgus, -us, Demin. tìrdziņš,

1) der Markt; der Jahrmarkt
U.: nuoturejuši ik gada tirgu LP. VII, 364. gada tirgus, der Jahrmarkt Brasche. augļu, galas, malkas, zivju tirgus, der Obst-, Fleisch-, Holz-, Fischmarkt. sakņu tirgū pārduod visādas dārza saknes Ahs. Miķeļa dienas tirgus pat˙laban šķīrās laukā (war eben zu Ende) Kaudz. M. 30. pie . . . Prātnieka stāvējuši kâ tirgus, pilns pagalms (d. h. ein grosser Menschenanlauf) 6;

2) Lärm, Spektakel
L., U., Dond. u. a.: kas še par tirgu? was für einen Lärm gibt's hier? U.;

3) der Marktpreis
L., U.: tirgus ceļas, krīt, der Marktpreis steigt, fällt L., U. augstāku tirgu dabūt, einen höheren Preis bekommen MSil. Dan eben mit ur li. tur̃gus "Markt" und urslav *tъrgъ "Markt(preis)"; vgl. dazu Būga Aist. Stud. 172, wo der illyrische Stadtname Tergeste (nach G. Meyer IF. I, 323) u. a. verglichen wird. Bei einem solchen Kulturwort wäre Ablaut hier kaum zu erwarten; vielleicht ist le. tirgus rein lautlich aus *turgus entstanden, vgl. ostle. pypurs und ḱimūss Le. Gr. 34 und oben III, 848 siruobs.

Avots: ME IV, 194, 195

trūpta B. Vēstn. "zirgs". Umgestellt aus tprūta.

Avots: ME IV, 252

I viest: šie mieži vìeš krūmus C., N.-Peb. saule ... viesa tādu gaismu, ka ... Jauns. Augšz. 142. gaisma ... viesa ... saldu mieru Vindedze 174. apruoces ap viņas ruokām ... viesa krāšņu augstprātību 13.

Avots: EH II, 798

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

viñgruôt, ‡

2) üben:
viņš vingruo sevi druošsirdībā Fr. Adamovičs Rudens ziedi 62. ‡ Refl. -tiês Siuxt, Kraftproben machen: tagad jau skuolās kâ nekâ viñgruojas, bet senāk paši vingruojās.

Avots: EH II, 785

I zvê̦rs,

1) zvḕ̦rs Serbigal, hochle. zvêris (z. B. in Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kaunata, Kl., Lös., Lubn., Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Zvirgzdine; nur zvê̦rs hingegen in A. - Laitzen, Memelshof, Schwanb.), zvèris ² Mar. (n. RKr. XVII, 108 daneben zvê̦rs), Mahlup (nur im Vergleich viņš ir kâ zvèris ^2; sonst zvê̦rs), zvêris ² (li. žvėrỹs LitMnd. I, 267 und Altpr. Monatsschr. XV, 470) PlKur., das wilde Tier, die Bestie
U.: plēsīgs zvē̦rs, ein Raubtier U. meža zvē̦ri apē̦duši BW. 27116 var. tā nebēdza vilka zvē̦ra 13167, 17. suņi zvē̦rus tre̦nkā Kra. Vīt. 47. miesīgi brāļi kavās kâ zvē̦ri 60. ve̦lns apmetēs par vilku, par tārpu un par visaidu zvēri Pas. III, 43 (aus Kapiņi). es tev ierādīšu zvēri, kam gaļa lielāka I, 188 (aus Kolup). zvērīši viņu apsargā III, 316 (aus Lixna). e̦ze̦rā... ar že̦be̦rklu izcēlu zvēri Jauns. Pakans ar Duksi kâ zvē̦ri tam uzkrita Lapsa-Kūm. 13. Pēternieki zvē̦ra ļaudis (tierische, bestialische Menschen) BW. 12825, 1. kaut tevi zvē̦rs! Kaudz. M. 157, hol's der Teufel!

2) ein starker Mensch oder ein solches Pferd
Frauenb.;

3) zvēris Stockm., ein wilder, tierischer Mensch.
Zu li. žvèris (acc. s. žvė˜ri, in Dusetos, sonst žvė`rį, gen. pl. žvèrũ, An. 11), apr. acc. pl. swīrins, aksl. zvěrь (plur. zvěrije), gr. ϑήρ "wildes Tier", lat. ferus "wild", s. Trautmann Wrtb. 374 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 642 f. Der o- Stamm in le. zvê̦rs beruht auf dem ererbten gen. pl. zvê̦ru (= li. žvèrũ,, gr. ϑηρῶν

Avots: ME IV, 773