Paplašinātā meklēšana

‡ bullelis Pas. VI, 225, (mit ul˜) Frauenb., ein pejoratives Demin. zu bul˜lis I.

Avots: EH I, 251

*bullene (geschr. bulene) LKVv., grosse Butterblume.

Avots: ME I, 348

‡ dulle "eine Hand oder ein Fuss woran Finger resp. Zehen fehlen" A.-Schwanb.; die Faust (mit ul˜ ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 340

dulles,

2): auch (mit ul˜ ) AP.; ‡ 3 "verhärtete
ieradži (plur. von iẽradzis) von Kühen" (mit ùl ² ) Domopol, Nautrēni.

Avots: EH I, 341

dulles, s. duļļi.

Avots: ME I, 513

knulle: aus nd. knull(e) "Knorren, Knaust im Holze", s. Sehwers Unters. 55.

Avots: EH I, 634

[knulle Bielenstein Holzb. 667, = knūģe.]

Avots: ME II, 250

nul˜le, [nullis Wid.], die Null: meitas mani nulli sauca BW. 20017, 1.

Avots: ME II, 754

rul˜le: mit ùl ² ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Sonnaxt, 1): rullē (Var.: rullēs) kre̦klu sarullēju BW. 23045, 3 var.;

2): auch Mahlup.

Avots: EH II, 383

rul˜le, s. rul˜tis.

Avots: ME III, 557

I skrul˜le, eine Art von Spule zum Aufwickeln von Tauen Salis, Kreuzb. - Wohl aus dem Germanischen; vgl. d. schrotlen "rollen".

Avots: ME III, 899

II skrul˜le: skruļļu (od. zu ‡ skrul˜lis?) matus BW. 10432 (aus Edwalen).

Avots: EH II, 513

II skrul˜le Ahs., skrulle Wid., skrule Biel. n. U., die Locke; Plur. skrul˜las Karls., künstliche Locken: puisē̦nam mati vienās skrullēs Ahs. (mati) metās skrulēs un spruogās De̦glavs Rīga II, 1, 450. Aus mnd. krulle "krause Haarlocke".

Avots: ME III, 899

I tulle,

1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl ² ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);

2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl ² ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".

Avots: ME IV, 259

II tulle, die Tülle (z. B. an Mistgabeln u. a.) Stelp. Aus mnd. tulle "Röhre".

Avots: ME IV, 259

‡ III tulle, = tùole I (?): viena (scil.: meita) radze, uotra - t. (Var.: tuole, lauce) BW. 18314. 5.

Avots: EH II, 702

tùllenieks ² Sessw., der Zöllner.

Avots: ME IV, 259

tul˜les "eine Rüsche an Hauben" | Bauske. Wohl aus nd. tolle "Quaste, Krause" (bei Frischbier II, 405).

Avots: ME IV, 259

‡ ul˜le Frauenb. "?": "kad ar zāģi izzāģē kuokam kâ muldu, pusapaļu zāģa vietu, saka: tas ir zāģē̦ts ar ulli".

Avots: EH II, 713

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

‡ apaĩjât, (ein Kind) beschwichtigend eine Weile wiegen (schaukeln, lullen) Trik.: a. bē̦rnu, lai iemieg.

Avots: EH I, 70

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

‡ bùllans ² (mit hochle. a aus e̦?) Linden, ein 3-6 Monate alter Bulle.

Avots: EH I, 251

‡ bul˜lēnis Salis, ein halberwachsener Bulle: aizpē̦rnais bullenīt[i]s BW. 15891, 3.

Avots: EH I, 251

bul˜lē̦ns: auch Siuxt, (mit ùl ² ) KatrE., Demin. acc. s. bulleniņu BW. 32762, 1.

Avots: EH I, 251

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

čučinât, einschläfern, einlullen: bē̦rnu. mīļi meitu čučināju BW. 12582.

Avots: ME I, 418

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

duļ˜ļi [Salis], dulles,

1) die Bolzen zum Rudereinlegen, Ruderpflöcke, zwischen welchen die Ruder liegen;

2) ["hervorragende Zapfen am Bauerwagen"
St.]; die Seitenstützen des Wagens in der Überachse Lubn., Bers., Selb. [dulles] Lös. n. Etn. IV, 18. [Wenigstens in der Bed. 1 nebst li. dùlai und estn. tul`l` aus mnd. dulle "Ruderpflock".]

Avots: ME I, 513

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

ìeklunkšķêtiês, [ìeklunkšêtiês Schujen], ein wenig kullern: dzirdēja... šķidrumu šaurā buteles kaklā... ieklunkšķuoties MWM. VI, 667. [vē̦de̦rs ieklunkšējās Schujen.]

