Paplašinātā meklēšana

‡ ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizcipât, langsam, unbeholfen fort-, hingehen: bē̦rns aizcipājis uz uotru istabu.

Avots: EH I, 14

‡ àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18

‡ àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

‡ apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113

apslacît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich oder einander bespritzen;

2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.

Avots: EH I, 114

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

atdũmuôt, tr., vom Rauch befreien: istabu Spr.

Avots: ME I, 155

I atjàukt: strādnieki atjauca (= nuojauca) ve̦cuo istabu nuo jaunās Bērzgale.

Avots: EH I, 144

‡ atmuõcît,

1) mühsam herbringen oder herführen
Siuxt u. a.: a. mucu uz istabu;

2) mühsam losbekommen
Stenden u. a.: beidzuot šuo lādi atmuocīju gan vaļā. Refl. -tiês, mühsam hergelangen: a. ar ve̦zumu mājā.

Avots: EH I, 157

‡ aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

bal˜têt, -ēju, bal˜tinât (li. báltinti), baltuôt, tr., weissen, weiss machen: istabu, griestus, sienas. bajāriņš savas meitas ar sudrabu baltināja BW. 2857. kas tuo baltu baltināja BW. 4500. sienas baltinājums, das Ausweissen der Wand.

Avots: ME I, 257

brĩkšinât (unter brikšķinât), ‡ Refl. -tiês, ein knisterndes, knackendes Geräusch verursachen AP.: pa dienvidu nav brīv b. pa istabu.

Avots: EH I, 242

brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?

Avots: EH I, 247

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

čabinât, ‡

3) = čubinât 2 Frauenb.; ‡

4) etw. langsam tun
Siuxt: kā uztaisīs istabu gatavu, tad sāks laidaru č. Refl. -tiês.

2): nevajaga č., bet nuopietni runāt Dond.; ‡

3) sich langsam, trödelnd (zur Reise) vorbereiten, ankleiden
Frauenb.; ‡

4) "?": (sievietes) čabinājās un spuodrinājās Janš. Dzimtene II ² , 48.

Avots: EH I, 281

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400

II čampa, ein Unordentlicher, Unsauberer; jem., der ohne Not in Kot od. Schmutz umhergeht Lems. n. U.: e, kur ir čampa! ar netīrajām kājām piemīdīja visu istabu.

Avots: ME I, 403

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

čučinât, ‡ Refl. -tiês "der Arbeit ausweichen" (?) PV.: viņa pa istabu vien grib č.

Avots: EH I, 294

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dipât, -āju, trippeln: bē̦rns dipā pa istabu Wain.

Avots: ME I, 469

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

džin! Interjektion: zvārgulīši skan dž., dž., dž. pa visu istabu Janš. Precību viesulis 56.

Avots: EH I, 365

gàismuôt, tr., hell machen, erleuchten, aufklären (gew. apgaismuot): tautu, prātu, garu K. Müller, Dünsb., Pump. nāc gaismuot un apgaismuot manu tumšuo prātiņu! Dünsb. dzīves prieks viņu gaismuo un silda Stari II, 53. lampiņa vāji gaismuo mūsu istabu Druva I, 202. Refl. - tiês, sich aufklären, hell werden: tumsība gaismuoties sāk Dünsb.

Avots: ME I, 586, 587, 588, 589, 590, 591, 592, 593, 594, 595, 596, 597

grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 642

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

îdzîgs,

1) verdriesslich, mürrisch:
viņš staigāja īdzīgs pa istabu MWM. VII, 801. es īdzīga un slima Rainis. viņa iesaucās īdzīgi MWM. VII, 808;

2) widerwärtig, ekelhaft:
viņam izlikās dzīve īdzīga Seibolt.

Avots: ME I, 834

‡ ìedejuôt;

1) hinein-; hereintanzen;

2) durch Tanzen einweihen:
labi ie. Krūtaiņu jaukuo istabu Janš. Mežv. ļ. II, 379. Refl. -tiês, sich im Tanzen einüben.

Avots: EH I, 508

ìekur̃t, tr., Feuer anmachen, anzünden, einheizen: uguni, pirti, riju, istabu. lē̦ti kurt uguntiņu iekurtās pagalēs BW. 22993.

Avots: ME II, 32

ìerãdît, tr., anweisen: dzīvuokli, istabu, vietu. kur žagari jācē̦rt, mežsargs ierādīja LP. VI, 516.

Avots: ME II, 57

[ìesvēpēt, freqn. ìesvēpinât, einräuchern (ein Zimmer), ausräuchern: ar paegļiem istabu Bauske, Arrasch.]

Avots: ME II, 75

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izaũkstêt,

1) in Sassm. refl. -tiês, kalt werden:
istaba izaukst Grünh. dzīvuoklis izaukstējis E.;

2) tr., abkühlen, kalt werden lassen:
vējš istabu izaukstē Kand.

Avots: ME I, 713

izaũrêt: vējš izaurē istabu Fest., Frauenb.

Avots: EH I, 432

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

izdraskât vilnu pa istabu Nigr., olle im Zimmer auseinanderwerfen. Refl. - tiês, zur Genüge toben.]

Avots: ME I, 728

izdur̃t, ‡

3) = izspraûst, bestecken: i. istabu ar meijām Kand. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge oder eine Zeitlang vergebens stechen;

2) i. cauri, stechend hindurchdringen (von spitzen Geräten):
adata izdūrās pirkstgalam cauri.

Avots: EH I, 443, 444

izdzesêt: i. istabu aukstu Salis. kad nuokauj cūku, tad izdzesē gaļu Seyershof.

Avots: EH I, 444

‡ izdzesinât (li. išgesìnti ), kalt (kühl) werden machen Tirsen: i. istabu Autz, Cēre, Ermes, Mesoten, Pankelhof, Salis, Sessw., Stenden, Wandsen. i. pavardā uguni Zvirgzdine. i. (abkühlen) putru, ēdienu Bers., Laidsen, Meiran, PV., Rugāji, Schibbenhof, Salwen.

Avots: EH I, 444

‡ izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445

izdzisinât: auch (i. putru) Schwanb., Sessw., (i. misu; istabu) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich abkühlen Jürg.: sasvīdis nedrīkst vējā i.

Avots: EH I, 445

izgrīst (lii. (išgrį̃sti), ausdielen: jaunuo istabu vajag izgrīst Sessw.

Avots: ME I, 740

izkaisãm (Instr. Pl.), izkaisu, zerstreuen: kumeliņš manas lietas izkaisīja BW. 29929. vienu sauju (riekstu) izkaisīju 13420, 2. savas meitas pa celiņu izkaisīj[u]ši 20954. istabu (ar) smiltīm, puķēm izkaisījām, viesus gaidīdami;

[2) aboriteren:
izkaisīja kâ vista N. - Autz n. U.].

Avots: ME I, 746

‡ *izķēst "ausreinigen" Viļāni: viņa izķēde (> ostle. izčēde) istabu. izķēde ("iztukšuoja") putru nuo bļuodas.

Avots: EH I, 461

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

[izkvêpêt,

1) = izkvêpinât: izkvēpēt istabu ar paegļiem Arrasch;

2) intr., brennend verrauchen:
aizdedzinātie paegļi izkvēpēja C., Nigr.]

