Paplašinātā meklēšana

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132

attver̂t (li. atitvérti), ab-, an-, zurückhalten Warkl.: vinš attvēra duris (hielt die sich öffnende Tür an).

Avots: EH I, 177

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126

‡ patvertne PV., = patversme: klēts apakša ir kaķa p. nuo suņiem.

Avots: EH XIII, 184

pìetver̂t, tr. und intr., ertappen, ausfindig machen: ļaudis bij pietvē̦ruši, ka Raudziņu tē̦vam raudas nenākuot Krišs Laksts 12. Refl. -tiês, sich (an etw.) anhalten, Zuflucht suchen: pie tevim vien es pietveršuos, kungs!

Avots: ME III, 306

pietvertne,

1) "pietura 1 und 2" K. Egle (aus Druw.);

2) ein Ort zum Verweilen
Warkl.: viņam nav ne˙kur pietvertnes.

Avots: ME III, 307

satver̂t,

1): pamats viņai ir stiprs, kas paspēj juo lielu ē̦ku satvērt ("?") Pēt. Av. I, 228; ‡

2) "erschaffen"
(nach li. sutvérti): ve̦lna satve̦rtus luopus Preiļi (Kur. Nehrung). Refl. -tiês, ‡

2) auf etw. verfallen
(= r. спохватиться): sazatvēre ..., ka nav naudas Pas. XIV, 132; ‡

3) einen Kampf beginnen:
vanags pamete kaķīti un sazatvēre ar māti, ve̦cuo kaķini Pas. XIII, 56.

Avots: EH XVI, 459

satver̂t, tr., erfassen, ergreifen, festhalten U.; (fig.) ereilen: satver māti aiz ruokas Blaum. aiz kamzuoļa stūŗa tuo satvēris Alm. Kaislību varā 46. satvēris durvju spiežamuo Vēr. I, 1301. ka tevi uz ceļa satvers kāda nelaime Pas. IV, 81 (aus Malta). Refl. -tiês, einander ergreifen, erfassen: piecas mušas satvērās BW. 35081, 3.

Avots: ME III, 769, 770

tver̂t: unbekannt auch in Kalnemois, Kārļi (bei Wenden), Lemb., Marzen, Siuxt,

1): asinis varuot t. ar šādiem vārdiem Lttic. 1083 (aus Tirsen); "fangen"
Preiļi (Kur. Nehrung);

2): bagātība jam tvers līdz pašai nāvei Pas. X, 235 (aus Welonen); ‡

3) (Zuflucht gebend) beschützen:
vieta, kas var mūs t. Rainis Dz. un d. II, 228. Refl. -tiês,

2): ne˙kur tver̃ties nevaru Seyershof; ‡

3) (nach r. спохватиться) sich (plötzlich) auf etwas besinnen:
tve̦ras, ka nav naudas Pas. XIV, 133.

Avots: EH II, 710

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 ₁ . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 ₂ . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291

‡ tvertene PV., = tvertiņš: tik jau man tās tvertenes kâ pie tevis.

Avots: EH II, 710

tver̂tiņš Erlaa, Gr.-Buschh., Saikava, Sessw., die Zuflucht.

Avots: ME IV, 291

tvertne,

1) "pajumte cilvē̦kiem" (mit er̂ ) Warkl.;

2) der Behälter, der Bassin:
ūdens (ūdeņu Domas III, 361) tvertne Dr. strūklakas tvertne Dr.

Avots: ME IV, 291

uztver̂t, aufgreifen, auffangen, auffassen: uztve̦rdama... valuodas pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 38. uztvert bumbu. uztvert pareizuo meldiju. uztvert uotra duomas. Refl. -tiês, sich hinaufretten; auf etw. Zuflucht finden: viņš uztvēries uz klētsaugšas Bauske.

Avots: ME IV, 395

‡ àizgrampstît (?) MSil. "tvert">aiztvert, aizķert".

Avots: EH I, 24

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = tvert">aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

dìevpaļãvĩba, Gottvertrauen Vēr. I, 1283.

Avots: ME I, 485

izsvḕrt [li. išsver̃ti], tr.,

1) auswägen:
tuo izsvērs nākuotne ar saviem svariem Izgl. IV, 3. vaŗš nuo visiem rīkiem nebij izsveŗams Jer. 52, 20;

2) mit dem Hebel emporheben:
izsvē̦rtajam katlam viena uose nuošļūk nuo sviras LP. V, 398;

3) hervorheben:
tuomē̦r spēja uztvert un izsvērt tagadējuo formu vilcienus vēl paasinājusēs Vēr. II, 1124;

4) leeren, austrinken:
līdz beidzamai pilei izsvēris savu puskuorteli Aps. Refl. - tiês, sich ausbeugen: vārti izsveŗas, das Tor hängt schief, hat sich aus seiner Lage herausgebeugt U.