Avots: ME II, 28

[ìeklunkš(ķ)inât,

1) laut trinken:
tuo mazuo šņabīti ieklunkšinājām, ka nebija kuo mesties Jürg., Bers.;

2) (eine Flüssigkeit) kullern machen;

3) langsam und polternd hineinfahren
Bers.]

Avots: ME II, 28

[ìeluoluôt, tr., einlullen: kļuvu ieluoluots Rainis.]

Avots: ME II, 42

ìežužinât, ìežũžinât, ìežũžuôt, tr., einwiegen, einlullen: bē̦rnu uz ruokām A. XI, 728. iežužināts maigā miedziņā A. XII, 313. Refl. - tiês, anfangen zu säuseln: vēsmiņa iežūžinājās kuoku lapās Vēr. II, 1251.

Avots: ME II, 93

krul˜lêt, -ẽju, tr., krollen, kräuseln: ūsas Apsk. [Aus mnd. krullen.] Vgl. skrullēt.

Avots: ME II, 286

kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].

Avots: ME II, 306

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt ² Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322

laũkskuõluôtãjs, der Landschullehrer.

Avots: ME II, 427

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449

luõluôt,

1) tr., hätscheln, hegen, pflegen:
māte dē̦lu luoluodama šķita pili būvējuot BW. 3336. visu naudu viņš bij izdevis, tuo [Pēteri] skuoluodams un luoluodams Poruk. cerību luoluot, Hoffnung hegen;

[2) wiegen, schaukeln; ein Kind in Schlaf lullen, singen
U.] Subst. luõluojums,

1) die Pflege;

2) das Gepflegte, der Gegenstand der Pflege, der Liebling:
māmiņ, tavu luoluojumu (Var.: luoluomiņu) tautiņās niecināja; luõluôšana, das Hätscheln, Hegen, Pflegen; luõluôtãjs, jemand, der hätschelt, hegt, pflegt: pēc māmiņas žē̦li raud, šūpuotājas, luoluotājas BW. 1001. [Vgl. ai. lātayati "hätschelt".]

Avots: ME II, 526

lulinât,

[1) = lutinât Wessen;

2) lullen (in den Schlaf)]:
lulināt saldā miegā Vīt. 79. (Aus dem Deutschen?]

Avots: ME II, 512

[luļķis U.,

1) die Mutterbrust;

2) ein Saughorn, Saugbeutel
LKVv.;

3) ein Mutterkalb. -
Auf d. lullen "saugen" beruhend? S. auch ļuļˆķis.]

Avots: ME II, 512

I ļuļļinât Lös. n. Etn. IV. 130, [lullen, schlecht spielen?]: tu jau ļuļļini vien; ne˙maz nemāki stabulēt.

Avots: ME II, 542

niķi, die Nücken, Schrullen, Kunstgriffe: niķi nelīdz, darīšana līdz. tam niķu kâ sunim blusu. ja tu sāksi ve̦cus niķus, es tev ausis izplītēšu BW. 21784. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 744

‡ niķis,

1) sing. zu niķi (ME.II 744), die Schrulle, Nücke:
nu ir atkal n. ("juoks") aiz ādas Siuxt;

2) ein Spassmacher (?):
Klausis ... bijis liels n. un tūlī sveicis saimniekam, ka ... Pas. XII, 116 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 25

‡ nūnêt, in Schlaf einlullen Diet.

Avots: EH II, 29

paaũklêt(iês), eine Zeitlang ein Kind warten, auf den Armen wiegen, lullen: viņai ieliek klēpī bē̦rnu, lai tuo paauklē BW. III, 1, 22.

Avots: ME III, 4

paaũklêt(iês), eine Zeitlang ein Kind warten, auf den Armen wiegen, lullen: viņai ieliek klēpī bē̦rnu, lai tuo paauklē BW. III, 1, 22.

Avots: ME III, 4

pagastskuõluôtãjs, der Volksschullehrer.

Avots: ME III, 28

I plāts, -s,

1) plãts, -s, plàts ² , -s Saikava, Gr.-Buschhof, die Blechplatte
Spr., Kl.;

2) plàts ² , -s KL, Kreuzb. "ein kantiges Holz über der Wagenachse, auf dem der Wagenkorb ruht"
Stockm. n. Etn. IV, 165; "braucamiem rātiem kur dulles iekaltas": mēs taisām nuo bē̦rza kuoka plātis, tās ir daudz izturīgākas nekâ nuo cita kuoka Selb.;

3) vienā plātī Grünh., auch vienā plātiņā, immerfort, beständig, ohne Aufhören:
dzert vienā plātiņā. Vgl. plãte.