Avots: ME I, 758

izkvêpinât, tr., ausräuchern, desinfizieren: es savu gultu e̦smu izkvēpinājuse Spr. Sal. 7, 17. arī ar paegļu zariem mēdza izkvēpināt istabu Etn. II, 138. kūts jāizkvēpinuot ar nātrām LP. VII, 439.

Avots: ME I, 758, 759

izlâčuôt, tr., mit den Füssen austrampeln, schmutzig machen: izlāčuojis visu istabu. Zu lâcis.

Avots: ME I, 763

izmêzt [li. išmė´žti], tr.,

1) auskehren, ausfegen:
istabu pasuolītes neizmē̦ztas BW. 11234;

2) ausmisten, Dünger ausführen:
mē̦slus LP. I, 90; stalli IV, 63. Refl. - tiês, abortieren Ahs.

Kļūdu labojums:
istabu pasuolītes = pasuolītes

Avots: ME I, 771

izpil˜dît, ‡

2) auszapfen
Wolm. u. a: i. alu nuo mucas; ‡

3) anfüllen:
dubļi ... izpildīja visas vietas Pēt. Av. IV, 28. tie taču visu istabu neaizņems un neizpildīs I, 252. ‡ Refl. -tiês, sich erfüllen.

Avots: EH I, 471

izpuķuôt, izpuķêt Spr., tr., mit Blumen ausschmücken: istabu.

Avots: ME I, 786

‡ izsaltinât M. 79, ausfrieren machen (r. выморозить); kühl werden lassen Ermes: i. istabu.

Avots: EH I, 478

izslàucît, tr.,

1) ausfegen, auskehren:
istabu;

2) auswischen:
ar lakatiņu tā izslaucīja acis.

Avots: ME I, 799

izspridzinât, tr.,

1) ab -, aussprengen:
gabalu nuo klints;

2) aussprengen, ausschiessen:
kuo niekuojies ar skalganiem? vēl izsprādzināsi acis;

3) abpuffen, ein Gewehr abschiessen:
lielgabalus tādā ceļā izspridzināja vēl šā gadsimteņa vidū Antrop. II, 17;

4) verpuffen:
viņš izspridzināja visas skruotis;

5) ausspritzen:
istabu ar ūdeni SDP. VIII, 58.

Kļūdu labojums:
šā gadsimteņa = pagājušā gadu simteņa

Avots: ME I, 803

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

[izsve̦luôt istabu, das Zimmer (mit Wachholderrauch) ausräuchern Serbigal.]

Avots: ME I, 809

izsvêpêt, izsvêpinât, tr., ausräuchern: istabu paegļu zariem. kad bites labi neizduodas, tad vajaguot dabūt nuo baznīcas svecītes un ar tām izsvēpēt struopus Etn. IV, 110. [izsvēpēt uodus nuo istabas Kl.]

Avots: ME I, 809

[iztrašķît, unordentlich aussprengen: iztr. ūdeni pa istabu oder iztrašķīt istabu ar ūdeni Bauske.]

Avots: ME I, 820

‡ izžaunât NB., Perfektivform zu žaunât I 3: vējš izžaunāja istabu.

Avots: EH I, 498

jàumiem ² Bers., stossweise, heftig: ar mē̦sliem aizbāztām rūtēm, kur vējš jaumiem pa istabu skraida P. A. [Vielleicht aus * jaujumiem; zu jaujš.]

Avots: ME II, 99

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

I kaũķis: Kalkstein (mit au ) Matkuln, Strasden, (mit aũ ) Frauenb. (hier auch der Plur. kaũķi); Stenden, Wandsen: istabu uztaisīja nuo kauķiem; nuomūrē̦ta tikpat kâ nuo stieģeļiem Frauenb.

Avots: EH I, 593

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît ² Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208

klim̂stêt ² od. klim̃stêt Gr. - Sessau, klim̂st, ² prs. klim̂stu, ² prt. klimstēju, klimsu U. od. klimtu, auch klimt Nigr., intr.,

1) (vom Hundegebell, Geschwätz) laut schallen, lärmen:
nu medī, lai klimst LP. V, 211. [pa kaimiņiem rājas, ka klim̂st ² vien Stenden.] nu iet pa istabu, ka klimst vien Kand. klausījās zvaniņa klimstuošās skaņās Duomas I, 392. nu esi atkal sasaldējies, visu nakti klimst vienā klimstēšanā Naud.; [ rauschen (von der Mühle) Opek. n. U.; unnütz bellen (klimst und klimstêt) Spiess n. U.; klistêt, winseln (von Hunden) Seew. n. U.]; munkeln (wie ein ungewisses Gerücht) L.;

2) laut schwatzen, plärren Matkuln:
kuo jūs te klimstat Elv. kuo klimstat, tukšenieki GL. ej, kad tu tâ melsies un klimsti MWM. X, 487;

3) [prs. klim̃stu Tr.] (mit Geschrei) sich umhertreiben:
gani klimst pa mežu. mednieki klimta pa tīreli Nigr., Lind.; schwärmen, schweifel, umherwandern [prs. klìmstu ² ] Erlaa n. U.;

4) [klim̂st ² um Mitau], müssig dastehen, vergeblich warten, quienen:
kuŗi tâ ne klimta, ne bija Deglavs MWM. 1896, 670. muižā man bij jāklimst visu dienu Grünh., Gr. - Sessau, Lub.;

[5) sich quälen, nach Vermögen arbeiten
Bergm. n. U.: viņa klimstēja, kâ jaudāja;]

6) krähen, leben:
ja nu arī ilgāki par kādi pieci gadi klimstēšuot, varuot jau ieduot žurku zāles JU. [Zu klamstêt, klemst III, klemšât I, klimeris, sowie ae. hlemm "Schall", an. hlymia "lärmen", ahd. hlamōn "rauschen, brausen".]

Avots: ME II, 227, 228

[klum̂zât ² - ãju, in schwerrem Schuhwerk die Füsse schleppend gehen: bē̦rns iekāpis mātes tupelēs klumzā pa istabu Dunika.]

Avots: ME II, 235

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238

knakšķêt, knakšêt, knacken, knistern: knakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278. 3 var. pirksti knakšķē̦dami tausta R. Sk. II, 101. kaujas pa lieluo istabu, ka knakš vien A. v. J. 1897, S. 387.

Avots: ME II, 242

[kniediņš,

1) "eine Brettwand":
pār istabu pārsit kniediņu Stelp.;

2) "?": zirgam vai cilvē̦kam ir labs kniediņš ("labs nags") Stelp.]

Avots: ME II, 249

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

kripêt, = kripstêt: kas tur kripē pa istabu Dond.

Avots: ME II, 280

krožât, -ãju, intr., langsam und gebückt gehen: ve̦ctē̦vs vēl var pa istabu krožāt Dond.

Avots: ME II, 285

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

(kumpāt L., zusammenrollen.] Refl. -tiês, krumm, gebückt gehen: līka, kumpa dēlu māte pa istabu kumpājās BW. 23316.

Avots: ME II, 312

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. ² 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417

‡ lâpačât C., (mit â ² ) Zögenhof, = làpačuôt ² : l. (bradāt) pa istabu.

Avots: EH I, 728

I lâpât: auch (mit à ² ) KatrE.; kuo tu lâpā (tâ, ka paliek pē̦das) pa istabu? Fehsen, Schwanb. l. pa dubļiem Schwanb. lai tie kuomi l. sāk Tdz. 47169, 1; lâpat ² Lems. "laipuot pa slapju vietu".

