Paplašinātā meklēšana

buča, der Kuss: viņš deva tai sirsnīgu buču. viens uotram duod mutes, bučiņas, [auch bučus (acc. pl.) U.].

Avots: ME I, 344

II buča Dunika, der beim Trinken in den Mund genommene oder beim Giessen benutzte Teil (die Schnipfe) eines Kruges.

Avots: EH I, 248

‡ čàuča ² Warkl., čauče (> čauča, daneben Demin. čaučeiťe̦) Pilda, die Weberspule: vāverīte čaučes tina BW. 7807, 3. Woh1 aus dem Slavischen (vgl. r. цѣвка "Weberspule").

Avots: EH I, 285

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

‡ čaučarīte "?": sieviņ, munu čaučarīt! BW. 27231, 1.

Avots: EH I, 285

čuča,- čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

čuča [in der Kinderscprache], der Schlaf, die Schlafstätte: laba čuča. iesim uz čuču muižu, wollen wir schlafen gehen.

Avots: ME I, 418

‡ čučala, "eine schlafrige oder ungeschlekte Person" PV.; eine unschöne, unsaubere und saumselige Person Sonnaxt.

Avots: EH I, 294

čučarags, čučrags,

1) eine Stange zum Umrühren des Ofens, die Ofenkrücke:
man jau ir kâ čučaragam visur jālien, kur dze̦n Naud.;

2) ein altes Blasinstrument,
gew. āža rags Konv. ² 34.

Avots: ME I, 418

‡ čučargs Alksn.-Zund. "= čučarags". Aus r. кочергá dass. umgebildet?

Avots: EH I, 294

‡ duča, Mühe, Plackerei Bers.: tuo visu es panācu bez kādas (lielas) dučas.

Avots: EH I, 339

‡ guča, Kosename für eine Kuh ("guotiņa") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75.

Avots: EH I, 415

klučaîns, ‡

2) k. cilvē̦ks Ar., ein unbehobelter, sich nicht richtig zu benehmen verstehender Mensch.

Avots: EH I, 621

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

‡ knapuča Frauenb. "ein schwächlicher Mensch".

Avots: EH I, 627

‡ knubučaîns, mit kleinen Unebenheiten (Erhöhungen, Höckern) versehen Renzen: k. le̦dus.

Avots: EH I, 633

[kre̦pučas U.], kre̦puči Sonnaxt, krẽ̦puči Wid., zäher Schleim Drosth., Lungenauswurf. [Nebst krepêt, krē̦pas zu li. krẽplės "skrēplēs", aksl. kropľa "Tropfen", kropiti "(be)spritzen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 623.)

Avots: ME II, 274

‡ kuča vilna NB., dichte, weiche Wolle; kuča zâle ebenda, dichtes, weiches, frisches Gras. Vgl. kuča II 1.

Avots: EH I, 666

I kuča,

1): auch Salis; ‡

2) der Wolf
Salis; ‡

3) "= kuce 1" Annenburg.

Avots: EH I, 666

[I kuča, ein kleiner Hund (in der Kindersprache) Dond. - Vgl. kuce.]

Avots: ME II, 298

II kuča,

1): auch Mar.;

2): sievas sedzās izejuot ar pārliektu kuču - apve̦ltu, biezu vilnānu se̦gu zaļā krāsā Jürgens 12.

Avots: EH I, 666

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

‡ III kuča Annenburg "kūla"; identisch mit kuča II?

Avots: EH I, 666

kučaniski [Mar., Schujen, Serben, Roop, Sinoien, Sessw., kučāniski Nötk.], kučeniski C., Smilt., AP., [Treiden, Odensee], über Kopf und Hals: kungs tâ apreibis, ka kučaniski nuonācis nuo kalna lejā LP. VII, 785.

Avots: ME II, 298

kukučâs nest Golg., = kukuragās n. Zu kukt.

Avots: ME II, 302

làuča, = làuce, eine Kuh mit einer Blässe Lub., Sld.: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaļiņa BW. 748.

Avots: ME II, 426

‡ ļê̦puča ² Frauenb., Schimpfname für jem., der allzu langsam geht.

Avots: EH I, 772

luča: auch ("?") Tdz. 51801; eine gute Gelegenheit Saikava; was man auf Kosten eines andern erwirbt NB.: nu man atkal l. NB.; tu izjauci manu luču ebenda. laba l. Frauenb., herrliches Leben. - "padedzītes" ME. II, 510 zu ersetzen durch "Pededzītes", lučka, "Pededzītes",

Avots: EH I, 759

luča, auch luči, herrliches Leben, Glück Katzd.: ta tad nu mums luča Kand., Smilt. ta ta luča (Var.: luči) padedzītes maliņā BW. 3690,2. [še meža tuvumā un rudzu lauka aizvēnī ir īsta luča šādā vē̦tras laikā Janš. Dzimtene V, 388.]

