Paplašinātā meklēšana

izvaikstîtiês, zur Genūge schreien: zē̦ns iegājis mežā, labi izvaikstījās.

Avots: ME I, 824

I izvaikstîtiês,

1): auch (mit aî ² ) Gramsden; ‡

2) zur Genüge das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden
Bers., Kārsava, PV., (mit aî ) Selsau; ‡

3) "?": izvaikstījusies ... diezgan ir, nuodarīdama piederīgiem kaunu un bē̦das Janš. Bandavā II, 245.

Avots: EH I, 492, 493

‡ II izvaikstîtiês, sich (auf den Weg) zurechtmachen Warkl.

Avots: EH I, 493

[I nuôvaîkstîtiês ² Ahs. "= nuotramdîties."]

Avots: ME II, 882

[II nùovaikstîtiês "mit Gebärden äussern" Bers.]

Avots: ME II, 882

pavaikstîtiês, eine Weile tollen, lärmen: bē̦rni pavaikstījās un apklusa Dond.

Avots: ME III, 131

prettvàiks,* der Gegendampf Dr.: mudīgi tiek duots prettvaiks MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 390

tvàiks,

2): t. (mit aî ² ) nāk ārā pa muti Seyershof.

Avots: EH II, 710

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288

vaiks, Junge Bezzenberger Spr. d. pr. L. 163; vaĩki Schwitten, Kinder. Wahrscheinlich aus li. vaĩkas "Knabe" resp. vaikaĩ "Kinder".

Avots: ME IV, 436

vaikslîgs (mit -gst- geschr.),

1) = vaislîgs, gedeihlich, fruchtbar Nötk. (mit àI ), Latw. Aw. 1855, Nr. 4 (Kawall), U.;

2) v. auglis L., eine Missgeburt.
In der Bed. 2 zu vaikslis.

Avots: ME IV, 436

vaikslis (mit -gsl- geschrieben), eine seltsame Gebärde, Gestalt L.; ein ungestaltetes Wesen, eine Maske St.; ein Schreckbild Altes Gesangb. n. U.; ein Possenreisser Depkin n. U. Zu vaikstīt(ies) 1.

Avots: ME IV, 436

vaikstāties (?), bedürfen Für. I.

Avots: ME IV, 436

vaîksteklis ² Dond., ein Schreihals, kas vaikstās 3: v. nuo cilvē̦ka.

Avots: ME IV, 436

‡ *I vaikstêt (?), = vaikstîtiês 3 (?): nuo jaunuo [vilku] smilkstuoši strupjiem vaikstējumiem (fehlerhaft für vaikstĩjumiem?) Bigauņc. 13.

Avots: EH II, 748

‡ II vaikstêt Domopol, Pilda "kavēt".

Avots: EH II, 748

vaikstêtiês (mit -gst- geschr.) "?" : viņš sāka tur neganti vaikstēties Lapsa-Kūm. Wahrscheinlich eine falsche (für vaikstīties

3) Umbildung der mundartlichen (von Dond.) Form.

Avots: ME IV, 436

vaîksti ² MSil., unartikulierte, starke Laute; s. auch vaiksts.

Avots: ME IV, 436

vaikstît: "-uôs, -ījuôs" ME. IV, 436 zu streichen; Refl. -tiês,

1): "viebties" (mit aî) Pilda;

3): auch NB., OB., (mit aî ² ) Schnehpeln.

Avots: EH II, 748

vaikstît (auch mit -gst- geschr.), -uôs, -tjuôs "?" : viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami (durch Gebärden erheuchelnd, vortäuschend?) vienaldzību un bezbēdību Seibolt. Refl. -tiês,

1) Grimassen machen, das Gesicht verziehen N.-Peb., Saikava, (mit aî ) Bers., C., Fest., Golg., Sessw., (mit aî ² ) Bixten, Segewold; sich wild, seltsam gebärden L.; sich verfärben, rot oder blass werden St.; "kokettieren" Meiran; "juokuoties; plêsties" Frauenb.; "taisīt āverģēlības" Kalzenau; albern, tollen Saikava (mit ài ² ): slimais pakrita pie zemes un sāka visādi vaikstīties Saikava;

2) "spuken"
Wid.;

3) = bļaûstîtiês Kr. (mit aî), Kurl. n. U., Ahswikken, Amboten, Dunika, Funkenhof, Kand., Neuhausen, Selg., Stenden, (mit aî ² ) MSil.; schreien, lärmen Nigr., Rothof, Suhrs; laut (schreiend) sprechen Adiamünde, (mit aî ² ) Dond., Gramsden, Iw., Pankelhof, Stenden, Wandsen: bē̦rni vaikstās U., Dond. u. a. gani mežā vaikstās Nigr. kas kruogū tik dikti vaikstījās? ebenda. nevaiksties (sprich nicht so laut) jau ne˙maz tik ļuoti! es jau dzirdu Adiamünde. kâ viņai nav kauna? vaikstās, spiedz Turg. Pav. ūd. 20. kuo te vaikstaties? vai būsit klusi! Dond. vajaga iet gulēt . . . un nevis skraidīt un vaikstīties Janš. Bandavā II, 412. vaikstîtiês 1 und 2 dürfte zu li. vaĩstas "Gesicht" (zur Wurzel von viedêt?) und vaiskus "durchsichtig" gehören; die Bed. 3 sekundär aus "albern, tollen"?