Avots: EH I, 728

‡ ļàužistaba, ein Leute-, Gesindezimmer: pa ļaužistabu kaktiem Janš. Dzimtene I ² , 313.

Avots: EH I, 769

I leja, ein Demin. lejīte BW. piel. ² 2797 var.,

1) das Tal, die Niederung, was tiefer oder abwärts liegt:
braucu dienu, braucu nakti pa augstiem kalniem, pa ze̦mām lejām Tr. IV, 268. [nuo kalna lejā braukt, vom Berge herabfahren. uz leju duoties, nach einer niedriger gelegenen Gegend ziehen.];

2) die Wohnung des Gesindes im Gegensatz zum Herrenhause; auch die Wohnung der Knechte im Gegensatz zur Wohnung des Wirtes:
Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puisŲem dzīvuo, un leju sauc tuo, kur bandinieki, pre̦cē̦ti kalpi dzīvuo (ērbēģis) LP. V, 9. (Merkwürdig Glück Mark. 14, 66: kad Pēteris muižas lejā (jetzt: priekšnamā) bija);

3) lejā,

a) unten,

b) in der Herberge.
lejas stāva, im unteren Stockwerk; lejas vārti, das untere Tor: ve̦lns viņus iespēra pa lejas vārtiem BW. 16238, 5. uz leju iet,

a) nach der Gesindesherberge gehn
U.,

b) zur Neige gehen:
saimniecība iet uz leju Etn. III, 135;

4) lejas vējš, der Westwind
St., Lind. n. U.;

5) lejiņa, "ein umzäumter Platz für Schweine"
Burtn. [Vielleicht (nach Bezzenberger BB. III, 81 und v. Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, 226) zu got. undarleija "der Geringste" und (nach Fick BB. I, 333 und Wrtb. I ^4, 123 und III ^4, 365, Prellwitz Wrtb. ² 264, Walde Wrtb. ² 437) zu gr. λειμών und ir. lian "Wiese".]

Avots: ME II, 447

ļer! Interj. zur Bezeichnung eines leeren Geschwätzes od. Gebelies: nu pa istabu iet ļer, ļer, ļer.

Avots: ME II, 538

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata; ‡

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809

mêzt (li. mė´žti "den Dünger bearbeiten"), -žu, -zu, tr., intr.,

1) den Mist fortschaffen, misten:
nuo paša rīta līdz pusdienai mē̦zuši mē̦slus Etn. II, 35. kad kūti mēza, tad tuo izkaisīja ar zālēm un puķēm Etn. II, 182; mēžamie sakumi, Mistgabel R. Sk. II, 167;

2) fegen, kehren:
istabu, pagalmu. Sprw.: jauna sluota labi mēž Etn. III, 170. priekš paša durvīm jāmēž nuost Manz. - Subst. mêzẽjs, wer mistet, fegt: manam sūdu mēzējam trīs kažuoki mugurā BW. 28180. [mê̦zumi U., das Kehricht. Zu slav. mazati (nach Oštir WuS. IV, 215; im Kleinruss. mit der Bed. "wischen") und le. muozêt?]

Avots: ME II, 622

I mùit,

2): auch Dunika; ‡

3) "mānīt" (mit ùI ² ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities ² Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;

1): auch Dunika (mit uî ² ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi ² ) Saikava;

2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;

4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî ² ) Perkunen;

5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".

Avots: EH I, 829

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694

ņe̦gu ņe̦gãm [Nerft], ņigu ņe̦gãm, lärmend, schreiend, tobend, drunter und drüber: rej sunīši ņigu ņe̦gu (Var.: ņigu ņagu, ņiku ņaku) BW. 15327, 7. mazi vilki ņigu ņe̦gu! 2160. pa krūmeļiem iet ņigu ņe̦gu LP. VI, 368. tur apakšā ve̦lni tūtiņ kâ mežs princesei ņigu ņe̦gu apkārt V, 129. [bē̦rni ņēmās pa istabu ņigu ņe̦gām Lennew.]

Avots: ME II, 897

nemĩlîgs: acc. s. nemīlīgu (lieblose) vedekliņu Tdz. 48090. mums te tik nemīlīgi (unangenehm) tie kaķi pa istabu dzīvuo Seyershof.

Avots: EH II, 16

nùočabinât, ‡

13) leicht abschütteln
Druw.: nuočabini pa˙priekšu gružus (gultas maisam) un tikai tad nes uz istabu!

Avots: EH II, 36

‡ nuočužuôt Frauenb. "ar čužiem (gružiem) nuokaisīt": n. istabu, sē̦tu.

Avots: EH II, 37

nùodr̀iegât

1) "?": ve̦se̦lām dienām S. gluži sagrauzts nuodriegāja pa istabu XV, 491;

[2) "lē̦ni nuonīkt" Erlaa].

Avots: ME II, 777

‡ nùožvīkšêt, = nùožvĩkstêt: nuožvīkš mana zīžu kleita pār istabu pārejuot RKr. XIX, 132.

Avots: EH II, 111

paklibuôt, intr., etwas hinken: viņa paklibuodama ve̦lkas uz istabu Stari III, 219.

Avots: ME III, 46

[pakvêpinât,

1) ein wenig räuchern:
p. gaļu (žāvējuot). p. istabu ar kadiķiem Nigr.;

2) ein wenig grob schmeicheln:
p. kādam cilvē̦kam.]

Avots: ME III, 52

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

[papušķuôt,

1) ein wenig schmücken:
p. istabu;

2) papušķuot kādu lietu, eine Sache (lügend) besser darstellen, als sie in der Wirklichkeit ist
Golg. Refl. -tiês, sich ein wenig schmücken.]

Avots: ME III, 84

pãrcil˜puôt, pãrcil˜pât, Hakenmachend hinüberlaufen: zaķis cilpās pārcilpuoja par lieluo rudzu lauku BW. 13102. [uzmanīgi pārcilpuoju istabu (voneinem Floh) Leijerk. II, 67.]

Avots: ME III, 152

pãrvìetuôt, tr., an eine andere Stelle rücken, versetzen: sieva pārvietuoja savas aitas citā aizgaldā Ahs. Refl. -tiês, den Platz wechseln, sich versetzen, übersiedeln: viņš pārvietuojās uz istabu Stari III, 224.

Avots: ME III, 188

pãrķer̂t, tr., überkehren, oberflächlich, schnell kehren, fegen: viņa, paķē̦rusi sluotu, ar visu sparu sāka pār ķert istabu Līg. Refl. -tiês, einen Fehlgriff tun: man pārķērās: paķēru cita ce̦puri.

Avots: ME III, 162

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163

pãrlìkât, intr., krumm, gebückt hinübergehen: līka bija dē̦la māte, pa istabu pārlīkāja RKr. XVI, 226.

Avots: ME III, 164

pãrņirbêt,

1) [durchschaudern]:
dre̦buļi pārņirbēja pār ple̦ciem Vēr. II, 907. [man tâ pārnir̂bēja (= pārgāja vieglas, patīkamas trīsas) pa visu miesu Pabbasch. aultstums man pārņirbēja visu miesu Selsau;

2) "= nuozibêt": zaķis aizskrēja pa tīrumu, pārņirbēja vien Selsau;

3) "hinübertrippeln":
bē̦rns pārņirbēja pirmuo reizi viens pats par istabu N.-Peb.;

4) sich flimmernd trüben:
man acis tâ kâ pārņirbēja, un es vairs ne˙kā nemanīju Vīt.;

5) sich wellenfärmig hinüberbewegen:
sīki vilnīši pārņir̂bēja pār ūdens līmeni Bers. čūska pārņirbēja pār ceļu N.- Peb.]

