Paplašinātā meklēšana

klumbaks, Holzpantoffeln Etn. II, 129. [Vgl. li. klùmbė "ein Schuh mit Holzsohlen" und klumpas.]

Avots: ME II, 234

‡ knobulis, ein harter Knoten ("cieta pumpa") Seyershof: kad lielu me̦zglu sien, tad ir tāds k. Vgl. knubulis.

Avots: EH I, 633

[krum̃ba (auch Ruj., Warkl.), krum̃bains (auch Salis, Dond.), krum̃bāt Salis, Für., = umpa">krumpa usw.: krumbains (= grumbains

2) ceļš Warkl.; vgl. grumba usw. Und zwar spreche man in Ruj. und Salis z. B. von krumbains ģīmis, aber grumbains ceļš.]

Avots: ME II, 286

(kumpāt L., zusammenrollen.] Refl. -tiês, krumm, gebückt gehen: līka, kumpa dēlu māte pa istabu kumpājās BW. 23316.

Avots: ME II, 312

kumpiķis, ein Buckliger: kumpiķis kumpam launagu nesa sakumpis, salīcis BW. 34236.

Avots: ME II, 312

ķumpis, ein Knäuel, Klumpen: sarauts ķumpī Gr. - Sessau. Vgl. kumpa neben ķumpa.

Avots: ME II, 391

kum̂ps ² ,

1): auch Frauenb.; kumpa Ģe̦da Janš. Mežv. ļ. II, 301. k. vīrietis Assiten. k. kuoks ebenda. kumpu ķēvi Tdz. 40738. kumpa mate, līka meita 44249.

Avots: EH I, 674

kum̂ps ² [auch Dond., Wandsen, Dunika,Gr.-Essern] (li. kum̃pas, [ai. kumpa-ḥ "tahm an der Hand"]), Kand., Ahs., verwachsen, krumm, bucklig, höckerig: līka, kumpa dē̦lu māte BW. 23316, [ähnlich BW. 21213, l.] viena pati kumpa ķēve 7474. citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 233. [Weitere Belege bei Būga Liet. k. žod. CXIII.]

Avots: ME II, 312

‡ kumpu kumpains Segew., knorrig.

Avots: EH I, 674

kùmpums,

1) das Krummsein, die Krümmung, der Buckel, Höcker, der Bückling:
kāpēc zirneklim kumpums (pumpa mugurā)? BW. VI, 289. kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. nuo tālienes redzēja kumpumus me̦tam un labdienu duodam Lautb. Luomi 48;

2) der Rücken:
es tev duošu pa kumpumu Kand., Wain.

Avots: ME II, 312

‡ ķùrkstulains ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "umpas">pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

[kuzms PS., eine Beule (pumpa) auf dem Rücken od. auf der Brust.]

Avots: ME II, 331

[I lam̃zis Bauske "ein Plumpasck".]

Avots: ME II, 419

I luõže̦ns, leicht durchkriechend, glatt: luože̦na adata, luože̦ns virbs Kand. kumpastis tē̦vs, garaste mãte, visi mazi bē̦rni luože̦nām galviņām Rätsel.

Avots: ME II, 529

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

pãrpakât, tr., umpacken: grāmatas, sūtījumu.

Avots: ME III, 169

pēzeriņa "?": tikai tāda kumpa, līka, maza, maza pēzeriņa BW. 21213, 1.

Avots: ME III, 211

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353

pum̃bulis: "cieta pumpa. pubulis" Salis (pum̃buls); ein Knoten im Garn Seyershof: man savē̦rpusies dzīve ar pumbuļiem.

Avots: EH II, 324

I pum̃pât Dunika, Dond., -ãju, tr., mit pumpas versehen, (zu)knöpfen: kaļam, brāļi, kumeliņus, pumpājam iemauktiņus! BW. 15936. pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuote! 17005, 4 var. pumpājat mani pašu, sprādzējat kumeliņu! 17188.