Avots: ME II, 509, 510

pauča, Name einer (ungehörnten) Kuh U. pa-učât, ein wenig dämmeln: saņemiet viņu labi, ka varam tīrs reizes paučāt! viņš jau vēl maziņš, jauniņš Vīt.

Avots: ME III, 127

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408

‡ pumpuča, = pumpucis 1: uz pumpučas pakāpuos Tdz. 48111.

Avots: EH II, 325

‡ pumpučainis (?) "?": tautu meitas izdalīja pumpučaiņa dāvaniņas Tdz. 48111.

Avots: EH II, 325

pumpučaîns, pumpucaîns, pumpacaîns, pumpučuôts, uneben, knotig (vom Garn, vom Gewebe): dzija tāda nelāga, pumpučaina Naud. pumpučaiņu dziju vērpj BW. 8402, 10. pumpacaiņš (Var.: pumpucaiņš) rinduciņš 35096, 1 var. pumpučuoti paladziņi 25314, 3.

Avots: ME III, 411

pupuča "?": aiztec uz pupuču (=istabu?) un atnes kāstuvīti! Stockm.

Avots: ME III, 415

‡ II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327

pupučaîns" "?": pupučaini cimdi Brucken n. Etn. I, 6; zu pupucis II 3?

Avots: ME III, 415

‡ rāpuča Warkl.,

1) = rāpucis 1;

2) "= rupucis".

Avots: EH II, 361

rumpučaîns, grob, uneben (vom Gewebe): mātes meitas linu blīnis rumpučaiņš i pumpučaiņš Etn. I, 89. Vgl. rumpača(s).

Avots: ME III, 559

rupučaîns, räudig, grindig: rupučaini sivē̦ni LP. V, 5.

Avots: ME III, 563

sešlauča* sakuopuojums. das Hexaeder Konv. ² 2009.

Avots: ME III, 821

‡ suča(s) Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 599

sve̦lguča Alksnis - Zundulis, comm., ein jähzorniger Mensch: ak tavām sve̦luotām dusmām! nevar ne parunāt..., gatavs sve̦lguča! Naud. n. Etn. I, 89.

Avots: ME III, 1148

tučans (?) Schwanb., = tucis.

Avots: ME IV, 254

uča! Interjektion: učā nauda, pagānu nauda! BW. 20077.

Avots: ME IV, 293

I upuča Laud., Marzen, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., die Stube (in der Kindersprache). Vgl. upača (neben ustaba !) und I pa (neben istaba!).

Avots: ME IV, 301

II upuča, ein Wort, das (wiederholt) das Wiegen eines Kindes auf den Beinen oder Armen begieitet Mar., N.- Peb. (in N.- Peb. dafür auch: up(u)cā). bē̦rns grib upučā (= upa) Mar.

Avots: ME IV, 301

urguča (?) "eine (trächtige) Sau" Schnikkern n. Alksn. Zund.

Avots: ME IV, 305

urgučas (?) Alksn. Zund.,

1) "Streitigkeiten, Gezänk
(ķildas)": sievām atkal urgačas. kas ta nu pa gavēni urgučus cels;

2) "Ungläcksfälle":
urgučās iekūlies.

Avots: ME IV, 305

‡ vē̦rpuča Janš. Līgava II, 357 und 497, die Spinnerin.

Avots: EH II, 777

kuñkučaîns, klümpig, schollig C.

Avots: ME II, 315

se̦lguča, comm., ein böser Mensch Alksnis-Zandulis. - Vgl. sve̦lguča.

Avots: ME III, 816

‡ atčučêtiês, = atgulêtiês (von Kindern): lai nu bē̦rns atčučas!

Avots: EH I, 138

I blīnis, blīniņš, das Brettchen am Spinnrade, um welches der Flachs gewickelt wird Dobl. n. Etn. I, 89; [ der Wockenstock Biel. Holzb. 379 f.], die Tocke: mātes meitas linu blīnis rumpučains, pumpučains Etn. I, 89.

Avots: ME I, 316

‡ *bučele od. *bučelis, ein geringschätziges Demin. zu buča, der Kuss: pārduod . . . katru par bučeli Pas. VII, 321.

Avots: EH I, 248

bucêt, [in Ronneb. Praes. - u], - ēju, erschallen, dröhen: šī vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien MWM. III, 692. vgl. būkšêt, li. bukti "мычать" und bukas "выпь, водяной бык" bei Микуцкiй Извѣст. III, 365, ksl. bučati "dröhnen", gr. βυχάνη "Trompete", kymr. bugad "mugitus" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 98 f. und 112.]

Avots: ME I, 344

‡ čaûčere Skaista, = ‡ čàuča ² .