Avots: ME III, 169

pãrslàucît, tr., überfegen, oberflächlich fegen, noch einmal fegen: istabu. viņš gribejis vēl drusku pārslaucīt baznīcu LP.

Avots: ME III, 176

pãršļaukt,

[1) oberflächlich glätten, fegen, herüberfahren:
meičas nepaspēja istabu krietni izslaucīt, tikai tâ pāršļauca. upē le̦dus izburbējis, bet tuomē̦r pāršļaucu (uzmanīgi un lē̦nām ejuot vai braucuot) Jürg. p. grīdu Zvirgzdine. pāršļaukt ar ruoku pār seju C.;

2) durchhauen, durchschneiden:
p. kuoku Warkh., Warkl., Zögenhof;

3) oberflächlich abspülen.
Refl. -tiês, mühsam, die Füsse schleppend hinübersteigen, sich über etwas schleppen: ar muokām izdevās pāršļaukties pār šauruo uu glumuo laipu Jürg.] uz vienas kājas pāršļaukties uz divām kārtīm Por.

Avots: ME III, 181

‡ pārsvemptiês, unbeholfen und schwerfällig hinübergehen: ve̦dāju māte ... pār istabu pārsvempās VL.

Avots: EH XIII, 213

[pãrtikât, hinübertrippeln: bē̦rns jau pārtikā par istabu Vank.]

Avots: ME III, 183

[pãrvēdinât, (noch einmal) auslüften: p. istabu, drēbes.]

Avots: ME III, 187

‡ pãrvejuôt, oberflächlich pãrslaucît: p. istabu ar žagaru sluotu Tirs. n. RKr. XVII, 85.

Avots: EH XIII, 215

paslampât, eine Zeitlang slampât 1: paslampāja pa istabu un izgāja Dunika (mit am̃), Ermes (mit àm) Schwitten (mit am̂ ² ), Lubn., Salis, Trik.

Avots: EH XIII, 173

paslàucît, tr., etwas fegen, kehren : istabu.

Avots: ME III, 101

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

pašutis [li. pasiùtę̄s], part. praet., toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163, [Rutzau, N.-Bartau]: vai esi pašutis puika? MWM. VI, 122. pa istabu kâ pašutuši staigāja sulaiņi Sudr. E. pašutis uz, besessen, verpicht auf: vai tu nebiji pašutis uz šūpuošanuos? Janš. pašas tik uz precēšanuos pašutušas Janš.

Avots: ME III, 117

[pasvêpinât,

1) auch pasvēpêt, ein wenig ausräuchern:
p. istabu ar paegļiem;

2) ein wenig beräuchern (als religiöse Zeremonie):
p. miruoni Jürg.]

Avots: ME III, 110

pasvḕrt [li. pasver̃ti], tr., ein wenig wägen, mit dem Hebel heben: pievest akmeņus staļļu pasvēršanai Apsk. [vienam jāiet Laipeniekuos liecībās, līdzēt pasvērt istabu (...ęsuot jāieliek tikai piecas - sešas jaunas sijas un jāpārmūrē pamati augstāki) Janš. Dzimtene ² III, 155.] Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, schwanken: uztraukti viņi pasvērās sē̦dus Latv.

Avots: ME III, 110

[pate̦kalêt C., Bers., Kreuzb., Warkl., pate̦kaļât Warkl., pate̦kât(iês) C., eine Weile hin und her trippeln od. laufen: bē̦rni var pa istabu pate̦kāt.]

Avots: ME III, 120

pavẽsminât Selg., Marzen, = pavēcinât; " ein wenig und ieicht blasen" Plm., Sessw.; "ein wenig auslüften": p. istabu Marzen, Grenči; "pavēdinât": pavẽsmini man karstuo pieri! N.-Peb. Refl. -tiês, sich ein wenig abkühlen: iesim ārā pavẽsmināties! Grenči.

Avots: ME III, 137

pìebrist,

1) zu-, hinzu-, herzuwaten:
viņš piebrida līdz... kalnam Dīcm. pas. v. I, 71;

2) = piebradāt: p. istabu">istabu.

Avots: ME III, 240

pìečam̃mât, mit Abfällen vollwerfen: p. istabu Dond.

Avots: ME III, 242

pìecam̃pât, volltrampeln: strādnieki piecampā ar dubļainām kājām istabu Dond. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 240

pìečâpât,

1) = piečāpuot: p. kam klāt C.;

2) mit schmutzigen Füssen verunreinigen :
p. istabu C.

Avots: ME III, 242

II pìedir̂bt,

1 ) = pietaisīt 1 (von ungeschickter Arbeit): palūkuo, kâ tas piedirbts! Preekuln;

2) verunreinigen:
p. (= piegružuot) istabu Preekuln.

Avots: ME III, 245

pìedraskât N.-Peb., piedrašķīt, vollschnitzen, vollspalten: piedrašķīt istabu šķēpelēm, mizām, cukuru Gr.-Sess.

Avots: ME III, 245

pìedrazât Golg., N.-Peb., Bers., Sessw., Fest., Lennew., pìedrazguôt Kokn., mit Abfällen vollstreuen: p˙istabu.

Avots: ME III, 245, 246

pìedrāznât, vollschnitzen: istabu ar skaidām Matk.

Avots: ME III, 246

pìedzīvelnieks, = piedzīvuotājs: viņš suoļuoja caur saimes istabu uz savu piedzīvelnieka galu A. v. J. 1897, S. 519.

Avots: ME III, 248

pìemizuôt, pìemizât,

1) abschälend, abrindend anfüllen:
p. rāceņu pilnu bļuodu; p. istabu ar mizām;

2) piemizuot kam muguru, jem. durchprügeln.

Avots: ME III, 273

pìejùrêt ² mit Wasser vollgiessen: p. pilnu istabu Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 254

pìekal˜puôt,

1 ) mehr als verabredet dienen:
p. saimniekam vēl vienu dienu Ronneb.;

2) zur Befriedigung dienen:
nevaru viņam diezgan labi piekalpuot MSil., N.-Peb.;

3) ausserdem dienen:
es maksāju par istabu naudā un vēl piekalpuoju dienas lauka darbuos Golg.;

4) dienend erlangen:
kuo nu plēsies? ta kâ tâ ne˙kuo vairāk nepiekalpuosi! Mitau.

Avots: ME III, 255

pìeķḕrnât, pìeķẽ̦rnât Ahs., verunreinigen: ar dubļaiņām kājām pieķē̦rnā istabu Ahs. bē̦rns pieķē̦˜rnājis bikses Dunika.

Avots: ME III, 264

pìeķēzît, verunreinigen: bija pieķēzījis matus ar dubļiem LP. VII, 704. izē̦d putru un pieķēzī bļuodiņu LP. VI, 1, 58. suns pieķēzījis istabu Ahs.

Avots: ME III, 264

pìekùopt,

1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;

2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;

3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;

2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.

Avots: ME III, 262, 263

pìekrecelêt, hüstelnd vollspeien: nepiekrecelē nu istabu! Karkel, Lis.

Avots: ME III, 259

pìekrẽ̦pât, piekrẽpêt, piekrẽ̦puôt Bauske, vollqualstern U.: piekrē̦pā un piemin istabu.

