Paplašinātā meklēšana

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

atvẽlêt,

3): atvēli man tuo! kümmre dich nicht darum!
BielU.

Avots: EH I, 180

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

[ìekvēlêt, glühend machen: gludekli Bauske. Refl. - tiês, erglühen: uogles iekvēlējās Salis.]

Avots: ME II, 34

I ìevẽlêt, tr., wählen: tē̦vu ievēlēja par pagasta ve̦cākuo.

Avots: ME II, 88

II ìevẽlêt, zusagen: bāliņš, alus dzērājiņš, drīz tautām ievēlē BW. 15350, sagt zu, mich zur Frau zu geben.

Avots: ME II, 88

[izkvēlêt Lis., intr., verglimmend erkalten: uogles izkvēlējušas.]

Avots: ME I, 758

I izvẽlêt: viņš ... izvēlēja savu mantu (auf dem Sterbebett) Ciema spīg. 160 (ähnlich: Pas. XII, 124).

Avots: EH I, 495

I izvẽlêt, hinauswünschen, wünschen, gönnen, bestimmen: bāliņš, alus dzērājiņš, drīz tautām izvēlēja BW. 15350. ja būs dievs izvēlējis, tas apaušu kājiņā 9853. lai visu tuo šai atduod, tad šī viņai visu labu izvēlās LP. VI, 68. Refl. - tiês, sich erwünschen, lange Zeit einen Wunsch hegen: kuo es tik ilgi izvēlējuos, tas beidzuot piepildījās.

Avots: ME I, 827

II izvẽlêt, erwählen: skuoluotāju. Refl. - tiês, (für) sich erwählen: ķēniņš, kuo jūs e̦sat izvēlējušies I. Sam. 12, 13.

Avots: ME I, 827

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

[nùokvēlêt PS., nùokvē̦luôtiês Bauske, verglimmen, sich mit Stabasche bedecken (von Kohlen).]

Avots: ME II, 805

nùovẽlêt, ‡

5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês, ‡

2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.

Avots: EH II, 106

nùovẽlêt,

1) anwünschen:
ķizu, ķizu, bāleliņ, tuo es tev nuovēlēju (vgl. BW. 21936);

2) [zugestehen
U.], gönnen: kāzenieki negrib svešiem ļaudīm naktsmāju nuovēlēt BW. III, 1, 23;

3) widmen:
kad bites spietuo, tad, jaunā kuokā liekuot, tās nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368;

4) bestimmen, vermachen:
tas bijis... dieva nuovē̦lē̦ts LP. VII, 870. šuo naudu varuot tikai tie dabūt, kam viņa e̦suot nuovē̦lē̦ta Etn. I, 115. māte mani auklē̦dama vāciešam nuovēlēja BW. 10226. Refl. -tiês, sich gönnen: pat ne nabagiem viņš nenuovēlējies dāvaniņu pasniegt LP. V, 228.

Avots: ME II, 885

[pãrvẽlêt, in einer Neuwahl wählen: p. amata vīrus.]

Avots: ME III, 187

pavẽlêt,

2): pavēli man tuo! gib's in meine Hand!
BielU. Refl. -tiês: pavēlies dievam! Oknist.

Avots: EH XIII, 190

pavẽlêt, -lu (bei Manz. und Glück -ļu), -lēju,

1) gönnen, erlauben, überantworten :
ja tu skaisti nedziedāsi, pavēlēšu (Var.: atvēlēšu) vanagam BW. 30611, 1 var. kam tas mani pavēlēja ve̦cam tautu dēliņam BW. 22135;

2) anheimstellen:
dievam es pavēļau, aiz tuo viņš visas lietas spēj Manz. G. L. 157;

3) befehlen:
pavēļ bauslības grāmatu derības šķirstā sargāt Glück V Mos. 31. kuo mēs jums pavēļam, ir darāt, ir darīsiet II Thess. 3, 14. Refl. -tiês, sich überantworten, sich ergeben: pavēlēties dieva ziņā, dieva ruokai, prātam, in Gottes Sinn, Hand, Rat U. In der Bed. 3 wohl durch d. befehlen beeinflusst.

Avots: ME III, 136

pìevẽlēt, kooptieren Konv. ² 1851; hinzuwählen.

Avots: ME III, 310

savẽlêt, (mehrere) wählen: kommisijā savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi Austriņš K. Glūns 26.

Avots: ME III, 786

svēlêt, -ẽju,

1) "?": vèras e̦ze̦rā. tie zivtiņas tai svēlē Pas. IV, 22 (aus Welonen);

2) "herausheben"
(?) Warkl. (mit è ² ).

Avots: ME III, 1153

uzvẽlêt,

2): bijis skuops un nav sev ne˙kā uzvēlējis (gegönnt)
FBR. XVI, 93. lai viņam maksas vietā uzvēluot tuo, kuo ... Pas. X, 125; ‡

3) anwünschen:
citam visu ļaunu u., einem alles Böse auf den Hals wünschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "wünschen").