Avots: ME IV, 436

I vaikstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, gehen, laufen: kumeļi vaikstās pa apluoku in Ahs. gehört. Zu vaikstît(iês) (1 "tollen" ?) ? Oder zu li. vàikščioti "umhergehen"?

Avots: ME IV, 436

II vaikstîtiês Borchow, vaikštiês ebenda, = vīkštiês.

Avots: ME IV, 436

vaiksts (auch mit -gst- geschr.),

1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit aî ² ) Segew.; die Gebärde (mit ài ² ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;

2) "kas vaikstās" (mit ài ² ) Fest., (mit aî ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;

3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.

Avots: ME IV, 436, 437

žvaĩksta Wandsen "eine Rute".

Avots: ME IV, 840

I zvaîkstîtiês ² Schibbenhof "aiz slinkuma apkārt mē̦tāties".

Avots: ME IV, 763

II zvaĩkstîtiês Bauske "= plañdîtiês 2"(?).

Avots: ME IV, 763

III zvaîkstītiês ² A. - Ottenhof, Kegeln, -uôs, -ĩjuôs "sniegties, snaicīties": puika zvaikstās pēc ābuola Kegeln.

Avots: ME IV, 763

IV zvaîkstîtiês ² Schnehpeln, -uôs, -ĩjuôs "klaigāt" (von Kindern gesagt): bẽ̦rni zvaikstās. Wohl mit -ks- aus -gs- und zu zvaigât.

Avots: ME IV, 763

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

nùoģìbinât, fakt. zu nùoģìbt, ohnmächtig werden lassen: patmīlības tvaiks mūs nuoģībina Kronw.

Avots: ME II, 790

salˆdtumîgs,* süss und dicht: saldtumīgs vasaras tvaiks Austriņš Nuopūtas vējā 77.

Avots: ME II, 669

selkt, ‡

2) zischen:
tvaiks se̦lˆc ² Jürg.

Avots: EH XVI, 476

strāvaîns, streifig, gestreift, in Streifen: nuo strāvainiem vaigiem varēja redzēt, ka vēl ne+sen bija raudājusi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 36. e̦lpuojuot strāvaini viļņuoja tvaiks D. 116, 31. stràvaina debess Jürg., Drosth.

Avots: ME IV, 1084

svaîgstîtiês ² Schibbenhof, = guorīties, staipîties; svaîkstîtiês "staipīties" Tirsen: bē̦rni svaikstās, nuo gultas izce̦ldamles; wohl zu svaîgslis.

Avots: ME III, 1141

sve̦l˜maîns C., svelmains Arrasch, Bauske, Ermes, Salis, (mit èl ² ) Adl., Golg., Lubn., Sessw., glühend, heiss; scharf (von der Kälte): svelmainā pusdienā Stari II, 687 (ähnlich: JR. VII, 139). saules svelmaiņa liesma Vēr. II, 86. dienas svelmaiņā e̦lpa 530. svelmaiņais tvaiks I, 1500. svelmainie vēji JR. IV, 191. svelmainā vārdu plūdumā Duomas II, 380, svelmaiņā salā A. XX, 112.

Avots: ME III, 1148

tvaîkt ² , -kstu, -ku Katzd., (in schlechter Luft) langsam verkommen: cik ilgi Ziemelis lai nīkst un tvaikst tur cietumā? Janš. Mežv. ļ. I, 381. mēs tvīkstam un tvaikstam bē̦dās un bailēs II, 196.

Avots: ME IV, 288

tvèice C. u, a., die Hitze, Schwüle Wid.: saules tveice C., A. v. J. 1899, S. 30; 123. vasaras tveicē Vēr. II, 100. krāsns tveice Druva I, 659. nuospiedīgā tveice MWM. v. J. 1898, S. 827. mikla tveice paliek spiedīgāka Stari III, 220. zem tveices debesīm Ezeriņš Leijerkaste I, 13. puķes nīkst tveicē Vēr. II, 1219. ūdens vairs neizdvesa spirgtumu, bet tveici un gurde̦numu MWM. IX, 602. (fig.) atsvabinājās nuo jūtu tveices Zalktis I, 164. Zu tvaiks.