Avots: ME III, 410

‡ II pumpinât, uneben spinnen (?): smalkvērpīte smalki vērpj, es pumpačus pumpināju BW. 7043.

Avots: EH II, 324

II pumpis, s. pumpa.

Avots: ME III, 410

‡ pumpmugure Tdz. 57807, die auf dem Rücken eine pumpa II 1 hat.

Avots: EH II, 325

pumpučaîns, pumpucaîns, umpaca%C3%AEns">pumpacaîns, pumpučuôts, uneben, knotig (vom Garn, vom Gewebe): dzija tāda nelāga, pumpučaina Naud. pumpučaiņu dziju vērpj BW. 8402, 10. pumpacaiņš (Var.: pumpucaiņš) rinduciņš 35096, 1 var. pumpučuoti paladziņi 25314, 3.

Avots: ME III, 411

pumpucis,

1) auch umpacis">pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pumpulaîns, umpala%C3%AEns">pumpalaîns, pumpuļuots Lettg., knotig, zottig, uneben U.

Avots: ME III, 411

pum̃pulis Dond., Schleck, pùmpulis ² ,

1) die Beule
U., Gold. n. Etn. IV, 166: tik˙pat kâ tas pumpulis uz viņas de̦guna izjauca... vaiga skaistumu Jansona Duomas 36. pumpulis uz vaiga uzmeties Dond. manam zirgam ir pašā saku vietā liels pumpuls, nevarēs likt darbā Selb.;

2) pum̃pulis Bauske, Ruj., C., pum̂palis Gr.-Buschhof, pùmpulis ² , eine dickere Stelle im Garn
Mar. n. RKr. XV, 131, Bers. n. Etn. IV, 166; pùmpulis ² "pumpuļuota drēbe" Dricē̦ni;

3) ein dicker, kleiner (von Wuchs) Mensch
Lös. n. Etn. IV, 166;

4) "?" : rudenī, nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem, ēdināja garus, tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par "garu laiku" un visas šā laikme̦ta pirmdienas par "pumpuļu pirmdienām" LP. VII, 306;

5) pum̃puļi, die Samenknollen der Kartoffelstauden
Ruj., N.-Peb.;

6) etwas Dickes:
saģērbies kâ pum̃pulis Jürg. Woht zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. ² 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs ² Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs ² Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411

punga,

1) = punguors: pungas pēc ir tīrumā nelāga aršana Vīt.;

2) pùnga ² "jem., der sich vollgegessen hat"
Vidsmuiža;

3) "pumpa, uzpampums"; eine Blase, Beule
(mit uñ) Ruj.

Avots: ME III, 413

re̦pe̦ns, ein Rauchloch, Rauchfenster in der Decke Ruj. n. U. Aus estn. räpen dass. repes "umpas">pumpas (kuokam)" Salis; zu repis II.

Avots: ME III, 512

rumpučaîns, grob, uneben (vom Gewebe): mātes meitas linu blīnis rumpučaiņš i pumpučaiņš Etn. I, 89. Vgl. rumpača(s).

Avots: ME III, 559

‡ rumpuce, = rumpača l (?): pādi satinuši pakuliņu rumpucē Tdz. 36991 (aus Dunika).

Avots: EH II, 383

rumpuči, s. rumpauši; zum Vorigen?

Avots: ME III, 559

‡ rupača (Druckfehler für rumpača?), = rumpača 1: rupjās pakulu rupačas vietā es dabūnu ... smalku kre̦klu Janš. Līgava I, 189.

Avots: EH II, 385

sakùmpt, sich bücken, ducken, zusammenkauern; zusammenschrumpfen U.; verwachsen (von Menschen) Dr. (gew. das Part. praet. sakumpis gebraucht): viņa sakumpa tam blakam Kleinb. St. 31. uz priekšu sakumpstuot Straut. Vesel. 13. miruonis sakumpis sēž zārka malā LP. V, 7. kaitē plaušu darbībai, ja lasuot sēž sakumpis Konv. ² 832. sakumpis iet Mag. IV, 2, 123, krumm gebückt geht er U. sakumpis ņe̦muos mīt... smagās paminas Vēr. I, 1388. (ve̦ci puiši) sakumpušu muguriņu BW. 13088.