Avots: ME III, 259

pìekūpinât, tr., vollrauchen, vollqualmen: piekūpinātā kruogus istabā Alm. Kaislību varā 38. saimniece necieta, ka viņas istabu piekūpināja Alm. Rud. 10.

Avots: ME III, 262

pìekurinât,

1) zur Genüge heizen:
aukstu istabu nevar piekurināt vien; p. krāsni;

2) unterhalten (das Feuer):
p. uguni, lai neizdziest Salis.

Avots: ME III, 261

pìelâčuôt,

1) "anzotteln"
Dr.;

2) volltrampeln, besudeln:
tīru grīdu MWM. v. J. 1897, S. 593. es te pielāčuošu jūsu istabu Jauns. Vēja ziedi 65.

Avots: ME III, 266

pìelaipuôt Wid.,

1) sich nähern;

2) volltreten, mit Füssen beschmutzen:
istabu U.

Avots: ME III, 264

pìelampačuôt, volltrampeln, volltreten: nepielampačuo istabul Mar., Stuhrhof.

Avots: ME III, 265

pìelāpačuôt Lub., volltreten, volltrampeln: istabu.

Avots: ME III, 266

pìelãsât C. n. RKr. XV, 70, = piemē̦sluot, piemīņât: istabu.

Avots: ME III, 266

pìelempêt, = pielāpât: p. netīrām kājām istabu N.-Peb.

Avots: ME III, 266

pìeļē̦pât, volltreten, volltrampeln: pieļē̦pāja netīrām kājām istabu Lub. (auch pieļē̦puōt) Nötk.

Avots: ME III, 270

pìeļurkât, vollrauchen: atkal esi pieļurkājis pilnu istabu, wieder hast du das Zimmer vollgedampft! Grünh.

Avots: ME III, 270

pìenasât Dond., Kreuzb., Gr.-Busch hof, Saikava, = pìenẽ̦sât: p. istabu ar gružiem. nuoauni vîzes! diezgan jau tās pienasātas, sind schon lange genug getragen worden Saikava.

Avots: ME III, 275

pìeņur̃gât MSiI., piêņor̂gât ² "(reines Wasser) verunreinigen" Pabbascli; nepieņor̂gā ² istabu ar zivju ķidām! Stenden, Wandsen.

Avots: ME III, 277

pìepaunât, vollkramen: p. visu istabu pilnu, das ganze Zimmer mit paunas anfüllen Lautb.

Avots: ME III, 278

piêpê̦duôt ^2, volltrampeln: ar slapjām, dubļaiņām kājām istabu piepē̦duot Sassm.

Avots: ME III, 279

pìepītrât, = piesvaidīt: p. istabu Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 279

piêplaûst ² "ausgiessen" Nigr., "pieliet": liela vajadzība šiem pieplaust istabu LA.

Avots: ME III, 280

pìepluinît,

1) = pieplucinât Bers., N.-Peb., Schujen: pārplēsis spilve̦nu un piepluinījis pilnu istabu spalvām Druw.;

2) mit Händen durchprügeln
Lennew.: kāds stiprāks bija tuo piepluinījis MWM. X, 888;

3) "(eine Flüssigkeit) verunreinigen"
Alt-Rahden;

4) ungehörig vollpflücken:
bērni piepluinījuši pilnu gruozu zaļu uogu Golg.

Avots: ME III, 280

pìepļuñdzinât, begiessen, vollgiessen: traukus mazgājuot nevajaga istabu piepļundzināt Dond.

Avots: ME III, 280

pìeridât,

1) wegräumen:
p. darba rīkus pajumte Dond., Wandsen;

2) unordentlich vollkramen:
p. istabu ar dažādām lietām C., Dond.

Avots: ME III, 285

pìerizgât,

1 ) unordentlich vollschmeissen
Serben, Jürg.: varuot pierizgāt pilnu istabu visādu grabažu Jaunie mērn. laiki III, 90;

2) "?": bē̦rni (ar truoksni, ar palaidnībām) vieni paši pierizgā istabu Ronneb.

Avots: ME III, 285

pìesīkt, mit Gesumme anfüllen: uodi piesīca visu istabu C.

Avots: ME III, 289

pìeskàmbât ² Bers., mit Splittern od. Spänen vollstreuen: p. istabu.

Avots: ME III, 290

pìešķambât, (hauend) mit Spänen vollstreuen Spr.: p. istabu N.-Peb., Vank.

Avots: ME III, 300

pìešķērst,

1) = piešķiest: p. istabu ar skaidām Salis, Widdrisch;

2) zur Genüge schneiden:
p. ve̦lē̦nas Warkl.

Avots: ME III, 300

pieslaišķis,

1) "kuoks, kuo pieslien": istabu apsliet ar pieslaišķiem Lub.;

2) "ein Faulpelz"
Ar.

Avots: ME III, 291

pìešļamât, volltrampeln, trampelnd, tretend verunreinigen: piesļamāt istabu Bers.

Avots: ME III, 301

pìeslampât, mit nassen Füssen beschmutzen : p. istabu ar slapjām kājām.

Avots: ME III, 291

pìestâstît,

1) erzählen:
piestāsta, ka Drustuos reiz bijis tāds gadījums Anekd. 94. tas jau bijis tāds asinssūcējs, un par tuo tâ piestāsta... Aps. VI, 14;

2) zur Genüge, zum Überfluss erzählen, mit Erzählungen erfüllen, anfüllen:
es tev e̦smu piestāstījuse tik daudz MWM. X, 267. ūdens piestāsta mums pilnas ausis par tāļuo pagātni MWM. VIII, 526. Asaciene piestāsta pilnu istabu MWM. VI, 16.

Avots: ME III, 296

pìestrucinât, vollträufeln (tr.): p. istabu ar ūdeni Dond.

Avots: ME III, 298

pìesvel˜mēt Dr., mit Hitze anfüllen: tâ pìesvelmējis istabu, ka var pērties Jürg.

Avots: ME III, 299

pìesvēpinât, tr., vollräuchern: p. istabu ar paegļiem.

Avots: ME III, 299

pìetepêt,

1) vollstopfen (mit einer weichen, feuchten Masse):
p. trauku ar sviestu;

2) beschmutzen:
p. istabu Warkl.

Avots: ME III, 303

pìetriêkšt, (etwas Weiches) zerdrückend (damit) beschmutzen: p. istabu ar kartupeļiem Warkl.

Avots: ME III, 305

pìevārtît,

1) = pievāļât 1: p. gultu (netīru);

2) sich wälzend beschmutzen:
slapjš suns pievārtījis istabu;

3) sich wälzend etwas unerwünscht füllen:
p. drēbes ar dadžiem Dunika.

Avots: ME III, 309

pìevazât,

1) mehrfach heran-, hin-, zuschleppen;

2) schleppend, mit Geschlepptem anfüllen:
bē̦rns pievazājis istabu pilnu ar smiltīm.

Avots: ME III, 308

pirtssluôta, der Badequast: izslauka ar pirtssluotu istabu Balss. sieviņa sasēja sev pirtssluotas, ka varētu svē̦tvakarā izpērties Lautb. Luomi 196.

Avots: ME III, 228

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

puõpêt Karls., -ẽju,

1) polstern:
puopē̦tas mēbēles, Polstermöbel Dr. ierīkuo pilī kādu istabu ar puopē̦tiem krē̦sliem Duomas IV, 475;

2) puõpêt, grob flikken
Wolmarshof;

3) puõpêt Kr.-Behrshof, schlagen, prügeln:
puisis puopējis ve̦cuo, kuo nagi ne̦s LP. VI, 164. Subst. puopẽjums, das Polster Dr.

