Paplašinātā meklēšana

àizkuñkstêtiês, anfangen zu stöhnen: gulē̦tājs aizkunkstējās A. XX, 118.

Avots: ME I, 34

[čuñkstêt C., weinen, schluchzen; unzufrieden sein U.]

Avots: ME I, 421

duñkstêt, -u, -ēju, sausen, brausen, summen, dumpf tönen [Ruj., Wandsen]: ausis sāp un dunkst. bites dunkst Dond.

Avots: ME I, 517

‡ glunkstêt PV., glunkšêt ders. "= gludzêt".

Avots: EH I, 395

‡ ìekunkstêt Vank., = iekunkstêtiês.

Avots: EH I, 523

ìekunkstêtiês, einen seufzenden, stöhnenden Laut von sich geben: viņš iekunkstējās kâ lielā nespē̦kā Vēr. II, 1296. žagata iekunkstējās cilvē̦ka balsī Etn. II, 171.

Avots: ME II, 32

‡ izkunkstêt, einen stöhnenden, ächzenden, wimmernden Lant hervorbringen: viņš nevarēja vairs ne˙maz i., ne˙vienu skaņu pār lūpām izlaist Ar.

Avots: EH I, 459

izkuñkstêtiês, zur Genüge stöhnen: kuo tas neizvaidējās un neizkunkstējās!

Avots: ME I, 756

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

‡ *kruñknêt, zu Erschliessen aus sakruñknêt.

Avots: EH I, 660

kunkstêt: auch Salis, Siuxt, Strasden, Wolm. u. a.; sunim vē̦dars kun̂kst ² Frauenb.

Avots: EH I, 675

kuñkstêt, [kun̂kstêt Serbigal], -u, -ẽju, intr., stöhnen, ächzen, wimmem: viņš sāpēs kunkst un vaid. uz sliktu laiku vē̦de̦rs kunkstuot Etn. II, 72. [Zu ai. kun̂jati "stöhnt" (s. Fick Wrtb. I 4, 21), wenn le. kunks- hier auf kungs- (vgl. kungt) zurückgeht.]

Avots: ME II, 315

nùodunkstêt, = nùodunêt: viņš tai iespēra tādu pļauku, ka tai galva nuodunkstēja vien MWM. X, 482.

Avots: ME II, 778

nùoklunkstêt, nùoklunkšķêt, nùoklunkšêt, intr., hohl ertönen, eine Weile klunkern: viņš ietrieca malku, ka nuoklunkšķējās vien MWM. VI, 573.

Avots: ME II, 799

‡ nuokļuñkstêt Dunika, = nùoklunkstêt.

Avots: EH II, 54

nùokuñkstêt, intr., einen stöhnenden, ächzenden Laut von sich geben: "beigts ir", viņš nuokunkst Vēr. II, 528. Refl. -tiês, [stöhnend sagen]: "kas ārā tur?" nuokunkstas viņš Bārda.

Avots: ME II, 803

nùopļuñkstêt, [nùopļuñkšêt], s. nùopluñkšķêt.

Avots: ME II, 833

‡ nùounkstêt, perfektives Schallverbum: pulkstenis nuounkstēja pirmuo stundu Veselis Netic. Toma mīlest. 119.

Avots: EH II, 103

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

[pakunkstêt(iês), ein wenig stöhnen: slimais pakunkstēja, drusku pakunkstējās Lis.]

Avots: ME III, 51

plun̂kstêt, -stu, -stẽju, = plunkš(ķ)êt: zivis le̦c pa ūdeni, ka plunkst vien Jürg., Arrasch.

Avots: ME III, 357

pļuñkstêt Dond., U., pļunkšķêt Saikava, pļunkšêt Wessen, -u, -ẽju, ein Verbum vom Schalle, der beim Fallen ins Wasser entsteht: ūdens... pļunkšķēja nuo gaŗuo aiŗu mājieniem D. Goŗkijs 41. (ārā) slapjs; ka pļurzkst vien Janš. Bārenīte 39. Vgl. plunkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 373

šļuñkstêt Ahs., -u, -ẽju "hell tönen": braucuot (ne̦suot) putra leģenē šļunkst Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 75

un̂kstêt: auch Marzen, (mit ùn ² ) Sonnaxt; krupis sāk u. (mit un; gewisse Laute von sich geben) Fehteln.

Avots: EH II, 713

un̂kstêt (li. unkstėti "winseln" bei Bezzenberger BGLS. 354) Gr.-Buschh., Saikava, (mit uñ) PlKur., -u, -ẽju, = kunkstēt: meitiņ[a] iet pa ceļu unkstē̦dama BW. 11856,2. Vgl. li. ùngti, ùngstyti "wimmem".

Avots: ME IV, 299

klun̂kstinât, klun̂kšķinât, klunkšinât, fakt. zu klunkstēt, schluckern machen, lassen: pasniedza pudeli kārumniekam; šis klunkšināja ilgi Purap.

Avots: ME II, 235, 236

pīkt C., Lis., Gr.-Buschhof, pīkt ² Bl., Lautb., Behnen, Ruj., pikt ² Kr., KL, Golg., -kstu, -ku (li. pỹkti), zornig, böse werden: negribēja pīkt pēc miera nuoslēgšanas MWM. XI,170. sākusi tik pīkt un kunkstēt Duomas II, 31. Refl. -tiês (mit ĩ Līn.), zürnen Ahswikken, Wain., Gramsden: pīkstuos gan uz ... sieviņu Kundziņš Kronv. 229. (sievas) pīkās un pukuojās par tādu nekaunīgu izturēšanuos Janš. Dzimtene ² I, 300. citas pīkdamās un īgdamās sēdēja kaktā vientules, puišu neievē̦ruotas V, 427. Zu pikts.

Avots: ME III, 231

rikults,

1) "ein übermässig grosses und unförmiges Stück (Brot)"
Naud.: ieduod ubagam kādu rikultu maizes!

2) ein Knüppel, "sitamais" Kav.: ja tu necelsies, ņemšu kādu rikultu, tad tu matīsi gulēt un kunkstētl Alm.;

3) der Rippenstoss
Naud.: iedevu vienu rikultu sānuos, - uz reizi bij augšā. - Vgl. rikalts. In der Bed. 2 nebst rikalts 1 aus einem mnd. *rickholt?

Avots: ME III, 525