Avots: EH I, 285

‡ čučât Dunika, Kal., OB., Rutzau, čučat Salis, = čučêt.

Avots: EH I, 294

čučkuoks (unter čuča-),

1): auch Lemsal; ‡

2) "ein grosser Splitter"
Sussikas.

Avots: EH I, 294

čuču kuoks (unter čuča-): ein Stock zum Schlagen N.-Peb; es paņēmu čuču kuoku, iegrūd[u] elles dibinā BW. 23301, 1.

Avots: EH I, 294

‡ II čukurs Salis, = čuča-kuoks.

Avots: EH I, 295

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

‡ dūča "Mühe" Kalz. Vgl. duča.

Avots: EH I, 346

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

‡ izčačâtiês Dunika, izčučatiês Salis, = izčučêtiês.

Avots: EH I, 440

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

izkapinât: nuo kluča izcirsta un ar kapli izkapināta ("izgludināta") Siuxt. izkapināsim (dzirnu akmeni) Janš. Mežv. ļ. II, 343, Dunika.

Avots: EH I, 453

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

kle̦pucis od. kle̦puča "ein Knabe" Matkuln: es biju tai laikā jau labi prāvs kle̦puča. [Aus * klapucis und dies aus poln. chłopiec dass.]

Avots: ME II, 223

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621

[krãsa Dunika, Līn.], kràsa C.,

1) die lebhafte schöne Farbe des Gesichts, die Schönheit
L.: (inf.) bołta puča zaļu kuôtu, nag juos krùosa ² taida bej BW. 13199. rīta un vakara krāsa, Morgen - und Abendröte Seew. n. U.;

2) [auch kràss ² (li. krõsas) BW. 20121], die Farbe
Kronw.: senāk latvieši ir bijuši lieli krāsu cienītāji Etn. III, 58. [Wohl gleich li. krosà "Farbe" aus slav. krasa "(rote) Farbe, Schönheit."- Vgl. krāšņs.]

Avots: ME II, 267

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644

krẽ̦pa, sniega krē̦pa, ein wenig Schnee [Neugut, Stelp.]; maza siena krē̦pa A. XVI, 112. Der Pl. krẽ̦pas,. Schleimauswurf, Speichel: krē̦pas izplata slimības. [Zu kre̦pučas.]

Avots: ME II, 275

krẽ̦puči, s. kre̦pučas.

Avots: ME II, 276

‡ krepucis (mit e!) Sonnaxt, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: tāda krepuča pēc ta te kreņķējies!

Avots: EH I, 650

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

kudža [so ist die Schreibung kudže bei U. zu lesen], eine Weiberdecke: zaļa kudža, eine günwollene Weiberdecke Bergm. n. U. - Vgl. kuča 2.

Avots: ME II, 299

III làuks (li. laũkas), blässig, mit einer Blässe: lauks zirgs, lauka piere. bē̦rā laukā galva jau parādās aiz kalniņa Aps. [Zu gr. λευχός "weiss", apr. lauxnos "Gestirne", luckis "Kienspan", aksl. luča "Strahl", ai. rōká-ḥ "Licht", rōcá-ḥ "leuchtend", la. lũx "Licht", ir. lóche "Blitz", got. liuhaƥ "Licht" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 742, Boisacq Dict. 571 ff. Walde Wrtb. ² 442.]

Avots: ME II, 427

I luga, luģis, lugus,

1) Mal:
uz trim lugiem Mat., lugām, luģiem, zu dreien Malen U.; lugu lugiem, zu wiederholten Malen, oft Kaul., [Salisb.] viņam uznāk lugu lugiem kle̦pus Mat.;

2) Zeit:
es uz kādu lugu pie tevis aiziešu Mat. viņi jau vienu lugu strādājuši, sie haben schon eine Zeitlang gearbeitet M. vienā lugā murguot, in einem fort phantasieren A. VIII, 1, 22;

3) viņa ir uz uotru lugu, sieistschwanger
Arrasch n. U.;

4) Anzahl: jau vienu lugu nuodziedājuši, eine Anzahl Lieder haben sie schon gesungen
U. (eine gewisse Zeit Mat.);

5) eine Melodie
(?) U.;

6) luga*, das Drama
Kronw.: bē̦du, juoku luga, Tragödie, Komödie;

7) = luča: nu tik zagļiem luga Mat. gaŗnadžiem nu bij luģis B. Vēstn. tur man bija labi lugi, da hatte ich gute Zeit U.;

8) luģis Grünh., luģe Sessau, der Haufe:
salmu luģis, lube Dond., Strohhaufen: suns ielīda salmu luģī Grünh.;

9) der Anfall:
kad trakam sunim uznāk lugus (oder lugi), tad viņš sāk skriet un kuost Salisb. viņam uznāca tads lugus, er bekam einen solchen Anfall Ruj., Salisb. n. U. [In den Bed. 1-5, 7 und 9 aus estn. lugu "Mal; Zahl; Lied, Musiltstück; Zustand", s. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 510

I luķis [Steip., Fest.], = luča: kad krusttē̦vs mirs, tad krustdē̦lam būs krietns luķis Druw. [tam tik luķis pie meitām Fest.]