Avots: ME III, 457

pretistaba, die Gegenstube Bielenstein Holzb., "istaba, kas atruodas pretī, uotrā galā" Ahs.: dzirnu kambarī; kuŗs bija piebūvē̦ts pretistabas galā Janš. Dzimtene IV, 170. nama gals ar pretistabu jeb nuoliekamuo rādīja saimniecības izskatu Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 388

pudžu pudžumis, Adv., eitig, halbstolpernd, ungleichen Schrittes, bepackt Schibbenhof: devās pudžu pudžumis uz istabu Lauks. kal. 1893; viņam gāja pudžu pudžumis (von einer eiligen, unüberlegten, schlecht geratenden Arbeit) Grünh.

Avots: ME III, 402

pũkaîns, pũkuôts, faserig, flocklg, flaumig : pūkainas lapas Konv. ² 2322, Bers., Oppek., Grundsahl. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57, gailis te̦k par istabu pūkaiņām kājiņām BW. 12535. man pūkuots kažuociņš 1319, 4.

Avots: ME III, 445

pupuča "?": aiztec uz pupuču (=istabu?) un atnes kāstuvīti! Stockm.

Avots: ME III, 415

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436

puteksnis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt: tâ nuoslaucījis, ka ne˙viena puteksnīša Siuxt; plur. putekšņi, der Staub Grenzhof n. FBR. XII, 24, Frauenb., Jumpraweeten: izslaki istabu, kad slauki, lai neceļas p˙! Frauenb.

Avots: EH II, 338

riebaļa, riebuļa, eine Person, die andern zuwider tut, schadet, im Wege ist: tīri slauku brāļ[a] istabu,... mārša liela riebaļiņā (Var.: māršas lielas riebuliņas), skaidiņām piekaisīja BW. 23390, 1. ej nu, mana riebaļiņa! manus skalus dedzināju, sev pūriņu darīdama 17588.

Avots: ME III, 542

riņķu, Interjektion zur Bezeichnang einer kreisförmigen, sich drehenden, windenden Bewegung: tec, upīte, riņķu, riņķu (Var.: līku luoku)! BW. 26366, 3 var. tupu, riņķu (Var.: riņķu riņķiem) pa(r) istabu, bāliņuos dzīvuodama; kad izgāju tautiņās, ne tad tupu, ne tad riņķu 24003, 1.

Avots: ME III, 529

sabir̃t,

3): (fig.) kad atvērās durvis un suoļi sabira pa istabu Jauns. R., dz. un j. 82.

Avots: EH II, 396

sabradât, tr.,

1) zertrampeln;

2) (durch Schmutz) watend besudeln; volltrampeln:
kājas viņam bija sabradātas A. XXI, 404. sabradāt istabu, grīdu. Refl. -tiês, watend nass und schmutzig werden: bē̦rns sabradājies pa mārku.

Avots: ME III, 596

sačubât, mit Stroh od. Heu (vom Lager) vollstreuen: sačubājis visu istabu, ka netīk ne skatīties Dond.

Avots: ME II, 605

sadruostêt,

1) zerschlagen
Wandsen: dē̦lam tamē̦r stienis sadruostē̦ts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1;

2) sadruõstêt Jürg. "sabārt" Nötk., N.-Peb., Bauske, Paltemal, Vank.; (auch "sadruostīt") "sabārt, sapērt" Kokn.; sadruõstêt Siuxt, Wandsen, Kalleten, verprügein;

3) sadruõstêt Neuhausen, Doblen, = sadruoztalât: s. kuoku; "piegraizīt": tâ sadruostējis (istabu), kâ pagāns!

Avots: ME III, 615

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616

sagraût ² Dunika, Wid., sagraut, tr.,

1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;

2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis ² pilnu istabu Ahs.

Avots: ME II, 631

sagružuôt, tr., mit Schutt, Geröll, allerlei Abfällen vollstreuen, -schütten: nesagružuo grīdu, istabu!

Avots: ME II, 631

salamžuôt,

1) "sasist" Serbigal (scherzweise; mit am), Grundsahl: viņu vajaga krietni salamžuot Seibolt;

2) "(istabu">istabu, drēbes, apavus) savazāt, sabradāt" Nötk., Ronneb., N. -Schwanb.;

3) "liederlich fertignähen od. anfertigen"
MSil. Welonen, Baltinov;

4) = salamžât Jürg.;

5) "(unpassende Kletder) anziehen":
s. visādas drēbes sev mugurā N. -Peb.

Avots: ME II, 666

sale̦skât,

1) besudeln, beschmutzen:
s. drēbes C., Wolm., Bauske; s. istabu netīram kājām Salis, Widdrisch;

2) sale̦skāti mati, ungekämmtes,verwühltes Haar
Ruj.

Avots: ME II, 670

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

šanêt Oppek. n. U., Mar., = sanêt, summen, lärmen: bē̦rni iet pa istabu, ka šan vien Mar.; bites, mušas pa gaisu šan Mar. bites šan truopā Alswig.

Avots: ME IV, 4

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "istabu%20slapj%C4%81m%20k%C4%81j%C4%81m">piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

sapodât, tr.,

1) = sapudât Dond., Wandsen;

2) mit alten Kleldungsstücken vollhängen, anfüllen:
istabu Dond. Refl. -tiês, = izpodâties: zirgi jau iejūgti, bet meitas vēl nav sapodājušās Stenden.

Avots: ME II, 706

sasvêpêt,

1) =sadũmuôt 1 Golg.;

2) ausräuchern:
s. istabu ar paegļiem Jürg.

Avots: ME III, 753

I savitêt, eine gewisse Zeit hindurch weissen: s. istabu ve̦se̦lu dienu.

Avots: ME III, 789

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt ² Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

sen (li. seneĩ), se̦n Dond., (erschl. aus ostle. san) Kl., Heidenfeld, BW. 25820, 1, seņ Sussei n. FBR. VII, 133, Adv., lange her, seit lange U., längst: sen slavēja tautiņām jaun[u] istabu būvējam; nu atnācu, nu atradu, žagatiņas cauri skrēja BW. 25820. sen paaudzis (längst erwachsen, alt) tē̦va dē̦ls Biel. 1089. sen atpakaļ (lange zurück), ve̦cuos laikuos, dzīvuoja . . . sieviņa Dīcm. pas. v. I, 57.

Avots: ME III, 816

siẽrêt Wolm., Serbigal, Salis, Pernigel, -ẽju,

1) spazieren, auf und niedergehen
U.: es redzēju trīs meitiņas jūŗu malu sierējuot BW. 13281. jājiet jāšus, bāleliņi, kuo kājām sierējiet? 26700. veļu māte priecājās, kapa malu sierē̦dama (Var.: staigādama, te̦kādama ) 27538 var. kungs sierē pa istabu, geht im Zimmer auf und nieder U.;

2) besuchen
U. Wenigstens in der Bed. 1 (in livischer Aussprache? vgl. liv. sier und estn. sērama dass.) aus ciẽrêt.