Avots: ME III, 332

pur̂pinât Lis., Prl., Fest., (n. Etn. IV, 167) Druw., pur̃pinât Sassm., kullern wie ein Birkhahn St., leise, undeutlich, nur mit den Lippen sprechen, murmeln Wid., Bers. (pùrpinât ² ), Naud.; leise zanken, schelten N.-Bartau; brummen Lis.; leise wiehern Sassm.: žīds pātarus skaitīdams murmina un purpina Fest. kuo tu tâ purpini? runā diktāki! Druw. n. RKr. XVII, 74. kuo ve̦cmāte purpina, tuo ne+viens nevar saprast Sassm. viņš atbildēja purpinādams A. v. J. 1896, S. 814. laikraksti tuo visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kâ jau daždien zaļuokšņi cilvē̦ki vecīšu purpināšanu De̦glavs Rīga II, 1, 337. Zu purpas II.

Avots: ME III, 419

ripuliski, in der Verbindung ripuļu ripuliski, Adv., rollend, kugelnd, kullernd Ar.

Avots: ME III, 531

ripu ripām, rollend, kullernd: žīds bez apduomāšanas ripu ripām šāvās pa trepēm lejā Purap.

Avots: ME III, 530

rul˜lêt, -ẽju, tr.,

1) rollen (Wäsche):
es neguļu... bez rullē̦ta paladziņa BW. 9777. mazgā (nē̦zduodziņu) rīta rasiņā, rullē ze̦lta rullītī 33146. rulle, brāh, (svārkus) tais rullēs, kur deviņi rullē̦tāji! 34043, 10;

2) walzen (ein Feld);

3) auch ruļluôt "?": rulle, rulle, cīrulīti, papardīšu krūmiņā; kas kaitēja nerullēt (Var.: neruļļuot, negulēt), pilna kuzna bambelīšu! BW. 2504, 2 var.

Avots: ME III, 557

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. ² 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. ¹ 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557

rul˜teniski Dond., rul˜liski Ahs., Adv., rollend: baļķis rulleniski (rulliski) nuoritēja nuo kalna tejā.

Avots: ME III, 557

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

saripuôt, intr., kullern (von einer grösseren Menge ausgesagt): lai saripuotu... izmaksātā nauda šurp A. XXI, 204.

Avots: ME II, 717

‡ sar̂kanbul˜lis BW. 34458, 1, ein roter Bulle.

Avots: EH XVI, 443

satil˜linât, eine Zeitlang lullen: s. bē̦rnu ilgu laiku uz ruokām Jürg.

Avots: ME III, 763

skrinka,

1) ein Kästchen, eine Schatulle
Spr.;

2) = skrīne I 2 (mit ìn ²⁾ Gr.-Buschhof. Aus r. скри́нка "коробейка".

Avots: ME III, 893

IV skrule, s. skrulle.

Avots: ME III, 898

šļañkât Gramsden, Iw., Līn., Papendorf, Roop, Serben, Sermus, Smilten, Stenden, Wahnen, šļànkât Jürg., (mit àn ² ) Adsel, Fest., -ãju, (eine Flüssigkeit) schütteln Meselau, Wid., (mit "an̂") Nötk.; (das Gefäss bewegend Wasser) eingiessen (mit añ) PS.; (beim Tragen einer Flüssigkeit über den Rand des Gefässes) übergiessen (mit añ) Dunika, Wain.; mit wenig Wasser spülen (mit àn ² ) Fest.: ūdeni mucā vajaga labi šļankāt uz vienu un uotru galu, kamē̦r visus netīrumus izšļankā Fest. nes uzmanīgāk un nešļankā ūdent ārā! Dunika; "skaluoties, atsisties": ūdens šļànkā ² gar krastu Adsel. Refl. -tiês, durch Schütteln in Bewegung geraten (mit àn) Jürg.; sich (über den Rand des Gefässes) ergiessen (mit añ) Dunika, Libau, Wain.; bullern V.: alus mucā šļankājas Jürg. Kanklis ūdeņa sadzeras tik daudz, ka šķidrums vē̦de̦rā šļankājas Vidiņš. kâ tu nes: tev jau šļañkājas (Stenden) viss ārā! Wain. Auf d. schlanken resp. schlankern beruhend?

Avots: ME IV, 64

šule U., šulle Mag. IV, 2, 143, eine Scholle, ein Wasserfahrzeug.