Avots: ME I, 809

kavêklis, kaveklis Kand., auch kavekle Mar. n. RKr. XVII, 139,

1) das Hindernis:
laulībniekiem lika visādus kavēkļus ceļā BW. III, 1, 62;

2) das Amusement,
laika k., der Zeitvertreib: būs man laika kavēklītis BW. 1162. ruozes - tās meitiņu kavēklītis 12278. saņemsim autiņuos, būs vakara kavēklītis 1162. pie meitiņas pupi auga, būs puišiem kavēklītis (Var.: kaveklei) 5546, 6. Zu kavêt. S. auch kavekslis.

Avots: ME II, 181

kustuôņa,

1) kollektiv, Ungeziefer, Insekten:
bē̦rns nevarēja ne˙kur tverties aiz kustuoņas Saul., C., Aps., Mar. kustuoņa ir kniši un dunduŗi N. - Schwanb., Lasd.;

2) Gesammtvieh im Hause
Kaul. Selten der Plur.: kustuoņas gan dieva radījums Akur. Zu kustēt.

Avots: ME II, 329

laĩkkavēklis, auch laika kavēklis, der Zeitvertreib: tāds laikkavēklis jauņas paaudzes audzinātājam pa˙visam nepieklājas Vēr. I, 1245.

Avots: ME II, 404

ļipa,

1): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 28, Heidenfeld, Oknist, Saikava; dabūsi licienu pa ļipu (den Hinteren)
Diet. nuoķert aiz ļipas Siuxt "sarunā uztvert kādus atsevišķus vārdus". turēt aiz ļipas ebenda, auf einer Forderung bestehen: ve̦cais tur šuo aiz ļipas ciet, un bija jāsamaksā viss parāds. ļipu sist Diet., ein Schnippchen schlagen. zaķa ļ. Sonnaxt; eine gewisse Sumpfpflanze (spilva);

3): "ce̦pures nags" Assiten; ‡

6) krē̦sla ļ. Oknist, die Rücklehne eines Stuhles;
‡

7) der Hacken eines Strumpfes während des Strickens
Saikava.

Avots: EH I, 773

ne˙kurp, ne˙kurpiņ, nirgends wohin: nevar bē̦rns ne˙kurpiņ tverties aiz kustuoņas Saul.

Avots: ME II, 719

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95

nùotvar̂stît [li. nutvarstyti], abgreifen, tr., freqn., nùotver̂t [li. nutvérti], erfassen, ergreifen: sulaiņiem izdevās smukuo brūtgāniņu nuotvarstīt LP. VI, 586. es nebiju lauku irbe, vanagam nuotverama Ltd. 775. tec[i], upīte, līkus luokus, nuotver manu līgaviņu! BW. 26367. nuotvert zagli, nuotvert pie me̦liem Len.; pie kāda grē̦ka nuotvert. Marija skatījās uz savu pavaduoni, katru vārdu vai tvert nuotve̦rdama nuo viņa lūpām Saul. In Kurl. dafür nuoķert.

Avots: ME II, 879

[paā`rdît (li. paardýti), ein wenig ā`rdît: p. sìenu. Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib)
ā`rdît: nāc sìena paā`rdītuos!

2) "ein wenig toben, tollen"
Warkl.].

Avots: ME III, 5

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6

pãrmâcît, tr., rügen, züchtigen: (dievs) kâ tē̦vs mūs pārmācīs GL. kad aizgāju tautiņās, tautu dē̦lu pārmācīju BW. 21769. spīganu nuotvert un pārmācīt LP. VII, 545. Refl. -tiês,

1) das Gelernte noch einmal durchnehmen, lernen:
tev baušļi jāpārmācās; tu viņus vēl labi nemāki;

2) lernend sich überanstrengen:
viņš mācījies, mācījies, kamē̦r pārmācījies. Subst. pãrmâcîšana, das Rügen, Strafen; pãrmâcîtãjs, wer rügt, züchtigt.

Avots: ME III, 166

pašàizstãvêšanâs, pašàizstãvĩba*, die Selbstverteidigung.