Avots: ME II, 658

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe ² ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe ² ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe ² ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš ² ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas ² Auleja.

Avots: EH XVI, 442

sastumpât, mit einer stumpa ("vālei līdzīgs virtuves rīks") zerdrücken: s. kartupeļus Dunika.

Avots: ME III, 750

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

šķêpene ² , eine dreikantige Stopfnadel Nigr., eine Art Nadel: trīs adatas: viena maza, uotra lielāka, un trešā ir šķēpene, - ar tuo varēsim šūt un lāpīt visas biezu biezās sumpatas Janš. Mežv, ļ. l, 144. Vgl. šķē̦padata.

Avots: ME IV, 33

slipad! Interjektion: jāju rāceņus zagt ..., satiek[u] vagariņu, - slipad, slipad (Var.: lumpata, lumpata) atpakaļ! BW. 2145.

Avots: ME III, 933

slom̂pa ² Karls. "= slampa, umpa">slumpa"; slom̃pa "wer sich gehend besudelt hat" Salis.

Avots: ME III, 940

slumpe, ein liederliches (auch moralisch), (in der Tracht) unsauberes Frauenzimmer Grünhof; vgl. slumpa.

Avots: ME III, 941

slum̂ps ² Līn.,

1) steif, steife Beine habend (von Tieren):
viņš ir nuopircis tādu slum̂pu ² ķēvi Wain.;

2) schlotterig
V.: ruokas nav nuo darba slumpas Latv.;

3) "ungewandt"
(mit um̂ ² ) Nigr. Aus dem Nd.; vgl. mhd. slump "Schlotterig" (in Grimms Wrtb. unter Schlump).

Avots: ME III, 941

II spalains (unbelegt!); nuoauž... spalaiņu rumpaču Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 545

I strumpe Etn. I, 107,

1) auch strumpa, strumpis U., eine Röhre
U., (mit -ùm- ² ) Gr. - Buschh.; ein Schlauch; die Spritze Allunan n. U.: pieskrūvē strumpi un laisti! Jauns. III, 288. = strumpu dzīvnieki, Schlauchtiere Konv. ² 2674;

2) = taure Spr., eine Trompete U. (auch: strumpis), Hirtenflöte (aus Baumrinde (mit -ùm- ² ) Mar. n. RKr. XVII, 132) U., Schalmel (strùmpe ² ) Kl., Warkl.: pūt, bāliņ, vara strumpi (Var.: tauri)! BW. 26466 var. (ähnlich: 27610; 27612 var.). Aus mnd. trumpe "jedes lärmende Instrument; Trompete".

Avots: ME IV, 1094

strumpis,

1) s. strumpe;

2) "?": lācis krīt, strumpis vējā Br. sak. v. 593;

3) "wer viel trinkt oder säuft"
Druw.;

4) "ein Stück einer Wurst oder eines Strickes"
Drobbusch;

5) "strumpa sluota"
(mit um̃) Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1094

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls ² Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis ² der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094

suknas,

1): linu nuomīstas, rupjās pakulas un citas šādas tādas suknas un sumpatas ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 601

‡ sûparât ² Frauenb., eitern: pumpas sūparā.

Avots: EH II, 608

trum̃pis, s. trumpa.

Avots: ME IV, 246

uzdum̂pt ² Wandsen, aufschreien (vom Rohrdommel): dumpis kādas reizes uzdumpa un apklusa Wandsen.

Avots: ME IV, 326

uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.

Avots: EH II, 728

uzmazgât, ‡

2) sich waschend sich (eine Krankheit) zuziehen:
viņš ir aplam kur uzmazgājis tuo auguoni Seyershof. citreiz uzmazgā ar tādas pumpas Orellen. uzmazgā kādu slimību, parasti izsitumus, ja nuolej savu mazgājamuo ūdeni "sliktā" vietā; dažreiz saka, ka uzmazgā auguoņus nuo zemes Salis; ‡

3) beim Waschen aufgiessen:
(kādas zâles) varējuši arī uz ruozi u. Etn. II, 166.