Avots: EH II, 739

uzvẽlêt,

1) auferlegen
Für. I (unter vēlēt); anvertrauen, auftragen L., U.; befehlen Spr.;

2) erlauben:
viņš man tuo negribeja uzvēlēt.

Avots: ME IV, 398

I vẽlêt: 3. p. prs. vẽl Frauenb., Kaugershof, Smilt., (mit è ² ) Kalnemois, N.-Laitzen, 1. p. prs. vēļu BW. 8433 var. (aus OB.), vèlēju ² Sonnaxt,

3): auch Kand. Refl. -tiês,

1): kuo ... vēļuoties? Jauns. Raksti VIII, 335. man ar tâ vẽlas Orellen, auch ich habe einen solchen Wunsch.

Avots: EH II, 775

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

II vēlêt, -ẽju, wählen (hieraus entlehnt): v. amata vīrus. Subst. vẽlêšana, das Wählen; plur. vẽlkšanas, die Wahlen; vẽ̦lẽ̦tãjs, der Wähler.

Avots: ME IV, 557

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

iznešanâs, das Auftreten, die Aufführung: Grabovskis bij ar tādu iznešanuos, nuo kuŗas varēja nuoprast, ka viņš ir paradis ne vis klausīt, bet pavēlēt Kaudz. M.; stalta, le̦pna, viegla, veikla iznešanās.

Kļūdu labojums:
Grabovskis bij ar = un ar

Avots: ME I, 776

kvelˆdêt, [kvelˆdêt ² Salis, kvelˆdêt Wandsen],

1) tr., brühen
Smilt.: ar ūdeni kveldējam tuos Hug. ;

2) tr., erwärmen:
lai muodruos klusi kveldē Rainis ;

3) kve̦lduôt Frauenb., intr., = kvēlēt U., glühen: debesis kve̦ld Rainis. liekas, ka kve̦lduošuo de̦be̦su zīds klātuos austrumuos Baltp. man ruoka vēl tagad kve̦lduo, kur nātres iedzēla Frauenb. [Vielleicht nebst kvildēt, kvèlêt zu ae. hwelian "contabescere", hwelung "Eiterung", s. Zupitza Germ. Gutt. 57.]

Avots: ME II, 352

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576

mañtuôt,

1): viešņa... mantuoja... labvēlību Jauns. Augšz. 150, nee̦smu centies ... m. viņu naidu Mana dzīve ³ 127. viņš negrib uzvēlēt, ka uotrs ar kuo mantuo (von einem, der anderen ungern Ratschläge erteilt)
Seyershof.

Avots: EH I, 783

nenùoliekša, comm., der (die) Missg"unstige, Neidische: kāds tu esi nenuoliekša! ne mazākā prieka tu viņam negribi atvēlēt Purap. nenuoliekša viņas labumu nuoskadīs Pur.

Avots: ME II, 724

nùolemt (li. nulémti "nuspręsti" A. Smetonos r. žod. 67),

1): īstu laiku n. (die Zeit abpassen)
Stender Deutsch-lett. Wrtb. nākuošas lietas n. (vorhersagen) in einer Handschrift. Subst. nùole̦mums: brālim pavēlēt es nevaru mainīt viņa dzīves nuolē̦mumu (Entscheidung, Absicht) Vindedze 157.

Avots: EH II, 61

pane, pana,

1) die Mistjauche
[Schwanb.; Bolwen, Adleenen]: kūtī guovīm jāgul vienā panē Mar. n. RKr. XVII, 71. dzert tai nevajaga duot, pat panas nuo kūts bedres neatvēlēt Etn. III, 56;

[2) pane, die Jauchgrube
Plm. n. RKr. XVII, 71. - Nebst paņa "Pfütze", peņava zu apr. pannean "Moosbruch", got. fani "Kot", and. feni "Sumpf", gall. anam "paludem", li. paniabùdė "an feuchten Stellen wachsender Waldpilz" u. a., s. Būga RSI. VI, 37. Trautmann Wrtb.205, Walde Vrgl. Wrtb. II, 5.].

Avots: ME III, 76, 77

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

I pavīdêt (li. pavydèti "skaust, nenuovēlēt"),

1): "skaust" (mit ĩ) PlKur.

Avots: EH XIII, 191

pìeticîgs,

1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;

2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.

Avots: ME III, 304

runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. ² 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.

Avots: ME III, 559, 560

smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts ² , -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smilˆts ² , -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis ² N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smilˆtis ² Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smilˆti ² Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts, der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)... veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. ² 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies).

Avots: ME III, 964, 965

trijējâds, = trijâds: trijējādu nāvi vari vēlēties LP. VI, 588. Nach divējāds gebildet.

Avots: ME IV, 234