Avots: ME III, 859

sil˜dît: auch Pussen, Ramkau; ‡

2) wärmend (kochend) bereiten
Linden in Kurl.: ķīseli sìldīja ² nuo auzu miltiem. Refl. -tiês, ‡

2) warm werden
Salis: kam bij rija ar istabu kuopā, tiem sildījās istaba nuo rijas siltuma. ‡ Subst. sildītājs, der Wärmende: saulīt[e] mana sildītāja BW. 3233.

Avots: EH II, 486

sil˜dît (li. šìldyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Dond., Līn., Iw., Deg., sìldīt ² Nerft, Prl., Preili, silˆdīt ² Ugalen n. FBR. VII, 27, -u, -ĩju, sildinât L., U., Warkl. (li. sìldinti), wärmen: ar tuo šāvienu tu tik gaisu sildīji Mag. III, l, 130. rudzu lauks lielījās sildīt manu muguriņu BW. 641, puiši silda, ka ar pašiem paliek silti Aps. VI, 8. Sprw.: sildīta putra vairs nesmeķē RKr. VI, 647. ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi 340. kas zuobus saulē silda . . . Br. sak. v. 1546. manu muguru sildīja, ich habe Prügel bekommen Mag. IV, 2, 145. Refl. -tiês, sich wärmen. Subst. sil˜dîšana, das Wärmen: Sprw. labs nāk ar gaidīšana, silts - ar sildīšanu. sil˜dîšanâs, das Sichwärmen; das Aufwärmen von Wasser (fürs Vieh) Etn. III, 74. Zu silt.

Avots: ME III, 838

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

šķḕ̦rssiêna,

1) die Querwand:
šķē̦rssiena šķiŗ vienu istabu nuo uotras Ahs. n. RKr. XVII, 55;

2) das Zwerchfell
V.

Avots: ME IV, 37

skrodêt, tr., mit unnützem Kram (krodas) anfütlen: kâ viņš istabu ir sakrodējis! Dond.

Avots: ME II, 656

slaũcît (li. šlaukýti "fegen, wischen") Dond., Selg., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Adiamünde, Wolm., Jürg., Karls., Ruj., Wohlfahrt, Salis, Līn., Iw., Bl., slàucît Walk, Neuenb., Serbigal, Ronneb., Drosth., slaûcît ² AP., slàucît ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ku, -cĩju, tr., wischen, fegen U.: traukus, istabu. asaras slaucīt, in Tränen sein U.; Tränen trocknen: slanka gaužas asariņas sidrabiņa nē̦zdaudziņā RKr. VIII, 5. ne tur gŗūtums sviedrus slauka Vēr. II, 10. Sprw.: kur slauka, tur mē̦sli ruonas. man svārki zemi slauka BW. 20445. slaukāmais, ein Wisch, etwas, damit man wischt, fegt U. uz od. pie sevim slaucīt St., an sich raffen. Refl. -tiês,

1) sich (ab)wischen:
baltas ruokas mazgājuot, zīd[a] dvielītē slaukuoties BW. 15799, 4. abi divi slaucījās vienā linu nē̦zduogā 25084, 1 var.;

2) "убираться" Spr. Subst. slaucîšana, das Wischen, Fegen;
slaucîšanâs, das Sichwischen; slaucĩjums, das einmalige Wischen, Fegen; slaucîtãjs, wer wischt, fegt: zābaciņu slaucītāji BW. 20899. Zu slàukt.

Avots: ME III, 918

steberêt, -ẽju, taumelnd, unbeholfer. (oder steif Stenden) gehen Druw., Lis., Golg., Schwanb., Selsau, Meiran, Bers., Saikava, Gr. - Buschh., Memelshof, Warkh., Kreuzb., Zvirdzine; klettern Dobl.; bē̦rns jau steberē Schwanb. slimnieks steberē Meiran. vai neiesi ātrāk! kuo nu steberē kâ bez kājām! Gr. - Buschh. Puoģene... steberēja uz istabu Jauns. ja vien cik necik tā varē̦tu steberēt, tās 25 verstes jau nuoietu Poruk III, 291. tautu guovs nebižuoja, steberēt steberēja BW. 28972. Ableitung von stebere in einer Bed. "etwas Steifes, Strammes".

Avots: ME III, 1056

streijât, strejât Saikava, Mar., -ãju, tr., streuen Mar., ausstreuen Spr., Streu ausbreiten U.: kaisīju, streijāju tautieša istabu BW. 26223. sieniņu streijāju taut[u] istabā 26223, 1. gribējās... zirgi miežu salmu streijājami 24939, 2. iešu streijāt guovis Wain. - In Salis streĩjāt nur in der Bed. mit Salz bestreuen, ieicht (be)salzen: gaļu, zivis streijāt (gew, in der Zstz. mit ap-, nuo-). Aus mnd. streigen "streuen".

Avots: ME IV, 1085

‡ sudu sudumis Ozolnieki (Kr. Mitau), Adv., schnüffelnd: suns iet pa istabu s. s.

Avots: EH II, 600

šũna C., šùna ² Kl., šūnis LKVv., Bielenstein Holzb. 241, Demin. šūnīte BW. 28003 var., gew. der Plur. šûnas ² Bershof, šūnas Spr., šūni N.-Schwanb., (mit û) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, (mit ù ²⁾ Golg., Gr.-Buschh., Kl., Saikava, šūņi U., (mit ù ²⁾ Warkh., Warkl., die Waben; Honigscheiben U.; Zellen der Bienen U.: tik daudz istabu, kâ bišu šūņuos actiņu Pas. III, 225 (aus Warkh.). bitīt, šūnu nenicini, šūniņuos gulē̦dama! BW. 11667. kâ šūniņa (Var.: šūnīte, šūniņi) man maizīte, kâ bitīte cepējiņa 28003. - šūna Ar., Wid., šūns, gewöhnlich šũniņa, die Zelle: lapseņu mātītes uztaisa nedaudzus šūnus, kuŗuos iedēj . .. uoliņas A. XX, 261. audi - šūniņu sakuopuojumi Konv. ² 225. Zu šũt.

Avots: ME IV, 109

švam̂pâtiês ² Bershof, = svampâtiês: švampājaties uz istabu un liekaties vēl nuomidzī Alm. Kaisl, varā 41.

Avots: ME IV, 114

šviku, eine Interjektion: šviku, šviku par istabu sarkanām kurpītēm BW. 16958, 4 var.; s. auch švaka II und švaku.

Avots: ME IV, 116

tàlciniẽks, tàlc(e)nieks (fem. t-ce), jem., der sich an einer tàlka als geladener Arbeiter beteiligt: talcinieki iznāk linus plūkt LP. IV, 169. paaicina talciniekus (auch in Dunika, mit alˆ ²⁾ un ceļ jaunu istabu V, 268. saimnieks talceniekiem pasniedza dzeramuo Etn. II, 182. kà vajaga talcniekiem BW. 28479 var. talcenieces me̦klē̦dams 28485. Vgl. li. talkiniñkas dass.

Avots: ME IV, 126, 127

taûstît, -u, -ĩju Wolm. u. a., tasten, betasten, befühlen: t. ceļu uz kruodziņu Aps. J. III, 3. lai tausta (zirgs) ceļu A. v. J. 1898, S. 7. jāpierāda taustāmi (handgreiflich) Vēr. II, 156. vēl taustāmāku ieme̦slu A. v. J. 1899, S. 490. Refl. -tiês, tappen St., tastend die Lage erforschen U.: ta sāka taustīties pa istabu pēc kaut kā Stari II, 896. viņš sāka taustīties uz priekšu Zemn. dē̦ls 11. Subst. taûstĩjums, das abgeschlossene Betasten BW. 25507 var. Nach Leskien Abl. 313 (mit?) zu taujât (für das nur Bl. eine Bed. "tasten" gibt). Eher wohl nebst li. tausóti (pieną) "parce utendo efficere, ut copia augeatur" (in Kvėdarna), "sparen" (bei Geitler Lit. Stud. 116) zur Wurzel teu̯-, zu der auch taupît (s. dies) gehört.