Avots: ME IV, 289, 290

tvìkt (li. tviñkti "anschwellen") C. u. a., (mit ĩ ) Dunika, (mit ì ² ) Kl., Prl., (mit î ) Adsel, N.-Wohlfahrt, -kstu, -ku, Schwüle fühlen U., vor Hitze schmachten U., dursten Manz. Lettus, U. (nach U. auch unpers. gebraucht); (fig.) nach etwas dürsten: ja auss tvīkst (brennt), tad aprunājuot Etn. II, 110. sirds man tvīkst Rainis Ant. un Kl. 90 (ähnlich: Purap. Kkt. 114). tu tvīksti vienā kaislībā JR. IV, 182. ruoze tvīkst Br. 175. kâ zari vare̦ni tev saules tvīkst U. b. 85, 67. patiesības tvīkstuošuo garu Vēr. I, 1311. pēc tās ( taisnības) tvīkst un cenšas visi krietnākie gari 1290. kauli tvīkst L., man hat innerliche Hitze. mute tvtkst L., man lechzt. ja nekaltē̦tu ābuoliņu sakrauj gubā, tad tas sāk tvìkt ² (pelēt, vai degt) Meiran. - Subst. tvīkšana, das Schmachten, Dursten: tuksnesī, kur . . . tvīkšana (Dürre) Glück V. Mos. 8, 15. caur badu un tvīkšanu (Hunger und Durst) nuomirt II Chron. 32, 11; tvīkums, die Schwüle, innere Hitze U.; grosser Durst U.: bezmiega nakšu tvīkumā MWM. VI, 559. tas būs jel rasas piliercs tvīkumā Juris Brasa 202. sārtuos apklāj bāls tvīkums Kaln. Ozolk. māc. 45. Zu li. tveñkti "anschwellen machen; schwül sein", tvankùs "schwül" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 709. tvenk- neben tveik- (in tvaiks u. a.) nach tven (in tvans u. a.)? Li. tvykti "tvīkt" bei Miežinis dürfte aus dem Le. entlehnt sein.

Avots: ME IV, 292

‡ tvosa Seyershof, schlechte Luft. Aus tosa I + tvaiks?

Avots: EH II, 711

uzvḕrpt, ‡

2) auf etwas (und in die Höhe?) spinnen:
augsti dziju u. spuolē Orellen; ‡

3) hinaufwirbeln (tr.):
vējš uzvērpa dūmus līdz priežu viducim A. Upītis Laikmetu griežos I, 194. Refl. -tiês;

1): ja āķis uzvērpjas tâ augstu, dzija nuobrūk Orellen; ‡

2) hinaufwirbeln, -flattern:
sīki putni izbiedā iebrē̦kdamies uzvērpās gaisā A. Upītis Pirmā nakts 242. dzirksteļu strūkla šņākdama uzvērpās pret debesīm 385. tvaiks vē̦rpdamies uzvērpjas augšā Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 58.

Avots: EH II, 739

vaigslis, s. vaikslis.

Avots: ME IV, 435

vaigstît(iês), s. vaikstît.

Avots: ME IV, 435

vaigstît(iês), s. vaikstît.

Avots: ME IV, 435

vaigsts, s. vaiksts.

Avots: ME IV, 435

vaikšât, -ãju, lärmen Hasenpot: kuo tu tur vaikšā? Wohl aus *vaiks(t)jāt.

Avots: ME IV, 437

vaîkšķîtiês Meiran, (mit âi ² ) Festen, KatrE., = vaikst%C4%ABt">vaikstīt(iês) 1, viebties.

Avots: ME IV, 437

vaikštiês, s. vaikstîtiês II.

Avots: ME IV, 437

vaišķît, verziehen, verdrehen: ģīmi vaiš ķīt Bers. Vgl. vaikstīties.

Avots: ME IV, 444

II vaislis Gulben, Kl.-Salven, Memelshof, Nerft, = ķḕms 2: kuo tu te kâ vaislis špuokuojies! Memelshof. ak tu vaislis, tavu smuku spēlēšanu! Nerft. Vgl. vaikslis.

Avots: ME IV, 444

vākstîtiês L., U., (mit â) Nötk., = âkstîtiês 1. Aus vaikstît(iês) 1 . âkstîtiês?

Avots: ME IV, 494

I vāksts,

1) "kas vākst" (mit à ² ) Saikava;

2) ein Possenreisser; seltsame Gebärde, nngestaltetes Wesen, Maske, Schreckbild
U. (auch vāgsts geschrieben). Zur Bed. 2 vgl. vaiksts 2 und 3 und âksts.

Avots: ME IV, 494