Avots: ME II, 512

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

paklucis, ein Unterklotz, ein Klotz, auf welchen das Holz beim Spalten gelegt wird: malku skalda uz pakluča Ahs.

Avots: ME III, 46

piêča ² Lautb., Zögenhof, pĩẽča Dunika, Name einen am Freitag geborenen Kuh Siuxt n. Etn. III, 117, Kand., Pinkenhof: man pazuda trīs guosniņas: tē̦va pieča, mātes lauča, man pašai raibaliņa BW. 748.

Avots: ME III, 242

pikucis Spr., = piks: sviesta pikucis Mar. sasējis vārnas vienā pikucī LP. VI, 792. kaķis e̦suot apēdis tauku pikuci A. XI, 100. pienu je̦m pa lielam pikučam BW. 19188.

Avots: ME III, 213

pomelnieks, Ofenkrücke Zvirgzdene, ein Besenstiel, ein Stock zum Schlagen Warkl.: zinu, kā vajag tē̦vučam, mātīcai: skuķa... tē̦vučam, mātīcai pemelnieka BW. 23389. vfsu dienu māršas gaidu, platas juostas gribē̦dama; man iedeve kaķpēdiņu, pomeļnieka ("?") sienamuo 25422. Aus r. помéльникъ "помело; хвойник на помелья".

Avots: ME III, 375

pumpacaîns, s. pumpučaîns.

Avots: ME III, 410

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

‡ puššķila Dunika "pārskaldīta kluća puse": nuo viena kluča iznāk divas puššķilas.

Avots: EH II, 337

re̦mpulis,

l): auch Grünh., Laidsen;

2): "re̦sns kluča gabals" Grünh.

Avots: EH II, 365

‡ re̦puļains A.-Schwanb., Liepna, Seltingshof, rauh, uneben: re̦puļainas kājas kâ rupučam.

Avots: EH II, 367

sakrum̃pât: tuo galu pie viduča sakrumpāja brunčiem Seyershof.

Avots: EH XVI, 419

*sudara (?)"?": divi da dučam, da deviņi sudaram RKt. VII, Rätsel 239 (Lösung: die Zitzen einer Sau und die Ferkel). Ganz unklar ist auch ein *sudārs oder *sudāra in sudāram (dat. s. von einem Eigennamen? Oder ein instr. pl. eines ā- Stammes?) balta kaza, se̦kumim cilājama BW. 29111. sudārs N. - Peb., ein Schimpfname.

Avots: ME III, 1113

ta,

1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;

2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!

3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).

Avots: ME IV, 120, 121

tèvucis ² (mit u aus uo?) Pilda, der Vater des Gatten: kā vajag tè̦vučam ² BW. 23389 (aus dem Ludsenschen Kr.).

Avots: ME IV, 178

tē̦vučis das Väterchen: tē̦vs, tē̦vs, tē̦vučis Latv. Saule 1926, S. 424 (aus Ob.-Bartau). tē̦vuči, tē̦vuči, ved bē̦rnus mājās! BW. 26144. Mit č für c aus dem gen. tē̦vuča u. a.

Avots: ME IV, 178

II traucis, die Storung: bez trauča dziedādama dievu lūgt draudze spēs Latv.

Avots: ME IV, 224

I trucis,

1): trucītis AP.; tručam spundi izspardīji Tdz. 56104. pasitis trucīti zem mēteļa Jürgens 46. mazu trucīti, kāduos parasti turēja miestiņu Anna Dzilna 73.

Avots: EH II, 698

viča Dond., = luča: bē̦rniem tad ir viča, kad ve̦cāki nav mājās Dond. n. RKr. XVII, 63.

Avots: ME IV, 577

ziluôt (li. žiluoti "?" Miežinis),

1) blau färben
L., U.;

2) blau erscheinen, schimmern:
augšā... ziluot ziluo dzidras debesis Janš. Bandavā I, 98. viss dārzs ziluo (vor lauter blauen Blumen) Grünh. tik daudz (zileņu) uogu, ka ziluo vien Frauenb. pie apvāršņa... ziluoja... kalnu silueti Vēr. II, 152. vietām ziluoja ugunskuru vietas Jauns. Rupuča āda. pa starpām ziluoja bišu struopi Jauns. III, 287; "grau werden Nötk.;

3) prügeln
Zaravič.

Avots: ME IV, 721

žūpucis, = žũpa: dzē̦rājam, žūpučam BW. 11734; 19901; 20019.

Avots: ME IV, 836

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97