Paplašinātā meklēšana

stupele,

1): auch Daudsewas, Heidenfeld, Kaltenbr., Nerft, N.-Peb., Oknist, Seyershof, Selb., Tdz. 50321 (aus Naukschen); ‡

3) der Schaft eines Strumpfes, dem der untere Teil fehlt
AP., N.-Peb.

Avots: EH II, 596

stupele,

1) = tupele, die Pantoffel U., Assern, Slate n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Wessen, Saikava, BW. 7273, 2 var.: tā vilka stupeles uz savām kājām Glück Judith 10, 4. nesatvēris... kāju, bet kuoka stupeli vien LP. VII, 1037;

2) Schimpfwort Kurs.

Avots: ME III, 1107, 1108

tupele,

1): auch BW. 31875; ar maģu tupelīti 12825 var.;

2): jumtu čukuri nuostiprināti tādām kâ lielām pagalēm, kuo ... sauc par tupelēm Veldre Dzīve pie jūras 12.

Avots: EH II, 703

tupele,

1) der Pantoffel; ein abgetragener Schuh
U.;

2) Plur. tupeles "jumta klambaŗi" Rutzau n. Etn. I, 153, N.-Bartau. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. tuffel, wozu Vasmer RSI. III, 255.

Avots: ME IV, 266

II klipinât, ‡

2) mit kleinen, unsicheren Schritten gehen
Basi; auf einem festen Weg mit kleinen Schritten (hörbar!) gehen oder langsam laufen AP.: zirgs rāmi klipināja pa lielceļu; ‡

3) "klabinât" Schibbenhof: k. tupeles.

Avots: EH I, 619

‡ ļukât PV. "= ļùnkât": mietu, zemē dze̦nuot. vajag ļ. tad tuo var drīzāk un dziļāk iedzīt Refl. -tiês (s. ME. II, 542): tupeles (zābaki) ejuot ļukājas Hasenp., Mesoten.

Avots: EH I, 774

[IV lūkša (mit nicht gedehntem ū)"liela, ve̦ca tupele" (?) Ramelshof.]

Avots: ME II, 519

‡ nuošļurkât Frauenb., abtragen: n. tupeles.

Avots: EH II, 97

padzir̃nê, padzir̃nâ, padzir̃navê, padzir̃nî BW. 8036, padziŗnâs, unter der (die) Handmühle: svied tupeles padzirnē (-nās)! BW. 22534. bagāts tē̦vs laisku meitu padzirnē (Var.: padzirnā, padzirnavē) audzināja 7952. pūķīti nuositušas un pame̦tušas padzirnās LP. VI, 67. [naudas kule padzirnavē Pas. III, 490.]

Avots: ME III, 22

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

sablenst, sablenzt, tr., intr.,

1) sehen, (beim Sehen) unterscheiden:
patumšajā . . . te̦lpā viņa maz kuo varēja sablenst Dz. V. tumsā nevarēju sableñst (wahrnehmen, erblicken), kur tupeles palikušas Rutzau. viņš tikkuo varēja sablenzt, ka kāds sēd... gultā LA.;

2) durch übermässiges Sehen verderben:
acis sablenza gluži beigtas Ezeriņš Leijerkaste I, 189.

Avots: ME III, 595

stupelniẽks, einer, der Pantoffeln (stupeles) anfertigt und verkauft Gr. - Buschh.; ein alter, verkommener Schuster, Schuhflicker U.

Avots: ME III, 1108

topele Dond., = tupele">tupele, die Pantoffel. topelêt,

Avots: ME IV, 216

‡ tupule Salasīš. 40, 42, 43, = tupele 1.

Avots: EH II, 704

uzvaļât (li. užvalióti "hinaufzubringen vermögen"), bezwingen, unter den Pantoffel bekommen: viņa tuo tâ uzvaļājusi, ka tas pastāvīgi atruodas zem viņas tupeles Janš. Dzimtene ² II, 12. kur māte... kuo iegribas, tuo viņa arī izdara. tādās reizās viņa tē̦vu pruot ar˙vien uzvajāt Dzimtene V, 393.

Avots: ME IV, 396

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss ² Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir ² ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ ² ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss ² ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa ² C., Plur. vìrsi ² Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss ² Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. ¹ 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III ⁴ , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615

zlaukšêt, -u, -ẽju,

1) zlaukšêt Segew., (mit aũ ) Adiamünde, AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Nötk., Orellen, PS., Ruj., Rutzau, Salis, Segewold, Trik., zlàukšêt ² Lubn., Schwanb., zlaũkšķêt AP., zlaũkstêt Dond., Stenden, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Lärm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes, beim Schlagen resp. Stossen auf etwas Hartes oder
(Nötk.) beim Schiessen aus einer Spielzeugflinte (einem Federkiel) entsteht: kuoks krītuot zlaukš Salis. dēlis nuokrita zlaukšē̦dams ebenda. sist pa mucu, ka zlaukš vien Bixten, Blieden, PS. iet (namentl. mit Holzpantoffeln), ka zlaukš (zlaukst Dond., Stenden) vien Arrasch, Jürg., N. - Peb. u. a. iet, ka tupeles vien zlaukš Trik.;

2) zlaũkšêt C., Mezküll, Smilt., Trik., zlaûkšêt Vīt., zlaukšķêt Vīt., (mit àu ² ) Rudzāti, schwatzen, Unsinn sprechen:
kuo tu zlaukši? Mezküll. runā taisnību un nezlaukši niekus! Vīt. Vgl. skaũkšêt.

Avots: ME IV, 746