Avots: ME IV, 140

II tikât Saikava, Sessw., trippeln: bē̦rns tikā pa istabu.

Avots: ME IV, 182

topelêt, -ẽju, (mit schmutzigen Füssen) gehen, schlurren: kuo nu topelē pa istabu, pietopelēsi istabu! Dond.

Avots: ME IV, 216

trĩcinât AP., Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Jürg., Karls., Salis, Stenden, Tr.,

1) dröhnen
St.;

2) zittern (beben) machen
St., U., erschüttern U.: dre̦buļi tam trīcināja visu miesu Pas. IV. 12. galdiņu trīcināt BW. 15998; tremulieren V.;

3) erschallen lassen (machen):
dziesmas trīcināt MWM. VI, 786. lai trīcina (kalnus, ielejas) lakstīgala BW. 428. Ungewiss, ob in der Bed. 2, oder in der Bed. 3: panāksnieces nemācēja . . . istabu trīcināt BW. 891, 1. nedrīkstu še dziedāt, šuo vērīšu trīcināt 201. kas tuos tavus mālu kalnus ik vakara trīcinās (Var.: tricinās)? 381, 3. kas tuo Rīgu trīcināja (Var.: rībinaja, dimdināja)? 4628; 6174, 7; 7815; 16626, 4 var.;

4) = tricinât I 3: lakstīgala trīcināja (Var.: tricināja, trikšināja) Rīgas tuorņa galiņā BW. 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 239

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu ² , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274

uzbal˜sinât, noch einmal Weissen, (weiss)überstreichen: istabu, siênu par jaunu uzbalsināt.

Avots: ME IV, 316

uzgre̦znuôt, auf-, ausschmücken (perfektiv): uzgre̦znuot istabu. Refl. -tiês, sich auf-, ausschmücken (perfektiv).

Avots: ME IV, 333

uzkā`rtuôt, aufräumen: Marija sāk istabu uzkārtuot Puriņš Nauda 10. uzkārtuošu kambarus U. b. 104, 37.

Avots: ME IV, 341

‡ uzkavinât Orellen, Salis, eine Zeitlang sich irgendwo aufhalten lassen: u. demiņus dārzā, kamē̦r izslauka istabu. Refl. -tiês Orellen, Salis = uzkavêtiês: nuobēru vistām kartupeļus, lai viņas te˙pat uzkavinājas.

Avots: EH II, 724

uzkrãmêt,

1) (auf etw.) aufkramen, hinaufkramen:
apraka meitu un uzkrāmēja akmeņus virsū. uzkrāmēt mantas uz klētsaugšu;

2) aufkramen, aufräumen
LKVv.: uzkrāmēt istabu;

3) uzkrāmēt ve̦zumu, Sachen in eine Fuhre packen
Golg. Refl. -tiês, (für sich) aufkramen, -räumen (perfektiv): viņa uzkrāmējusies, sie ist mit dem Kramen, Räumen fertig Salis.

Avots: ME IV, 344

uzkŗavât, uzkravât,

1) wiederholt aufladen, aufpacken, aufhäufen;

2) aufräumen:
uzkŗavāt istabu Dunika. Refl. -tiês, sich mit Hab und Gut hinaufbegeben: saimnieks uzkravāsies uz bēniņiem MWM.

Avots: ME IV, 345

uzkvêpinât,

1) auf etw. räuchern
(perfektiv): uzkvēpināt bitēm dūmus. uzkvēpināt uz stikla Stenden;

2) beräuchern, russig machen
(perfektiv): gaļu uzkvēpināt KatrE., Mahlup, Ogershof. uzkvēpināt stiklu;

3) = izkvêpinât: istabu ar paegļiem uzkvēpināt Bers.

Avots: ME IV, 349

uzlenkt,

1) beaufsichtigen, aufpassen, aufmerken
(mit en̂ ² ) Ahs:: uzlenc luopus, lai tie neiet labībā! Ahs. n. RKr. XVII, 61. staigāju... pa... priekšistabu... durvis uzle̦nkdams MWM. IX, 166;

2) nachspürend, verfolgend auffinden
Dunika, Frauenb., Stenden, Wandsen, (mit eñ ) Schrunden, (mit èn ² ) Kalzenau; "kennen lernen" (mit en̂ ² ) Base: suns uzlēncis zaķi. mežsargs staigādams uzlenca (konstatierte nach den Spuren) lapsu MSil., Memelshöf, Stenden. puisis tais mājās uzlencis kādu meitu Base. vai tu nevari viņu uzlenkt (kannst du sie nicht näher kennen lernen)? ebenda;

3) hinauftreiben
(?): saules stars tuo (= laivu) malda, uzle̦nc krastā Altr. asins zieds 66.

Avots: ME IV, 351, 352

uzmêzt, auffegen: uzmēzt istabu Pas. III, 81.

Avots: ME IV, 359

uzpuost,

1) aufräumen
LKVv.: istabu. visu pienācīgi uzpuosuši, abi cirtēji sakravāja... lietas Jaun. mežk. 63;

2) aufputzen
LKVv., herausschmücken; ankleiden: uzpuost līgavu. duotu tam ēst un uzpuostu tuo Rainis Gō"te VI, 64. Refl. -tiês, sich zurechtmachen; sich aufputzen, sich heraus schmücken: ve̦cais uzpuosās un gāja uz... pili Dīcm. pas. v. I, 24. tu, māsiņ, uzpuosies! R. Sk. II, l29. spuoži uzposusēs MWM. VI, 765.

Avots: ME IV, 370

uzridât,

1) aufräumen, aufkramen
MSil.: u. istabu Stenden;

2) "unordentlich aufstellen":
kuo tu traukus tâ uzridājusi? Bauske. Refl. -tiês, aufkramen (intr.), Ordnung herstellen: jāuzridājas: atnāks ciemiņi Stenden.

Avots: ME IV, 373

uzslaucît, aufwischen; auffegen: u. istabu ar mitru lupatu; u. druskas.

Avots: ME IV, 379

uzslìet: kad slies, tad uzslies A. Upītis Pirmā nakts 229. u. (aufstehen machen, aufwecken) kuo nuo miega Saikava. u. istabu (das Wohnhaus aufrichten, erbauen) Jauns. J. un v. 81. Refl. -tiês: kad tik zirgs atkan neuzaslienas uz pakaļas kājām! Saikava.

Avots: EH II, 734

uztirît, (den Fussboden) reinigen, säubern (perfektiv): uztīrīt grīdu (Salis), istabu.

Avots: ME IV, 392

uzvīkšt, aufräumen, aufputzen: uzvīkšt istabu AP. Refl. -tiês, sich aufputzen: skaisti uzvīkšties Sessw.

Avots: ME IV, 400

I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),

1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl ² ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;

2) strecken
(mit àl ² ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;

3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt ² (mest) uz tītavām Ramdam;

4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl ² ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;

5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;

6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl ² ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;

7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl ² ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;

8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja ² N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās ² visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 450, 451