Avots: ME IV, 106

suļļât, -ãju,

1) weinen
Wid., (mit ùļ ² ) Mar. n. RKr. XV, 138;

2) suļļāt C., PS., Ermes, sujât U., beschmutzen; wohl mit ļļ aus lnj; nebst ae. sylian, ahd. sullen "beschmutzen"
zu sula;

3) "= sūkât" Arrasch (mit uļ˜), Bers.

Avots: ME III, 1120

tàutskuõluôtãjs,* ein Volksschullehrer.

Avots: ME IV, 141

tule, s. tulle.

Avots: ME IV, 258

tule, die Tülle (an der Schaufel): šķipelei kātu iestiprina tulē Gr.- Sessau. Zu tulle II.

Avots: ME IV, 258

tuleniẽks (mit ll?), ein Zollner Riga n. U.; tulenieka vieta, die Schösserei Brasche, - Vgl. tulleniẽks.

Avots: ME IV, 258

I tul˜lêt Schibbenhof, (mit ùl ² ) N.-Schwanb., (mit Kraftmehi gestärkte Halskrausen u. a. mit Hilfe einer Brennschere) falten, in Fatten, Falbeln legen: tullē̦tas apkakles Schibbenhof; tùllēta (zusammenrollen) papīru Golg.; tulˆlêt Kand., Stenden, (das Haar mit der Brennschere) kräuseln: tullēt matns. Aus nd. tullen "die Bänder und Spitzea einer Haube runden und steifen" (bei Frischbier II, 415).

Avots: ME IV, 259

tul˜lšķẽres Schibbenhof, die Brennschere. Zu tulles.

Avots: ME IV, 259

tūtlape, Akelei (aqullegia vulgaris L.) Wid,, RKr. II, 66; Konv. ¹ 649; Konv. ² 368.

Avots: ME IV, 283

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306

uzurkstêt,

1) bullernd hinaufgelangen:
strautiņš tur atkal uzurkstēja virs zemes Schwanb.;

2) kurze Zeit knurten
(?): vē̦de̦rs var uzurkstēt.

Avots: ME IV, 395

vērdêt,

2): "kullern" ME. IV, 560 durch "kollern" zu ersetzen.

Avots: EH II, 776

vērdêt,

1) vḕrdèt ² Stom., vērdît Biel. u. U., -u, -ĩju, sprudeln;

2) vērdêt Spr., vērdît U., kullern (vom Birkhahn): vērdi, vērdi, rubeniņ! BW. 2554, 1. In der Bed. 1 wohl zu virt (prs. ve̦r̂du) u. a., s. Ehrlich idg. Sprachgesch. 31.

Avots: ME IV, 560

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds ² Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda ² negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi ² Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810

II zūzêt, -u, -ẽju,

1) 1, summen
(mit ũ ) Nötk., Wandsen, (zũzinât) Nötk., (zùzinât ²⁾ Vīt.; säuseln; rascheln: zūz kuoki Apsk. v. J. 1903, S. 244. sēdējām pie zūzuoša patvāra A. v. J. 1900, S. 825;

2) wortlos singen, pfeifen
(zũzinât) Smilt., (mit ù ² Meselau;

3) einlullen
(zūzinât) Mag. IV, 2, 149, singend wiegen, einschläfern (zūzinât) U., (zũzêt) Bauske; (ein Kind einschläfernd auf den Armen) schaukeln, wiegen (zũzinât) Schibbenhof, (zūzât) Alksnis-Zundulis. Wohl aus nd. sūsen "sausen; einschläfern" (bei Frischbier Wrtb. II, 388).

Avots: ME IV, 755

žūžinât,

1) freqn. zu žũžuôt, (ein Wiegenlied singend) einschläfern
U., einlullen (mit ũ ) AP., Bauske, Lems., Ruj., Salis, Trik., (mit ù ² ) Bers., Sessw.: kad es viņu mīlināšu, tad viņš mani žūžinās BW. 6767;

2) "?": viņš sāka žūžināt par savu nākuotni V. Eglītis Zilā cietumā 71.

Avots: ME IV, 838

žūžuôt,

1) = zūzuôt 1: lē̦ni vējiņš žūžuoja JR. IV, 68. vēja žūžuošana telegrafa drātīs Latv. maigi žūžuo... ērģeles Juris Brasa 125;

2) = zūzuôt 2, wiegen Frauenb., (mit ũ ) C., Fockenhof; (ein Wiegenlied singend) einschläfern, einlullen U., (mit ũ ) AP.: liepiņa līguo, ūsiņš žūžuo (Rätsel: die Wiege und das Kind) BW. 2132.

Avots: ME IV, 838