Avots: ME III, 111

pašpaļaũšanâs,* pašpaļãvĩba*, das Selbstvertrauen.

Avots: ME III, 116

pašpaļãvîgs,* voll Selbstvertrauen.

Avots: ME III, 116

pašuzticĩba, das Selbstvertrauen Baltp.

Avots: ME III, 117

[pašuzticîgs, voll Selbstvertrauen, sich selbst vertrauend Wid.]

Avots: ME III, 117

patversme: ceriņkrūma mīlīgajā patversmē Sudrabkalns V. b. 1. 102. aiziet pie mani patver̂smi jemt (= patverties) Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 184

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. ² 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716

slàistuonis ² Warkl., slàistuoņa ² Saikava, Meiran, Gr.-Buschhof, Memelshof, (mit aî ²⁾ Siuxt, comm., = slaists: nav ne˙kāds slaistuonis vai dienas zaglis R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 174. iesim nuotvert tuo slaistuoņu! 145.

Avots: ME III, 914

šlapstît, saufend und hörbar mit dem Maul zu erhaschen suchen: zirgs šlapsta ūdeni, gribē̦dams satvert tur iekritušuo sienu Fehteln. Vgl. šļapstinât, wofür in Memelshof slapšķinât.

Avots: ME IV, 59

spriêdelêt Arrasch, Ermes; Gr.Buschhof, Pilda, Kl., Wolm., Drosth., Jürg., Selsau, (mit iê ² ) Dond:, Dunika, Ruj., (mit iẽ) Wandsen, Grünh., Gr.Essern, Behnen, Siuxt, Bauske, -ẽju, intr., (eine Zeitlang zum Zeitvertreib, ohne Kompetenz) erwägen, überlegen, urteilen: ļaudis spriedelē nuo diezin kādas bagātības Purap. Kkt. 61. tukšu spriedelējumu Vēr. II, 1261. Zu spriêst 3.

Avots: ME III, 1022

stât,

2): stāja pret juo Pas, VIII, 132. es tām ceļā nestāju Jauns. Raksti III, 138. skriet un s. (pie darba) auzu gabalā IV, 374. pie darba s. - auch Auleja, Kaltenbr.;

4): kad lītus stās, iesim e̦cē̦tu Warkl.; ‡

6) = atstât, lassen: sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas! BW. 1430 (aus Zirau). Refl. -tiês,

1): kājām s. (aufstehen)
Auleja. s. pie darba Kaltenbr. s. pie pļaušanu (sic!) Saikava;

2): man nav kur s. (= tverties">patverties) Kand.;

3): auch Saikava; tā snaudin stājās Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 194.

Avots: EH II, 573

sûce ² ,

2): ein Leck
(mit û ² ) Karls.; ‡

4) "?": mīļi vārdi nespēj tās sāpju sūces tvert Rainis Dz. un d. II, 405.

Avots: EH II, 606

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe ² ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì ² ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis ² (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201

I timpa,

1): (advokāti) lai ... par labām timpām tev palīdz taisnību nuotvert Aps. Raksti I ² 171. Jē̦kaups man timpu suola BW. 35110, 1. Nach Sehwers Unters. 143 aus d. Timpf "Einfünfteltalerstück.

Avots: EH II, 682

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

tvāra (li. tvorà "Zaun"), ein Zaun aus horizontal liegenden Stangen Grizgain. Zu tvert.

Avots: ME IV, 289

I tver̂sme Kl.,

1) tve̦rsma Plūd. Llv. II, 73, Plur, tversmas U., tversme L., U., (mit er̂ ) A.-Laitzen, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Schwanb., Sonnaxt, (mit er̂ ² ) Bauske, Jürg.: der Anhalt, Rückhalt U.; Schutz, Trost U., die Zuflucht: nuo rūpēm izsargāti druošā tversmē Asp. VII, 33. viņš . . . ruociņas pēc mums izstiepj apžē̦luodams un tve̦rsmas duodams aus einem alten Gesangbuch. cilvē̦ki likumus izgudruojuši, lai tiem būtu kur pietverties, lai tiem būtu tversmes Kronw. jūs, te̦lpas, karaliskuo ē̦nu tversmes! Altr. asins zieds 46;

2) Erfrischung; Kühlung
Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 290

zabaviņa, eine Prügelei Gr,-Buschh. Aus r. забава "Ergötzung, Zeitvertreib"?

Avots: ME IV, 677

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723