Avots: EH II, 728

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

‡ uzsvil˜dinât Seyershof, = uzdzeldinât: ar nātrēm u. pumpas uz stilbiem.

Avots: EH II, 735

uzvìlkt,

1): kad jaunu aude̦klu uzvē̦lk un sāk aust Lttic. 1263;

10): uzvilka gan mun vē̦lāk, bet es nelikuos pruotis Fest.; ‡

11) "?": (līgaviņa) rupji teica, gaŗi vilka, uzvilkdama gavilēja BW. 318, 3. Refl. -tiês, ‡

3) aufschwellend entstehen:
kur blakts iekuož, tur pumpa uzve̦lkas Orellen; ‡

4) versehentlich auf-, angezogen werden:
tev kre̦kls aplam uzvilcies Saikava.

Avots: EH II, 739

I vâts, -s (li. votis "ein böses offenes Geschwür") Lös., Nerft, Neuenb., Prl., Ronneb., Wolm., (mit â ² ) AP., Karls., vâte C., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Serbigal, Preili n. FBR. VIIl, 13, (mit â ² ) Iw., Ruj., die Wunde (vāts-, s) U., (vâte ² ) Līn., Salis; eine eiternde Wunde (vâts, -s) Sessw.; Schorf auf der Wunde (vâts, -s) A. - Laitzen, Drosth., Erlaa, Kl., Ogershof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Salisb., Schujen, Schwanb., Sonnaxt, (mit â ² ) Arrasch, Bauske, Siuxt, (vâte ² ) Dunika: Sprw. katram sava vāts sāp Br. sak. v. 1341. sirds tâ sāp kâ vāts RKr. VI, 729. juo mazāk vāti plēs, juo ātrāk tā sadzīst Blaum. Var. 515. piecas vātiņas Gesangb. nāvīga vāte Glück Offenb. 13, 12. vātes asinis I Kön. 22, 35. vātes apsiet Hiob 34, 17. tie (= suņi) laiza viņa vātes Manz. Post. II, 22. bē̦rnam vātis (Ekzeme) galvā Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Salisb., Siuxt. - Plur. vâtis,

a) Masern
Kaugershof;

b) Pocken
Arrasch, Wolmarshof: vātis gulēt, an Pocken darniederliegen. - lielās vātis, Pocken U., Salisb.; nelabās vātis, Syphilis, venerische Krankheit U.; sarkanās vātis, Scharlach Celm.; smalkās vātis Masern U.; līķa vātis dabuon,... kad uzmiez līķa ūdenim; tās ir lielas re̦tas pumpas miesas pašā virsū JK. VI, 50. Anscheinend zu gr. Ƒατάλαι· οὐλαί Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 211, Boisacq Dict. 96, Bechtel Lexil. 338 ff. und Havers KZ. XLIlI, 232.

Avots: ME IV, 511, 512

I zīlene,

1) ein mit Korallen besetzter Weiberrock
U.: laikā man mātes kurpes, laikā mātes zīlenīte BW. 10155 var.;

2) "?": mituosim sudrabiņus: tev bij ze̦lta pumpainīte, man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6.

Avots: ME IV, 733

zom̂pa ² Dond., schmutziges Wasser: kas šinī bedrē par zompu ir sakrājies! Dond. Vgl. zumpa, sowie estn. somp "Lache".

Avots: ME IV, 749

zumpis, s. zumpa.

Avots: ME IV, 750

žum̃pis Sassm., Stenden, Wandsen, = zumpis, umpa">zumpa: pašā laidara priekšā žumpis Sassm. n. RKr. XVII, 67.

Avots: ME IV, 832

zumps,

1) Gerberlohe
Peb. n. U., Bielenstein Holzb. 684;

2) s. zumpa.

Avots: ME IV, 750